Domāšana par domāšanu (metakognīcija)

Domāšana ir daudzkārt intīmāks process nekā tualetes apmeklējums vai sekss! Par diviem minētajiem mēs esam gatavi atklāties daudz biežāk nekā godīgi atpazīt un "pateikt", kaut pašiem sev, par to, kas viss notiek mūsu smadzenēs un, kur blandās mūsu prāts. Arī zinātne sevišķi daudz šobrīd vēl nevar palīdzēt, jūsu smadzeņu darbība joprojām ir vairāk «melnā kaste» nevis empīriska zinātne, tāpēc vienmēr ir vērts atstāt vietu nezināmajam ikvienā jautājumā, kas saistīts ar mūsu smadzenēm.

Mana pieredze

Par domāšanu sāku domāt apmēram 15 agdu vecumā, kad aizgāju no mājām Latgalē un sāku mācīties Rīgas 2.internātskolā. Tajā laikā tur vidusskolas klases bija ar matemātikas novirzienu un daudzi, matemātiku mīlošie jaunieši no laukiem, izvēlējās šo iespēju. Manā galvā sākās disonanse starp domāšanu par laukiem un lielpilsētu, par domāšanu latgaliski un latviski, par pašapziņu un paklausīšanu, par to, ko es domāju un kas es īsti esmu... likās, ka jūku prātā, ka manī dzīvo vismaz divi "Es", viens, kurš domā par to, kas notiek, bet tas otrais seko tam, ko domā un kā rīkojas pirmais. Tad vēl ik pa brīdim pamodās kāds trešais "es", kurš bikstīja, lai liekos mierā ar savām sarežģītajām domām, ka citādi sajukšu prātā pavisam.

Tas nebija viegli, jo vairāk, ka nebija ar ko aprunāties par šīm "šizofrēniskajām sajūtām"...un pat ja būtu, diez vai būtu saņēmusies runāt, jo jukušus cilvēkus lika "Strenčos", bet tur es negribēju nokļūt. Viegli saprast, ka jaunībā nekur sevišķi tālāk par sadzīvošanu ar visiem saviem "Es", pati saviem spēkiem netiku. Vēlāk palīdzēja grāmatas- austrumu filozofijas, psihologu darbi, parasholoģijas lekcijas un ezotērika. Pilnīga "izlīgšana ar sevi" iestājās vien apmēram 40 gadu vecumā. Daudzus gadus pēc, kad jau biju mierā ar saviem diviem "Es" un arī citos cilvēkos varēju tos identificēt, uzzināju arī pētnieku secinājumus par prāta divām sistēmām (līmeņiem, kā to biežāk lieto pašreiz).

Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, pareizi būtu stāstīt skolēniem kādi ir mūsu smadzeņu darbības galvenie principi (tik  daudz, cik šobrīd jau ir saprasts) un kādas ir iespējas tās izmantot, nezaudējot veselo saprātu. Prasība "domā, ko tu domā" var vienu otru novest pie negribētām sekām. Iespējams, tieši tāpēc austrumos ir Skolotāji, kas vada cauri paškontroles apguves procesam. Kā rāda viņu pieredze, apzināti kontrolēt mēs varam ļoti, ļoti daudz- arī savu sirdsdarbību, asinsspiedienu un elpošanu, ja vien zinām un protam pareizi to darīt.

Divas sistēmas mūsu smadzenēs

Stāstā "Sistēmiskās struktūras" jau rakstīju par "domā ātri" (1.sistēma) un "domā lēnām" (2.sistēma) prāta sistēmām. Daniela Kānemana grāmatā "Domā ātri, domā lēnām" plaši un saistoši aprakstīts, kā darbojas un sadarbojas mūsu prāta divas daļas. Zinot un saprotot šo prāta dabu ir viegli uzsmaidīt par kārtējo nepārdomāto lēmumu, atskatīties atpakaļ cerībā ieraudzīt muļķīgā lēmuma cēloni, un arī būt mierā, ja cēlonis nav atrodams (1.sistēmu līdz galam izprast nav iespējams).

Šajā grāmatā nav ieteikumi, kā metakognīciju izmantot mācību procesā, bet iegūtās zināšanas noteikti palīdzēs veidot savu ikdienu mierīgāku un arī laimīgāku.

