(5a) par pārmaiņu vadību

Ak šī skarbā patiesība. Tik ļoti gribas domāt, ka es jau visu daru labi un pareizi, bet citiem nu gan būtu jāmainās! Un cik bieži tomēr tas, kurš sakās vadām pārmaiņas, neko vairāk arī nepasaka un neizdara kā vien to, ka "JUMS jāstrādā efektīvāk un jāsasniedz labāki rezultati". Manuprāt arī kompetenču projektā nav īpaši citādi. Ja pārmaiņas vada mūsu ministrs, tad būtu labāk, ja nebūtu vadījis. Nevajag pārmaiņas balstīt uz "mums ir slikti", tas ir kā iet uz priekšu nemitīgi skatoties atpakaļ. Šodiena ir vakardienas sekas un nemitīgi lūkojoties pagātnē, neko jaunu neieraudzīsim. Skatoties no sistēmiskās domāšanas skatupunkta, jāatceras likums: "Nosodījums neeksistē". Ir tikai iegūtais rezultāts un tas, ko mēs ar to varam un gribam darīt ar to. Labs piemērs ir "Baltijas ceļš". Ne jau sliktuma dēļ cilvēki sadevās rokās, bet gan tādēļ, ka gribēja savu valsti. Vien vīzija "Kaut vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā" nebija līdz galam saprātīga. Nu mums ir gan vīzes, gan arī valsts.

Nedaudz no vēstures

Viens no pārmaiņu vadības pamatlicējiem Kurt Lewin (1980-1947) savā laikā teica: "Ja tu vēlies kaut ko saprast pa īstam, pamēģini to mainīt". Laiks, kad pārmaiņas varēja veikt kā atsevišķu projektu trīs soļos - "atkausēšana, pārmainīšana, iesaldēšana" ir pagājis, bet ideja, ka tikai mainot var saprast būtību, manuprāt, ir nemirstīga.

Mēs neesam pirmie, kas veic pārmaiņas un daudz jau ir saprasts. Pagājušā gadsimta pārmaiņu vadības viedokļa līderis John Kotter deviņdesmitajos gados papildināja Lewin ideju un piedāvāja 8 soļu metodi:

1. Radiet satraukumu par esošo stāvokli (palīdziet ieraudzīt nepieciešamību pēc pārmaiņām un vajadzību rīkoties)
2. Izveidojiet pārmaiņu vadības komandu (palīdziet izvēlēties, kam uzticas, kas ir autoritāte un kam ir vajadzīgās prasmes)
3. Izstrādājiet pārmaiņu vīziju un stratēģiju (nolemjiet, kas jādara, lai vīziju sasniegtu. Ieguvumi, ja realizēsiet vīziju, un zaudējumi, ja nerealizēsiet)
4. Komunicējiet (palīdziet saprast un pieņemt jauno vīziju)
5. Ļaujiet darboties (atrodiet un noņemiet šķēršļus, kas traucē tiem, kas vēlas darboties. Ļaujiet eksperimentēt)
6. Nodrošiniet mazās uzvaras (pēc iespējas ātrāk parādiet citiem panākumus, nosviniet tos)
7. Esiet neatlaidīgi (palieliniet tempu, strādājiet intensīvāk ,kamēr vīzija realizēta)
8. Radiet jaunu kultūru (sekmējiet jauno rīcību, rīcības modeli, kamēr ir izskausta vecā rīcība).

Skatoties, kas notiek pašreiz, gribas teikt, ka tieši šī metode tiek izmantota pašreizējā izglītības reformas modelī.

1. Satraukums tika radīts rādot dažādus negatīvus rezultātus.
2. Komanda tika izveidota VISC apvienojumā ar "Iespējamo misiju".
3. Nu jau arī vīzija ir nodota apspriešanai (vien ieguvumu un zaudējumu sadaļa iztrūkst)
4. Gandrīz vai ik dienu notiek dažādas konferences.
5. Pilotskolām ļauts darboties un eksperimentēt, vien dažus pamatuzstādījumus norādot.
6. TE MĒS TAGAD ESAM. Varam sagaidīt, ka pēc maza brīža sāksies mazo uzvaru svinēšana.
7. ...
8. ...   atliek vien jautājums, vai tā mēs jauno kultūru radīsim.

 Jā, tā tas tika uzskatīts deviņdesmitajos gados un arī es pati tajā laikā šo modeli redzēju kā labāko rīcības modeli. Ejot laikam Kotter pats mainīja savu modeli, pārveidoja to par 8 soļu ciklisku procesu, jo pārmaiņas ir nepārtrauktas, kam īsti nevar nodefinēt sākumu un beigas. Mūsu izglītības sistēmas reforma ir organizēta kā projekts ar sākumu un beigām, un skatoties ar gadsimta mijas zināšanām, rodas jautājums, ko darīsim, kad projekta nauda beigsies un vadības komanda tiks izformēta, lai ķertos pie citas naudas apguves.

