Ar laipnu Ģirta Zāģera atļauju, pārpublicēju viņa sagatavoto materiālu. Paldies, Ģirt!
Autors: Ģirts Zāģeris, girts.zageris@fizmati.lv, 27.10.2020
Saturs
1. Populāras loģiskās kļūdas
2. Filozofiskie asmeņi kā domāšanas instrumenti
3. Pielikums - nenosauktās loģikas kļūdas
Šis dokuments rādās pēc tam, kad vietnē Facebook savā personīgajā kontā publicēju aicinājumu skolās (nopietni) sākt mācīt kritisko domāšanu, un vairāki skolotāji atsaucās uz manu aicinājumu ar interesi par to, vai kaut kur var dabūt materiālus. Tā kā pats savu aicinājumu arī pildīju un skolā fizikas vietā vienu stundu veltīju kritiskajai domāšanai, tad izlēmu uzlikt uz papīra to, ko tajā stundā darīju. (Piezīme - tā kā koronavīrusa pandēmijas laikā stundas garums manā skolā ir 30 min, nevis 40 min, tad šo stāstu realizēju divās 30 min stundās pēc kārtas).
Taču stundā es paspēju tikai ieskicēt pieminētās loģikas kļūdas, dot piemēru un pastāstīt īsumā par katru no tālāk aprakstītajiem domāšanas instrumentiem - šeit esmu skaidrojumus izvērsis plašāk, ar domu, lai lasītājam rodas pilnāka bilde.
Stāsts ir sadalāms divās daļās:
• Populāras loģiskās kļūdas un to piemēri
• ”Filozofiskie asmeņi” kā domāšanas instrumenti
Lūdzu šo neuztvert kā didaktisku materiālu vai pat eksperta darbu. Tas ir vienkārši viena cilvēka paša izdomāta stunda, kuru tā arī aicinu uztvert un izvērtēt, vai materiāls var noderēt pašam vai kādam citam. Ja ir vēlme par kaut ko diskutēt vai uzdot jautājumus, rakstīt uz e-pastu.
Populāras loģiskās kļūdas
Šeit uzskaitu desmit, manuprāt, populāras loģiskās kļūdas, kuras noder zināt - kopā ar piemēriem. Loģisko kļūdu veidi ir vēl daudzi citi, daļu no kuriem es beigās uzskaitīšu ar īsu aprakstu, bet neko vairāk. Kļūdu nosaukumus no angļu valodas tulkoju brīvi pats.
Gribu uzsvērt, ka loģiskās kļūdas ir labi atpazīt citu retorikā, bet vēl svarīgāk ir pamanīt tās pašam savā retorikā un laicīgi novērst. Tas noved pie pamatotākas argumentācijas un veselīgāka diskursa sabiedrībā. Turklāt oponents, kas pieļāvis kļūdu, visbiežāk to ne ļauna prāta dēļ ir izdarījis - tāpat kā, laiku pa laikam, mēs paši.
1. Salmu vīrs (Straw man argument)
Citkārt saukts arī par putnubiedēkļa argumentu. Salmu vīrs ir situācija, kad argumentētājs tīši vai netīši pārveido sava oponenta izteikumu, uzbrūkot šim pārveidotajam izteikumam. Ļoti izplatīta kļūda, kad cilvēks savā prātā interpretē otra teikto. Ar šo ir jābūt uzmanīgam arī pašam, jo kļūda rodas no steidzīgu secinājumu izdarīšanas, ne uz stingras loģikas pamata.
Piemērs. Dabaszinātņu students, kas daļēji piedalījies zinātniskā raksta tapšanā, lūdz galvenajam raksta autoram, lai viņa vārdu pieliek autoru sarakstam. Galvenais autors vaicā: ”Ak, tad Tev slava ir svarīgāka par pētniecību?” Šādu apgalvojumu students nekad nav izteicis, bet galvenais autors pats izdara secinājumu viņa vietā un uzbrūk šim secinājumam. Pareizā aizstāvība ir norādīt uz šo kļūdu un neļaut oponentam uzbrukt salmu vīram.
2. Non sequitur
Tulkojumā no latīņu ”neseko”. Loģiskā kļūda, kur argumentētājs izdara secinājumu, kas neseko no iepriekšējā argumenta. Non sequitur argumenti var būt acīmredzami, bet tie var būt arī grūti pamanāmi un smalki, niansēti.
