Kritiskā domāšana

Savā stāstā "Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana" jau rakstīju, cik ļoti maz skolēni (visticamāk arī pieaugušie) zina par šo tēmu. Saviem skolēniem sagatavoju lekciju ar savu skatījumu, kas strukturēti parāda, kādas ir kritiskās domāšanas sastāvdaļas. Turpinājumā būs konspektīvs šīs lekcijas atstāsts.

******
Kritiskās domāšanas mērķis ir nodrošināt, ka mums ir patiesi pamatojumi mūsu uzskatiem!

Lai to sasniegtu ir nepieciešams apzināties trīs galvenās dimensijas un apzināti tās analizēt.

1.dimensija - Cilvēka daba

Diemžēl, cilvēks nav dizainēts, lai viņa pirmā prioritāte būtu domāšana. Izdzīvošanas instikts un enerģijas taupīšana (smadzenes savas darbības laikā patērē ļoti daudz enerģijas) ir cilvēka būtības pamatā. Līdz ar to nākas mācīties ieturēt pauzi, lai neaizskrietu psiholoģisko aizspriedumu un ilūziju diktētā virzienā, bet sāktu darbināt smadzeņu 2.sistēmu ("Domā lēnām").

Ļoti sabalasēti un gana kodolīgi šo tēmu izklāsta Ivars Austers savā kursā "Sociālā psiholoģija. Ilūzijas, domājot par sevi un citiem". Tā kā visas 6 lekcijas ir publiski pieejamas, atļaujos pievienot saites uz tām un aicinu ikvienu, kas vēl nav šo kursu apguvis, tās noskatīties un pavērot, kā cilvēka daba realizējas mūsu pašu un apkārtējo cilvēku darbībās.
https://www.youtube.com/watch?v=6d65rThEWbs&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=HEyoLCNa9jI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=ie3Iilhj6MI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=Vf0JnGk17ek&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=tKcAvyfgEiI
https://www.youtube.com/watch?v=DOwtIF7R2XA&feature=youtu.be

2.dimensija - Informācija un zināšanas

Manuprāt, tieši ietekmes faktoru apjoma un to sapratnes dziļuma nozīme ir nepietiekami uzsvērta Kritiskās domāšanas apmācības programmās. Patiesībā, es nevienā no šiem kursiem neesmu atradusi sadaļu, ka palīdzētu saprast, kā atrast visus iespējamos problēmas ietekmes faktorus un kādas varētu būt to prioritātes. No savas pieredzes piedāvāju meklēt divos virzienos- plašumā (Alan AtKisson kompass)

un dziļumā (Peter Senge aisbergs).

Mazliet vairāk par šiem modeļiem var izlasīt stāstā "Sistēmiskā domāšana"

3.dimensija - Domāšanas prasmes

Kritiskās domāšanas kursos parati liek uzsvaru uz loģiskās domāšanas prasmēm, kas ir būtiski nepieciešamas argumentēšanai un korektu secinājumu veidošanai. Manuprāt ar to ir par maz. Jāatceras, ka domāšana sākas ar jautājumu uzdošanu. Patiešām atvērtu jautājumu uzdošanu un vēlmi uzzināt atbildi, nevis "iekrist pieejamības heiristikas slazdos". Analizējot iegūto informāciju, būtiski ir sekojoši kritiskās domāšanas jautājumi.

Vairāk par argumentāciju un loģisko domāšanu var uzzināt Edgara Lapiņa, Mārtiņa Vaivara kursā "Argumentācija un Kritiskā domāšana"

Tomēr, precīza ir tikai matemātiskā loģika! Dabā un sabiedrībā nav tikai “melns un balts”, tāpēc loģiskās domāšanas MĒRĶIS ir atrast labākos risinājumus, nevis pierādīt, ka kāds ir vai nav kļūdījies!

       ************

Kursi, kurus pati esmu apguvusi, lai mācītos domāt kritiski un varu ieteikt arī jums (tie visi gan ir angļu valodā) ir sekojoši:

"Philosophy and Critical Thinking"
https://www.edx.org/course/philosophy-critical-thinking-uqx-meta101x-2

"Effective Thinking Through Mathematics"
https://www.edx.org/course/effective-thinking-through-mathematics-utaustinx-ut-9-01x-0

"U.Lab: Transforming Business, Society, and Self"
https://courses.edx.org/courses/MITx/15.S23x/3T2014/course/

"The Science of Everyday Thinking"
https://www.edx.org/course/science-everyday-thinking-uqx-think101x-5


P.S. ja kādam interesē prezentācija, varu pārsūtīt .odp vai .pdf formātā.

Interesanti pētījumi

...vērosim, domāsim un mācīsimies no zinātnes pētījumiem :)

  ********

...te ir pētījums par priekšrocībām, ko dod pilnībā atdalītas pamatskolas un vidusskolas.

Tiem, ka mācās pamatskolās ir augstās pašvērtējums par savam spējām un varēšanām. Iemesli tam ir dažādi... svarīgi, ka ir doma "es varu" un ar šādu apziņu arī gribēšana un varēšana sasniegt vērā ņemamus rezultātus vidusskolā (un dzīvē) ir daudzkārt lielāka.

"A National Sample of Eighth-Grade Students: The Impact of Middle Grade Schools on Academic and Psychosocial Competence"

 ********

Interesants pētījums. Liek padomāt par to, ko un kā ir/nav vērts mācīt sešgadniekiem. Ļoti iespējams, ka tieši izpratne par apzinātas praktizēšanās nozīmi, nākotnes snieguma uzlabošanai, ir būtiskais kritērijs gatavībai uzsākt mācīšanos.
Uz jautājumu, kas viņiem palīdz uzlabot rezultātu,
35%- 4-gadīgie bērni,
79% 5-gadīgie bērni,
93% 6-gadīgie bērni un
100% 7-gadīgie bērni
atbildēja, ka praktizēšanās palīdz izdarīt labāk.

"Practicing for the Future: Deliberate Practice in Early Childhood"

  ********

P.S. netiekat pie pētījumiem? Piezvaniet, pastāstīšu kā to var izdarīt.

"Mēs jau tā darām!"

Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan apgalvojums "Mēs jau tā darām!" Kāpēc? Kādi cilvēka dabas faktori ietekmē šādu apgalvojumu veidošanos?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Attieksmes maiņas izaicinājumu faktorus ir precīzi definējis Sue Roberts.

1. Kur ir pierādījumi, ka tā būs labāk?
Tā vietā, lai izzinātu paši un veidotu savu viekokli, mēs vienkārši pieprasām, lai mums dod pamatojumu. Vien jāatceras, ka neviens pierādījums nebūs gana labs, ja pašiem nebūs interese saprast un mainīt savu attieksmi.

2. Mēs jau tā darām!
Ja vien tā nav revolūcija un destruktīva pamatu ārdīšana, vienmēr būs kaut kas tāds, kas uzlabojumu procesā paliks nemainīgs. Pārlieku liela uzsvara uzlikšana šai nemainīgajai daļai, dod iespēju neko nedarīt un ļauties cilvēka dabas konservatīvajai daļai.

3. Mums tam nav laika.
Nav gan, mums nekad nav laika tam, kas nav mūsu interese un mūsu prioritāte. Laika nebūs nevienam uzlabojumam līdz brīdim, kad mēs paši sāksim mācīties, lai zinātu, saprastu, spētu pielietot, analizētu, radītu, izvērtētu un atkal jau dotos nākamajā ciklā.

*****

Te nav runa par kompetenču izglītības ieviešanu vai neieviešanu, tās pareizumu vai aplamību. Tāda ir cilvēka daba, kuru nevar mainīt bez domāsanas un kognitīvo prasmju pielietošanas Padomāsim un katrs pats izdarīsim savus secinājumus.


...te ir stāsta beigas, varbūt kādreiz būs cita saistoša tēma, bet tad tas jau būs cits blogs. Lai mums visiem izdodas iemācīties būt!

Ar mīlestību,
Silvija

Paaudžu konflikts izglītībā

Bērni šodien ir tikpat citādi, cik šodien citāds ir apgaismojums. Tāpat kā kādreiz ir vajadzīgi vadi vai akumulatori elektrības padevei, vien Edisona pirmo spuldzīti ir aizstājušas LED lampiņas. Arī bērnos nekas pēc būtības nav mainījies, vien blēņas, izklaides un mācīšanās iespējas ir citādas.

Jau trešo reizi atgriežos darbā skolā. Pirmā reize bija 81.gads, tad 94.-99.gads un tagad jau 2.gads skolā. Skatoties pēc būtības, varu teikt - nekas nav mainījies. Vai tam tā vajadzēja būt, ir cits jautājums. Vai ir paaudžu konflikts? Teikšu, ka tas drīzāk ir personību konflikts, nekā paaudžu konflikts. Ja cilvēks nedzīvo līdzi laikam, nemācās, nelieto tās pašas "rotaļlietas", ko mūsu jaunieši, tad ir neizbēgama nesaprašanās.

Tieši tādēļ pasaulē tik daudz runā par mācīšanos mūža garumā. Skolotājiem ir obligātā prasība apmeklēt kursus, kas gan bieži beidzas ar "punktu iegūšanu", nevis ar mērķtiecīgu mācīšanos. Biznesa organizācijās ir personāla vadības cilvēki, kas sastāda mērķtiecīgus darbinieku attīstības plānus, piešķir līdzekļus apmācībām un arī atseko to izpildi. Jāatzīst, ka šobrīd gribētu, lai arī skolā kādam būtu atbildība par skolotāju mērķtiecīgu izaugsmi (nevis tikai kursu stundu uzskaiti). Diemžēl arī apmācību bizness pārsvarā pelna uz sīklekcijām, nevis kursiem pa tēmu blokiem. Bet pieejamo līdzekļu daudzums ir atkarīgs no pašvaldības iespējām un prioritātēm. Pašreizējā situācija noteikti neveicina skolotāju mācīšanos. Viss ir pašu skolotāju rokās.

Savu labāko pieredzi ieguvu jaunībā, kad būšana kopā ar savu tanti (tēva māsu) sagādāja tik daudz jauku izklaides brīžu. Mēs kopā gan dejojām "uz galda", gan stāstus stāstījām un smējāmies, smējāmies, smējāmies... Tad es pieņēmu sev, ka nekad neļaušu sev "būt vecai", darīšu visu, ja ne citādi, tad piesdīšu sevi saprast jauniešus, kas nāks, būt kopā ar viņiem un sarunāties vienā līmenī un valodā ar viņiem.

Atgriežamies pie tēmas. Kuras ir tās "rotaļlietas", kas veido plaisu starp dažādiem cilvēkiem (paaudzēm)?

Ko saka pētnieki?

