(1) - Izglītības sistēmas jaunie mērķi

Šis ir pirmais ieraksts no sērijas par izglītības sistēmas un tās reformu analīzi, balstoties uz sistēmiskās domāšanas metodi.

 "— Sakiet, lūdzu, kur man  no šejienes iet?
— Un kur tu vēlies nokļūt? – pajautāja Kaķis.
— Man ir vienalga, kur. – teica Alise
— Tad tev ir vienalga kurp iet. – piezīmēja Kaķis
— Tikai, lai nokļūtu kaut kur – paskaidroja Alise
— Ja tu pietiekami ilgi iesi, tu tiešām kaut kur nokļūsi, -teica Kaķis
Daži neredz izeju pat tur, kur tā ir, bet daži vispār nemeklē izeju."
/Lūiss Kerols/


Pirmais un svarīgākais jautājums ir KĀPĒC!
- Kāpēc jāmaina "skola"?
- Jo šobrīd patiesu, īstu mācīšanos cilvēks uzsāk tikai darbā :(

Pašreizējā sistēma nodrošina sertifikātu izsniegšanu, kas liecina par cilvēka spēju "atsēdēt" obligāti noteiktos un paša izvēlētos gadus. Vēl gan sabiedrība ir gatava "apbalvot" par nosēdētajiem gadiem un piešķirt kādu pozīciju publiskajās struktūrās vai biznesa organizācijās, bet tur, kur patiešām ir vajadzīgs kompetents speciālists, biznesa organizācijas izvēlas paši testēt un pārbaudīt cilvēka spējas un varēšanas ...un "maksāt" (izdalīt laiku) tālākattīstībai. Piemēram- labam programmētājam neviens neprasīs pat ne bakalaura sertifikātu, ja vien cilvēks parādīs, ka prot domāt, izdomāt un izdarīt.

Tātad šobrīd skola nespēj pilnībā nodrošināt cilvēka un sabiedrības vajadzības, lai pieaudzis cilvēks spētu nodrošināt pats sevi, radītu darbavietas sev un citiem, justos laimīgs un darbīgs, bet nevis "sēdētu uz sociālajiem pabalstiem", pieprasītu valsts aprūpi un sūdzētos par visiem un visu.

SKOLU REFORMA
"...projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” mērķis ir izstrādāt, aprobēt, pēctecīgi ieviest Latvijā tādu vispārējās izglītības saturu un pieeju mācīšanai vecumā no 1,5 līdz 18 gadiem, kā rezultātā skolēni gūtu dzīvei 21. gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes." ( https://www.skola2030.lv/par-projektu ) ...tātad ir definēts PROJEKTA MĒRĶIS. Bet projekts nav izglītības sistēma, pat ja šis būtu izglītības sistēmas mērķis, tas būtu par "saturu un pieeju mācīšanai".

Lielākā problēma ir tā, ka "neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties". Manuprāt "skolas" mērķim tomēr būtu jābūt par mācīšanās iespēju nodrošināšanu un veidu, kā jaunieši var demonstrēt savu kompetenču līmeņus. Saglabājot attieksmi (mentālo modeli), ka skola visu iemācīs, piedāvās visas pareizās izvēles, pateiks priekšā visas "jaunās" vērtības, ļaus stundās risināt izdomātas problēmas un liks atzīmes par īsā laika periodā dzirdēto (vai gar ausīm palaisto) pēc būtības nemainīsies nekas.

Nav jau tā, ka nekas no "mācīšanās" nebūtu iekļauts reformu projektā. Mēs gribam mācīt (jau atkal uzspiest) caurviju kompetenci "Pašizziņa, pašvadība un mācīšanās mācīties". ...tikai skatoties no sistēmas viedokļa, mēs turpināsim "nolikt uz ceļiem savus pakļautos un piespiedīsim izlikties, ka tā ir viņu pašu griba".

Ja jūs man nepiekrītiet, atveriet Iglītības ministrijas mājaslapu ( http://www.izm.gov.lv/lv/ ) un jūs uzreiz ieraudzīsiet ministra bildi, nevis mērķi, kur mēs gribam nokļūt. Papētiet sākumlapas saturu un pavērojiet savas domas. Vai radās kaut viena doma, ka saprašanai ir nozīme, ka ir jēga ieguldīt savu laiku un līdzekļus, lai mācītos?

