Emociju garša - pieredzes stāsts

Ak šīs emocijas... tās var mūs gan celt, gan iznīcināt. Vismaz par sevi varu teikt, ka esmu tās izdzīvojusi ļoti plašā spektrā. Ja man šodien kāds saka, ka esmu emocionāli neietekmējama, tad tas tomēr ir mācību sasniegums, nevis iedzimts "autisms". ...un neietekmējama joprojām tomēr neesmu.
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...

Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.

Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.

Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.

Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.

Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.

Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".

Ar mīlestību,
Silvija

Pieredzes stāsts - kas ir kvalitatīva izglītība no skolēnu skatupunkta

Viena no 8.klases matemātikas tēmām ir statistika. Šobrīd, kad tēma tuvojas noslēgumam, atgriezāmies uz sākumu, lai vēlreiz uzsvērtu, ka ne jau ar datu uzkrāšanu sākas statistika, bet gan ar mērķa jautājuma izvirzīšanu un ietekmējošo faktoru noteikšanu, lai izvēlētos uzkrājamos datus un izvērtētu to iegūšanas "cenu". Tā kā šobrīd ir aktuāla izglītības tēma, tad individuāli un liekot visas idejas kopā, meklējām tādu statistikas datu kopu, kas varētu dot salīdzināmus rezultātus par izglītības kvalitāti dažādās skolās.

Šo tēmu piedāvāju jauniešiem, jo vairumā gadījumu izglītības kvalitātes rādītājus nosaka "tantes un onkuļi", kuriem pašreiz iegūstamā izglītība nebūs jāpielieto dzīvē. Var jau teikt, ka "viņi vēl ir bērni", bet var arī uzticēties, ka viņi jūt un apzinās nākotnes vajadzības.

Lūk kā skolēni redz kvalitatīvu izglītību. Atgādināšu, ka kompetenču pieejas principus mēs sākām pielietot matemātikas stundās jau pagājušajā gadā.

Kā galveno papildus datu iegūšanas veidu skolēni piedāvāja digitālās SKOLĒNU aptaujas reizi pusgadā, pamatā atklātās (ne anonīmās), lai visi mācītos uzņemties atbildību un pieņemt viedokļu dažādību. Citēju: "Būtu jāiekļauj jautājums, kurā noskaidrosies, vai skolēnam vieglāk mācīties dzirdot, redzot, praktiski u.c. NEKAD NEVIENU netiesās par to, ko viņš ierakstījis anketā. Atbildes būs atklātas, ne anonīmas. Skolēniem tiks stāstīts par to, ka nav jākaunas par savu viedokli un ir jāuzņemas atbildība par to."

Kas ir svarīgs skolēniem

Fiziskā vide - telpu piemērotība (klašu lielums pret skolēnu skaitu), ārējo trokšņu līmenis stundu laikā, atdalītas telpas sākumskolai.
Emocionālā vide - skolēnu savstarpējās attiecības, skolotāju attieksme pret skolēniem.
Organizatoriskā vide - klašu sadalījums pa skolēnu interesēm nevis jauktās grupās.

Stundu norise - Lai gan jauniešiem īsti neizdevās atrast datus statistikas uzkrāšanai, stundu gaitu viņi redz kā nozīmīgu faktoru kavalitatīvai izglītībai. Stundām ir jābūt interesantām, ar lielāku brīvību, vienlaikus skolotājam jāseko līdzi un jāatgādina, lai skolēni nenovēršas no tēmas. Tajās ir jābūt vairāk iekļautām kompetenču pieejas saturam (domāts caurviju prasmes un attieksmes). Pielietotas dažādas mācīšanas metodes, lai ikvienam būtu iespēja saprast vielu. "Neskriet" uz nākamo tēmu pirms esošā nav apgūta. Jābūt gan individuālajam, gan projektu darbiem.

Mājasdarbi - izlīdzināta mājasdarbu slodze. Manuprāt jaunieši pamatoti iebilst, ka mājasdarbi citudien ir pārmērīgi daudz, bet citā dienā mazāk. Mēs jau esam iemācījušies, ka nevar būt vairāk kā divi pārbaudes darbi vienā dienā, vēl ir jāatrod cita mājasdarbu uzdošanas metode. Jaunieši atzīst mājasdarbu nozīmi, vien aicina mūs atcerēties, ka pārmērīga slodze nozīmē, ka darbs tiks izpildīts steigā, pavirši un nedos vēlamo rezultātu.