Piemērs. ”Tu tici Ziemassvētku vecītim, bet vecītim, kas bija veikalā, bija mākslīga bārda, kuru Tu pats redzēji. Tātad Ziemassvēktu vecītis nevar būt īsts.” Ievērosim, ka secinājums kopumā ir pareizs, bet ceļš, kādā pie tā nonākts, nav. Apelēt pie veikala Ziemassvētku vecīša neīstās bārdas nozīmē ignorēt to, ka tas var būt viltvārdis (kā tas arī ir :) ), kā arī to, ka ”īstajam” Ziemassvētku vecītim noteikti jābūt dabiskai bārdai, kas arī nav teikts. Labākajā gadījumā piedāvātie pierādījumi var pamatot tikai to, ka veikala Vecītis nav īsts.
3. Viltus dilemma (False dilemma)
Argumenta paveids, kur argumenta izteicējs liek izvēlēties starp diviem variantiem, kaut varbūt pastāv viena vai vairākas alternatīvas.
Piemērs. ”Ziedo manai kampaņai, ja Tev rūp bērnu nākotne!” Diemžēl izplatīts retorikas veids, sevišķi politikā, lai mēģinātu ar cilvēkiem manipulēt. Ir divas opcijas - vai nu ziedo kampaņai, vai atzīsti, ka bērni Tev nerūp. Ir skaidrs, ka šīs nav vienīgās divas opcijas. Šīs retorikas popularitāte, šķiet, ir novedusi pie ļoti augstas sašķeltības pakāpes sabiedrībā daudzos jautājumos, kur viltus dilemmas sāk pieņemt apveidus realitātē.
4. Slidenā nogāze (Slippery slope)
Kļūdains pieņēmums, ka arguments A novedīs pie rezultāta B, kas novedīs pie rezultāta C, kas novedīs pie rezultāta D + secinājums, ka tātad A izraisa D.
Piemērs. Pašlaik, nešķirojot paša argumenta saturu, klasisks slidenā pakalna piemērs ir diskusijās par homoseksuālu cilvēku tiesībām. Bieži var manīt argumentu ”ja mēs legalizēsim viendzimuma attiecības, tad mūsu bērni pazaudēs izpratni par ģimenes modeli” vai tamlīdzīgu izteikumu. Visi šie izteikumi faktiski ir slidenās nogāzes + salmu vīra komplekts, jo vispirms tiek izdarīts steidzīgs pieņēmums, kam pa vidu ir virkne vairāku apakšpieņēmumu, un tad tiek uzbrukts gala rezultātam. Šeit sevišķi pašam jāuzmanās šo kļūdu nepieļaut - kā redzams, tā ātri noved arī pie salmu vīra kļūdas pieļaušanas.
Protams, ir gadījumi, kad secinājumu virkne ir pavisam adekvāts veids, kā argumentēt - tāpēc rūpīgi jāpieiet šādu argumentu analīzei. Uzsvēršu, ka slidenās nogāzes arguments balstās uz to, ka mēs pieļaujam visas ķēdes norisi uzreiz, strīdoties vairs jau tikai par gala rezultātu. Rūpīgam cilvēkam vajadzētu izsvērt, cik ticams ir katrs ķēdes posms, kas noved pie gala rezultāta.
5. Post hoc ergo propter hoc / Cum hoc ergo propter hoc
Pirmais nozīmē - ja A notiek pirms B, tad A izraisa B. Otrais nozīmē - ja A korelē ar B, tad A izraisa B. Šī ir ļoti smalka kļūda, jo secinājumi dažkārt šķiet acīmredzami, bet var nebūt patiesi.
Piemērs. ”Cilvēki, kas iegūst augstāko izglītību, vidēji pelna vairāk. Tas nozīmē, ka laba izglītība noved pie labas karjeras.” Tā varētu būt, bet tas nav viennozīmīgi secināms no izteiktā argumenta. Var gadīties, ka patiesībā cilvēka rakstura iezīmes - centība, strādība, neatlaidība - noved gan pie tā, ka cilvēkam ir laba izglītība, gan arī pie tā, ka cilvēkam ir laba karjera. Šeit pieļauta reizē post hoc un cum hoc kļūda, jo laba karjera seko pēc labas izglītības, gan arī statistiski korelē viena ar otru. Cum hoc ergo propter hoc dažkārt angliski sauc par ”correlation does not imply causation” jeb ”korelācija nenozīmē cēloņsakarību”.