Vai izglītības ministrijai nevajadzēja sākt ar caurviju kompetenču "Pašizziņa, pašvadība un mācīšanās mācīties; Kritiskā domāšana un problēmu risināšana" apgūšanu? Ļoti noderētu saprast arī sistēmisko domāšanu un pārmaiņu vadību. Tad varētu uzstādīt šībrīža situācijai atbilstošus mērķus, mainīties pašiem un veidot vajadzīgās struktūras un likumus.

Ir vērts vēlreiz atcerēties, ka jebkuras būtiskas pārmaiņas sabiedrībā sākas, kad sabiedrības vairākums ir mainījis savu mentālo modeli ( https://kompetences.blogspot.com/2017/08/sistemiska-domasana.html ). Pārmaiņas izglītībā sāksies tad, kad vairums mūsu līdzcilvēku atbalstīs attieksmi, ka "ES mācos" nevis "SKOLĀ mani māca".

SECINĀJUMS
Tā kā pašreizējā reforma nosaka "Lielāka brīvība skolām un pedagogiem pašiem organizēt mācību darbu un iesaistīties satura veidošanā un iedzīvināšanā var nozīmēt atteikšanos no konkrēta 40 minūšu stundu garuma vai noteikta stundu skaita nedēļā katrā priekšmetā. Jārod veiksmīgākie mācību darba organizācijas risinājumi dažāda lieluma skolās un dažādās izglītības pakāpēs" ( https://www.skola2030.lv/par-projektu ), tad lielākie ieguvēji būs jaunieši, kuru novados būs kompetentākie izglītības darbinieki un skolu vadītāji. Mainīsimies paši, tad "varas piramīda lēnām izkusīs". Var sapņot, ka vara atteiksies no varas, tikai cilvēka pastāvēšanas vēsturē tas nekad nav noticis.

P.S.
Aicinu iesaistīties diskusijā, rakstīt savus ieteikumus, papildinājumus un komentārus. Domāsim kopā :)

Sistēmiskā domāšana

"rāpo kā skudra pa gleznu" - šis ir viens jauks teiciens, ko mēdza teikt kāds mans jauks biznesa kolēģis, kad kāds rakājās pa sīkumiem, bet neredzēja lielo bildi un kopsakarības, kas ietekmē situāciju. Manuprāt, skolotāji šobrīd ir ielikti tieši tādā situācijā. Tiek prezentēti dažādi sīkumi, un pamatā tikai to gaišā puse, tikai nav saprotams, kā tas viss saliekas kopā un kāda ir dažādo darbību savstarpējā ietekme.

Atzīšu, ka tādu lielu bildi nav nemaz tik viegli uzzīmēt. Pēc manam domām, labākais veids kā to aptvert ir pielietot sistēmisko domāšanu (systems thinking). Šajā stāstā būs par sitēmisko domāšanu, bet par kompetenču pieeju izglītībā no sistēmas viedokļa pastāstīšu nākamreiz.

Labākā grāmata par sistēmisko domāšanu ir Peter Senge "The Fith Dimension", kas ir ļoti labi piemērota tiem, kam patīk sākt mācīties jaunas lietas klausoties stāstus.

Man labpatīk redzēt iespējami precīzas struktūras, tāpēc vienmēr cenšos visu salikt pārskatāmās bildēs. Tā nu tapa nedaudz cits skatījums, pamatā ņemot Senge stāstus un pievienojot klāt citu autoru idejas.

Sāksim ar definīcijām.
Sistēma ir savstarpēji saistītu, atkarīgu elementu kopums; veselums, kura daļas ir savstarpēji saistītas (pēc noteiktiem likumiem, principiem) un kuram ir noteiktas funkcijas.

Sistēmiska domāšana nozīmē analizēt SADARBĪBU starp sistēmas elementiem nevis pētīt katru elementu atsevišķi! Ikviens sistēmas elements ir iesaistīts gan sistēmas darbības sasniegumos, gan tās radītajās problēmās.

Skatoties "sistēmiskās domāšanas gleznu" no tāluma, varam izšķirt trīs dimensijas: saturs (elementi, kas iekļaujas sistēmā), struktūra kādā sakārtojas šie elementi un likumi, kādi vienmēr darbojas starp šiem elementiem.

Vispirms ir jāatceras, ka ikviena sistēma ir "dzīvs organisms" un tās MĒRĶIS ir ILGTSPĒJA. Mēs varam kaut ko nosaukt par sistēmu, bet bez šī mērķa, tā būs tikai un vienīgi kāda mūsu prāta konstrukcija, kas tiks pakļauta nemitīgām reformām (gluži kā tas notiek Latvijas izglītības, veselības un finanšu nozarēs).