Zināšanu vērtēšana:

• Interesants piedāvājums bija atteikties no atzīmēm, tā vietā liekot apgūstamās tēmas, sadalītas nelielās apakštēmās (vai uzdevumu veidos) un vētējums ir "apgūts/nav apgūts". Citējot skolēnu rakstīto "mācības ir individuālākas, mazāk uztraucas par atzīmēm, vairāk par patiesajām zināšanām, kas cilvēkam ir". Te es ieraudzīju sev jaunu pilotprojektu. Tā kā gads ir tikai sācies, tad vēl būs iespēja izveidot apgūstamo prasmju tabulu un likt i/ni pa uzdevumu veidiem.
• Jaunieši iesaka mainīt centralizēto eksāmenu uzdevumus tā, lai būtu vairāk domājamie uzdevumi nekā tie, kur detaļas jāzina no galvas. Šādu eksāmenu rezultāti parādītu iegūtās izglītības kvalitāti, ne tikai iegūtās zināšanas.
• Skolotāju vērtējuma un pāsvērtējuma salīdzināšana - katram pārbaudes darbam ieviest papildus aili pašvērtējumam.
• Rēķināt skolēna atzīmju kāpumu vai kritumu salīdzinājumā pa priekšmetiem un semestriem. Tas veicinātu neatlaidību.

Skolotāji - jaunieši piedāvā vērtēt ne tikai skolēnus, bet arī skolotājus. Ir jābūt gan skolēnu vērtējumam, gan arī vērtējumam no ārpuses. Vienlaicīgi atzīst, ka stundas, kurās ir novērotājs ļoti atšķiras no tām, kad nav novērotāja, tāpēc tieši skolēnu vērtējums varētu būt pamatotāks.

Skolotāju vērtēšana ir svarīga tēma par ko ir jādomā šodien. Skolotāji labprāt pārbauda skolēnu zināšanas, bet nav tikpat gatavi pakļaut sevi pārbaudēm. Par to esmu pilnīgi droša, jo 1) kad iekomentēju e-klasē, lai būtu iespēja nevis apmeklēt "punktu kursus", bet kārtot pārbaudes darbus, 1/2 no visiem, kas reaģēja, atzīmēja ":("; 2) veicot skolotāju aptauju par skolotāju zināšanu par kompetenču pieeju izglītībā vērtēšanu, tikai 6% norādīja, ka ir gatavi veikt testus un pārbaudes darbus.

Mēs nekad neiemācīsimies lietderīgi vērtēt citus, ja paši netiksim vērtēti. No savas pieredzes varu teikt, ka tad, kad 2008.gadā kārtoju eksāmenus, lai iegūtu banku speciālista sertifikātu, nolēmu, ka nekad dzīvē vairāk nepakļaušu sevi eksāmeniem. Tas bija pārlieku stresaini. 2011.gada beigās tomēr atkal sāku mācīties, University of Liverpool, MBA programmā, un saņēmu vērtējumus vismaz divas reizes nedēļā vairāk nekā divu gadu garumā. Tā bija brīnišķīga pieredze par to, kā vērtēšana palīdz mācīties, dod iespēju atkārtot vielu un saprast būtisko visā lielajā mācību apjomā.

Nobeidzot uz pozitīvās nots, citēšu skolēnu: "Lai vai kā, manuprāt, kompetenču izglītība būs vislabākā, es šo ideju pilnībā atbalstu. Paldies par lekcijām, skolotāj!"

Pieredzes stāsts - cik daudz mēs aizmirstam?

Beidzot pagājušo mācību gadu ar jauniešiem runājām par to, cik daudz mēs aizmirstam, ja zināšanas netiek lietotas. Vienojāmies, ka maija beigās uzrakstam patstāvīgo darbu (vertējums i/ni) par visa gada vielu un pēc vasaras brīvdienām rakstīsim vēl reiz to pašu darbu. Apzināti izvēlējos cita skolotāja sagatavotu pārbaudes darbu, kas veidots citā stilā un atskats par gada darbu būtu maksimāli objektīvs. Tagad, pirms darba rakstīšanas neko neatkārtojām, bet rakstījām uzreiz. Šoreiz e-klasē neparādījās nekāds vērtējums un arī tas ietekmēja rezultātus gan pozitīvā, gan arī negatīvā veidā.