I     Pasaules digitalizācija
Šī ir redzamākā, bet ne būtiskākā atšķirība. Mobilās digitālās ierīces ir aizstājušas kādreiz tik cienītās grāmatas, avīzes un tikšanos ar draugiem. Manā bērnībā nereti varēja dzirdēt, ka cilvēki kļūs vājredzīgi no daudzo grāmatu lasīšanas, manu bērnu laikā lielākais bubulis bija TV, tagad skādi dara viedierīces. Tā ir, bija un būs. Ir vieni, kas iet pa priekšu un ir tādi, kas "simtreiz nomērīs" un tikai tad pieņems. Te skolotājiem ir gadiem cauri nemainīgs uzdevums - mācīt lietot (nevis aizliegt) visu jauno un izvērtēt ietekmi uz cilvēka personību. Diemžēl, skolas nereti atpaliek un līdz ar to rodas plaisa starp skolotājiem un skolēniem.

II    Vārdu nozīmes
Tos pašus vārdus dažādu paaudžu cilvēki asociatīvi uztver dažādi. Te rodas komunikācijas problēmas. Vecāku cilvēku klasiskās jēdzienu nozīmes var būt nesaprotamas jauniešiem, un otrādi. 2016.gadā publicētais amerikāņu, beļģu un franču kopīgais pētījums atklāj, ka sadzīvisko vārdu nezīmes ļoti lielā mērā ir atkarīgas no cilvēka vecuma. Piemēram, jēdzienam "trauks uzglabāšanai" ir dažādas pirmās asociācijas lielai daļai vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem. (Pavisam petījumā tika apskatīti ~350 ikdienā lietotie lietvārdi.) Manuprāt, te skolotāju uzdevums ir sekot, mācīties no skolēniem un mainīties, nevis turēties pie vecajiem ieradumiem un klasiskajiem vārdiem. Ja nē, tad mēs runājam katrs savā valodā un saprasties ir grūti.

III   Informācijas uztvere un valodas lietošana
Vēl viens būtiskais faktors ir valoda, kādu lieto jaunieši. Mēs varam smieties  vai raudāt par dažādiem saīsinājumiem, bet tā ir šodiena un mūsu kritika neatcels šo tendenci. Tehnoloģiju ietekmē mainās cilvēka uztvere. Neirologu pētījumi rāda, ka arvien vairāk dominē lielā informācijas apjoma radītā "klipu domāšana" (clip thinking). Jaunieši uztver notikumus kā "bildes", nevis kā "secīgas virknes", kā tas bija pierasts informācijas meklēšanas laikā. Līdz ar to ir vēlme uzrakstīt šo "bildi" ātri un bez sarežģītām detaļām. Pašreiz zinātnieku viedokļi dalās, vai šī tendence ir jāpieņem kā neatgriezeniska, vai arī jāatrod veids kā "neļaut tai izplatīties". Pētījumi rāda, ka cilvēki ar klipu domāšanu spēj ātrāk pieņemt lēmumus un ir gatavi uzņemties augstāka riska darījumus. Viņi arī nereaģē tik smagi uz kļūdām un neizdošanos. Viņi spēj ieraudzīt nākamo bildi un doties tālāk, nevis veic dziļu pašanalīzi un izvērtē kļūdas. Es domāju, ka šī tendence saglabāsies un mēs arvien vairāk sastapsim šos klipos domājošos cilvēkus. Ko var darīt skola? Mācīt domāt, dot psiholoģijas un neiroloģijas zināšanas jauniešiem un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumu.

IV    Vērtības
Te ir vislielākā plaisa. Ģimene kā vērtība mainās uz personību kā vērtību; dalījums sievietēs un vīriešos uz draugiem un pārējiem; patriotisms uz globalizāciju; hierarhiskā karjera uz darīt to, kas patīk; utt. Ja mēs pieķeramies savām vērtībām, neesam gatavi tās pārskatīt un saprast arī citas vērtības ir vērtības, tad iegūstam "kad mēs augām...". Pasaule mainās un tikai mēs paši varam izlemt vai mēs varam vai nevaram šīs pārmaiņas pieņemt. Skolotājiem būtu jāspēj fokusēties uz kopīgajām vērtībām, kā piemēram, tolerance, atbildība..

Ko darīt?

Sev esmu pieņēmusi, ka vienēr ir vērts just, mīlēt, domāt, analizēt un darīt. Lai mums visiem izdodas būt laimīgiem un būt saskaņā ar sevi :)

Integrētās stundas

Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot mācoties citu mācību priekšmetu. Es pilnībā atbalstu integrēto stundu veidošanu (protams, ne jau katru stundu). Manuprāt starppriekšmetu stundu galvenais uzdevums ir veidot IERADUMU skatīties uz problēmu no dažādām perspektīvēm, nevis šauri, ātri un vienpusīgi. Tas ir sistēmiskās domāšanas sākums. To, cik viegli mēs paļaujamies pirmajām asociācijām un pieņemam lēmumus neiedziļinoties, var uzzināt Ivara Austera stāstā "Par vienkāršu un sarežģītu domāšanu". Šajās stundās ir īpaši jāuzsver tas, ka ne vienmēr risinājums atrodas turpat, kur ir problēma, un maksimāli ir jācenšas apskatīt vairākas iespējas, virzienus, faktorus un dimensijas.



Lai būtu vieglāk atrast ideju, kur būtu iesaistīti vairāki mācību priekšmeti, piedāvāju aplūkot dažādas iespējamās tēmu grupas.

I    Viena un tā paša vārda dažādās nozīmes un jēga
Piemēri:
“Spogulis”- priekšmets, kā zinātnes (ķīmija) sasniegumi ietekmēja spoguļu attīstību (vēsture), spoguļi mākslā (interjera dizains), gaismas atstarošana un greizie spoguļi (fizika), spoguļneironi (bioloģija, psiholoģija).
“Zeme” - zemeslode, zeme kā valsts, dzimtā zeme kā psiholoģiskais fenomens, zeme, kas ir īpašumā, zeme kā augsne (fizika, ģeogrāfija, psiholoģija, vēsture).

II    Problēmas, kuras nevar izskaidrot viena priekšmeta ietvaros
Piemēri:
Kāpēc mums vienu cilvēku sejas izskatās skaistākas neka citu cilvēku sejas? - Portretu fotogrāfijas (māksla), portretu analīze izmantojot režģi (datorika), proporciju aprēķināšana (matemātika), sejas daļas un āda (bioloģija), modes tendenču ietekme (psiholoģija).
Kāpēc mākslā un matemātikā kubu zīmē dažādi? - Perspektīva (Māksla), projekcijas veidi (ģeometrija, rasēšana), cilvēka redzes īpatnības (bioloģija)

III    Situāciju analīze
Piemēri:
Avāriju daudzums uz Latvijas ceļiem.  - Personiskās īpašības (Ētika), ceļu kvalitāte (tautsaimniecība), mašīnu daudzums, blīvums (matemātika).
Elektroenerģija mājsaimniecībās. - iegūšanas veidi (fizika, ķīmija), elektoenerģijas cenas (ekonomika) ietekme uz dabu (bioloģija), patērēšanas ieradumi (psiholoģija).


IV    Radoša pieeja tradicionālām lietām
Piemēri:
“Simetriskie Ziemassvētki” - simetriska egle (bioloģija), simetriskas rotaļas (sports, mūzika), simetriski rotājumi (matemātika).
“Izdejojam ģeometriju” - plaknes figūru un telpisko ķermeņu attēlošana kustībās (mūzika, matemātika, sports)

***

Angļu valodā ir pieejami STEM un mākslas integrēto stundu plāni

par varu un cieņu skolās

Mēs esam tik ļoti pieraduši pie varas, ka vairs jau reti aizdomājamies, vai tā tam patiešām vajadzētu būt; vai es izvēlētos šādi darīt, ja man būtu izvēles iespējas, vai izdotie noteikumi ir jēgpilni, kāpēc es daru to, ko es daru... Likumi, MK noteikumi, skolas noteikumi, nerakstītie noteikumi, aizliegumi, aizliegumi, aizliegumi... "Neuzvedies tā, nedari to, tagad runā, tagad klusē..."! Ja mēs, skolotāji, vecāki un skolu direktori, kaut uz vienu dienu spētu tā līdz galam iejusties varas vēl nesabojāta skolēna ādā, mēs spētu ieraudzīt, ka līdzās labajiem padomiem ir milzīgs daudzums varas definētu ierobežojumu, kas aizliedz skolēniem domāt, vērtēt, analizēt, kļūdīties un pašiem pieņemt lēmumus.

Vara nevar iemācīt cilvēkam domāt ne kritiski, ne analītiski, ne loģiski un ne arī radoši. Skolotājs (un arī vecāks), kas jūtas pārāks, izglītotāks un svarīgāks par skolēnu, nespēj audzināt brīvu un radošu personību, nespēj būt skolēna labākais draugs un padomdevējs. Diemžēl ļoti lielai daļai mūsu jauniešu skola ir kā "obligātais murgs" tieši varas ietekmes dēļ. Rodas jautājums, kāpēc mums tik daudzi jaunie uzņēmēji ir tie, kuri skolā bija "sliktie" skolēni? Tiem, kuriem izdevās savu domu iznest cauri skolas gadiem, tie daži arī saglabā savu radošumu un azartu būt pašiem un iet pašiem savu ceļu. Vai tā ir labi un pareizi?

Vara pieprasa cieņu, jo tai ir vajadzīgi savas varas apliecinājumi. "Sveicini mani!", "Klusē, kad es runāju!", "Kas tu tāds esi, ka tu manī neklausies!"... vai nav gadījies dzirdēt šādas prasības gan skolās, gan mājās ģimenē? Kāpēc ir tik būtiski, kurš pirmais pasveicina? Kāpēc skolotājiem ir vieni likumi, bet skolēniem citi (vieni stāv ēdnīcā rindā, citi drīkst iet bez rindas)? Kāpēc mums tik ļoti gribas, lai cienītu mūs, bet neaizdomājamies, vai mēs vispirms esam cienījuši tos, kuri ir mazāki un vājāki?

Jā, tas ir izdzīvošanas likums - uzvar stiprākais.

Varbūt ir pienācis laiks apstāties un katram pieaugušajam izvērtēt paša attiekmi pret mūsu nākamo paaudzi. Ja nē, mēs varēsim turpināt rakstīt pasakas var tēvu, kuru "vecumdienās ar ragaviņām velk uz mežu", vai "ieliek dzīvot pirtiņā", vai, kā tas ir mūsdienās- darbavietas tikai jaunajiem. Pašreizējais "Jaunības kults" ir neapzinātu skolas dienu morālo traumu sekas.

Citējot Andri Veselovski, skolā bērni "iemācās noteiktu sociālo lomu, un tā neapzināti veidojas bērna personība. Bērns var iemācīties būt drošs vai bailīgs. Viņš var iemācīties uzņemties iniciatīvu vai padoties. Argumentēt savu viedokli vai runāt tā, kā vēlas citi. Viņš iemācās to, ka "esmu vērtība", vai to, ka "esmu niecība". Viņš var uztvert grūtu uzdevumu kā izaicinājumu un kaut ko interesantu vai kā kārtējo mocību, kas padara dzīvi aizvien grūtāku."