SATURS
Sistēmā iekļaujamos elementus visprecīzāk ir definējis Alan AtKisson, kurš piedāvā atcerēties kompasu. To gan es nebiju spējīga līdzvērtīgi pārtulkot uz latviešu valodu, bet ceru, ka google būs ļoti labs palīgs tiem, kam ir grūtības lasīt angliski.

STRUKTŪRA
Visi sistēmas elementi nosacīti sakārtojas pēc "aizberga" principa. Ir NOTIKUMI, ko mēs redzam, dažādi ŠABLONI un ieradumi, kas ietekmē mūsu izvēles, zemāk ir LIKUMI, ko nākas ievērot un visam pamatā ir mūsu MENTĀLIE MODEĻI (Dziļi iesakņojušies pieņēmumi, vispārinājumi, vai pat attēli, kas ietekmē to, kā mēs saprotam pasauli un to, kā mēs rīkojamies.), kas uztur un balsta visu augstāk minēto.

Ja gribam ko līdz galam saprast, tad ir jāsāk skatīties no aizberga virsotnes uz leju, bet visas reālās pārmaiņas vienmēr sākas no aizberga apakšas uz augšu. Nemainot savu mentālo modeli, paliekošas pārmaiņas sevī nav iespējamas. Sabiedrības pārmaiņas var notikt, kad ir sasniegta kritiskā masa ar attiecīgā mentālā(o) modeļa cilvēkiem.

Paskatoties uz situāciju Latvijā, nav grūti ieraudzīt, ka lielais partiju daudzums bremzē kritiskās masas veidošanos un sīkdomu pretrunas neļauj ieraudzīt, ka valsts gan mums ir, bet saimnieciskā darbība ir nogrimusi zem savstarpējās cīņas blakusproduktiem.

LIKUMI
Peter Senge ir definējis 11 galvenos sistēmu darbības likumus. Tas ir liels skaits, ko atcerēties nebūt nav tik viegli. Labākai šo likumu izpratnei un vieglākai pielietošanai, sagrupēju tos četrās daļās:

• Cēlonis un sekas
  

1. Šodienas problēmas rodas no vakardienas “risinājumiem”
2. Cēlonis un sekas bieži nav cieši saistīti laikā un telpā
3. Mazas izmaiņas spēj dot lielus rezultātus ... tikai to savstarpējā saistība nav acīmredzama

• Viengabalainība 

 

1. Jums var būt kūka, un varat to apēst – bet ne vienlaicīgi 
2. Dalot ziloni uz pusēm nevar iegūt divus mazus zilonēnus
3. Nosodījums neeksistē, jeb "nav jēgas pārmest gravitācijai, ka ābols krīt uz zemi"
   

• Ilgtspēja

"Ir daudz veidi, kas ļauj skatīt lietas labāk īstermiņā", tikai sistēma turpinās iet savu ceļu, nevis atkārtos "veiksmes stāstus".

1. Ātrāk ir lēnāk
2. Kļūst labāk pirms paslitināšanās
3. Vieglākais ceļš prom, visbiežāk atved atpakaļ
4. Ārtēšana var būt sliktāka par slimību

• Atgriezeniskā saite: jo stingrāk uzpiedīsi, jo stiprāk sistēma pretdarbosies

 Atgriezeniskās saites likumu var skatīt kā divu ciklu savstarpējo mijierdarbību.  Paātrinājuma cikls (Reinforcing loop) liek notikumiem velties kā sniega bumbai no kalna un uzņemt aizvien lielākus apgriezienus, kamēr līdzsvarojošais cikls (Laverage loop) uzkrāj dažādus ierobežojumus, kas bremzē (vai pat iznīcina) paātrinājuma cikla radītās pārmaiņas. Zemāk pievienotā atgriezeniskās saites shēma ir triviāls skatījums uz izglītības sistēmas darbību.

Šī lūk ir sistēmiskās domāšanas lielā bilde. Vairāk un detalizētāk varat izlasīt grāmatās vai arī varu pastāstīt klātienē :)

Lai jums labi domājas un analizējas!
Silvija

par darbu grupās

Darbs grupās, darbs grupās, darbs grupās... tā vien šķiet, ka vienīgais veids konstruēt zināšanas un apgūt ir darbojoties grupās. Protams, spēja sadarboties ir būtiska, jo konkurence un vara ir ielikta mūsu "izdzīvošanas gēnos", bet sadarbība ir trenēts ieradums. Manuprāt ir vajadzīgs līdzsvars starp šiem diviem un sapratne par to, kāda ir cilvēka daba.

