Kāpēc ir jāturpina kompetenču projekts? ...jeb, kas vajadzīgs IT biznesam

Jā, šī kājas atraušana no zemes (par soli to vēl nevar saukt) ir bijusi nejēdzīgi grūta, samocīta un līdz galam nesaprasta. Ķermenis sāk zaudēt līdzsvaru, jo nav skaidrs, kur to "kāju tālāk likt pie zemes". Bet ir jāturpina, ir jāturpina meklēt to "mazo cinīti lielajā purvā", lai virzītos uz priekšu. Paliekot uz vietas, mēs nogrimsim.

  Foto: www.panoramio.com/user/1946042

Kāpēc es aizstāvu kompetenču izglītības modeli? Tas ir gluži kā ar demokrātiju, nav perfekti, bet neviens nav neko labāku izdomājis. Kompetenču pieeja izglītībā ir vienīgais man zināmais modelis, kam pamatā ir nevis solā pavadītās stundas un atmiņā paturēto "dzejolīšu skaits", bet gan spēja saprast, domāt un būt.

Šodienas stāsts būs par to, kāpēc IT industrija gaida pārmaiņas izglītības sistēmā. Domāju, ka arī daudzu citu industriju kolēģi atzīs, ka īsti labi nav.

Ko jāprot IT nozares darbiniekiem?

Šis ir mans viedoklis, kura pārbaudīšanai nav veikts viens dziļš un zinātniski pamatots pētījums, bet ir radies balstoties uz pieredzes vērojumiem un daudzu citu pētnieku darbiem.

Manuprāt tās ir 5 galvenās prasmes (kārtība nav svarīga).

1. Spēja darboties precīzi.
2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.
3. Loģiskā domāšana.
4. Laterālā domāšana.
5. Spēja veidot algoritmus.

Strādājot IT biznesā, jau vairākus gadus atpakaļ dabiski radās vēlme saprast, kā atlasīt darbiniekus, kam šīs prasmes ir apgūtas. Tā radās tests, par kura rezultātiem pāris dienas atpakaļ "paraudāju" FB. Piebildīšu, ka visas šīs prasmes ir apgūstamas un nav nekāda "raķešu zinātne". Domāšanas metodes ir mācāmas līdzīgi kā lasīšana un rakstīšana. Te ir gan elementi, gan darbības principi, vien katram pašam atklāt tos var nebūt viegli. Gluži kā alfabētu, ne katrs var izdomāt, bet lasīt tomēr var.

1. Spēja darboties precīzi

Datoram pašam par sevi nepiemīt intelekts, arī ne mākslīgais. Ir jāspēj pievērst uzmanība un precīzi apstrādāt visas depaļas un sīkumus. Tieši dažādo sīkumu/variantu/kļūdu apstrādes kodēšana aizņem lielāko daļu programmētāja darbalaika. Analītiķim ir jāvar paredzēt tie, vadītājam ieplānot laiku, testētājam visu pārbaudīt... Tam, kurš grib "visam nobraukt pa virsu", ir jāmeklē citas darbavietas. Ja tas tā nenotiek, tad rodas "e-veselības, EDSi, skola.lv'...". Vai atcerieties, ko teica dziesmusvētku biļešu pārdevēji pēc notikušā? -"Mēs nebijām paredzējuši". Ja vien būtu veltījuši mazliet vairāk laika, tad pavisam vienkārši varēja rādīt elektroniskās rindas numuru, nevis nebeidzamo saulīti. Programmētāji, kas veidoja risinājumu, neveltīja pietiekami daudz uzmanības šai detaļai un mēs visi baudījām "augļus". Un šādu "sīkumu" ir nebeidzami daudz.

Nav viegli rast veidu, kā pārbaudīt šo prasmi. Es izvēlējos skatīties, kā tiek risināti skaitliskie uzdevumi izmantojot kalkulatoru. Tur ir jāspēj pārliecināties, ka nospiesta pareizā poga un padomāt vismaz tik daudz, ka veikalā var nopirkt 3 rotaļlietas, nevis 3,7. Ir ļoti skumji redzēt, ka arī šis sīkums ir par grūtu kādam, kurš sevi pozicionē kā IT nozares darbinieku. Tā kā mēs izstrādājam ļoti daudz skaitlisko datu apstrādes un analīzes aplikācijas, tad vajag, lai darbinieki saprastu daļas un procentus. ...pietrūkst vārdu, lai raksturotu situāciju... tāpēc jau ātrie milzprocentu kredīti plaukst un zeļ Latvijā... 