Aicinu padomāt cik bieži un kādā mērā mēs pielietojam savu stiprākā varu skolā un pretī prasām beznosacījuma cieņu pret mums.

P.S. Tā nav visur un vienmēr, bet tomēr pārlieku bieži, lai varētu šo problēmu neminēt.

Iesaku izlasīt Ivara Austera rakstu "Vara maitā miesu".

Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana

Diezi vai ir kaut viens, ar izglītību saistīts, cilvēks Latvijā, kurš nezinātu, ka "Kritiskā domāšana" ir viena no būtiskajām 21.gadsimta prasmēm, kas jāapgūst skolā. Gandrīz 1/5 gadsimta jau aiz muguras, bet kritiskā domāšana mūsu sabiedrībā ir praktiski nemanāma.

KAPĒC?

Šis jautājums man nedeva mieru nu jau kādu laiku. Manuprāt problēma rodas tajā, ka jēdziens "Kritiskā domāšana" sastāv no diviem, itkā labi zināmiem un saprotamiem vārdiem.

Ar vārdu kritisks visbiežāk asociējas:
1) norādīt uz nepilnībām; 
2) bīstama, sarežģīta vai smaga situācija.

Par savu domāšanu vairumā gadījumu esam tik pārliecināti, ka necenšamies pat par to padomāt. "Es domāju!" ir apgalvojums, ko negribam sevišķi daudz analizēt.

Lūk rezultāts- "Kritiskā domāšana" = dot negatīvu vērtējumu vai intensīvāk kaut ko padomāt kritiskos brīžos.

Kā kritisko domāšanu saprot skolēni?

Savu ideju nolēmu pārbaudīt pajautājot skolēniem (8.klase), kādas asociācijas veidojas dzirdot jēdzienu "Kritiskā domāšana". Ņemot vērā, ka Latvijā par kritisko domāšanu runā jau gana ilgi, mana sākotnējā prognoze bija, ka vismaz puse zina, kas tas ir. Tik labi tomēr nebija. No 59 iegūtajām atbildēm 11 jaunieši diezgan precīzi spēja aprakstīt savas zināšanas vai asociācijas par šo jēdzienu. Piemēram, "Par kritisko domāšanu sauc ļoti disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija". ...skaisti, vien tas, ka šādu atbilžu ir daudz par maz.

Citi rezultāti:

• Domāšana kritiskā situācijās - 19 atbildes
• Kritiska vērtējuma izteikšana - 10 atbildes
• Sevis kritizēšana - 4 atbildes
• Nekādas īpašas asociācijas - 15 atbildes

Secinājums: Ar steigu jāķeras pie darba un jārunā ar skolēniem par kritisko domāšanu.

Lietoto vārdu nozīme

Tātad pieredzes gūtā asociatīvā domāšana ieved strupceļā. Esam gana pārliecināti, ka domājam kritiski, pat necenšoties uzdot jautājumu, kas tas īsti ir. Ja tas būtu kāds svešvārds, vismaz daļai cilvēku rastos jautājums.

Piemēram, vārds kompetences ir svešvārds, kura nozīmi cenšamies izzināt un noskaidrot, bet nupat izdomātais kompetences tulkojums uz lietpratību jau atkal piesaistīs šim jēdzienam veselu lērumu maznozīmīgas asociācijas un tā būtiskā nozīme var "pazust tulkojumā". Cilvēka attieksme un emociju vadīšana ir būtiska kompetences sastāvdaļa, bet lietpratība mūsu pieredzē neasociēsies ar emocionālo inteliģenci.

Manuprāt, būtu labi, ja mūsu latviešu valodas kopēji mazliet vairāk iedziļinātos cilvēka domāšanas procesos un kā tie var mainīt idejas izpratni.

Savukārt "Kritisko domāšanu" nebūtu bijis par ļaunu pārsaukt par "IZVĒRTĒJOŠO domāšanu". Tas uzreiz prāta procesiem dotu pareizo virzienu.

"Kritiskā domāšana" - kas tas ir?

Nepārstāstīšu daudzos labos materiālus, kas pieejami internetā latviešu valodā. Šobrīd ikvienam ir iespējams iegūt šo prasmi nedaudz pasēžot pie datora un praktizējot ikdienas darbos un nedarbos. Vien ierakstīšu definīciju un pielikšu norādes uz sev tīkamiem interneta resursiem.

(no "Izglītības Attīstības Centra" mājaslapas)
Kritiskā domāšana ir:

• prasme domāt patstāvīgi, neatkarīgi, taču ar atbildības sajūtu par savu izvēli,
• prasme analizēt gan domāšanas saturu, gan formas, veidot savus uzskatus,
• prasme analizēt un vērtēt notikumus gan situācijas, gan sociāli kulturālajos kontekstos,
• problēmas formulēšana, klasificēšana, salīdzināšana, analizēšana, sintezēšana, secināšana, vērtēšanas prasmes,
• sociālas un komunikatīvās prasmes,
• prasme pieņemt alternatīvus viedokļus, tolerance, prasme diskutēt,
• ieinteresētība, vēlme veidot dialogu!

Citas saites


Skolotājiem (gribētos teikt, ka jāapgūst obligāti)  LU OPEN MINDED videokurss "Argumentācija un kritiskā domāšana" (Edgars Lapiņš, Mārtiņš Vaivars)
 
Kritiskās domāšanas nodarbību piemēri

Domāšanas prasmju attīstīšanas paraugi

 
MĀCĪSIMIES DOMĀT PAŠI UN PALĪDZĒSIM MŪSU BĒRNIEM IEMĀCĪTIES DOMĀT! Domāšana nelīdzinās sirdsdarbībai, tā IR jāmācās un jātrenē.

Domāšana par domāšanu (metakognīcija)

Domāšana ir daudzkārt intīmāks process nekā tualetes apmeklējums vai sekss! Par diviem minētajiem mēs esam gatavi atklāties daudz biežāk nekā godīgi atpazīt un "pateikt", kaut pašiem sev, par to, kas viss notiek mūsu smadzenēs un, kur blandās mūsu prāts. Arī zinātne sevišķi daudz šobrīd vēl nevar palīdzēt, jūsu smadzeņu darbība joprojām ir vairāk «melnā kaste» nevis empīriska zinātne, tāpēc vienmēr ir vērts atstāt vietu nezināmajam ikvienā jautājumā, kas saistīts ar mūsu smadzenēm.

Mana pieredze

Par domāšanu sāku domāt apmēram 15 agdu vecumā, kad aizgāju no mājām Latgalē un sāku mācīties Rīgas 2.internātskolā. Tajā laikā tur vidusskolas klases bija ar matemātikas novirzienu un daudzi, matemātiku mīlošie jaunieši no laukiem, izvēlējās šo iespēju. Manā galvā sākās disonanse starp domāšanu par laukiem un lielpilsētu, par domāšanu latgaliski un latviski, par pašapziņu un paklausīšanu, par to, ko es domāju un kas es īsti esmu... likās, ka jūku prātā, ka manī dzīvo vismaz divi "Es", viens, kurš domā par to, kas notiek, bet tas otrais seko tam, ko domā un kā rīkojas pirmais. Tad vēl ik pa brīdim pamodās kāds trešais "es", kurš bikstīja, lai liekos mierā ar savām sarežģītajām domām, ka citādi sajukšu prātā pavisam.

Tas nebija viegli, jo vairāk, ka nebija ar ko aprunāties par šīm "šizofrēniskajām sajūtām"...un pat ja būtu, diez vai būtu saņēmusies runāt, jo jukušus cilvēkus lika "Strenčos", bet tur es negribēju nokļūt. Viegli saprast, ka jaunībā nekur sevišķi tālāk par sadzīvošanu ar visiem saviem "Es", pati saviem spēkiem netiku. Vēlāk palīdzēja grāmatas- austrumu filozofijas, psihologu darbi, parasholoģijas lekcijas un ezotērika. Pilnīga "izlīgšana ar sevi" iestājās vien apmēram 40 gadu vecumā. Daudzus gadus pēc, kad jau biju mierā ar saviem diviem "Es" un arī citos cilvēkos varēju tos identificēt, uzzināju arī pētnieku secinājumus par prāta divām sistēmām (līmeņiem, kā to biežāk lieto pašreiz).

Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, pareizi būtu stāstīt skolēniem kādi ir mūsu smadzeņu darbības galvenie principi (tik  daudz, cik šobrīd jau ir saprasts) un kādas ir iespējas tās izmantot, nezaudējot veselo saprātu. Prasība "domā, ko tu domā" var vienu otru novest pie negribētām sekām. Iespējams, tieši tāpēc austrumos ir Skolotāji, kas vada cauri paškontroles apguves procesam. Kā rāda viņu pieredze, apzināti kontrolēt mēs varam ļoti, ļoti daudz- arī savu sirdsdarbību, asinsspiedienu un elpošanu, ja vien zinām un protam pareizi to darīt.

Divas sistēmas mūsu smadzenēs

Stāstā "Sistēmiskās struktūras" jau rakstīju par "domā ātri" (1.sistēma) un "domā lēnām" (2.sistēma) prāta sistēmām. Daniela Kānemana grāmatā "Domā ātri, domā lēnām" plaši un saistoši aprakstīts, kā darbojas un sadarbojas mūsu prāta divas daļas. Zinot un saprotot šo prāta dabu ir viegli uzsmaidīt par kārtējo nepārdomāto lēmumu, atskatīties atpakaļ cerībā ieraudzīt muļķīgā lēmuma cēloni, un arī būt mierā, ja cēlonis nav atrodams (1.sistēmu līdz galam izprast nav iespējams).

Šajā grāmatā nav ieteikumi, kā metakognīciju izmantot mācību procesā, bet iegūtās zināšanas noteikti palīdzēs veidot savu ikdienu mierīgāku un arī laimīgāku.

Metakognīcija mācību procesā

Pašreiz pētnieku vairākums piekrīt, ka metakognīcija mācīšanās procesā ietver divas dimensijas:

• Metakognitīvās zināšanas - 
• skolēnu zināšanas par savām kognitīvajām spējām (piem., man rodas problēmas, atceroties cilvēku vārdus), 
• zināšanas par konkrētiem uzdevumiem (piem., idejas šajā rakstā ir sarežģītas) un 
• zināšanas par dažādām mācīšanās stratēģijām (piem., ja es sadalu tālruņu numurus sīkākās daļās, es varu tos atcerēties).
• Metakognitīvā regulēšana - skolēns pārrauga un kontrolē savus kognitīvos procesus. Piemēram, apzinās stratēģiju, kuru izmant, lai risinātu matemātikas problēmu, ja tā nedarbojas apzināti mēģina citu stratēģiju

Ja skolēniem nav laba metakognitīvo zināšanu sapratne, tad metakognitīvā regulēšana nevar izdoties. Domājot par projektā "Skola 2030" ietkļauto caurviju kompetenci "Mācīšanās mācīties", jāsaka, ka šī ir caurvijas "starta līnija", bet trase, pa kuru "skriet", būs katram sava, un tā ir liela problēma un liels izaicinājums skolām. Bez metakognīcijas nebūs līdz galam arī pašizziņas, pašvadības, pašiniciatīvas, kritiskās domāšanas un ne arī dziļās mācīšanās.

