(4c) "Ko mērīsi, to iegūsi"

 

 

Ir vērts pārlasīt vēlreiz 2017.gadā rakstīto... ir 2025.gads un diez kāpēc man šķiet, ka mēs attālināmies, nevis tuvojamies, no kompetenču izglītības pamatprincipiem

 

  "Kompānija, kas ražoja skrūves un naglas nolēma sasaistīt padarīto ar darbinieku prēmijām. Mērījums bija saražoto naglu un skrūvju daudzums. Drīz vien noliktavas tika pārpildītas ar pavisam mazajām naglām un skrūvēm. To redzot vadītāji mainīja mērījumu uz gala produkcijas svaru, kas izraisīja lielo naglu “bumu”. Neviens no variantiem nebija tas, ko kompānija patiešām vēlējās."

Samaksa par skolēnu darbu ir atzīmes. Var naivi cerēt, ka ikviens skolēns mācīsies, lai zinātu, bet tādi tomēr būs tikai daži. Daudzkārt sastopamākas ir situācijas, ka gan vecāki, gan arī paši skolēni vairāk priecājas vai skumst par iegūto atzīmi nekā par iegūtajām zināšanām. Tāpēc, gluži tāpat kā biznesā ir svarīga prēmēšanas sistēma, tāpat arī skolā ir svarīga "atzīmju pelnīšanas" sistēma. Runa te ir par atzīmēm uz liecības (summatīvais vērtējums), nevis dažādiem formatīvajiem vērtējumiem, kas ir nepieciešami mācīšanās procesā.

Sasniegumu mērīšana

Lai izveidotu šādu sistēmu ir jāsāk ar mērķiem, ko gribam sasniegt. Mums ir jāspēj radīt tāda pārbaudes darbu un centralizēto eksāmenu sistēma, kura spētu novētēt kompetences līmeni: zināšanas, sapratni, pielietošanu, analīzi, sintēzi un rezultāta izvērtēšanu.

Lūk kā to piedāvā darīt Stanfordas Universitātē. Lai gan ieteikumi ir augstskolas studentu vērtēšānai, šie padomi ir labi pielietojami arī veidojot skolēnu pārbaudes darbus.

-------------------------------------------------

Zināšanu mērīšana
Lai noteiktu zināšanu līmeni (terminus, faktus, principus, procedūras), uzdodiet šādus jautājumus: definējiet, aprakstiet, identificējiet, atzīmējietjiet, sarakstiet, savienojiet, nosauciet/uzrakstiet, atrodiet, atkārtojiet, atlasiet, izsakiet.

Sapratnes mērīšana
Lai noteiktu sapratnes līmeni (faktu un principu izpratne, materiāla interpretācija), uzdodiet šādus jautājumus: pārveidojiet, pamatojiet, Izšķiriet, novērtējiet, izskaidrojiet, paplašiniet, vispāriniet, uzrakstiet piemērus, seciniet, prognozējiet, apkopojiet.

Pielietošanas mērīšana
Lai noteiktu pielietošanas spēju līmeni (risinot problēmas, piemērojot koncepcijas un principus jaunām situācijām), uzdodiet šādus jautājumus: demonstrējiet, pārveidojiet, veiciet, sagatavojiet, izstrādājiet, sasaistiet, attēlojiet, atrisiniet, izmantojiet.

Analīzes mērīšana
Lai novērtētu analīzi (neatzīto pieņēmumu vai loģisko kļūdu atpazīšana, spēja atšķirt faktus un secinājumus, sadalīt sastāvdaļās, redzēt ideju hierarhiju), uzdodiet šādus jautājumus:  uzzīmējiet diagrammu, diferencējiet, atšķiriet, ilustrējiet, seciniet, izceliet, attieciniet, atzīmējiet, atdaliet, sadaliet.

Sintēzes/radīšanas mērīšana
Lai noteiktu sintēzi (integrētu mācīšanos no dažādām jomām, risinātu problēmas, pielietojot domāšanu, radot kaut ko jaunu vai oriģinālu no sastāvdaļām), uzdodiet šādus jautājumus: iedaliet, apvienojiet, apkopojiet, izstrādājiet, izskaidrojiet, ģenerējiet, organizjiet, plānojiet, pārkārtojiet, konstruējiet, pārskatiet, pastāstiet.

Izvērtēšanas mērīšana
Lai novērtētu izvērtēšanu (vērtējot, novērtējot), uzdodiet šādus jautājumus: novērtējiet, salīdziniet, lemiet, pretstatiet, kritizējiet, aprakstiet, izsķiriet, izskaidrojiet, pamatojiet, interpretējiet, atbalstiet.