Bet arī tā teorija ir tikai pagātne. Tālākie Kotter pētījumi atklāja, ka tikai neliels procents no visiem pārmaiņu projektiem ir patiesi veiksmīgi un, aplūkojot detalizētāk veiksmīgos un neveiksmīgos gadījumus viņš atklāja, ka atšķirība ir "sirdī". Tikai tur, kur bez prāta gudrības ir pielikta klāt arī sirds gudrība (emocijas) ir izdevies veikt būtiskas pārmaiņas. Pie tam sirds gudrība ir 60% no visas pārmaiņās nepieciešamās gudrības. The Heart of Change

Sirds gudrība, emocijas, viedums, ...

Kotter pats īsti neparāda, kā to izdarīt; kā panākt, ka cilvēks spēj iesaistīt pārmaiņās arī sirds gudrību, savas emocijas un intuīciju. Šodienas zinātne, pateicoties tehnoloģiju iespējām, arvien vairāk laika veltī cilvēka būtības izpratnei un analīzei. Katru gadu, mēnesi un dienu parādās jauni pētījumi par to, kā mūs ietekmē mūsu ģenētiskais kods, kur un kā mūsu smadzenēs mīt domas un emocijas. Vien intuīcijai vēl īsti klāt netiekam, bet ikvienam no mums ir bijušas situācijas par ko gribam teikt "es intuitīvi jutu...".

Es pati sāku interesēties par apzinātu intuīcijas pielietošanu 2010. gadā. Labākais un man ticamākais autors, ko tajā laikā atradu (un arī šodien neko ticamāku neesmu atradusi) ir Otto Scharmer "Theory U" (U teorija). Šī varētu būt ieteicamā literatūra visiem pārmaiņu vadības cilvēkiem ... un ikvienam no mums.

Claus Otto Scharmer ir zinātnieks, kurš uzdrīkstējās iekļaut garīgumu savos pētījumos. "Viņš ceļ tiltus starp biznesa pasauli un garīgo pasauli".

• Dzimis 1961. gadā Vācijā, netālu no Hamburgas
• Izglītība:
• M.S. un Ph.D. Ekonomikā un Vadības zinātnē - University of Witten/Herdecke
• Kopš 1994 – lektors MIT Sloan biznesa skolā
• Viņa ideja: “Mūsdienu globālās krīzes galvenais cēlonis rodas tieši starp mūsu ausīm”.
• Mērķis: “Vienīgās izmaiņas, kas var radīt ko atšķirīgu, ir cilvēka sirds transformācija”

U Teorija

Lai pārmaiņas būtu iespējamas, ir svarīgi neiestigt:

• vienā patiesībā,
• kolektīvajā ādā un
• nekustīgā fanātismā.

Scharmer iesaka sākt pārmaiņas ar pagātnes šablonu saprašanu. Ieliekot to sistēmas "Aisbergā" tas parādās kā visi labās puses soļi, kas vajadzīgi situācijas izpratnei.

Tālāk viņš iesaka izslēgt savu iekšējo tiesātāja balsi, atvērt prātu un atrast pilnīgi jaunus skatupunktus. Autors uzsver: "Nespēja redzēt to, ko nesaprotam vai neapzināti slēpjam, ierobežo mūsu potenciālās spējas (blind spot)".
Nākamais solis ir apklusināt sevī ciniķa balsi un atvērt sirdi, lai sāktu sajust, kas notiek apkārt. Visbeidzot pārtraukt baidīties un "ļaut aiziet" visam, kas savu laiku jau ir nodzīvojis.

Intuīcijas durvis atveras tikai tad, kad visi šie soļi ir noieti.
Tikai tad mēs varam pēc būtības atbildēt uz jautājumiem "Kas es esmu?" un "Ko es daru?", ieklausīties "Avota" balsī un turpināt ceļu uz patiesām pārmaiņām, paņemot līdzi vien būtiski vajadzīgo.

Brīdī, kad ir izdevies "iziet caur adatas aci" ir vērts veidot jauno vīziju un aprakatīt jauno modeli, kuru NEPĀRTRAUKTI UZLABOJOT var iet uz arvien lietderīgāku rezultātu. Pārmaiņas nav projekts, bet dzīvesveids. Tas nav cikls, ko var iziet soli pa solim un apstāties pie sasniegtā, bet gan klātziņa, kā to ir nosaucis Otto Scharmer. Mēs dzīvojam, lai "būtu", nevis ražotu "spožā papīrītī ietītu un mārketingam derīgu preci". 

Kā organizēt šāda veida pārmaiņas izglītībā, lai paliek nākamajam stāstam.