Metakognīcija mācību procesā

Pašreiz pētnieku vairākums piekrīt, ka metakognīcija mācīšanās procesā ietver divas dimensijas:

• Metakognitīvās zināšanas - 
• skolēnu zināšanas par savām kognitīvajām spējām (piem., man rodas problēmas, atceroties cilvēku vārdus), 
• zināšanas par konkrētiem uzdevumiem (piem., idejas šajā rakstā ir sarežģītas) un 
• zināšanas par dažādām mācīšanās stratēģijām (piem., ja es sadalu tālruņu numurus sīkākās daļās, es varu tos atcerēties).
• Metakognitīvā regulēšana - skolēns pārrauga un kontrolē savus kognitīvos procesus. Piemēram, apzinās stratēģiju, kuru izmant, lai risinātu matemātikas problēmu, ja tā nedarbojas apzināti mēģina citu stratēģiju

Ja skolēniem nav laba metakognitīvo zināšanu sapratne, tad metakognitīvā regulēšana nevar izdoties. Domājot par projektā "Skola 2030" ietkļauto caurviju kompetenci "Mācīšanās mācīties", jāsaka, ka šī ir caurvijas "starta līnija", bet trase, pa kuru "skriet", būs katram sava, un tā ir liela problēma un liels izaicinājums skolām. Bez metakognīcijas nebūs līdz galam arī pašizziņas, pašvadības, pašiniciatīvas, kritiskās domāšanas un ne arī dziļās mācīšanās.

Tik tālu viss ir skaidri un saprotami, bet... 
.... iespējams, ka vēl ir mazliet par agru ieviest metakognīcijas apguvi visā izglītības sistēmā, jo vēl jau zinātnieki strīdas:

• vai metakognitīvais līmenis mācīšanās procesā ir vienots, vai tomēr sastāv no priekšmetu specifiskām daļām. Vairums atbalsta, ka cilvēks sākotnēji apgūst priekšmetu specifiskās metakognīcijas prasmes, kas vēlāk tiek savienotas vienotā tīklā.

 

• vai metakognīcija ir apzināts un vadīts process, vai tomēr mazāk kognitīvs, bet vairāk automātisks process cilvēka smadzenēs?

• kādā vecumā parādās metakognitīvās prasmes? Vai par metakognīciju liecina divgadīga bērna spējas apzināties savas kļūdas un mainīt darbošanos, vai varbūt tā ir 5 gadus veca bērna apzināšanās, ka kaut ko ir aizmirsis? Citi autori uzskata, ka metakognitīvās prasmes cilvēkam sāk izpausties tikai no 8-10 gadu vecuma.

Kā rīkoties skolotājam, ja pat tie, kas metakognīciju intensīvi pēta nu jau divas pēdējās dekādes, nespēj līdz galam ne izskaidrot, ne arī rast vienotu pieeju metakognīcijas pielietošanai mācību procesā?

No kā mācīties skolotājiem?

Manuprāt, labākais padomdevējs, optimālās pieejas izvēlei, skolotājiem ir John Hattie grāmata "Visible Learning for Teachers". Hattie ir izvēlējies nelietot mazsaprotamo vārdu metakognīcija (vārds minēts tikai 1 reizi), bet aprobežojas ar praktiskiem ieteikumiem un skaidrojumiem no pētījumos novērotā. Šīs grāmatas idejas ir plaši izmantotas arī projektā "Skola 2030". Tikai, nez kādēļ, grāmata netika iztulkota latviešu valodā un piedāvāta visiem skolotājiem kā mācību līdzeklis. 

Šovasar skolotāju kursos bija ļoti laba psigologa Edmunda Vanaga lekcija "Kas ir pašvadīta macīšanās". Tā kā nekur internetā neatrodu pieejamu šīs lekcijas prezentāciju, tad, dziļi atvainojoties Vanaga kungam, atļaušos veikt vēl vienu nelegālu darbību un ielikšu pieejamu jums šo prezentāciju.
Pašvadītās mācīšanās būtība ir attēlota šajā diagrammā.

Nobeigumā

No stāsta sākumā aprakstītās pamatīgās domāšanas par domāšanu esam aizvirzījušies jau gana tālu. Skolā varam ieviest viegli saprotamas un pārskatāmas lietas. Nekāda dziļā metakognīcija vēl nesanāk, un tā ir labi un pareizi. Iesim soli pa solim un sekosim līdzi mūsu pētnieku jaunākajām atziņām, lai tad, kad būs lielāka skaidrība, mēs būtu gatavi darīt vairāk un mazliet citādāk. Vien gribētu aicināt atcerēties, ka arī šodien skolās mācās skolēni, kas, tāpat kā es kādreiz, iet šaubu un pārdomu ceļu, lai izzinātu savu prātu un prāta iespējas. Apzināsim viņus un meklēsim zinošus atbalstītājus šiem jauniešiem.