Tik tālu viss ir skaidri un saprotami, bet... 
.... iespējams, ka vēl ir mazliet par agru ieviest metakognīcijas apguvi visā izglītības sistēmā, jo vēl jau zinātnieki strīdas:

• vai metakognitīvais līmenis mācīšanās procesā ir vienots, vai tomēr sastāv no priekšmetu specifiskām daļām. Vairums atbalsta, ka cilvēks sākotnēji apgūst priekšmetu specifiskās metakognīcijas prasmes, kas vēlāk tiek savienotas vienotā tīklā.

 

• vai metakognīcija ir apzināts un vadīts process, vai tomēr mazāk kognitīvs, bet vairāk automātisks process cilvēka smadzenēs?

• kādā vecumā parādās metakognitīvās prasmes? Vai par metakognīciju liecina divgadīga bērna spējas apzināties savas kļūdas un mainīt darbošanos, vai varbūt tā ir 5 gadus veca bērna apzināšanās, ka kaut ko ir aizmirsis? Citi autori uzskata, ka metakognitīvās prasmes cilvēkam sāk izpausties tikai no 8-10 gadu vecuma.

Kā rīkoties skolotājam, ja pat tie, kas metakognīciju intensīvi pēta nu jau divas pēdējās dekādes, nespēj līdz galam ne izskaidrot, ne arī rast vienotu pieeju metakognīcijas pielietošanai mācību procesā?

No kā mācīties skolotājiem?

Manuprāt, labākais padomdevējs, optimālās pieejas izvēlei, skolotājiem ir John Hattie grāmata "Visible Learning for Teachers". Hattie ir izvēlējies nelietot mazsaprotamo vārdu metakognīcija (vārds minēts tikai 1 reizi), bet aprobežojas ar praktiskiem ieteikumiem un skaidrojumiem no pētījumos novērotā. Šīs grāmatas idejas ir plaši izmantotas arī projektā "Skola 2030". Tikai, nez kādēļ, grāmata netika iztulkota latviešu valodā un piedāvāta visiem skolotājiem kā mācību līdzeklis. 

Šovasar skolotāju kursos bija ļoti laba psigologa Edmunda Vanaga lekcija "Kas ir pašvadīta macīšanās". Tā kā nekur internetā neatrodu pieejamu šīs lekcijas prezentāciju, tad, dziļi atvainojoties Vanaga kungam, atļaušos veikt vēl vienu nelegālu darbību un ielikšu pieejamu jums šo prezentāciju.
Pašvadītās mācīšanās būtība ir attēlota šajā diagrammā.

Nobeigumā

No stāsta sākumā aprakstītās pamatīgās domāšanas par domāšanu esam aizvirzījušies jau gana tālu. Skolā varam ieviest viegli saprotamas un pārskatāmas lietas. Nekāda dziļā metakognīcija vēl nesanāk, un tā ir labi un pareizi. Iesim soli pa solim un sekosim līdzi mūsu pētnieku jaunākajām atziņām, lai tad, kad būs lielāka skaidrība, mēs būtu gatavi darīt vairāk un mazliet citādāk. Vien gribētu aicināt atcerēties, ka arī šodien skolās mācās skolēni, kas, tāpat kā es kādreiz, iet šaubu un pārdomu ceļu, lai izzinātu savu prātu un prāta iespējas. Apzināsim viņus un meklēsim zinošus atbalstītājus šiem jauniešiem.

(4f) Ideālais skolotājs!?

Skolēni (un ne tikai skolēni) piedāvā vērtēt skolotājus, bet kādam ir jābūt ideālam skolotājam? Šis ir jautājums, ko daudzi centušies atbildēt, bet nekad nav bijis vienots viedoklis.

Manuprāt, viena no pēdējo laiku labākajām grāmatām par šo tēmu ir Alan Mortiboys (2005. & 2012.g.) “Teaching with Emotional Intelligence: A Step-by-step Guide for Higher and Further Education Professionals”. Autors raksta: 

"Tradicionāli skolotājs nodarbībās dod divas skolēniem noderīgas lietas. Viena no tām ir priekšmeta ekspertīze, neatkarīgi no tā, vai tā ir matemātika, biznesa vadība vai Thomas Hardy romāni. Otra ir zināšanas par mācīšanas un mācīšanās metodēm -  pedagoģiju, piemēram, kā strukturēt prezentēto saturu, kā sekmēt audzēkņu līdzdalību, materiālu izmantošanu un tā tālāk. Es iesaku emocionālo inteliģenci par neatzītu trešo komponenti, ko skolotājs var piedāvāt skolēniem".

Es pilnībā piekrītu Mortiboys viedoklim. Ir neiedomājami cerēt, ka emocionāli nestabila personība pratīs atbalstīt emocionāli stabilas personības attīstības procesu. Tieši par šī trešā aspekta būtību, dažādām metodēm un aktivitātēm, kas palīdz kļūt par emocionāli inteliģentu skolotāju šajā grāmatā ir runa.

Jau izlasot vien nodaļu nosaukumus, var daudz ko apzināties un piedomāt plānojot un vadot mācību stundu:

• Kāda ir jūsu attieksme pret saviem skolēniem?
• Emocionālās vides plānošana
• Studentu fiziskās pieredzes plānošana
• Darbs ar jūsu audzēkņu vēlmēm
• Atsevišķu audzēkņu atzīšana
• Ieklausīšanās audzēkņos
• Indivīdu un grupu izjūtu izpratne un reaģēšana
• Atbildes uz studējošo komentāriem un jautājumiem
• Izpratne par sevi kā skolotāju
• Savu aizspriedumu un vēlmju atzīšana
• Jūsu neverbālā komunikācija
• Savu sajūtu atzīšana un apstrādāšana
• Kā atklāt savas sajūtas skolēniem?

Grāmatā ir testi sevis izvērtēšanai un aktivitātes jaunu iemaņu trenēšanai. Tā ir labs palīgs gan skolotājiem, kas izvēlas vienatnē strādāt pašiem ar sevi, gan skolotāju mācīšanās grupām kā vadlīnijas, gan arī kursu organizētājiem, lai atbalstītu skolotājus.

Kas pietrūkst?

Skola nav "oāze tuksnesī". Bērni un jaunieši mācās arī uz ielas, sabiedrībā un mājās. Ko darīt, ja vecāki uzskata, ka bērna zināšanas ir skolas problēmas, ka matemātika (vai kāds cits priekšmets) nav jāzina visiem, ka ne jau skolotājs būs tas, kas mācīs viņa bērnu kā dzīvot... Šādos brīžos apzinos, ka mani vārdi un vislabākie nodomi ir kā "rasa tuksneša smiltīs". Šobrīd man nav zināšanu un prasmju kā rīkoties, arī nekādu labu grāmatu vai pētījumu vēl neesmu atradusi, vien varu cerēt, ka arī tas "piliens", ko varu dot, nākotnē raisīs pārdomas jauniešos pašos. Varbūt kādam ir kādi labi ieteikumi?

"Pankūkas otra puse"

Vienlaikus ir jāatzīst, ka eksistē arī cits viedoklis. Grieķijas zinātņu doktors matemātikā Costas Drossos saka: 

"Es nezinu, vai eksistē "ideāli" skolotāji. Tātad patiesais jautājums ir par to, kā izvēlēties skolotājus. Ir zināms, ka slikts skolotājs ir un paliks slikts, neatkarīgi no viņa apmācības. Apmācība var vien padarīt viņu pieņemamāku. Tādējādi problēmu var atrisināt ar "talantu medībām" un pēc tam dot viņiem atbilstošu apmācību."  

Manuprāt, šis ir pārlieku pesimistisks viedoklis. Ja es kā skolotāja nespēju ticēt, ka cilvēks aug un mainās, ja es nespēju mainīties pati, tad skola nav īstā darbavieta. Protams, katrā no mums ir nemainīgā daļa, bet ārpus tās ir daudz un dažādas iespējas attīstīt sevi un savas varēšanas... lai tikai gribēšana būtu.

Pieredzes stāsts - kas ir kvalitatīva izglītība no skolēnu skatupunkta

Viena no 8.klases matemātikas tēmām ir statistika. Šobrīd, kad tēma tuvojas noslēgumam, atgriezāmies uz sākumu, lai vēlreiz uzsvērtu, ka ne jau ar datu uzkrāšanu sākas statistika, bet gan ar mērķa jautājuma izvirzīšanu un ietekmējošo faktoru noteikšanu, lai izvēlētos uzkrājamos datus un izvērtētu to iegūšanas "cenu". Tā kā šobrīd ir aktuāla izglītības tēma, tad individuāli un liekot visas idejas kopā, meklējām tādu statistikas datu kopu, kas varētu dot salīdzināmus rezultātus par izglītības kvalitāti dažādās skolās.

Šo tēmu piedāvāju jauniešiem, jo vairumā gadījumu izglītības kvalitātes rādītājus nosaka "tantes un onkuļi", kuriem pašreiz iegūstamā izglītība nebūs jāpielieto dzīvē. Var jau teikt, ka "viņi vēl ir bērni", bet var arī uzticēties, ka viņi jūt un apzinās nākotnes vajadzības.

Lūk kā skolēni redz kvalitatīvu izglītību. Atgādināšu, ka kompetenču pieejas principus mēs sākām pielietot matemātikas stundās jau pagājušajā gadā.

Kā galveno papildus datu iegūšanas veidu skolēni piedāvāja digitālās SKOLĒNU aptaujas reizi pusgadā, pamatā atklātās (ne anonīmās), lai visi mācītos uzņemties atbildību un pieņemt viedokļu dažādību. Citēju: "Būtu jāiekļauj jautājums, kurā noskaidrosies, vai skolēnam vieglāk mācīties dzirdot, redzot, praktiski u.c. NEKAD NEVIENU netiesās par to, ko viņš ierakstījis anketā. Atbildes būs atklātas, ne anonīmas. Skolēniem tiks stāstīts par to, ka nav jākaunas par savu viedokli un ir jāuzņemas atbildība par to."