Lūk mūsu rezultāti.

Salīdzinot ar Ebbinghausa aizmiršanas līkni, var teikt, ka uz vispārējā fona izskatāmies tīri labi. Jau pēc mēneša drīkstējām aizmirst 21%, mēs pēc trīs mēnešiem esam aizmirsuši tikai 18%. ...bet kāpēc tāda atšķirība ir starp rezultātiem algebrā un ģeometrijā?

Savus secinājumus uzrakstīšu beigās, tagad par to, kādus secinājumus izdarīja jaunieši, vērtējot savus "aizmiršanas rezultātus" un salīdzinot tos grupās, kopā ar kolēģiem. Atsevišķās grupās darbojās tie, kas tagad (bez atkārtošanas!) uzrakstīja labāk nekā pavasarī. Jā, arī tādi bija. Ne ļoti daudz, bet bija.

Skolēnu secinājumi

Kāpēc es izpildīju labāk?

• Bija stress, ka neko nezinu, tāpēc sāku loģiski domāt, nevis mēģināt atcerēties.
• Kad smadzenes neatceras, tās ieiet "panikas" režīmā un izrauj no smadzeņu dziļumiem informāciju.
• Pa vasaru smadzenes nedaudz pieauga un sāka labāk domāt.
• Smadzenes vēl nebija "piebāztas" ar visādu informāciju.
• Nebija spriedzes, jo netika vērtēts.
• Daži uzdevumi bija labāki, jo atcerējos iepriekšējā gada kļūdas.

Kāpēc es aizmirsu?

• Aizmirsu, jo trīs mēnešus netika risināti matemātikas uzdevumi.
• Tāpēc, ka smadzenes veco informāciju aizstāja ar jauno.
• Pagājušajā gadā par maz uzmanības pievērsu "mazajām lietiņām", tāpēc tās aizmirsās.
• Jau iepriekš nezināju tēmu pilnībā, tāpēc viss aizmirsās. Pagājušajā gadā neapguvu vielu līdz pilnīgai sapratnei.
• Darba dienas beigās netika atkārtota dienā izņemtā viela, tāpēc guļot nebija ko ielikt no īstermiņa atmiņas ilgtermiņa atmiņā.
• Nebiju vēl gatavs darbam, skola bija tikko sākusies.
• Neuztvēru šo darbu tik nopietni, jo netika vērtēts.
• Biju sasprindzis, vajadzēja atbrīvoties.
• Slikti zināju algebras definīcijas un formulas, tāpēc neizdevās uzdevumu risināšana.
• Algebrā negāja tik labi, jo vasarā nelietojām tik daudz skaitļus, vairāk zīmējumus un figūras, kas ir gan dabā, gan arī ikdienā.

Mani secinājumi

Priecē, ka jaunieši kopā atrada gandrīz visus būtiskākos nosacījumus, kas nepieciešmi, lai mēs varētu atcerēties vairāk un labāk: dziļa būtības sapratne un detaļu zināšana, spēja pateikt saviem vārdiem, atkārtošanas nepieciešamība, stresa negatīvās ietekmes mazināšana, attieksme pret veicamo uzdevumu, loģiskā domāšana, "ielikšana" ilgtermiņa atmiņā un kļūdu analīzes nozīme. Jaunieši neizdomāja vien to, ka ir jāveido asociācijas ar to, kas jau ir smadzenēs, lai "stabili" piesaistītu jauno informāciju.

Manuprāt, ģeometriju atcerējās labāk, jo risinot uzdevumus, lai uzrakstītu pamatojumus, nākas regulāri atkārtot definīcijas un teorēmas. Risinot algebras uzdevumus mēs nerakstām pamatojumus un līdz ar to, var "neiespringstot norakstīt no tāfeles" pat neuzzinot kāpēc tieši tā vajadzēja darīt.

Trūkums

E-klase nav īsti pareizi izveidota, jo nedod skatījumu, kādi mājasdarbi uzdoti šodien. Skolēniem sagādā grūtības pārmeklēt e-klasi, lai atrast visus šodienas stundās uzdotos mājasdarbus. Jāatzīst, ka "grēko" arī skolotāji, jo nereti mājasdarbi tiek ierakstīti vai nu vēlu vakarā, vai arī tikai nākamajā dienā, jo... stunda taču būs tikai pēc nedēļas. Bet tad skolēni jau būs zaudējuši 3/4 no visa stundā izrunātā.

