Ak šīs emocijas... tās var mūs gan celt, gan iznīcināt. Vismaz par sevi varu teikt, ka esmu tās izdzīvojusi ļoti plašā spektrā. Ja man šodien kāds saka, ka esmu emocionāli neietekmējama, tad tas tomēr ir mācību sasniegums, nevis iedzimts "autisms". ...un neietekmējama joprojām tomēr neesmu.
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...
Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.
Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.
Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.
Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.
Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.
Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".
Ar mīlestību,
Silvija
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...
Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.
Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.
Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.
Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.
Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.
Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".
Ar mīlestību,
Silvija