-------------------------------------------------

Manuprāt, skolēniem būtu jāzina Blūma taksonomijas būtība un jāapzinās, ka ir jāspēj radīt un izvērtēt, lai iegūtu maksimālo atzīmi. Tas būtu labs ārējais motivators saprast vielu pēc būtības un saskatīt sasniedzamo izpratnes līmeni. Vismaz es būtu priecīga, ja zinātu, ka

• mans 4 nozīmē, ka es zinu vielu, 
• 5 - esmu to arī sapratusi, 
• 6 - spēju pielietot, 
• 7 - varu analizēt saturu, 
• 8 - varu pati ko jaunu izveidot, 
• 9 - spēju izvērtēt radīto rezultātu un 
• 10 - esmu papildinājusi savas zināšanas un varēšanas, un izveidojusi ko pavisam jaunu (ārpus skolas obligātā satura). 

Tad arī tam desmitniekam būtu jēga un šīs atzīmes saņēmēji būtu OECD pētījuma līderi. Izmantojot šādu vērtēšanas pieeju, skolēni būtu pietiekami radoši un elastīgi saskatīt dažādas iespējas un ierobežojumus. Manuprāt ļoti veiksmīgi varētu darboties arī sistēma, ka pārbaudes darbus veidotu dažādi (no dažādām skolām) skolotāji un dalītos ar tiem.

Cik bieži "mērīt" un, kad "izmaksāt prēmijas"?

Neesmu pārliecināta, ka ir viens ideālais variants. Atšķirīgas pieejas var būt gan dažādos mācību priekšmetos, gan vecuma grupās, gan arī dažādiem spēju kapacitātes līmeņiem. Skolas cenšas vairāk vai mazāk precīzi aprakstīt vienotu pieeju. Tas ir kā pateikt, ka "prēmijas maksāsim pēc saražoto skrūvju daudzuma".
Domājot par to, kad un kā likt atzīmes, lai panāktu augstu kompetences līmeni ir jāņem vērā:

• Skolēnu attieksme pret mācībām. RV1Ģ un citās ģimnāzijās, kur ir iestājeksāmeni un liela konkurence, lai tur iekļūtu, skolēni ir daudzkārt motivētāki mācīties paši. Visticamāk te pietiks, ja pārbaudes darbu par katru tēmu raksta vienu reizi. Tur, kur mācās "raiba publika", ir jādomā kā varēs "aizlāpīt robus" ikviens, arī tas, kurš ir sliņķis. Šiem jauniešiem būs vajadzīgi daudz "mazie darbiņi", kas dod iespēju iegūt "katru nākamo maizes kumosiņu".
• Vienas tēmas ietekme uz nākamajām tēmām. Māksla un matemātika ir ļoti atšķirīgi mācību priekšmeti. Vienam neuzzīmetam darbam būs niecīga ietekme uz nākotnes sniegumu, bet viena līdz galam nesaprasta tēma matemātika kā "aste" vilksies līdz pat skolas beigām. Ja var liegt uzlabot vērtējumu mākslā, tad matemātikā tomēr ir jāļauj (es pat teikšu vēl skarbāk - jāpiespiež) mācīties un uzlabot vērtējumu līdz vismaz "Spēj pielietot" līmenim.

Es esmu matemātikas skolotāja un man ir grūti pieņemt ierobežojumu, ka atzīmi var uzlabot tikai 2 nedēļu laikā pēc kontroldarba rakstīšanas. ...nu tak tas slinkākais bērns nemācīsies papildus, ja vairs atzīmi tikpat izlabot nevarēs. ...pat čaklais diez vai to darīs. Mans risinājums ir Motivācijas darbi. Tos var rakstīt tik daudz un tik ilgi, līdz pats skolēns ir apmierināts ar savu sniegumu un es lieku vienu papildus atzīmi par attiecīgo tēmu. Šo iespēju izmanto daudzi. Gada noslēguma aptauja parādīja, ka 85% no visiem skolēniem šo iespēju vērtē kā pazitīvu un mācīties veicinošu. Jā, tas aizņem papildus laiku, reizēm pat 8 dažādus vienas tēmas pārbaudes darbus nākas sagatavot, bet vai ir citas iespējas? Es labprāt uzzinātu kā jūs panākat, lai arī tas, kurš ir noslinkojis, tomēr apgūst vielu.