Pieredzes stāsts - par mācīšanos

Viena no plaši pazīstamām mācīšanās teorijām ir Kolba mācīšanās cikls, jeb mācīšanās stili, kā nu kurš to dēvē. Ātrai atgādināšanai ievietoju bildi.

Viena no caurvijām, par ko sākām runāt ar skolēniem (7.klase) pagājušajā mācību gadā bija Mācīšanās mācīties. Lai skolēni saprastu cik mēs esam dažādi savās izvēlēs mācīties, veicām uz Kolba mācīšanās stiliem balstītu eksperimentu (par Kolba teoriju pirms eksperimenta nestāstīju, bet izdarīju to kopā ar rezultātu analīzi).

Eksperiments.

Uzdevums:
Iztēlojis, ka tev ir jāapgūst jauna tēma – kibersohopētija (nosaukums izdomāts). Ir zināms, ka beigās būs  pārbaudes darbs par šīs tēmas problēmu risināšanu.

Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas? Sakārto minētās grāmatas augošā secībā, kādā tu gribētu tās apgūt.

1. UZDEVUMI Meklēšu pats risinājumus (Aktīva eksperimentēšana). “Problēmu krājums”
2. STĀSTI Lasīšu (Specifiska pieredze). “Stāsti par kibersohopētiju”
3. PIEMĒRI Skatīšos piemērus (Refleksīva novērošana). “Problēmu risināšanas piemēri”
4. TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”

Rezultāti.

Izvēli "tikai grāmatas" izdarīju apzināti, lai neveicinātu kāda stila priekšrocības. Spēlēt spēles vienmēr šajā vecumā būs interesantāk nekā sēdēt pie grāmatas. Pavisam eksperimentā piedalījās vairāk nekā 70 skolēni. Rezultāti apstiprināja Kolba teorijas to daļu, ka katrs mēs izvēlamies savu sākuma punktu, bet neiraudzīju korelāciju ar cikliskumu. Katrs tomēr izvēlas savu mācīšanās secību, nevis seko ciklam.

Izrēķināju katram no stiliem secības koeficientu, summējot punktus un aprēķinot vidējo aritmētisko. Jo mazāks šis koeficients, jo svarīgs stils tēmas apgūšanas uzsākšanai.

Iegūtā secība:

1. Stāsti - 2
2. Teorija - 2,4
3. Piemēri - 2,7
4. Uzdevumi - 2,9

Secinājumi

Pēc šī eksperimenta jaunieši daudz labāk saprata atšķirīgos viedokļus par mācīšanos un to, ka klasē nevar būt katram ideālā tēmas apgūšanas stunda. Pēc tam bija daudz vieglāk pastāstīt, ka šīs tēmas apguvi sāksim stāstiem, bet citreiz ar pētīšanas uzdevumiem.

Vairums skolēnu priekšroku dod stāstiem. Par stāstu nozīmi mācīšanās procesā ir daudz pētījumi, kas apliecina, ka stāsti rada jautājumus, ko gribas izprast tālāk un pamatīgāk. Tie  "piesien" jaunās zināšanas smadzeņu neironu tīkla iepriekšējām zināšanām, rada asociācijas un palīdz ātrāk atcerēties.

Jautājumu "Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas?" uzdevu arī skolotājiem (~60 cilvēki). Vai varat iedomāties kāda bija atbilde? Vien pāris skolotāji izvēlējās citu atbildi nekā "TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”".

Pārdomas radīja tas, ka skolēni vairumā gadījumu ir gatavi uzsākt paši risināt problēmas tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Šobrīd nevaru precīzi pateikt iemeslu, bet ir doma, ka tas saistīts ar "bailēm kļūdīties" ( labās kļūdas... ), ko ir svarīgi mazināt un ļaut jauniešiem attīstīt sevī pētniekus.

Otrais jautājums ir kapēc visi skolotāji ir tik līdzīgi savā uztverē par mācīšanos? Visticamāk tas ir ieradums, ko ir izveidojusi dzīve. Skolā un arī augstskolā tika prasīts vispirms apgūt teoriju un tad ķerties pie uzdevumiem. Skolotājiem ir vajadzīga apzināta piepūle, lai jaunu tēmu apgūšanas veids tiktu izvēlēts dažāds un mēs neaudzinātu "standarta cilvēkus".


Par citiem eksperimentiem, citā reizē...