Darbojoties grupās ir jāņem vērā divi galvenie psiholoģiskie faktori, kas ir pārvarami tikai pielietojot pašam savu prātu.

Sociālais kūtrums
Jau pagājušā gadsimta pirmajā psihologi (Weber, Taylor, Ringelman) atklāja, ka strādājot grupās samazinās vidējais indivīda produktivitātes rādītājs un individuālā piepūle samazinās, redzot, ka citi arī pieliek piepūli. Individuālā piepūle samazinās proporcionāli tam, kā pieaug grupas izmērs. Šis paradokss tika daudz pētīts arī gadsimtu mijā (George, Krau, Williams, Comer, Liden u.c). Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, galveno cēloņu skaidrojumi ir iedalāmi 4 grupās:

• Piepūles vienādība ("citi nepieliek piepūli, kāpēc, lai to darītu es")
• Atbildības izkliedētība ("esmu paslēpies pūlī, neviens mani nepamanīs")
• Grupas apbalvojuma negatīvais efekts ("visi saņems to pašu, kāpēc man jāstrādā smagāk")
• Koordinēšanas problēmas ("katram ir savs darbošanās veids")

...bet sociālajās zinātnēs nekad nekas nav 100% drošs un viennozīmīgs. Eksistē arī otra galējība-
Deindividuācija,
kad cilvēks zaudē paškontroli un "jūra ir līdz ceļiem" (pētījumu autori-LeBon, Festinger, Pepitone, Newconbe, Hampton, u.c.). Šādos gadījumos ir pārspīlēta "varēšana", iespējas, neierobežota/nekontrolēta uzvedība un piederība grupai. Grupas darbības kļūst nozīmīgākas par paša interesēm un vajadzībām.

KĀ RĪKOTIES?
Iespējams, ka šo to ir vērts aizņemties no biznesa vadības pētījumiem. Davis un Wacker (pētījumi 80-tajos gados) iesaka veidot grupas sekojošās situācijās:

1. nav rutīnas darbs;
2. uzdevums un sagaidāmais rezultāts ir precīzi definējams;
3. grupā ir maksimāli nemainīgs sastāvs;
4. gan grupai kopumā gan katram individuāli ir skaidri definēti sasniegumu kritēriji;
5. tūlītēja atgriezeniskā saite katrai no grupām;
6. grupai ir līdzekļi paškontrolei un rezultātu mērīšanai;
7. uzdevums ir paveicams tikai un vienīgi kopīgiem spēkiem;
8. grupas dalībnieki ir trenēti, lai varētu aizstāt un papildināt viens otru;
9. darbs ir strukturēts, lai būtu līdzsvarā individuālais un grupas darbs.

Tā lūk! Labi pārdomājot gribas teikt, ka diezi vai būs liela jēga no regulāra grupu darba stundās, bet rūpīgi pārdomātas grupu nodarbības gan laiku pa laikam noderētu, kaut vai tādēļ, lai jauniešiem izskaidrotu, kas notiek vai var notikt ar cilvēku darbojoties grupās.

3P- Paslavē-Pajautā-Papildini

"Iespējamā misija" ir plaši popularizējusi jauku atgriezeniskās saites sniegšanas 3P metodi. Nu jau pāris gadus esmu to lietojusi un vērojusi lietojam citus. Pārsvarā gadījumu viss ir kārtībā ar pēdējiem diviem "P", bet īsti nozīmīgi neizdodas Paslavēšana. Bieži dzirdētais "man patika" dod tieši neko. Nozīmīgam tomēr vajadzētu būt ikvienam teikumam.

KĀPĒC neizdodas paslavēt ar jēgu?
"Kādus jautājumus uzdosi, tādas atbildes iegūsi" :) ...un atbildes atnāk visnegaidītājajos brīžos.

Vakar runāju ar kolēģēm par stundu vērošanu un ar kādu mērķi iet apmeklēt stundas. Lai arī pašreiz ir aicinājums skolotājiem būt sadarbības partneriem, ir grūti "izņemt no azotes" to velniņu, kas dīda zemapziņu, ka nu tūdaļ ieradīsies drūmais kritiķis un spriedīs bargo tiesu. Lai to mainītu, ierosināju apmeklēt kolēģu stundas ar mērķi iemācīties kaut ko jaunu. Tas uzreiz liek justies labāk un būt nozīmīgākam uzņemot savā klasē stundas vērotāju. Līdz ar to arī pati stunda ir veiksmīgāka.