Viens no kompetenču izglītības principiem ir dot iespēju skolēniem atgūt vielu savā individuālajā tempā. Šo principu pilnībā var realizēt tikai mājmācībā. Skolā, kur ir ~1000 bērniem, kuriem ir dažāds smadzeņu kapacitātes līmenis un, kuri nāk no dažādām sociālajām šķirām, tas kļūst par vēl vienu formālu punktu "politkorekto papīru kaudzē". Manuprāt tieši "mērīšanas sitēma" kaut minimālā veidā var izlīdzināt dažādos tempus un dot iespēju arī tiem, kas ir iekavējuši,  panākt grupu. Otrs veids kā realizēt šo principu ir grupēt skolēnus nevis pa klasēm, bet pa zināšanu līmeņiem. ...grūti, bet nav neiespējami.
Manuprāt tieši šī principa realizācijas vājās iespējas ir tas, kas traucē sasniegt augstāku kompetences līmeni un padara kompetenču pieejā balstīto izglītības sistēmu par nerealizējamu pilnā apjomā. Šobrīd vēl neesmu ieraudzījusi nevienu ideju projektā "Skola 2030", kas piedāvā veiksmīgi risināt šo problēmu.

Citas domas

Projekta "Skola 2030" mājaslapas blogā ir ievietoti labi stāsti par vērtēšanu. Ticu, ka šādu rakstu tur būs arvien vairāk un parādīsies vairāk iespējas iesniegt dažādas idejas, ne tikai par vērtēšanu. Projekta mājas lapa nu iegūst vērā ņemamu saturu.

Kā vienu no pamatojumiem izglītības reformām bieži min OECD SSNP (PISA) pētījumu rezultātus. Ja mēs gribam sasniegt augstāku pozīciju šajā pētījumā (es gan neesmu pārliecināta, vai tas ir tik ļoti būtiski), tad vērtēšanas sistēma ir jāveido atbilstoši tam, kā tiek vērtēts PISA testos. Skolēniem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie ikvienas vērtēšanas sistēmas. Nevar gribēt, lai būtu izcili rezultāti, ja mums ir būtiskas atšķirības starp skolā rakstītajiem pārbaudes darbiem un pilnīgi citādi organizētiem testiem. Mani vienmēr ir mulsinājis tas, ka stundās rakstām 40 min pārbaudes darbus un tad pēkšņi diagnostikas darbus un eksāmenus varam rakstīt 90 min vai pāris stundas. Kurš treneris liktu skriet tikai sprintus, ja sacensībās jāskrien mazais maratons?

3P- Paslavē-Pajautā-Papildini

"Iespējamā misija" ir plaši popularizējusi jauku atgriezeniskās saites sniegšanas 3P metodi. Nu jau pāris gadus esmu to lietojusi un vērojusi lietojam citus. Pārsvarā gadījumu viss ir kārtībā ar pēdējiem diviem "P", bet īsti nozīmīgi neizdodas Paslavēšana. Bieži dzirdētais "man patika" dod tieši neko. Nozīmīgam tomēr vajadzētu būt ikvienam teikumam.

KĀPĒC neizdodas paslavēt ar jēgu?
"Kādus jautājumus uzdosi, tādas atbildes iegūsi" :) ...un atbildes atnāk visnegaidītājajos brīžos.

Vakar runāju ar kolēģēm par stundu vērošanu un ar kādu mērķi iet apmeklēt stundas. Lai arī pašreiz ir aicinājums skolotājiem būt sadarbības partneriem, ir grūti "izņemt no azotes" to velniņu, kas dīda zemapziņu, ka nu tūdaļ ieradīsies drūmais kritiķis un spriedīs bargo tiesu. Lai to mainītu, ierosināju apmeklēt kolēģu stundas ar mērķi iemācīties kaut ko jaunu. Tas uzreiz liek justies labāk un būt nozīmīgākam uzņemot savā klasē stundas vērotāju. Līdz ar to arī pati stunda ir veiksmīgāka.

TĀTAD, ja es nomainu uzstādījumu no "Paslavē" uz "Iemācījos", arī pārējie divi "P" ir ar lielāku empātijas devu un sapratni.

labās kļūdas...

Vakar konferences "Iespēju tilts" laikā tika uzdots jautājums- ar kādu konkrētu pārmaiņu vajadzētu sākt izglītības reformu?

Manuprāt ar steigu ir jāmaina attieksme pret kļūdām - gan skolotājiem, gan skolēniem, gan arī vecākiem.

KĀPĒC?
Jo BAILES ir lielākais šķērslis ceļā uz pārmaiņām, ceļā uz izaugsmi. Visa veida bailes pieder kādai no 3 grupām :

• Es varu kļūdīties
• Es nevienam neesmu vajadzīgs
• Es neesmu tā vērts

... un bailes kļūdīties ir vienas no visbiežāk sastopamajām bailēm.