Maza atkāpe nepieciešama par terminu ”korelācija” - tas ir matemātisks vārds, kam statistikā ir precīza definīcija. Silti aicinu katram, kas negrib tikt viegli apmānīts ar skaitļiem, ieskatīties vismaz statistikas zinātnes pamatlietās.
6. Neviens īstens skots (No true Scotsman)
Loģiskā kļūda, kur no kritikas izvairās, mainot spēles noteikumus un apelējot pie koncepta ”tīrības”. Vislabāk ilustrējams ar klasisko piemēru:
Piemērs.
”Neviens skots neliek savai putrai klāt cukuru.
- Mans tēvocis Anguss, kurš ir skots, gan liek savai putrai klāt cukuru.
- Jā, neviens īstens skots neliek savai putrai klāt cukuru.”
Pirmajā rindiņā ir izteikts apgalvojumus, kurš tiek apgāzts ar otro rindiņu. Trešajā rindiņā aizstāvība ir tāda, ka - tā kā tēvocis Anguss neizpilda pirmo izteikto apgalvojumu, seko, ka Anguss nav īstens skots. Respektīvi, grupa ”skoti” ir pasargāta no ļaundara Angusa, kurš dara ne tā, kā skotiem vajadzētu. Šādu argumentēšanas (ne)loģiku sauc par neviena īstena skota kļūdu.
Ļoti līdzīga loģiskā kļūda šīm ir apelācija pie kāda cilvēka piederības grupai un (korekti vai nekorekti) identificēšana ar tipisko grupas indivīdu. ”- Neviens īsts latvietis nebalsotu par Partiju X!” vai arī ”Īsti vīri pērk alu Y”. Tāpat piemērs būtu ”Tu kā filmu mīļotājs nevarētu saprast, cik grāmatas ir foršas”. Ļoti, ļoti populārs veids, kā argumentēt populistu vidū, jo balstās uz cilvēku vēlmi piederēt kādai grupai (nereti ”parastajai tautai”).
7. Arguments no autoritātes (Appeal to authority)
Situācija, kad argumenta pastiprināšanai izmanto tā izteicēja autoritāti, ne paša argumenta saturu. Ļoti riskanta kļūda, jo nošķīrums starp to, kad eksperta viedoklī būtu jāklausās un kad ticība autoritātei kļūst par kļūdu, ir ļoti smalks. Šim argumentam turklāt ir divas nianses - kad piešķirt ekspertam tiesības runāt ar savu autoritāti, un kam piešķirt eksperta statusu.
Faktiski argumentu uzklausīt tīri autoritātes dēļ nebūtu pareizi - argumentam vismaz būtu jābūt kaut kādam blakus pamatojumam, kas padara eksperta izteikumu uzticamāku. Molekulārbiologam, ejot valdībai prasīt finansējumu, būtu jāspēj argumentēt pēc būtības, kaut ar vienkāršotiem konceptiem, nevis tikai paļaujoties uz savu prestižā zinātnieka statusu. Labam argumentētājam jāpazīst sava auditorija.
Piemērs. ”Ārsts Z saka, ka masku valkāšana ikdienā mūs nepasargā no neviena vīrusa!” Atkal neiedziļinoties pašā argumenta saturā - arguments pats par sevi ir slikti konstruēts, jo balstās tikai uz ārsta Z autoritāti. Bieži vēl rodas jautājumi par to, vai ārsts Z tiešām ir speciālists tieši jomā, par kuru izsakās (t.i., vai šis ārsts tiešām ir autoritāte par to, par ko izsakās). Nav doti nekādi blakus argumenti, kas pastiprinātu uzticību ārstam Z.
8. Atsevišķi pierādījumi (Anecdotal evidence)
Situācijas, kad argumenta izteicējs sava argumenta pamatojumam sniedz tikai atsevišķus gadījumus no dzīves.