Kas ir svarīgs skolēniem

Fiziskā vide - telpu piemērotība (klašu lielums pret skolēnu skaitu), ārējo trokšņu līmenis stundu laikā, atdalītas telpas sākumskolai.
Emocionālā vide - skolēnu savstarpējās attiecības, skolotāju attieksme pret skolēniem.
Organizatoriskā vide - klašu sadalījums pa skolēnu interesēm nevis jauktās grupās.

Stundu norise - Lai gan jauniešiem īsti neizdevās atrast datus statistikas uzkrāšanai, stundu gaitu viņi redz kā nozīmīgu faktoru kavalitatīvai izglītībai. Stundām ir jābūt interesantām, ar lielāku brīvību, vienlaikus skolotājam jāseko līdzi un jāatgādina, lai skolēni nenovēršas no tēmas. Tajās ir jābūt vairāk iekļautām kompetenču pieejas saturam (domāts caurviju prasmes un attieksmes). Pielietotas dažādas mācīšanas metodes, lai ikvienam būtu iespēja saprast vielu. "Neskriet" uz nākamo tēmu pirms esošā nav apgūta. Jābūt gan individuālajam, gan projektu darbiem.

Mājasdarbi - izlīdzināta mājasdarbu slodze. Manuprāt jaunieši pamatoti iebilst, ka mājasdarbi citudien ir pārmērīgi daudz, bet citā dienā mazāk. Mēs jau esam iemācījušies, ka nevar būt vairāk kā divi pārbaudes darbi vienā dienā, vēl ir jāatrod cita mājasdarbu uzdošanas metode. Jaunieši atzīst mājasdarbu nozīmi, vien aicina mūs atcerēties, ka pārmērīga slodze nozīmē, ka darbs tiks izpildīts steigā, pavirši un nedos vēlamo rezultātu.

Zināšanu vērtēšana:

• Interesants piedāvājums bija atteikties no atzīmēm, tā vietā liekot apgūstamās tēmas, sadalītas nelielās apakštēmās (vai uzdevumu veidos) un vētējums ir "apgūts/nav apgūts". Citējot skolēnu rakstīto "mācības ir individuālākas, mazāk uztraucas par atzīmēm, vairāk par patiesajām zināšanām, kas cilvēkam ir". Te es ieraudzīju sev jaunu pilotprojektu. Tā kā gads ir tikai sācies, tad vēl būs iespēja izveidot apgūstamo prasmju tabulu un likt i/ni pa uzdevumu veidiem.
• Jaunieši iesaka mainīt centralizēto eksāmenu uzdevumus tā, lai būtu vairāk domājamie uzdevumi nekā tie, kur detaļas jāzina no galvas. Šādu eksāmenu rezultāti parādītu iegūtās izglītības kvalitāti, ne tikai iegūtās zināšanas.
• Skolotāju vērtējuma un pāsvērtējuma salīdzināšana - katram pārbaudes darbam ieviest papildus aili pašvērtējumam.
• Rēķināt skolēna atzīmju kāpumu vai kritumu salīdzinājumā pa priekšmetiem un semestriem. Tas veicinātu neatlaidību.

Skolotāji - jaunieši piedāvā vērtēt ne tikai skolēnus, bet arī skolotājus. Ir jābūt gan skolēnu vērtējumam, gan arī vērtējumam no ārpuses. Vienlaicīgi atzīst, ka stundas, kurās ir novērotājs ļoti atšķiras no tām, kad nav novērotāja, tāpēc tieši skolēnu vērtējums varētu būt pamatotāks.

Skolotāju vērtēšana ir svarīga tēma par ko ir jādomā šodien. Skolotāji labprāt pārbauda skolēnu zināšanas, bet nav tikpat gatavi pakļaut sevi pārbaudēm. Par to esmu pilnīgi droša, jo 1) kad iekomentēju e-klasē, lai būtu iespēja nevis apmeklēt "punktu kursus", bet kārtot pārbaudes darbus, 1/2 no visiem, kas reaģēja, atzīmēja ":("; 2) veicot skolotāju aptauju par skolotāju zināšanu par kompetenču pieeju izglītībā vērtēšanu, tikai 6% norādīja, ka ir gatavi veikt testus un pārbaudes darbus.

Mēs nekad neiemācīsimies lietderīgi vērtēt citus, ja paši netiksim vērtēti. No savas pieredzes varu teikt, ka tad, kad 2008.gadā kārtoju eksāmenus, lai iegūtu banku speciālista sertifikātu, nolēmu, ka nekad dzīvē vairāk nepakļaušu sevi eksāmeniem. Tas bija pārlieku stresaini. 2011.gada beigās tomēr atkal sāku mācīties, University of Liverpool, MBA programmā, un saņēmu vērtējumus vismaz divas reizes nedēļā vairāk nekā divu gadu garumā. Tā bija brīnišķīga pieredze par to, kā vērtēšana palīdz mācīties, dod iespēju atkārtot vielu un saprast būtisko visā lielajā mācību apjomā.

Nobeidzot uz pozitīvās nots, citēšu skolēnu: "Lai vai kā, manuprāt, kompetenču izglītība būs vislabākā, es šo ideju pilnībā atbalstu. Paldies par lekcijām, skolotāj!"

(5b) Kā ieviest pārmaiņas skolā

Mēs visi esam dažādi, tā ir un vienmēr tā būs. Kā mana meita saka: "Katram savs ceļš un sava ceļasoma". Nav viegli izprast savu ceļu, kur nu vēl apzināties cita cilvēka domājamo un darāmo. Tāpēc nav iespējams pateikt "Tagad visi darīsim tieši šādi". Labāko ideju kā iesaistīt cilvēkus pārmaiņās, manuprāt, ir piedāvājis mūsu zviedru kaimiņš Alan AtKisson. Viņš saka, "cilvēku sabiedrība pārvietojas kā amēba, kas stiepjas un izplešas, lai aptvertu barību". Šo amēbas (AMOEBA) stratēģiju viņš piedāvā izmantot ilgtspējīgas kultūras radīšanai.
A = Adaptē/pielāgo jauno ideju
M = Mobilizē Pārmaiņu aģentus
O = Organizē Pārmainītājus
E = Padari to viegli Izpildītājiem
B = Radi inerci
A = Izvairies no Reakcionāriem un Kontrolētājiem līdz esi gatavs

Lai kā gribētos domāt, ka skolā strādā tikai un vienīgi pārmaiņu aģenti un pārveidotāji, tā tomēr nebūs. Toties tie, kas iet pēdējie, palīdzēs mums, priekšāgājējiem, ieraudzīt kļūdas mūsu darbā un jaunajās idejās. Vien jāmācās ieklausīties un izmantot! Vairāk AtKisson grupas piedāvātos pārmaiņu rīkus var atrast te vai noskatīties TEDx Talks uzstāšanos.

Vēl dažus labus rīkus pārmaiņu procesam var atrast arī Otto Scharmer grupas piedāvājumā. Man pašai ļoti patīk “Situācijas re-vīzija” (Case Clinic). Atļaušos to aprakstīt.

"Situācijas Re-Vīzija" (Case Clinic)

Komandā 5 cilvēki, sesija ilgums 60-75 minūtes

Lomas: Situācijas īpašnieks, kouči

GAITA

Situācijas pārskats (15 min) - stāsta Situācijas īpašnieks:

• Pašreizējā situācija, galvenie izaicinājumi
• Kā citas iesaistītās personas redz situāciju
• Kādi ir nodomi, ko nākotnē vajadzētu radīt
• Kas ir jāatmet un kas ir jāapgūst
• Kāda palīdzība ir nepieciešama

Klusums (3 min) - visi:

• Ieklausamies sevī
• Kādas vīzijas/metaforas, sajūtas un kustības rezonē 

Atspoguļošana (10 min) - kouči:

• Kouči parāda un pastāsta sajusto
• Situācijas īpašnieks pastāsta, ko sev iepriekš nepamanītu saklausījis/redzējis 

Radošs dialogs (20 min) - visi:

• Jaunas idejas
• Papildinājumi un izmaiņas
• Kas jāatmet

Nobeiguma piezīmes (8 min):

• Kouču skatījums
• Situācijas īpašnieka skatījums par iespējamo jautājuma attīstību
• Savstarpēja pateicība visiem

Paša atziņu pierakstīšana (2 min):

• Kas tika apgūts sesijas laikā

Svarīgi, lai grupā ir cilvēki, kam ir interese par jautājumu un ir bijusi dažāda pieredze. Bet visbūtiskākais - UZTICĒŠANĀS. Neviens nebūs gatavs atvērt sirdi un atklāti stāstīt par savām sajūtām, ja būs aizdomas par sliktiem nodomiem vai tenkošanu.

Pārmaiņas skolā

Labākais, ko pašreiz esmu atradusi ir Justin Reich un Peter Sengi (MIT) piedāvātais edX tiešsaistes kurss "Launching Innovation in Schools". Sertifikātu iegūt vairs nevar, bet visi materiāli ir arhivēti un brīvi pieejami ikvienam. Autori savu ideju attēlo uz ilūzijas kāpnēm, kas ir aplī un vienlaicīgi un nebeidzami ved uz augšu un uz leju. Uz katra pagrieziena te ir kāda "īpaša tikšanās un izpildāmais uzdevums".
Te būs neliels kursa pārstāstījums ar dažiem maniem komentāriem.

Apvienot cilvēkus, kuriem rūp līdzīgas idejas

• Sākumā tikai neliela grupa ir gatavi iesaistīties nezināmajā. Nav jēgas piespiest ar varu un uzlikt par pienākumu. Skolu vadības pienākums nav pateikt kā darīt, bet gan nodrošināt vidi, kurā ir iespējams izzināt, eksperimentēt un dalīties pieredzē. Vieni eksperimenti izdodas, bet citi nē. Skolotāji, kuri drīkst kļūdīties, mācīties no pieredzes un mainīt pieeju, spēs arī skolēnos radīt pozitīvu un izzinošu attieksmi pret kļūdām. Latvijā tas ir īpaši būtiski, jo mūsu kultūrā ir pierasts "rādīt ar pirkstu" uz tiem, kuri kļūdījušies. Es aicinu visus skolotājus meklēt savas īpašās metodes stundu vadīšanai, nepalikt vien pie piedāvātā "efektīvās stundas modeļa". Katram priekšmetam ir savas īpašās spējas jātrenē, tāpat kā trenējot vieglatlētus, katrai disciplīnai ir cita veida treniņi. Jā, ir kopīgās lietas (skriet jāprot visiem), bet ir arī sava specifika.  

