par varu un cieņu skolās

Mēs esam tik ļoti pieraduši pie varas, ka vairs jau reti aizdomājamies, vai tā tam patiešām vajadzētu būt; vai es izvēlētos šādi darīt, ja man būtu izvēles iespējas, vai izdotie noteikumi ir jēgpilni, kāpēc es daru to, ko es daru... Likumi, MK noteikumi, skolas noteikumi, nerakstītie noteikumi, aizliegumi, aizliegumi, aizliegumi... "Neuzvedies tā, nedari to, tagad runā, tagad klusē..."! Ja mēs, skolotāji, vecāki un skolu direktori, kaut uz vienu dienu spētu tā līdz galam iejusties varas vēl nesabojāta skolēna ādā, mēs spētu ieraudzīt, ka līdzās labajiem padomiem ir milzīgs daudzums varas definētu ierobežojumu, kas aizliedz skolēniem domāt, vērtēt, analizēt, kļūdīties un pašiem pieņemt lēmumus.

Vara nevar iemācīt cilvēkam domāt ne kritiski, ne analītiski, ne loģiski un ne arī radoši. Skolotājs (un arī vecāks), kas jūtas pārāks, izglītotāks un svarīgāks par skolēnu, nespēj audzināt brīvu un radošu personību, nespēj būt skolēna labākais draugs un padomdevējs. Diemžēl ļoti lielai daļai mūsu jauniešu skola ir kā "obligātais murgs" tieši varas ietekmes dēļ. Rodas jautājums, kāpēc mums tik daudzi jaunie uzņēmēji ir tie, kuri skolā bija "sliktie" skolēni? Tiem, kuriem izdevās savu domu iznest cauri skolas gadiem, tie daži arī saglabā savu radošumu un azartu būt pašiem un iet pašiem savu ceļu. Vai tā ir labi un pareizi?

Vara pieprasa cieņu, jo tai ir vajadzīgi savas varas apliecinājumi. "Sveicini mani!", "Klusē, kad es runāju!", "Kas tu tāds esi, ka tu manī neklausies!"... vai nav gadījies dzirdēt šādas prasības gan skolās, gan mājās ģimenē? Kāpēc ir tik būtiski, kurš pirmais pasveicina? Kāpēc skolotājiem ir vieni likumi, bet skolēniem citi (vieni stāv ēdnīcā rindā, citi drīkst iet bez rindas)? Kāpēc mums tik ļoti gribas, lai cienītu mūs, bet neaizdomājamies, vai mēs vispirms esam cienījuši tos, kuri ir mazāki un vājāki?

Jā, tas ir izdzīvošanas likums - uzvar stiprākais.

Varbūt ir pienācis laiks apstāties un katram pieaugušajam izvērtēt paša attiekmi pret mūsu nākamo paaudzi. Ja nē, mēs varēsim turpināt rakstīt pasakas var tēvu, kuru "vecumdienās ar ragaviņām velk uz mežu", vai "ieliek dzīvot pirtiņā", vai, kā tas ir mūsdienās- darbavietas tikai jaunajiem. Pašreizējais "Jaunības kults" ir neapzinātu skolas dienu morālo traumu sekas.

Citējot Andri Veselovski, skolā bērni "iemācās noteiktu sociālo lomu, un tā neapzināti veidojas bērna personība. Bērns var iemācīties būt drošs vai bailīgs. Viņš var iemācīties uzņemties iniciatīvu vai padoties. Argumentēt savu viedokli vai runāt tā, kā vēlas citi. Viņš iemācās to, ka "esmu vērtība", vai to, ka "esmu niecība". Viņš var uztvert grūtu uzdevumu kā izaicinājumu un kaut ko interesantu vai kā kārtējo mocību, kas padara dzīvi aizvien grūtāku."

Aicinu padomāt cik bieži un kādā mērā mēs pielietojam savu stiprākā varu skolā un pretī prasām beznosacījuma cieņu pret mums.

P.S. Tā nav visur un vienmēr, bet tomēr pārlieku bieži, lai varētu šo problēmu neminēt.

Iesaku izlasīt Ivara Austera rakstu "Vara maitā miesu".