Piemērs. ”Es pazīstu vienu cilvēku, kuram veica testus uz slimību K. Vienā laboratorijā tests iznāca pozitīvs, otrā negatīvs - tātad tests uz slimību K nav uzticams!”. Atkal pašlaik neiedziļinoties argumenta saturā - pats arguments ir vāji konstruēts. No viena gadījuma nav iespējams vispārināt, un šāds arguments kļūtu labāks no konstrukcijas viedokļa, ja tiktu izmantota statistika, nevis viens (vai pieci) gadījumi.
Vērts pieminēt, ka cilvēki bieži pieļauj domāšanas kļūdu, izdarot vispārinājumu arī no vairākiem gadījumiem, kurus ir pieredzējuši. Šo gadījumu kontekstā secinājums varbūt ir pareizs, bet jautājums ir par to, vai gadījumi ir bijuši statistiski laba kopa tam, par ko ir runa. Kopumā cilvēki bez precīziem matemātiskiem kritērijiem šo novērtējumu veic samērā slikti. Atkal - dziļāk šajā jautājumā jāieskatās, mācoties matemātisko statistiku.
9. Pierādījuma nasta (Burden of proof)
Argumenta veids, kur argumentētājs cenšas pieprasīt, lai oponents apgāž viņa argumentu, nevis pats to pierāda.
Piemērs. ”Inokentijs tic spokiem, bet Petūnija viņam saka, ka spoku eksistencei nav nekādu pierādījumu. Inokentijs atbild, ka nav pierādījumu arī tam, ka spoku nav.” Šis ir mēģinājums no Inokentija puses panākt ekvivalenci starp viņa un Petūnijas pozīcijām, bet tā būtu pierādījuma nastas loģiskā kļūda. Argumenta izteicējam vienmēr jādod pastiprinājums savam argumentam, nevis jāprasa pretiniekam apgāzt viņa tēzi. Tas ir - pierādījuma nasta ir uz izteikuma autoru.
10. Apstiprinājuma nosliece (Confirmation bias)
Pēdējais saldajam ēdienam! Apstiprinājuma nosliece ir tendence cilvēkiem interpretēt situācijas tā, ka tās pastiprina viņu esošos viedokļus un nostājas. No desmit uzskaitītajām kļūdām - šī ir visbīstamākā un visvieglāk pieļaujamā. Manā skatījumā, vienīgais veids, kā apiet šo kļūdu, ir būt prasmīgam statistikas lauciņā.
Piemērs. ”Jānītis izlasa kalendārā, ka šodien ir čika laiks, un pēc pāris stundām transportā aizmirst savu mugursomu. Jānītis saprot, ka tas noticis čika laika dēļ.” Statistikas analīze skaidri uzrāda, ka čika laikam vai astroloģiskiem fenomeniem nav nekādas ietekmes uz mūsu ikdienas norisēm. Taču retrospektīva notikumu traktēšana par labu, piemēram, izlasītajam horoskopam, ir cilvēka dabā un rada ļoti daudz nepareizus mē ginājumus nodibināt cēloņsakarības.
Filozofiskie asmeņi kā domāšanas instrumenti
Ko darīt, ja jāizvēlas starp vairākiem argumentiem, kuru izteikšanā nav pieļautas loģiskās kļūdas? (Starp citu, noraidīt argumentu tikai uz tā pamata, ka tas izteikts kļūdaini, arī nav īsti korekti, to sauc par kļūdas kļūdu, jeb ”the fallacy fallacy”.) Kā saprast, kurš skaidrojums dotai situācijai ir labāks? Lai vismaz aptuveni atbildētu uz šo jautājumu, der zināt t.s. filozofiskos asmeņus, kas var palīdzēt nogriezt sliktos variantus un atstāt labākos.
1. Okama nazis (Occam’s razor)
Okama nazim ir daudz formulējumu, bet man visprecīzākais šķiet šāds:
”Starp diviem skaidrojumiem jāizvēlas tas, kuram ir vismazāk pieņēmumu.”