TĀTAD, ja es nomainu uzstādījumu no "Paslavē" uz "Iemācījos", arī pārējie divi "P" ir ar lielāku empātijas devu un sapratni.

1.domāšanas likums- "Katrai pankūkai ir divas puses"

Ar ko sākas domāšana? Manuprāt ar apziņu, ka eksistē paradigma, kā tieši ES uztveru pasauli. Lai arī pati kādreiz domāju, ka es domāju apzināti un arī mācīju domāt skolas bērniem, mana sapratne par domāšanu un dzīvi mainījās, kad izlasīju 1999.gadā izdoto Edgara Imanta Siliņa grāmatu “Lielo patiesību meklējumi”.

Grāmata sākas ar Nilsa Bora vārdiem: „Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība”. Pat tad, ja es nebūtu izlasījusi neko vairāk, šie vārdi man lika aizdomāties vēl un vēl. Vai Nils Bors bija patiešām pirmais, kurš pamanīja šo būtisko paradigmu? Protams, ka nē. Viss par pasaules uzbūvi ir zināms jau sen, tikai jautājums, vai ir ticis saprasts. Latviešu sakāmvārds skan “Nav ļaunuma, bez labuma”, bet te manai ausij mazliet par daudz ieskanas duālisms un pretnostatījums. Šobrīd internetā tik plaši pieejamais teiciens “cep pankūku cik vien plānu vari, tikpat tai būs divas puses” (izcelsmi gan neizdevās atrast) liek lielāku uzsvaru uz neatdalāmību, vienotību un savstarpēju papildināšanu. Japāņi šo paradigmu izsenis ir attēlojuši ar “Iņ” un “Jaņ” simbolu. Tā Siliņa “Lielo patiesību meklējumi” iemācīja man itvisam atrast šo otro, papildinošo pusi.

Te būs neliels piemērs no dzīves, kuru nevar līdz galam izprast nepaskatoties vismaz no divām pusēm. Kas notiek, ja bērns nevēlas mācīties?

No vienas puses 

Viena no pirmajām bērnības atmiņām ir vasara pirms skolas. Mūs apciemoja skolotāja, lai iepazītos un pastāstītu, cik tas būs labi iet uz skolu. Es zināju, ka tā nav taisnība, jo mana divus gadus vecākā māsa jau mācījās skolā un viņai katru vakaru bija jāpilda mājasdarbi, kamēr man joprojām piederēja pagalms un apkārtējie krūmāji. Lai gan govju ganīšana man nekad īpašu prieku pirms tam nesagādāja, tajā vasarā ganīju raudādama, ka nu vieglā dzīve beigsies un sāksies dzīves grūtā daļa.

Ejot uz skolu ar šādu attieksmi, nekādi dižie sasniegumi nevar būt. Iemācījos piepildīt somu 1.septembrī un iztukšot 31.maijā. Pa vidu tur kaut kas notika, bet atmiņā vairāk palikuši starpbrīži nekā stundas. Dieva doto ir grūti sabojāt pat ar šādu attieksmi, tāpēc matemātikā biju teicamniece visus gadus, bet zināšanas citās jomās nāca ar gadiem un pieredzi. Krievu valodu apguvu pēc augstskolas beigšanas, angļu valodu sāku mācīties 40 gadu vecumā, vēsturi mācos atkarībā no pašreizējiem notikumiem kādā no reģioniem, bet ķīmija visticamāk vienmēr paliks ārpus manām zināšanām

Izklausās skumji, vai ne?

No otras puses

Padomju Savienībā, lai kā mēs gribētu slavēt tā laika izglītības līmeni, viss tika pasniegts caur komunisma ideoloģiju un kapitālisma noliegšanas prizmu. Nevēlēšanās lasīt un mācīties ļāva man saglabāt aktīvu pašai savu prātu, lai cik informatīvi nepiepildīts tas arī būtu. Vajadzība izdzīvot un iegūt minimālo sekmīgo atzīmi rosināja domāt, un no dažām zināšanu drumslām salikt bildi, kas būtu derīga sekmīgas atzīmes iegūšanai. Vai gan eksistē vēl kāds labāks veids kā trenēt smadzenes radošai domāšanai?

Viens piemērs: Vidusskolā man bija ļoti jauka krievu valodas skolotāja. Nekad nebāra, lai arī valodu nezināju un lasīt īsti nepratu. Toties es iemācījos, ka atcerēties (pat nesaprotot) var veidojot asociācijas un ritmus. Piemeklēju kādu skaistu latviešu dziesmu krievu dzejolīšiem un iemācījos tos no galvas. Pieteicos atbildēt un tad jau citās reizēs skolotāja drīkstēja likt nesekmīgās atzīmes citās reizēs.