2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.

Sīkumu skaitu var samazināt, ja izdomā vispārīgu risinājumu, kas ietver sevī pietiekami daudz situācijas. Ir vajadzīga spēja domāt abstrakti. Labākais veids kā skolā apgūt šo prasmi ir risināt algebriskos uzdevumus. Tas nenozīmē pielietot formulas (kā šis skolas kurss visbiežāk tiek pasniegts), bet gan izprast vispārīgas situācijas, modelēt/zīmēt struktūras un spēt "atklāt formulas". Padomājiet, kādā veidā jums tika mācīta algebra?

Ir ļoti daudz problēmuzdevumi, ko vieglāk atrisināt vispārīgi un tikai tad pārbaudīt vai konkrētā situācija pieder atrisinājumu kopai. Tā kā testa uzdevumos nekāda formula nav dota, tad ļoti, ļoti daudzi labprātāk izvēlas "mini un pārbaudi" metodi. Šī metode arī ir ļoti derīga, bet reti pielietojama programmēšanā. Slikti, ka ir daudzi, kas tikai min, bet pārbaudes neveic. Domāju, ka tas ir tik plaši pielietoto atbildes izvēles testu rezultāts. Jaunieši ir iemācījušies "ieķeksēt" kādu no atbildēm uz labu laimi. IT industrijā tas ir pilnīgi nederīgi.

3. Loģiskā domāšana

Vienkāršiem vārdiem šo domāšanas metodi var aprakstīt kā secīgu pamatojumu veikšanu, balstoties uz loģikas likumiem. Vismaz tik daudz kā UN, VAI, JA-TAD un NE likumi būtu jāzina katram. Ne jau šie likumi ir sarežģīti, bet gan iztrūkstošais pieradums meklēt loģiskās ķēdes, ieraudzīt to "mazo akmentiņu", kas spēj būtiski ietekmēt plūdumu,  un redzēt, kā iepriekšējais solis ietekmē nākamo, rada vislielākās problēmas. Jāatzīst, ka pati tā arī nespēju ieraudzīt skolas kursā, kad un kādā veidā skolēniem tiek mācīta loģiskā domāšana. Tas ir atstāts katra paša ziņā. Tie, kas neizvēlas papildus mācīties matemātikas neklātienes skolā vai nemeklē citas iespējas, paliek to 98% (tenko, ka Einšteins tā teicis) cilvēku grupā, kam "Einšteina uzdevums" ir neatrisināms. Man ir klusā cerība, ka kompetenču izglītība tomēr uzliktu par pienākumu mācīt jauniešiem loģisko domāšanu.

Testa rezultāti rāda, ka tomēr mazliet vairāk nekā 2% IT nozarē strādājošie labprāt risina loģikas uzdevumus. Rezultāti gan vēl ir tālu no vēlamā. Arī šajā uzdevumu grupā parādās pārlieku daudz minējumi, piedevām neloģiski un nesaistīti ar uzdevumu nosacījumiem. Ja izdodas atrast "nākamo skaitli rindā", tad trīs secīgus pamatojumus atrast vien retajam izdodas.

4. Laterālā domāšana

Nereti laterālā domāšana tiek saprasta kā radošā domāšana vai "ārpuskastes domāšana". Šī termina autors ar jēdzienu ir aprakstījis radošās domāšanas veidu, kas vajadzīgs kādas nestandarta problēmas atrisināšanai, un kuras laikā ir jāņem vērā iemesli un faktori (lv.wikipedia.org/wiki/Laterāla_domāšana). Šo domāšanas veidu/metodi nemāca ne skolā ne arī augstskolā. ...bet to izcili iemāca improvizācijas teātris, kur katrs scenārija solis nav iepriekšdefinēts, bet ir jāvar uztvert domu no pusvārda un ātri jāreaģē veidā, kas dod turpinājumu. Nav grūti uzminēt, ka vienīgais cilvēks, kas visus šī tipa uzdevumus atrisināja pilnīgi pareizi, darbojas improvizāciju teātrī.