  

• Apvienot darba grupās var un vajag tikai tos, kas aizstāv gandrīz vienādas idejas. Katram būs savs viedoklis par idejas realizēšanu, bet grupas pamatos ieliktās "rūpes par idejas izdošanos" sekmēs ikviena grupas dalībnieka iesaistīšanos, iespēju analīzi un kopīgās vīzijas veidošanu. Skatoties no AMOEBA stratēģijas skatupunkta, tie ir Idejas autori, Pārmaiņu nesēji un Pārveidotāji. SVARĪGI - neatstāt neiesaistītu nevienu, kurš grib būt iesaistīts. Tā var iegūt Reakcionārus, kurus vēlāk būs gandrīz neiespējami iesaistīt pārmaiņu procesā. Vienlaicīgi ir jābūt iespējai iesaistīties darba grupās tiklīdz interese ir radusies.

• "Katrs no mums IR līderis!" Jā, arī skolēns, arī skolotājs un visbeidzot arī skalas vadītājs, kam ir dota formālā vara. Skolēns, kurš no pašiem pirmsākumiem tiks pieņemts kā līderis, spēs būt savas dzīves līderis. Mums ir pārāk liela vēlme pēc hierarhijas. "Es tev neesmu nekāds skolas puika!", "Kā tu ar mani runā!", "Ko tu atkal dari!"... Vai nav bieži novērota attieksme pret jauniešiem un bērniem? Rezultātā mēs iegūstam protestētājus, noliedzējus, ciniķus utt. Būt līderim nozīmē:
• Veicināt attīstību. Tas nozīmē domāt ne tikai par kļūdu labošanu, bet redzēt tālāku vīziju un BŪT ELASTĪGAM UN ATVĒRTAM, lai spētu izmantot vairāk iespējas.
• Sarunāties cienot un novērtējot otru. Te ir runa par Mentālajiem modeļiem un mūsu spēju dzirdēt ne tikai pateiktos vārdus, bet arī sajust otru cilvēku.
• Darboties saskatot lietas lielākā sistēmā. Neviens no mums nedzīvo skolā un ikvienam nākas sadarboties ar ģimenes locekļiem, radiem, draugiem, kaimiņiem... Ikviena sadarbība var ienest izmaiņas mūsu labajos nodomos.

• Atgriezeniskā saite. Tā būs izdevusies un lietderīga, ja tās sniedzējs padomās par to, kā domā pats un kā domā tas otrs cilvēks. Ir vispirms jāpajautā kā šis cilvēks pats redz problēmu. Sāciet diskusiju, nevis dodiet neapstrīdamus padomus, ja jūsu viedokļi par problēmas risināšanu atšķiras.

 Attīstīt vīziju un ķerties pie darba

"Nav nekā tik spēcīga kā ideja, kuras laiks ir pienācis." Neatkarīgi no tā, ko mēs darām, notikumi virza idejas. Jautājums ir, kādos notikumos piedalāmies mēs paši. Mēs varam sēdēt un gaidīt, kad tie citi attīstīs ideju līdz tā būs viegli saprotama un ērti pieņemama, vai arī būt idejas virzītāji.

Nereti vīzijas tiek aprakstītas standarta frāzēs, kā piemēram- individualizēta pieeja mācīšanās procesam, efektīvas mācību stundas, skaidrs sasniedzamais rezultāts, kvalitatīvs mācību saturs... Kā jūs sapratāt šīs frāzes? Visticamāk jau trīs cilvēku grupa vienas stundas laikā nespēs vienoties, kāda patiešām ir šī vīzija un ko īsti darīt šīs vīzijas realizēšanai.  

• Kopīgu vīziju nevar aprakstīt un iedot gatavu,
• tai ir jātop darbojoties kopā, 
• jārada vienota valoda ar vienādi saprastu vārdu nozīmi,
• jābūt vienādiem mērķiem (ne metodēm mērķu sasniegšanai).

• Radošā spriedze, jeb plaisa starp vīziju un pašreizējo realitāti. Vīzija pati par sevi nevairo cilvēkos enerģiju darboties. Radošo enerģiju vairo godīgs pretnostatījums starp patieso šībrīža realitāti un mums svarīgās idejas atrisinājumu. Pārmaiņu līdera pienākums ir būt godīgam, patiesam un uzticamam ne tikai vārdos, bet arī darbos un paša iekšējā attieksmē. Liekulība (sapulcēs saku vienu, bet pie vīna glāzes ar draugiem pilnīgi ko citu) spēj sagraut pat visentuziastiskākos pārmaiņu atbalstītājus un radošos prātus. Vienmēr ir vērts paturēt prātā Pigmaliona efektu - komanda sasniegs tik daudz, cik komanada un tās līderis patiesi ticēs, ka tā var sasniegt.

• Sāciet ar mazumiņu, bet nepalieciet "mazi"- pirmajam pārmaiņu solim ir jāizdodas, lai rastos ticība un lielāka pārliecība. Sākumā vieglāk ir uzlabot jau iesākto, nekā spert soli nezināmā virzienā. 

• Laiks un nauda. Skolu administrācijas pienākums ir nodrošināt šos divus galvenos resursus, bez tiem pārmaiņas neizdosies. ...apstāsimies un padomāsim... vai šis nebūs lielākais klupšanas akmens izglītības reformai Latvijā. Jā, projektā iesaistīto cilvēku darbs ir apmaksāts, bet dažu cilvēku domas un idejas kopīgo vīziju neradīs un ārpus apmaksāta darbalaika skolotāji ilgstoši nevar darboties, bet ieviest pārmaiņas nedēļas laikā arī nevar.

Strādāt kopā gan priekos gan bēdās

• Saskaņošana un vienošanās nav viens un tas pats. Visbiežāk lēmumi tiek pieņemti vienojoties (ar balsu vairākumu). Tikai tā nav darbību saskaņošana un tie, kas "nebalsoja par" vai nu vienošanos nepildīs vai arī katru reizi "lauzīs sevi" un kļūs arvien kūtrāki izpildīt šo vienošanos.
  Piemērs no dzīves:
  Mūsu skolā ir vienošanās nelietot mobilos telefonus mācību laikā. Šī vienošanās bija jau tad, kad es atnācu strādāt uz skolu. Realitātē šī vienošanās līdz galam NEVAR strādāt, jo var būt svarīgi zvani no mājām, skolotājiem var nākties piezvanīt kādam starpbrīdī, lai noskaidrotu, kaut vai, kāpēc kāds nav skolā, skolas vestibilā ienāk vecāki un gaidot lasa internetā ziņas... Neviens no šiem gadījumiem nav pārmetuma vērts. Mana attieksme ir, ka nevis jāaizliedz lietot mobilos telefonus, bet gan JĀMĀCA LIETDERĪGI tos lietot. Ir tik fantastiskas spēles prāta asināšanai, ir aplikācijas, kas palīdz mācīties valodas, mācīties matemātiku... Jāatzīst, ka es šo vienošanos nepildu, tā vietā apjautājos skolēniem kādas labas lietas viņi ir atraduši internetā... un uzzinu ļoti daudz! Tā es mācos no skolēniem.
  Protams, ka šādas, ne visiem izpildāmas vienošanās "bēdu" brīžos noved pie "es taču tev teicu", nevis pie savstarpēja atbalsta. Mēs varam darīt dažādi, bet mums ir jāzina, ko, kā un kāpēc darīs citi. Atsaucoties uz iepriekš teikto, mērķim jābūt vienotam, bet metodes var būt dažādas.

• Vispirms "lielā bilde" un tikai pēc tam atsevišķi notikumi tajā. Viens neizdevies (vai izdevies) notikums var iegūt pilnīgi citu jēgu, ja paskatāmies no lielāka attāluma. Katrs notikums ir jāvērtē sistēmā un ikviens mēs esam šīs sistēmas elements un visi kopā veidojam rezultātu. (skat Sistēmiskā domāšana).

• Pretdarbība. Cilvēki dzīvo ar pieņēmumiem par lietu kārtību. Ja apkārtējie notikumi neatbilst šai "realitātei", sākas iebildumi un pretdarbība. Ir tikai viens risinājums - GRŪTĀS SARUNAS ar patiesu ieinteresētību saprast otru cilvēku, izskaidrot notikumu būtību, vai arī IERAUDZĪT SAVAS KĻŪDAS! Ļoti bieži tieši šī pēdējā daļa tiek aizmirsta grūto sarunu laikā un plaisa tikai palielinās.

• Dialogs. No grieķu valodas, dia - caur, logos - vārds, cēlonis vai plāns.  Dialogs ir plūstoša saruna, kuras laikā dzirdam "visu kopā". Viegli pateikt, bet ne tik viegli veidot dialogu. Viena no iespējām ir pielietot "Kreisās rokas kolonnas metodi". Pirmais solis ir formulēt problēmu par kuru būs dialogs un uzrakstīt vai iztēloties uzrakstām to uz lapas. Sadalīt lapu divās daļās. Pa labi rakstām (iztēlojamies) to, kas patiešām tiek teikts. Pa kreisi, ko es par to domāju/jutu klausoties. Atbildi sniegt vadoties no kreisās kolonnas. Tas dod iespēju gan labāk saprast problēmu, gan uzzināt vairāk "par un pret" argumentus.

• Dalīties pieredzē.  Skolotājiem jābūt iespējai apmeklēt citu skolotāju stundas ne tāpēc, lai izteiktu vērtējumu (bet nav izslēgts), bet gan tāpēc, lai iemācītos ko jaunu no kolēģiem. Šāda sadarbība būs attīstību veicinoša un savstarpēji atbalstoša.

Mērīt attīstību un attiecīgi pielāgoties

Ko un kā mērīt, lai mērījumi būtu mans atbalsts nevis pret sevi vērsts ierocis? Uz šo jautājumu nav un nevar būt viena konkrēta atbilde. Kursa veidotāji iesaka pielietot Dizaina domāšanas metodi un atrast sev piemērotāko vērtēšanas un mērījumu uzskaites metodi. Kā nemainīgs mērījums ir skolēnu sasniegumi, bet tas nav pilnībā piemērojams īsā laika posmā. Vērtēšanas un mērījumu piemēri varētu būt:

• Neformāli jautājumi skolēniem.
• Skolēnu aptaujas ar pašu vērtējumu par apgūto.
• Atkārtotas aptaujas vecākiem ar tiem pašiem jautājumiem.
• Sarunas ar sagatavotu jautājumu sarakstu.
• Saraksts ar lietām, ko esam iemācījušies pārmaiņu laikā.
• Aktivitāšu plāns un to realizācijas pakāpe.

Lai izdodas ieraudzīt neredzamo, dzirdēt nedzirdamo un sajust nepateikto!