Vai es būtu tik daudz domājusi, ja es būtu bijusi čakla? Vai es spētu kritiski uztvert ikvienas varas iespējas un ierobežojumus? 

...un cik ļoti daudzi dzīvē radoši un veiksmīgi cilvēki skolā ir bijuši “grūti audzināmie”... KĀPĒC tā?

Tāpēc mans pirmais domāšanas likums skan šādi - “Katrai pankūkai ir divas puses”

2.domāšanas likums - “Kādus jautājumus uzdosi, tādas atbildes iegūsi”

Mana pati pirmā apzinātā domāšana notika ejot 5.klasē. Matemātikā vajadzēja atcerēties kā aprēķināt nezināmos saskaitāmo, mazinātāju, reizinātāju, dalāmo un dalītāju. Tas bija par daudz manam slinkumam, bet kaut kas tomēr mani “sauca” rast atbildi uz jautājumu - “Kā aprēķināt?”. 
Atceros kā skatījos uz šiem pirmajiem, pavisam vienkāršajiem, vienādojumiem no dienas dienā pārrakstot risinājumu no tāfeles, līdz atnāca atbilde – tas ir tik vienkārši: “silts-auksts; iekšā-ārā”. Ja kādu saskaitāmo pārnes no vienas vienādojuma puses uz otru, tad no “silta” (ar +zīmi), tas kļūst par “aukstu” (ar – zīmi) un otrādi. Savukārt divi reizinātāji ir “vienā grozā sasēdušies” un kādu pārnesot uz otru vienādojuma pusi, tas “izkrīt ārā un nokrīt lejā”, un attiecīgi otrādi. Pēc tam man nekad nebija problēmas risināt nevienu vienādojumu un nevajadzēja arī atcerēties muļķīgos stāstus, ka “nezināmo dalītāju aprēķina dalāmo dalot ar dalījumu”. Vai jūs spējat iegaumēt šādu nejēdzīgu teikumu un vēl to pielietot? 
Tā es 5.klasē sapratu, ka vienīgais mācību priekšmets, kas mani apmierina ir matemātika, jo to var zināt bez papildus piepūles. Vienkārši mazliet padomājot un viss. Tajā gadā arī nolēmu, ka es varu būt matemātikas skolotāja un palīdzēt citiem saprast matemātiku.
Pēc tam vēl bija daudz skaistu uzdevumu, ko vajadzēja saprast un izdomāt. Ja gadījās kādi grūtāki, vakarā aizmigt nevarēju, līdz tiku pie risinājuma. Vēl šodien atceros kā domāju par uzdevumu, kur tvertnei ir divas atveres un pa vienu ūdens ieplūst, bet pa otru iztek. Jāaprēķina bija cik ilgā laikā tvertne piepildīsies, ja abi krāni vaļā. Tas nebija vienkārši nonākt līdz pareizajam jautājumam – kā aprēķināt par cik tvertne piepildās vienā laika vienībā. “Par cik?” - šis bija atslēgas jautājums.
Tā es pamazām iemācījos uzdot arvien jaunus un jaunus jautājumus, līdz uzrodas viens, īstais, kurš dod rezultātu.
Tagad psihologi dažādos eksperimentos rāda, ka mūsu smadzenes spēj sniegt atbildes tikai uz uzdotiem jautājumiem. Jo vairāk informācijas, jo vairāk smadzenēm nākas fokusēties, jo vairāk fokusējamies, jo mazāk ko pamanām apkārt. Tāpēc jo būtiskāk ir šajā informācijas laikmetā uzdot dažādus jautājumus, no dažādiem redzesleņķiem un analizēt iegūtās atbildes pēc būtības. Par to, kā rast neskaitāmus jautājumus var lasīt papildus Edward B. Burger un Michael Starbird 2012.gadā izdotajā grāmatā “The 5 Elements of Effective Thinking

Mans otrais domāšanas likums - “Kādus jautājumus uzdosi, tādas atbildes iegūsi”.

3.domāšanas likums - “Izproti, pirms izlem ko vajag iegaumēt!”

-Kāda ir atcerēšanās loma?
-Liela :)
Lūk vēl viens stāts no pamatskolas laikiem.

