2019. gada 18. apr.

Pētījums par iekļaujošo izglītību, jeb kodu bērniem


Iesaku izlasīt visiem, kam nākas saskarties ar šo jautājumu. Tas gan ir publicēts 2014.gadā un par situāciju UK, bet tur ir ļoti smuki apkopotas problēmas un iespējamie ietekmes faktori.

Lai veicas visos darbos!

http://maximisingtas.co.uk/assets/content/worldsapart.pdf

2019. gada 9. marts

Emociju garša - pieredzes stāsts

Ak šīs emocijas... tās var mūs gan celt, gan iznīcināt. Vismaz par sevi varu teikt, ka esmu tās izdzīvojusi ļoti plašā spektrā. Ja man šodien kāds saka, ka esmu emocionāli neietekmējama, tad tas tomēr ir mācību sasniegums, nevis iedzimts "autisms". ...un neietekmējama joprojām tomēr neesmu.
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...

Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.

Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.

Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.

Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.

Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.

Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".

Ar mīlestību,
Silvija




2019. gada 23. febr.

vēl nedaudz par sociāli emocionālo mācīšanos

Kāds es esmu?

Šis ir jautājums atbildes uz kuru vajadzētu rast sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) programmās. Projektā Skola2030 šī tēma ir iekļauta Sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Te gan uzsvars ir likts uz emociju atpazīšanu, nevis uz savas emocionālās bāzes attīstīšanu. Vēl skumjāk kļūst noskatoties vebināru Aktualitātes mācību saturā: sociālā un pilsoniskā mācību joma. Lai gan vebināra sākumā tiek nosaukti jomas mērķi, tai skaitā: noturīgi sociālie ieradumi, apzinās savu rīcību un sekas, u.c., tālākais stāsts ir par vēstures mācīšanu. Esmu diezgan droša, ka vēstures skolotāji jau gana labi prot gan apvienot Latvijas un Pasaules vēsturi, gan palīdzēt skolēniem izprast vēsturisko liecību kvalitāti. Par SEM mācīšanu, diemžēl, tur nebija ne vārda.
Manuprāt, tas nav pietiekami. Tikai atpazīšana apstājas pie bieži dzirdētā "tāds es esmu", "man tas gēnos ielikts", "...zvaigznēs ierakstīts", "karmiskais liktenis" vai "dzimtas senču kods"...

Cilvēks var veidot sevi. Kaut vai atceramies metodes, kā atbrīvoties no fobijām (gūstot pozitīvu pieredzi par iepriekš negatīvām reakcijām), vai krīzes psiholoģijas metodes (pieņemt, atlaist un doties tālāk). Lai arī mēs vēl nesaprotam kā īsti darbojas mūsu limbiskā (emociju) sistēma, mēs jau varam izmantot vērojumos iegūto pieredzi un mācīties izkopt tās emocijas, kas dara mūs laimīgus, labestīgus un darbīgus.

SEM jaunākie pētījumi

Pateicoties Laurenču sākumskolas aicinājumam tikties ar vecākiem un skolotājiem un runāt tieši par sociāli emocionālo mācīšanos, vēlreiz izskatīju pasaules pieredzi. Te vairs neminēšu iepriekš aprakstīto ko mācīt un kā mācīt, bet parunāsim vairāk par vidi, kas veicina sociāli emocionālo mācīšanos.

Viens no šobrīd populārākajiem un biežāk lietotajiem SEM mācīšanas modeļiem ir Fox, Dunlap, Hemmeter, Joseph & Strain, 2003. gadā publicētā Mācīšanās piramīda. Pavisam nesen (2016.g.) ir veikti arī citu autoru pētījumi par šī modeļa lietderīgumu, ieskaitot bērnus ar uzvedības traucējumiem. Vairāk par modeli var lasīt pyramidmodel.org vai csefel.vanderbilt.edu.

Pilnīgi piekrītu autoriem, ka emociju mācīšanās ir jāsāk no pamata līmeņiem. Ir jāsāk ar vides un mācīšanās nepieciešamības veidošanu, nevis ar individualizētu iejaukšanos, kā tas notiek pašreiz. Pašreiz sociālie darbinieki strādā ar tiem bērniem, kam ir lielas problēmas, un gandrīz tikai tad, kad uzvedība jau ir radījusi negatīvas sekas. Tā ir kā cīnīšanās ar tumsu, tā vietā, lai ieslēgtu gaismu. Tikai mērķtiecīga un apzināta kopāmācīšanās var veidot vidi, kurā cilvēks var droši riskēt mainīt sevi un savas emocijas. Vides veidošanā noteicošā loma ir SKOLOTĀJAM!

. . .

ja kaut viens cilvēks uz pasaules zinātu tos burvju vārdus, kas liktu skolotājiem "paskatīties spogulī" un sākt strādāt ar sevi, savām īpašībām un ieradumiem, tad šie vārdi jau sen būti izteikti. Mums ir izcili skolotāji, ar kuriem draugos ir visi bērni un, kuru mācību priekšmetus bērni mīl un tos mācās. Diemžēl vairākums ir tādi, kuri bērnos, kā savu atspulgu spogulī, redz nepaklausīgu jauno paaudzi (pašu nespēju pieņemt pārmaiņas), agresīvu jaunatni (savas neizkoptās emocijas), koncentrēties nespējīgus skolēnus (savu nemācēšanu klausīties) un daudzas citas sevī attīstāmās sociāli emocionālās prasmes. Vidē, kur dominē šādi skolotāji, bērni nespēs attīstīt sevi, vismaz ne mazākajās klasēs, kur noteicošā loma ir videi.

Lai mums izdodas apzināties un saprast, ka jautājums "Kāds es esmu?" ir līdzsvarā ar "Kas es esmu?"!