Pilnīgi droši varu teikt, ka lielākā daļa prot atrast dažādus patiešām oriģinālus risinājumus. Mūsu jaunieši ir radoši. Vēl būtu jāiemācās apzināties, vai piedāvātais "radošums" risina šo nestandarta problēmu.

5. Spēja veidot algoritmus

Lai arī objektu orientētā programmēšana vairāk līdzinās "staigāšanai pa noliktavu un vajadzīgo preču izvelēšanos", tas neatbrīvo no pienākuma izvēlēties vajadzīgo ceļu. Diemžēl, dažādās gatavās programmēšanas vides ir "izspiedušas no tirgus" algoritmu zīmēšanu. Es biju kļūdaini iedomājusies, ka šī tipa uzdevumos būs visizcilākie rezultāti IT cilvēkiem. Tā tomēr ir mūsu ikdiena. Izrādījā, ka te ir visvājākie rezultāti. Cien. augstskolu pasniedzēji, lūdzu māciet studentiem veidot algoritmus... vai arī godīgi pasakiet, ka jūs nodarbojaties tikai un vienīgi ar wordpress web-lapu ražotāju sagatavošanu.

Kopsavilkums

Populārākās un labāk pielietotās prasmes (testa rezultāti, kopā 100%).

1. Skaitliskie uzdevumi, izmantojot kalkulatoru - 42,4%
2. Laterālā/radošā tipa uzdevumi - 32,3%
3. Algebriskie/teksta uzdevumi, vispārīgu risinājumu meklēšana - 9,4%
4. Loģiskās domāšanas uzdevumi  - 8,2%
5. Dažādu algoritmu veidošana - 7,7%

Visticamāk, ja STEM testos uzdevumus grupētu pēc šiem pašiem principiem, rezultāts nebūtu ievērojami atšķirīgāks. Dažas grupas gan neparādītos vispār.

Ja mēs gribam, lai mums tik iecienītā, labi apmaksātā un ekonomiski izdevīgā industrija aug, tad sāksim mācīties domāt paši un mācīsim domāt mūsu bērniem. Kompetenču izglītība dod vismaz nelielu grūdienu šajā virzienā. Skolotāji, arī jums būs lielākas algas, ja jūsu audzēkņi spēs to nopelnīt.

***
P.S. Esmu sagatavojusi un dažreiz arī vadu kursu "Domāšanas metodes". Labprāt padalīšos ar materiāliem. Ja ļoti, ļoti gribas, tad kādu kursu varu novadīt. Šobrīd gan laiks ir "lielākā vērtība", bet noteikti centīšos saplānot darbus tā, lai dalītos pieredzē un zināšanās.

“Kas skolas beidzējam ir nepieciešams vairāk - zināšanas vai prasmes?” ...vai...

Pārdomas pēc foruma

Es nezinu, kādas atziņas sev guva pasākuma organizētāji, bet man tas atgādināja sen zināmas patiesības par vides/kultūras ietekmi uz ikvienu no mums.

Tātad par to, kādus "banānus" mēs redzam, bet spītīgi "nekāpjam pēc tiem".

Kāpēc?

1. Mēs akli ticam, ka skolai/augstskolai cilvēkbērns ir jāsagatavo dzīvei un, tas nozīmē, ka ir jādabū diploms ... un jo prestižākas skolas diploms, jo labāk.

Kā ir realitātē? "Sarkano" diplomu saņēmēji patiešām ir veiksmīgi pastāvošās sistēmas līderi, bet ko jaunu sasniedz tie, kas skolās bija "nepaklausīgie palaidņi". Viens no foruma dalībniekiem uzsvēra (diemžēl nevaru nosaukt vārdā), ka individuāla mācību satura izvēle (nevis standartizēta programma) ir būtiska izglītības sastāvdaļa. Tobrīd mans vienīgais jautājums bija - Kādā vecumā? Šis jautājums vēlreiz aktualizējās runājot ar vecākiem, kas apgalvoja, ka pamatskolas beidzēji vēl nevarot zināt, ko viņi vēlēsies darīt savā dzīvē, tāpēc specializācija vidusskolas laikā nav atbalstāma.   ...tomēr ... cik daudzi no mums arī pēc 50 zina, ko īsti grib darīt?