7.klasē sāka mācīt ķīmiju. Manam nemierīgam prātam, tas šķita tīri interesanti. Mendeļejeva tabula – loģiski un viegli saprotama (ja vien ir pa rokai, kur uzmest aci), ķīmisko vienādojumu koeficienti – tīrā matemātika. Likās, ka būs vēl kas, ko es varētu saprast un zināt. Diemžēl tas neturpinājās ilgi. Kādu dienu vajadzēja visiem pēc kārtas rakstīt ķīmiskos vienādojumus un vienādot koeficientus uz tāfeles. Man trāpījās “SiO2 + H2O =”. Nav grūti uzminēt, ko es uzrakstīju. Tā kā normāli tam vajadzētu būt, oksīds reaģē ar ūdeni, kā rezultātā rodas skābe. Ar drošu roku un lielu pārliecību uzrakstīju, ka tas ir “=H2SiO3   silīcijskābe” un skaļi paziņoju, ka te nekādi papildus koeficienti nav vajadzīgi. Viss būtu ļoti labi, ja vien tāds sīkums, kuru es nezināju un izdomāt nevarēju; SiO2 ir smiltis. Interese par ķīmiju gan man ar šo arī beidzās, bet es iemācījos vienu būtisku lietu, ne visu var izdomāt, šo to tomēr vajag iemācīties no galvas. Piedevām nepietiek ar likumu zināšanau, vēl arī daudzie izņēmumi jāzina. Katru reizi tomēr jāpārliecinās, vai te pietiks ar likumu, vai tomēr kāds izņēmums traucē lietu vispārējo kārtību.

Tagad, mācot privāti matemātiku, visgrūtāk tomēr ir samazināt pārlieko atcerēšanos. Teikumi, kas sākas ar “Es zināju...” vai “Es dalīšu/reizināšu...” ir lielākā nejēdzība, ko pieļauj skola, prasot iegaumēt iegaumēt iegaumēt... Vai kādam dzīvē ir noderējusi zināšana no galvas, ka 5/8 pārvēršot par decimāldaļskaitli iegūst 0.625. Izrēķināt jāprot, bet ne zināt no galvas. Ne jau visu vajag iegaumēt uzreiz, bet vispirms saprast un tad izšķirot, vai šis būs atkārtoti izdomājams pielietojot kādu no vienkāršajiem likumiem, vai arī tas ir izņēmums, kas ir vienkārši jāzina no galvas (vai vismaz jāatceras, ka šajā gadījumā nāksies “pašpikot”). Bez tam, domājot no jauna, mēs pieļaujam mazāk kļūdas nekā atceroties nedomājot.

Tāpēc mans trešais domāšanas likums saka - “Izproti, pirms izlem ko vajag iegaumēt!”

labās kļūdas...

Vakar konferences "Iespēju tilts" laikā tika uzdots jautājums- ar kādu konkrētu pārmaiņu vajadzētu sākt izglītības reformu?

Manuprāt ar steigu ir jāmaina attieksme pret kļūdām - gan skolotājiem, gan skolēniem, gan arī vecākiem.

KĀPĒC?
Jo BAILES ir lielākais šķērslis ceļā uz pārmaiņām, ceļā uz izaugsmi. Visa veida bailes pieder kādai no 3 grupām :

• Es varu kļūdīties
• Es nevienam neesmu vajadzīgs
• Es neesmu tā vērts

... un bailes kļūdīties ir vienas no visbiežāk sastopamajām bailēm.

Vecāku un skolotāju pienākums būtu redzēt/atpazīt bailes sevī un skolēnos. Vispirms ir jātiek vaļā no pašu bailēm un tad jāsāk atbalstīt skolēnus.

KĀ?
1) Mums matemātikās ir "labās kļūdas", kas, tiklīdz pamanītas klasē vai pie tāfeles, pārtrauc stundas gaitu. Visa klase kopā skatāmies un meklējam, kas tika sajaukts vai nepanīts, kā radās šī kļūda. Novēroju, ka gada sākumā jaunieši ne vienmēr bija sevišķi iepriecināti, ka tieši viņu pieļautā kļūda tiek "izķidāta". Pēcāk jau ikviens bij' gatavs "parakāties savās smadzenēs", lai saprastu kļūdas būtību un rastu pareizo risinājumu.