Vecāku un skolotāju pienākums būtu redzēt/atpazīt bailes sevī un skolēnos. Vispirms ir jātiek vaļā no pašu bailēm un tad jāsāk atbalstīt skolēnus.

KĀ?
1) Mums matemātikās ir "labās kļūdas", kas, tiklīdz pamanītas klasē vai pie tāfeles, pārtrauc stundas gaitu. Visa klase kopā skatāmies un meklējam, kas tika sajaukts vai nepanīts, kā radās šī kļūda. Novēroju, ka gada sākumā jaunieši ne vienmēr bija sevišķi iepriecināti, ka tieši viņu pieļautā kļūda tiek "izķidāta". Pēcāk jau ikviens bij' gatavs "parakāties savās smadzenēs", lai saprastu kļūdas būtību un rastu pareizo risinājumu.

2) "Bēgšanai no kļūdām" ir sava pozitīvā puse- nedaru, jo neprotu un nesaprotu. Te lielākā māksla ir palīdzēt ieraudzīt nākamo soli. Domāju, ka ikviens skolotājs ir dzirdējis "Es neko nesaprotu". Šādos brīžos var prasīt jauniešiem, kas tieši tika darīts un precīzi kurā brīdī iestājās nesaprašana. Tas ātri vien palīdz noformulēt jautājumu un, nereti, šajā brīdī arī atbilde atnāk. Ja nē, vismaz iespējams dot jēgpilnu nezināšanas skaidrojumu.

3) Skolotājs arī kļūdās. Visbiežāk mēs, skolotāji, uzreiz dodam vienu pareizo atbildi un jauniešos neapzināti veidojam attieksmi, ka viss ir jāprot un jādara tieši tā. Protams, ir ļoti grūti kļūdīties, ja jau nez kuro reizi risini to pašu uzdevumu. Man ir bijis vieglāk rādīt savas kļūdas risinot olimpiāžu tipa uzdevumus, bet klasē tomēr rodas arī neuzmanības kļūdas. Svarīgi ir atzīt, ka šī ir mana kļūda un pateikt klasei paldies par kļūdas labošanu. Vēl, manuprāt ir svarīgi stāstīt, kā es domāju, lai nonāktu pie risinājuma, lai skolēni redz, ka domājot un uzdodot dažādus jautājumus var nonākt pie pareiza risinājuma.

---------
Papildinājums 
Māra Pretkalniņa Viens papildinājums, kas laikam saistās ar "labo kļūdu" sadaļas, bet vispār par tēmu - problēmu risināšana.

Priekš manis sliktākā lieta, ko pamanījos izlobīt no visas apmācību sistēmas bija nostādne, ka katram uzdevumam ir tieši viena pareizā atbilde. Vai nu tu to zini un tad lauri ir garantēti, vai nē, un tad tiksi sodīts (un ja šaubies - labāk paklusē un neko nedari, vismaz netiksi sodīts/apkaunots). Pašai man to dažu gadu laikā pēc augstskolas izdevās pārvarēt pa daļai tādēļ, ka man vienmēr bijis ļoti grūti neko nedarīt, tikai lai izvairītos no soda, bet liela daļa cilvēku paliek iestiguši šajā nelaimē ja ne uz mūžu, tad vismaz uz ilgiem gadiem.

Dzīvē, kā zināms vinnē tie, kas aktīvi darbojas prasmīgi izvēloties mazākā ļaunuma ceļus un saglabājot rezerves plānus gadījumam, ja atklātos iepriekš nezināmi riski, nevis tie, kas nekust, līdz atrasts nevainojams risinājums.
Man pašai drosmi izmantot šo darbības veidu dzīves uzdevumiem palīdzēja iegūt arī dažādās matemātikas uzdevumu risināšanas metodes, kas dod iespēju tuvoties "absolūtajai patiesībai" pa dažādiem ceļiem, kur katra kļūda ir savā ziņā uzvara - pierādīts apgabals, kurā tev vairs nebūs jāmeklē risinājums(pierādījums no pretējā, pakāpeniska indukcija un dedukcija, funkciju iespējamā vērtību un definīcijas aogabalu pētīšana, galu galā pat pilnā pārlase), kā arī tuvinātie aprēķini, kas bieži dod pietiekamu iespaidu, par sagaidāmo rezultātu.

Man liekas, ka šī ir ļoti būtiska lieta, ko skolai vajadzētu mācīt - ka ir atbildes, kas ir ļoti precīzas, atbildes ar samērā labu tuvinājumu, diezgan neprecīzas, bet "uz to pusi", un tādas, kas pavisam purvā. Un kustēt ārā no purva ir vienmēr uzvara, pat ja mala vēl patālu.