Dažkārt to mēdz formulēt arī kā ”jāizvēlas tas, kurš ir visvienkāršākais”, bet tad rodas jautājums, kā mēs definējam vienkāršu skaidrojumu. ”To izdarīja kaimiņmājas ragana” ir vienkāršs skaidrojums daudzām situācijām, bet maz ticams, jo jāizdara pieņēmums par to, ka raganas pastāv + kaimiņos tāda dzīvo. Tāpēc man labāk patīk pieņēmumu formulējums. Tam ir arī arguments no matemātiskā skatpunkta - ja lasītājs ir pazīstams ar varbūtībām, tad šis paskaidrojums var noderēt. Loģikā jebkura pieņēmuma varbūtība iestāties nekad nav 100%, citādi pieņēmums nebūtu jāizdara - ja tam ir 100% iespēja iestāties, tad nekas nav jāpieņem, tas kļūst par aksiomu. Līdz ar to, ja jāveic vairāki pieņēmumi, tad iespēja, ka visi pieņēmumi realizējas reizē, ir katra individuālā pieņēmuma realizācijas varbūtību savstarpējais reizinājums. Rupji runājot, ja man ir teorija, kas izmanto vienu 80% drošu pieņēmumu, un cita teorija, kas izmanto piecus 90% iespējamus pieņēmumus, tad pirmās teorijas ”varbūtība” ir 80 %, kamēr otrai teorijai tā sanāk (90%) 5 = (0.9) 5 = 0.59 = 59%.
Protams, kad jāizvērtē dažādi skaidrojumi, tad nav iespējams piekārtot reālas varbūtības katram pieņēmumam, bet tas ir veids, kā par to domāt. Piemēram, pieņēmums par raganu eksistenci būtu ļoti mazvarbūtīgs, tāpēc arī sliktāks. Formulējums par ”visvienkāršāko” skaidrojumu man nepatīk arī tāpēc, ka, piemēram, fizikā nereti skaidrojumi ir tehniski ļoti sarežģīti, taču uzbūvēti uz ļoti maz un vienkāršiem pieņēmumiem. Cilvēkam, kas nav lietpratējs, tie var šķist ne kā vienkāršākie skaidrojumi.
Okama naža pielietojums būtu, piemēram, sazvērestības teoriju atspēkošanā. Kad cilvēki izsaka argumentu, ka visi ārsti ir sazvērējušies vai slepenās ēnu valdības kontrolē un tāpēc nav zāļu pret vēzi, tad patiesībā tiek izdarīta virkne ar pieņēmumiem: eksistē šāda ēnu valdība, kas var palikt slepena, tai ir pilna kontrole pār visiem pasaules ārstiem, neviens individuāls ārsts vai ēnu valdības dalībnieks nekad sirdsapziņas vai citu apsvērumu dēļ informāciju par procesu nepublicē. Šie ir ļoti prasīgi pieņēmumi, kuriem būtu jāpiešķir maza varbūtība. Tā vietā pastāv skaidrojums, ka zāles vienkārši vēl nav atklātas. Okama nazis prasa nogriezt pirmo versiju.
Ikdienas praksē no apskatītajiem instrumentiem šajā dokumentā Okama nazi man sanāk izmantot visbiežāk. Taču ar tā piemērošanu jāuzmanās, jo vienmēr paliek jautājums par to, kurš skaidrojums tad tā pa īstam izmanto vismazāk pieņēmumu.
2. Hanlona nazis (Hanlon’s razor)
Šo asmeni sanāk ļoti bieži lietot - esmu ievērojis, ka mūsu sabiedrība ļoti grēko ar šī instrumenta pārkāpšanu. Hanlona naža formulējums ir šāds:
”Nenoraksti uz ļaunprātību to, ko var norakstīt uz nekompetenci.”
Šāds princips kaut kādā ziņā ir atvasinājums no Okama naža, jo faktiski instruē asmeņa lietotāju neizdarīt pieņēmumu par ļaunprātību, kas bieži ir mazvarbūtīgs. Citiem vārdiem - Hanlona nazis apgalvo, ka varbūtība, ka kāds ir nekompetents, ir lielāka nekā varbūtība, ka kāds ir ļaunprātīgs.
Praksē šī asmeņa pārkāpumu visbiežāk var redzēt, kad lieli, publiski projekti notiek ne tā, kā cerēts. Tad nereti var redzēt cilvēkus, kas saka, ka kādi mantkārīgi cilvēki sarausuši naudu kabatā un nav kārtīgi izdarījuši savu darbu. Taču realitātē tas noticis nevis tāpēc, ka visi lielā projekta vadītāji ir zagļi, bet gan institucionālu problēmu dēļ, kuras kalpo par iemeslu projekta neveiksmēm. Protams, reizi pa reizei var notikt arī kādas īstas, nelegālas afēras. Tomēr pieņemot, ka tā notiek katru reizi novedīs lasītāju pie kļūdas biežāk nekā pie patiesības.