(5a) par pārmaiņu vadību

Ak šī skarbā patiesība. Tik ļoti gribas domāt, ka es jau visu daru labi un pareizi, bet citiem nu gan būtu jāmainās! Un cik bieži tomēr tas, kurš sakās vadām pārmaiņas, neko vairāk arī nepasaka un neizdara kā vien to, ka "JUMS jāstrādā efektīvāk un jāsasniedz labāki rezultati". Manuprāt arī kompetenču projektā nav īpaši citādi. Ja pārmaiņas vada mūsu ministrs, tad būtu labāk, ja nebūtu vadījis. Nevajag pārmaiņas balstīt uz "mums ir slikti", tas ir kā iet uz priekšu nemitīgi skatoties atpakaļ. Šodiena ir vakardienas sekas un nemitīgi lūkojoties pagātnē, neko jaunu neieraudzīsim. Skatoties no sistēmiskās domāšanas skatupunkta, jāatceras likums: "Nosodījums neeksistē". Ir tikai iegūtais rezultāts un tas, ko mēs ar to varam un gribam darīt ar to. Labs piemērs ir "Baltijas ceļš". Ne jau sliktuma dēļ cilvēki sadevās rokās, bet gan tādēļ, ka gribēja savu valsti. Vien vīzija "Kaut vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā" nebija līdz galam saprātīga. Nu mums ir gan vīzes, gan arī valsts.

Nedaudz no vēstures

Viens no pārmaiņu vadības pamatlicējiem Kurt Lewin (1980-1947) savā laikā teica: "Ja tu vēlies kaut ko saprast pa īstam, pamēģini to mainīt". Laiks, kad pārmaiņas varēja veikt kā atsevišķu projektu trīs soļos - "atkausēšana, pārmainīšana, iesaldēšana" ir pagājis, bet ideja, ka tikai mainot var saprast būtību, manuprāt, ir nemirstīga.

Mēs neesam pirmie, kas veic pārmaiņas un daudz jau ir saprasts. Pagājušā gadsimta pārmaiņu vadības viedokļa līderis John Kotter deviņdesmitajos gados papildināja Lewin ideju un piedāvāja 8 soļu metodi:

1. Radiet satraukumu par esošo stāvokli (palīdziet ieraudzīt nepieciešamību pēc pārmaiņām un vajadzību rīkoties)
2. Izveidojiet pārmaiņu vadības komandu (palīdziet izvēlēties, kam uzticas, kas ir autoritāte un kam ir vajadzīgās prasmes)
3. Izstrādājiet pārmaiņu vīziju un stratēģiju (nolemjiet, kas jādara, lai vīziju sasniegtu. Ieguvumi, ja realizēsiet vīziju, un zaudējumi, ja nerealizēsiet)
4. Komunicējiet (palīdziet saprast un pieņemt jauno vīziju)
5. Ļaujiet darboties (atrodiet un noņemiet šķēršļus, kas traucē tiem, kas vēlas darboties. Ļaujiet eksperimentēt)
6. Nodrošiniet mazās uzvaras (pēc iespējas ātrāk parādiet citiem panākumus, nosviniet tos)
7. Esiet neatlaidīgi (palieliniet tempu, strādājiet intensīvāk ,kamēr vīzija realizēta)
8. Radiet jaunu kultūru (sekmējiet jauno rīcību, rīcības modeli, kamēr ir izskausta vecā rīcība).

Skatoties, kas notiek pašreiz, gribas teikt, ka tieši šī metode tiek izmantota pašreizējā izglītības reformas modelī.

1. Satraukums tika radīts rādot dažādus negatīvus rezultātus.
2. Komanda tika izveidota VISC apvienojumā ar "Iespējamo misiju".
3. Nu jau arī vīzija ir nodota apspriešanai (vien ieguvumu un zaudējumu sadaļa iztrūkst)
4. Gandrīz vai ik dienu notiek dažādas konferences.
5. Pilotskolām ļauts darboties un eksperimentēt, vien dažus pamatuzstādījumus norādot.
6. TE MĒS TAGAD ESAM. Varam sagaidīt, ka pēc maza brīža sāksies mazo uzvaru svinēšana.
7. ...
8. ...   atliek vien jautājums, vai tā mēs jauno kultūru radīsim.

 Jā, tā tas tika uzskatīts deviņdesmitajos gados un arī es pati tajā laikā šo modeli redzēju kā labāko rīcības modeli. Ejot laikam Kotter pats mainīja savu modeli, pārveidoja to par 8 soļu ciklisku procesu, jo pārmaiņas ir nepārtrauktas, kam īsti nevar nodefinēt sākumu un beigas. Mūsu izglītības sistēmas reforma ir organizēta kā projekts ar sākumu un beigām, un skatoties ar gadsimta mijas zināšanām, rodas jautājums, ko darīsim, kad projekta nauda beigsies un vadības komanda tiks izformēta, lai ķertos pie citas naudas apguves.

Bet arī tā teorija ir tikai pagātne. Tālākie Kotter pētījumi atklāja, ka tikai neliels procents no visiem pārmaiņu projektiem ir patiesi veiksmīgi un, aplūkojot detalizētāk veiksmīgos un neveiksmīgos gadījumus viņš atklāja, ka atšķirība ir "sirdī". Tikai tur, kur bez prāta gudrības ir pielikta klāt arī sirds gudrība (emocijas) ir izdevies veikt būtiskas pārmaiņas. Pie tam sirds gudrība ir 60% no visas pārmaiņās nepieciešamās gudrības. The Heart of Change

Sirds gudrība, emocijas, viedums, ...

Kotter pats īsti neparāda, kā to izdarīt; kā panākt, ka cilvēks spēj iesaistīt pārmaiņās arī sirds gudrību, savas emocijas un intuīciju. Šodienas zinātne, pateicoties tehnoloģiju iespējām, arvien vairāk laika veltī cilvēka būtības izpratnei un analīzei. Katru gadu, mēnesi un dienu parādās jauni pētījumi par to, kā mūs ietekmē mūsu ģenētiskais kods, kur un kā mūsu smadzenēs mīt domas un emocijas. Vien intuīcijai vēl īsti klāt netiekam, bet ikvienam no mums ir bijušas situācijas par ko gribam teikt "es intuitīvi jutu...".

Es pati sāku interesēties par apzinātu intuīcijas pielietošanu 2010. gadā. Labākais un man ticamākais autors, ko tajā laikā atradu (un arī šodien neko ticamāku neesmu atradusi) ir Otto Scharmer "Theory U" (U teorija). Šī varētu būt ieteicamā literatūra visiem pārmaiņu vadības cilvēkiem ... un ikvienam no mums.

Claus Otto Scharmer ir zinātnieks, kurš uzdrīkstējās iekļaut garīgumu savos pētījumos. "Viņš ceļ tiltus starp biznesa pasauli un garīgo pasauli".

• Dzimis 1961. gadā Vācijā, netālu no Hamburgas
• Izglītība:
• M.S. un Ph.D. Ekonomikā un Vadības zinātnē - University of Witten/Herdecke
• Kopš 1994 – lektors MIT Sloan biznesa skolā
• Viņa ideja: “Mūsdienu globālās krīzes galvenais cēlonis rodas tieši starp mūsu ausīm”.
• Mērķis: “Vienīgās izmaiņas, kas var radīt ko atšķirīgu, ir cilvēka sirds transformācija”

U Teorija

Lai pārmaiņas būtu iespējamas, ir svarīgi neiestigt:

• vienā patiesībā,
• kolektīvajā ādā un
• nekustīgā fanātismā.

Scharmer iesaka sākt pārmaiņas ar pagātnes šablonu saprašanu. Ieliekot to sistēmas "Aisbergā" tas parādās kā visi labās puses soļi, kas vajadzīgi situācijas izpratnei.

Tālāk viņš iesaka izslēgt savu iekšējo tiesātāja balsi, atvērt prātu un atrast pilnīgi jaunus skatupunktus. Autors uzsver: "Nespēja redzēt to, ko nesaprotam vai neapzināti slēpjam, ierobežo mūsu potenciālās spējas (blind spot)".
Nākamais solis ir apklusināt sevī ciniķa balsi un atvērt sirdi, lai sāktu sajust, kas notiek apkārt. Visbeidzot pārtraukt baidīties un "ļaut aiziet" visam, kas savu laiku jau ir nodzīvojis.

Intuīcijas durvis atveras tikai tad, kad visi šie soļi ir noieti.
Tikai tad mēs varam pēc būtības atbildēt uz jautājumiem "Kas es esmu?" un "Ko es daru?", ieklausīties "Avota" balsī un turpināt ceļu uz patiesām pārmaiņām, paņemot līdzi vien būtiski vajadzīgo.

Brīdī, kad ir izdevies "iziet caur adatas aci" ir vērts veidot jauno vīziju un aprakatīt jauno modeli, kuru NEPĀRTRAUKTI UZLABOJOT var iet uz arvien lietderīgāku rezultātu. Pārmaiņas nav projekts, bet dzīvesveids. Tas nav cikls, ko var iziet soli pa solim un apstāties pie sasniegtā, bet gan klātziņa, kā to ir nosaucis Otto Scharmer. Mēs dzīvojam, lai "būtu", nevis ražotu "spožā papīrītī ietītu un mārketingam derīgu preci". 

Kā organizēt šāda veida pārmaiņas izglītībā, lai paliek nākamajam stāstam.

(4e) Ko stāstīt skolēniem par emocijām

 P.S. 6.dec.2017  Nupat ir publicēts IZCILS materiāls!
http://www.bernulabklajiba.lv/projekti/bernu-iesaistes-programma/


--------------------------------
Emocionālo bāzi ikvienam mazajam cilvēkam izveido ģimene. Dažiem šajā ziņa ir paveicies, citiem tur ir bijusi katastrofa...bet par to šoreiz nerunāšu. Šis stāsts būs par bērniem līdz apmēram 12 gadu vecumam, kad smadzeņu limbiskā (emociju) sistēma vēl aug un vēl var ko jaunu tajā ielikt un ir arī vieglāk mainīt jau esošo.

Man nav lielas personiskās pieredzes, vien savas trīs meitenes. Tajā laikā darīju cik vien labi mācēju. Kaut kas izdevās, bet kaut ko viņām nācās pārmācīties. Gatavojoties kompetenču pieejas izglītībā ieviešanai, meklēju citu skolu pieredzi, lasīju visu ko ieraudzīju, gan par veiksmēm, gan kļūdām. Lasīju neskaitāmus zinātniskos rakstus neiroizglītības (neuroeducation) un psiholoģijas rubrikās. Labākais, ko atradu ir Dovetail Learning "Rīku kaste" ("TOOLBOX").

Idejas autors: Mark A. Collin, MA, MFT (laulību un ģimenes psihoterapeits)

Ideja: radās 1993.gadā, kad strādāja skolā kā konsultants (Santa Rosa, Kalifornija)

Mērķis:  Celt bērnu zināšanu kapacitāti un elastīgu un noturīgu spēju mācīties, attīstot sevis sapratni, pašapziņu un empātiju pret citiem.

Pamatā izmantots: Zinātnes pētījumi, autora vērojumi un pilotprojekta atzinumi 8 gadu laikā.