Mūsu šībrīža kultūra māca "būt paklausīgam un pēc banāniem nekāpt". Kopš dzimšanas bērnus ieliekam bezgalīgu ierobežojumu "krātiņos" (nevis mācam saprātīgus ierobežojumus un skaidrojam kāpēc), bērnudārzu disciplīna iemāca visiem darīt visu reizē un vienādi (nevis dod izvēli un veicina radošu apkārtējās vides elementu lietošanu rotaļās un savas darbības seku izvērtēšanu), skolā parādam obligātās prasības un pieliekam "birku" tu esi malacis vai slikts.

Tāpēc es atbalstu agrīnu specializāciju, kas dod iespēju mācīties nedaudz no visa, lai spētu saprast lielo bildi, un kaut ko citu - dziļi un pamatīgi. Mums ir iespēja papildus apmeklēt un padziļināti mācīties valsts atbalstītās mūzikas, mākslas un sporta skolās. Varbūt ir pienācis laiks izveidot līdzīgas institūcijas arī dabaszinātņu apguvei? Neklātienes matemātikas skola dara daudz, bet "viens nav karotājs".

2. "Skolotājs ir masveida specialitāte" - tā teica viena no augstskolas pedagogu pasniedzējām. Kā sekas tam esot nespēja aizpildīt studiju vietas ar patiešām varošiem, zinošiem un mācīties gribošiem studentiem.

Es ilgi esmu domājusi, cik patiesi ir šie vārdi. Pilnīgi noteikti te ir liela daļa patiesības. "Neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties!" ...un nav svarīgi kādā vecumā mācīšana un mācīšanās notiek. Tāpat arī vienmēr ir un būs jārēķinās ar cilvēka spēju kapacitāti. Jā "lācis uz auss uzkāpis", neviens skolotājs un nekāds darbs par operdziedātāju nepadarīs.

Zināmā mērā mūsu sabiedrības pašreizējā izpratnē, skolotājs patiešām ir "masveida specialitāte". Tas nav "prestiži" būt skolotājam. Tik daudz nicnāta pašreiz netiek neviena cita specialitāte (ja nu vienīgi politiķi) kā skolotāji. Vien tas, kuram nerūp sabiedrības spriedums, amata nosaukums un piederošo luksus preču daudzums kļūst par izcilu skolotāju.

3. Pavisam skarbi skan tas, ka arī bērni mūsu sabiedrībā pārlieku daudzos gadījumos nu ir kļuvuši par "masveida produkciju". Saražojam, atdodam bērnudārzos, palaižam skolā un tad aizdzenam no ģimenes. Mēs reti audzinām savus bērnus un vēl retāk mazbērnus. Lielākā daļa no mums ir veiksmīgi apguvuši prasmi prasīt no citiem - iedzīvotāji no valsts, skolotāji no skolēniem, pasniedzēji no studentiem... Kur paliek paša atbildība par savu dzīvi? Šī prasme, kas būtu vissvarīgākā, jaunajā izglītības sistēmā vēl nav iekļauta.

Ko darīt?

Atcerēsimies dabas rādīto patiesību, nekas pilnīgi jauns un kvalitatīvi citāds nerodas sakārtotās un kontrolētās struktūrās. Tam ir vajadzīgs haoss un "citu frekvenču vibrācijas", lai esošās elementārdaļiņas pārkārtotos citā veidā un kombinācijās un pēc tam evolucionāri attīstītos. Vai mēs esam gatavi haosam? Pieļauju, ka tomēr nē. Tāpēc nāksies pielikt ļoti lielu piepūli, lai uzlabotu šo pašu "nejēdzīgo" sistēmu, kura ļoti pretosies, jo ikvienas sistēmas mērķis ir izdzīvot.

Man nav vienas konkrētas atbildes. Tas ko varu droši teikt ir - vidi veido attieksme. Tik ilgi, kamēr vairumam sabiedrības "dabūt naudu" būs svarīgāk nekā "strādāt un nopelnīt", jebkuras pārmaiņas būs tikai kosmētiskas, nevis pēc būtības.