3. Hičensa nazis + Seigana standarts (Hitchens’ razor + Sagan standard)
Šis asmens nosaukts par godu diviem moderniem kungiem - žurnālistam un polemiķim Kristoferam Hičensam un fiziķim Karlam Seiganam.
Hičensa nazis skan tā:
”To, ko var apgalvot bez pierādījumiem, var noraidīt bez pierādījumiem.”
Savukārt Seigana standarts ir šāds:
”Grandioziem apgalvojumiem nepieciešami grandiozi pierādījumi (Extraordinary claims require extraordinary evidence).”
Abi asmeņi runā par pierādījuma nastas jautājumu. Seigans definē, ka pierādījumu apjomam jābūt lielam, ja apgalvojums ir radikāls. Matemātiski runājot - jo apgalvojuma varbūtība ir zemāka, jo pierādījumiem jābūt apjomīgākiem. Tātad Seigana standarts faktiski precizē pierādījuma nastu - ne tikai to, ka pierādījumi vispār jādod, bet arī to apjomu. Savukārt Hičena nazis ir noderīgs kā kontroles mēraukla pašam diskutētājam - tas māca neielaisties argumentu cīņā ar kādu, kuram argumentu nav. Būsim gan ļoti uzmanīgi ar Hičensa naža pielietojumu - ja oponents izsaka argumentu bez pamatojuma, mēs to varam noraidīt, bet arguments joprojām var būt pareizs. Šis nazis drīzāk regulē debates kvalitāti, ne paša argumenta pareizību.
4. Ņūtona degošais lāzerzobens + Popera noraidāmības princips (Newton’s flaming laser sword + Popper’s falsifiability principle)
Ņūtona degošais lāzerzobens ir burvīgs nosaukums, bet alias tam ir Aldera nazis.
Tā formulējums: ”Tas, ko nevar pārbaudīt ar eksperimentu, nav debates vērts.”
Popera noraidāmība skan šādi:
”Hipotēzi ir vērts apskatīt tikai tad, ja to ir iespējams noraidīt.”
Lāzerzobens ir mazliet ierobežojošs asmens, jo ir lietas, ko nevar eksperimentāli pārbaudīt (politika, reliģija), bet diskusijas par šīm lietām vienalga ir nepieciešamas un vērtīgas. Turpretī Popera noraidāmība ir ļoti svarīgs koncepts - tā ir pamatā jebkurai zinātniskai teorijai. Lai teorija būtu zinātniska, jābūt veidam, kā to noraidīt.
Pakavēsimies pie noraidāmības idejas. Hipotēze ”visi gulbji ir balti” atbilst šai prasībai, jo pietiek atrast vienu melnu gulbi, lai hipotēzi noraidītu. Noraidāmība stāv pretī apstiprinājumam - lai gūtu apstiprinājumu tam, ka visi gulbji ir balti, būtu jāpārbauda pilnīgi visi gulbji, kas būtu ļoti grūti, bet noraidāmība prasa tikai vienu piemēru.
Lāzerzobens kopā ar Popera principu faktiski saka, ka nav vērts iztirzāt argumentu vai teoriju, kuru principā nav iespējams parādīt kā nepareizu. Šeit nav runa par nepareizības parādīšanu pašu par sevi, bet tikai par iespēju to izdarīt. Apgalvojums ”enģeļiem ir lieli spārni” nav nekādā veidā noraidāms (nav instrumentu, kā mērīt enģeļu spārnus), tāpēc arī to nevar uzskatīt par zinātnisku vai sevišķi vērtīgu diskusijai.