"Toolbox" plašāk sākts lietot 2006.g, 2015.gadā tika izmantots vairāk nekā 100 skolās (īpaši Silicon Valley skolās), tulkots arī spāņu valodā. Pašreiz tiek piedāvāts mācību saturs, mācību materiāli, stundu plāni un apmācību treniņi skolotājiem darbam ar skolēniem un viņu vecākiem no pirmskolas līdz 6.klasei ieskaitot. Pašreiz izstrādē ir programmas turpinājums līdz pamatskolas beigšanai.

Iztulkoju publiski pieejamos dokumentus. Mans sapnis būtu, ka varētu apvienoties vairāki novadi un iegādāties un legāli lietot šo materiālu. Man patīk, ka te ir piedāvāti arī dažādi neverbālie atgādinātāji, ieskaitot roku žestus. Emociju maiņai un jaunu ieradumu veidošanai ir nepieciešamas daudz vairāk laika, un daudz vairāk reizes jāpraktizē, nekā tas ir nepieciešams, lai zināšanas “ieliktu ilgtermiņa atmiņā”. Vārdi "sāp" daudz vairāk nekā neliels žests vai acu skatiens. Šāds vienkāršs pamudinājums ir daudz vērtīgāks nekā vesels teikums.

Drukājams dokuments ir ievietots te.

ELPOŠANAS RĪKS

Nomierinies un pieslēdzies.

Nozīme: Savas elpošanas klausīšanās dod mieru un laiku padomāt. Tas ir tilts uz sevis apzināšanos un virza uz efektīvām izvēlēm un pozitīvām pārmaiņām. Daudzās kultūrās atzīst, ka elpošana ir vārti uz viedumu. Bez veselīgas spējas praktizēt iekšējo mieru un sevis apzināšanos, ir grūti iemācīties sadzīvot ar citiem un saprast sevi. Uzmanības fokusēšana uz elpošanu ir atslēga ceļā uz paškontroli un neviltotu sadarbību ar citiem.

Roku žesti: Rokas priekšā, saliektas elkoņos. Saliekam kopā abu roku īkšķus un rādītājpirkstus, kā divas “OK” zīmes. Ieelpojot, skaitot līdz 5, lēnām attālinām rokas, izelpojot – tieši tāpat satuvinām. Atkārtojam trīs reizes.

KLUSĀS/DROŠĀS VIETAS RĪKS

Es atceros savu kluso/drošo vietu.

Nozīme: Klusums stiprina. Ja mums ir “telpa” mierinājumam, drošībai un klusumam, tad iztēle, radošums un pašizteikšanās rodas dabiski. Viens veids kā mēs jūtamies pārliecinoši ir klusas un drošas fiziskas vietas esamība. Šis rīks ir, lai palīdzētu atcerēties mierīgu klusumu. Kad mēs esot šādā “telpā” ieklausāmies savā sirdī, mums ir iespēja dzirdēt savu iekšējo viedumu.


Roku žesti: Ar plaukstām aizsegtas ausis, augums nedaudz noliekts uz priekšu un acis aizvērtas. Tā jebkurā brīdī var “nokļūt” savā klusajā/drošajā vietā.

KLAUSĪŠANĀS RĪKS

Es klausos ar ausīm, acīm un sirdi.

Nozīme: Klausīšanās ar sirdi ir īsākais ceļš uz savstarpēju sapratni, empātiju un problēmu risināšanu. Kad mēs elpojam, atrodoties savā klusajā vietā, ir vieglāk dzirdēt sevi un citus.


Roku žesti: Ar diviem pirkstiem viegli klauvējam sev pie auss, atgādinot sev ieklausīties dziļumā, gluži kā namdari klauvējot pie sienas ieklausās, kas ir aiz sienas.

EMPĀTIJAS RĪKS

Man rūp citi un es rūpējos par sevi.

Nozīme: Empātija nozīmē spēju ievērot citu cilvēku sajūtas un spēju saprast, ko tās varētu nozīmēt. Empātija ir rūpes par citiem, tā ir pamats tolerancei, labestībai un piedošanai. Orientējot empātiju uz sevi, tā kļūst par rūpēm par sevi un sevis saprašanu.

Roku žesti: Iztaisno rokas priekšā ar plaukstām uz augšu, iztēlojoties turam iedomātu līmeņrādi. Atkārtoti rokas lēnām paceļam uz augšu un nolaižam uz leju, saglabājot horizontālo līmeni starp abām rokām.

PERSONISKĀS TELPAS RĪKS

Man ir tiesības uz savu telpu un arī tev ir tādas tiesības.

Nozīme: Mums visiem ir neapstrīdamas tiesības uz mūsu personisko telpu un pienākums dot citiem tādas pašas tiesības. Apzinoties savu apkārtējo fizisko telpu, mēs varam skaidrāk redzēt savas vajadzības un to, kā mēs varam ietekmēt citus. Šis rīks ietver arī iespēju apzināt sava ķermeņa "gudrību": ķermeņa valodu, sajūtas, žestus, pozīciju, stāju un balsi.


Roku žesti: Ar iztaisnotām un no ķermeņa attālinātām rokām, zīmējam puslokā ap sevi robežu, rokas lēnām satuvinot un attālinot.

VĀRDU LIETOŠANAS RĪKS

Es lietoju “pareizos” vārdus “pareizā” veidā.

Nozīme: Rūpīga vārdu izvēle veicina izpratni, saikni un tuvību. Neuzmanīgi vai aizvainojoši vārdi kaitē attiecībām. Apzinoties vārdu nozīmīgumu un to, kā tie ietekmē attiecības, mūsu Vārdu rīks dod mums balsi, lai jautātu to, ko mēs gribam un ko vajag. Šī ir prasme, kas mums jāapgūst. Izmantojot "pareizos" vārdus, "pareizajā" laikā, "pareizā" veidā, par "pareizajiem" iemesliem rodas iespēja dziļāk sazināties ar sevi un citiem. Mūsu vārdu izmantošana arī palīdz mums precizēt pārpratumus un risināt konfliktus.


Roku žesti: Turam iedomātu zīmuli rokā un “rakstām” gaisā savus iniciāļus.

ATKRITUMU KASTES RĪKS

Es ļauju nevajadzīgas lietas “izmest”.

Nozīme: Nevajag uztvert personiski nelaipnus vārdus (ļaut tiem ienākt mūsu personīgajā telpā). Mēs varam uzņemties atbildību par to, ko mēs darām ar citu cilvēku vārdiem un darbībām un par to, kā mēs jūtamies pret viņiem. Dažreiz labākā izvēle ir mest kaitīgus vārdus prom un ļaut lai tie paslīd mums garām, nepieķeroties tiem. Savukārt citreiz mums rūpīgi jāuzklausa tas, kas ir aiz vārdiem. Šī instrumenta izcelsme ir Aikido cīņas mākslā - miera uzturēšanas mākslā.


Roku žesti: Ielieciet vienu roku sānos, izveidojot pusloku. Ar otru roku "izmetiet atkritumu kastē" (caur izveidoto pusloku). Vai arī vienas rokas īkšķi paceliet uz augšu, tad nolieciet to uz leju (tā, it kā aizvērtu atkritumu kastes vāku).

LAIKA LIETOŠANAS RĪKS

Es protu paņemt pauzi, lai attālinātos vai apdomātu.

Nozīme: Ir daudz noderīgu veidu, kā saprātīgi izmantot laiku savai un citu cilvēku labklājībai. Ja mēs paši izvēlamies, kā izmantot savu laiku, mēs varam būt efektīvāki. Atkāpšanās un atskatīšanās uz situāciju atjauno mūsu elastīgumu. Veltot laiku sev, un pārdomājot piedzīvoto, mēs labāk saprotam sevi un veidojam dabiskākas attiecības ar citiem.


Roku žesti: Ar rādītāja pirkstu viegli klauvē pie otras rokas plaukstas locītavas virspusē (itkā tur būtu rokas pulkstenis)

LŪDZU & PALDIES RĪKS

Es augstu vērtēju citus un izturos pret viņiem laipni.

Nozīme: Lūdzu, un Paldies ir "burvju vārdi", kas liek justies cilvēkiem labāk. Šo vārdu teikšana ir laipnības un labvēlības pamatprincips, kas paver durvis uz tuvām un uz savstarpējām rūpēm balstītām attiecībām. Vārds "lūdzu" mudina citus būt noderīgiem un laipniem. Sakot "paldies", mēs dodam iespēju cilvēkiem justies novērtētiem. Šie vienkāršie vārdi rada siltas emocijas attiecībās ar citiem.


Roku žesti: Turi rokā iedomātu atslēgu uz slēdz vaļā “durvis”

ATVAINOŠANĀS & PIEDOŠANAS RĪKS

Es atzīstu savas kļūdas un spēju piedot tavējās.

Nozīme: Sirsnīga atvainošanās paver durvis uz pašapziņu un piedošanu. Tas prasa pašpārliecinātību un iekšējo spēku, lai atzītu pieļauto kļūdu un izdarītu "pareizi". Atvainošanās un Piedošanas rīka izmantošana ir solis ceļā uz psiholoģisko briedumu. Piedošana ir tikpat svarīga kā atvainošanās. Tā ļauj dusmām un notiesājošam spriedumam "aiziet". Tas nenozīmē, ka mums ir uzreiz jāaizmirst, bet ir jābūt vēlmei piedot. Ja mēs paturam dusmas, aizvainojumu vai naidu, tās mūs turpina dedzināt un mazina mūsu spējas.


Roku žesti: Saliec abas plaukstas stingri kopā tā, itkā tās būtu salīmētas kā divas papīra lapas.

PACIETĪBAS RĪKS

Es esmu gana stiprs, lai pagaidītu.

Nozīme: Pacietība ir spēja mierīgi gaidīt. Tā attīsta mūsu spēju bez nevajadzīgām emocijām uztvert tādas situācijas, kuras ir ārpus mūsu kontroles. Pacietība ir jāmāca bērniem apzināti. Ja pacietība netiek apzināti veidota, kā bērni tā pieaugušie mēdz būt nepacietīgi, prasīgi un impulsīvi.


Roku žesti: Saliekam kopā plaukstas un lēnām un maigi berzējam, itkā “noēvelētu” visus negludumus. Sajūtam kā plaukstas sasilst.

DROSMES RĪKS

Man pietiek drosmes darīt “pareizās” lietas.

Nozīme: Drosme ir iekšējais spēks, kas dod iespēju izdarīt "pareizās lietas", pat ja tas ir grūti. Kad mēs jūtam satraukumu par savu vai citu cilvēku uzvedību, vajag izmantot Drosmes rīku, pat tad, ja citi to neizmanto. Palīdzot bērniem būt drosmīgiem, viņi var izpētīt nepazīstamo. Ar drosmi ir jārīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu.


Roku žesti: Uzliekam plaukstu uz sirds un dziļi ieelpojot uzspiežam ar plaukstu iekšēji sakot “Audz stipra mana sirds!”