2) "Bēgšanai no kļūdām" ir sava pozitīvā puse- nedaru, jo neprotu un nesaprotu. Te lielākā māksla ir palīdzēt ieraudzīt nākamo soli. Domāju, ka ikviens skolotājs ir dzirdējis "Es neko nesaprotu". Šādos brīžos var prasīt jauniešiem, kas tieši tika darīts un precīzi kurā brīdī iestājās nesaprašana. Tas ātri vien palīdz noformulēt jautājumu un, nereti, šajā brīdī arī atbilde atnāk. Ja nē, vismaz iespējams dot jēgpilnu nezināšanas skaidrojumu.

3) Skolotājs arī kļūdās. Visbiežāk mēs, skolotāji, uzreiz dodam vienu pareizo atbildi un jauniešos neapzināti veidojam attieksmi, ka viss ir jāprot un jādara tieši tā. Protams, ir ļoti grūti kļūdīties, ja jau nez kuro reizi risini to pašu uzdevumu. Man ir bijis vieglāk rādīt savas kļūdas risinot olimpiāžu tipa uzdevumus, bet klasē tomēr rodas arī neuzmanības kļūdas. Svarīgi ir atzīt, ka šī ir mana kļūda un pateikt klasei paldies par kļūdas labošanu. Vēl, manuprāt ir svarīgi stāstīt, kā es domāju, lai nonāktu pie risinājuma, lai skolēni redz, ka domājot un uzdodot dažādus jautājumus var nonākt pie pareiza risinājuma.

---------
Papildinājums 
Māra Pretkalniņa Viens papildinājums, kas laikam saistās ar "labo kļūdu" sadaļas, bet vispār par tēmu - problēmu risināšana.

Priekš manis sliktākā lieta, ko pamanījos izlobīt no visas apmācību sistēmas bija nostādne, ka katram uzdevumam ir tieši viena pareizā atbilde. Vai nu tu to zini un tad lauri ir garantēti, vai nē, un tad tiksi sodīts (un ja šaubies - labāk paklusē un neko nedari, vismaz netiksi sodīts/apkaunots). Pašai man to dažu gadu laikā pēc augstskolas izdevās pārvarēt pa daļai tādēļ, ka man vienmēr bijis ļoti grūti neko nedarīt, tikai lai izvairītos no soda, bet liela daļa cilvēku paliek iestiguši šajā nelaimē ja ne uz mūžu, tad vismaz uz ilgiem gadiem.

Dzīvē, kā zināms vinnē tie, kas aktīvi darbojas prasmīgi izvēloties mazākā ļaunuma ceļus un saglabājot rezerves plānus gadījumam, ja atklātos iepriekš nezināmi riski, nevis tie, kas nekust, līdz atrasts nevainojams risinājums.
Man pašai drosmi izmantot šo darbības veidu dzīves uzdevumiem palīdzēja iegūt arī dažādās matemātikas uzdevumu risināšanas metodes, kas dod iespēju tuvoties "absolūtajai patiesībai" pa dažādiem ceļiem, kur katra kļūda ir savā ziņā uzvara - pierādīts apgabals, kurā tev vairs nebūs jāmeklē risinājums(pierādījums no pretējā, pakāpeniska indukcija un dedukcija, funkciju iespējamā vērtību un definīcijas aogabalu pētīšana, galu galā pat pilnā pārlase), kā arī tuvinātie aprēķini, kas bieži dod pietiekamu iespaidu, par sagaidāmo rezultātu.

Man liekas, ka šī ir ļoti būtiska lieta, ko skolai vajadzētu mācīt - ka ir atbildes, kas ir ļoti precīzas, atbildes ar samērā labu tuvinājumu, diezgan neprecīzas, bet "uz to pusi", un tādas, kas pavisam purvā. Un kustēt ārā no purva ir vienmēr uzvara, pat ja mala vēl patālu.

Projekta ietvars

Var diskutēt par izvēlēto vērtību daudzumu un to, kas īsti ir vērtība, var pārdomāt vai izvēlētās pamatkompetences ir patiešām pašas nozīmīgākās, var papildināt caurviju kompetenču sarakstu, tomēr ar kaut ko ir jāsāk un, manuprāt, sākums ir tīri labs un pieņemams. Katra skola savam īpašajam pilotprojektam var izvēlēties kādu mazāku apjomu un sākt.

Es savu pilotprojektiņu uzsāku pagājušajā mācību gadā, izvēloties tikai daļu no visa:

Šogad klāt nāks vien līdzdalība, jo matemātika ir instruments un matemātiķiem ir jāspēj līdzdarboties, lai prāta konstrukcijas varētu iekļūt faktu konstrukcijās.

Šajā blogā maksimāli godīgi apkopošu gan to, kas izdevās labi, gan arī pārvarētās un nepārvarētās grūtības.