Piezīme: Popera noraidāmība ir ļoti niansēts un patiesībā sarežģīts filozofisks jautājums. Ja kādai teorijai parādās pierādījumi, kas ir pret teoriju, tad ir divi scenāriji, kas ar šo pierādījumu var notikt - vai nu pierādījums pilnībā apgāž teoriju, vai tas ir izskaidrojams ar kādu trešo efektu, kas nav iekļauts teorijā. Šādā ceļā, piemēram, tika atklāts Neptūns, jo tika novērotas novirzes no debess ķermeņu paredzētajām trajektorijām pēc Ņūtona likumiem. Tas nenozīmēja, ka Ņūtona likumi ir nepareizi, vien to, ka debess ķermeņus ietekmēja kāda iepriekš neatklāta planēta. Pēc aprēķiniem, kur tādai planētai tad būtu jābūt, tika atklāts Neptūns. Ja tāda ideja raisa interesi, aicinu palasīt filozofu darbus par Popera noraidāmību.
Visi kopā šie filozofiskie asmeņi kalpo kā vadlīnijas tam, kuriem skaidrojumiem, argumentiem vai teorijām dot priekšroku. Vērts apzināties, ka tie nav uztverami kā universāli principi, kas darbojas vienmēr, bet drīzāk labas prakses ieteikumi, kurus cilvēce gadsimtu gaitā ir izdomājusi. Retrospektīvi mēs konstatēsim, ka aprakstītās idejas darbojas ļoti labi, bet tagadnē nereti ir grūti izšķirt, kuri skaidrojumi vislabāk atbilst šim rāmim. Tāpēc nepieciešama liela rūpība un mentāls treniņš, lai šīs idejas pareizi piemērotu. Nobeigumā gribu teikt, ka pareizi jāuztver arī frāze kritiskā domāšana. Šajā tekstā apskatītās lietas dod struktūru tieši domāšanai, bet svarīgi, lai tā būtu kritiska. Tas nozīmē piemērot visus filtrus ne tikai citu cilvēku izteikumiem, bet arī savām domām un izteikumiem. Man patiesībā šķiet būtiskāk būt kritiskam pret sevi, jo tikai atzīstot sev, ka domāšanā ir pieļautas kļūdas, var tikt pie īsteni pamatotiem viedokļiem.
Pielikums - nenosauktās loģikas kļūdas
Loģikas kļūdu ir ļoti, ļoti daudz (skat. Vikipēdiju), bet dažas no nenosauktām populārām kļūdām es izrakstīšu.
1. Ad hominem - uzbrukums argumenta izteicējām, ne argumentam.
2. Konflikta uzpūšana - arguments, ka (zinātnisks) strīds par kādu jautājumu ir daudz lielāks nekā tas ir, tāpēc visi izteikumi par neskaidro jautājumi ir ekvivalenti ticami.
3. Arguments no slikta iznākuma - ja argumenta izteicējam nav taisnība, tad būs sliktas sekas jeb apelēšana pie bailēm.
4. Selektīvs arguments - tādu argumentu izvēle, kas atbalsta pozīciju, bet citu argumentu ignorēšana.
5. Arguments no jautājuma - tāda jautājuma uzdošana, kuram nav ātras atbildes. Klausītājiem jautājumu atbildētājs šķitīs vai nu vājš, vai gari un sarežģīti runājošs. Piemēram - ”kā zinātnieki skaidro, ka no patvaļīgiem procesiem var rasties kas tik sarežģīts kā dzīva šūna?”
6. Pārvienkāršošana - Einšteina vārdos - teorijai jābūt maksimāli vienkāršai, bet ne vairāk kā nepieciešams.
7. Emocionāla retorika - argumentēšana ar mēģinājumiem izraisīt emocijas klausītājos.
8. Cirkulārs arguments - kad pierādāmā lieta tiek izmantota par pieņēmumu.
9. Pārmaiņu arguments - oponenta apgalvojums, ka ”es kādreiz ticēju X tāpat kā Tu, bet tagad vairs nē”.
10. Slikta analoģija – mēģinājums argumentu apgāzt ar analoģiju, taču analoģija formulēta nekorekti.
11. Arguments no popularitātes - arguments balstās uz to, ka daudzi tam piekrīt.
12. Statistikas prasmju trūkums - piemērs: ASV prezidents Eizenhauers bija pārsteigts, kad uzzināja, ka pusei ASV pilsoņu intelekts ir zem vidējā.
13. Prestiža žargona kļūda – sarežģītu vārdu lietojums tur, kur tas nav vajadzīgs, ar mēģinājumu izklausīties kompetentākam.
14. Tu quoque - ja oponents izsaka pārmetumu, tad tiek atgriezti arī pārmetumi oponentam (Ad hominem variācija).
