Ar ko sākas domāšana? Manuprāt ar apziņu, ka eksistē paradigma,
kā tieši ES uztveru pasauli. Lai arī pati kādreiz domāju, ka es
domāju apzināti un arī mācīju domāt skolas bērniem, mana
sapratne par domāšanu un dzīvi mainījās, kad izlasīju 1999.gadā
izdoto Edgara Imanta Siliņa grāmatu “Lielo patiesību meklējumi”.
Grāmata sākas ar Nilsa Bora vārdiem: „Liela Patiesība ir
Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība”. Pat tad, ja
es nebūtu izlasījusi neko vairāk, šie vārdi man lika aizdomāties
vēl un vēl. Vai Nils Bors bija patiešām pirmais, kurš pamanīja
šo būtisko paradigmu? Protams, ka nē. Viss par pasaules uzbūvi ir
zināms jau sen, tikai jautājums, vai ir ticis saprasts. Latviešu
sakāmvārds skan “Nav ļaunuma, bez labuma”, bet te manai ausij
mazliet par daudz ieskanas duālisms un pretnostatījums. Šobrīd
internetā tik plaši pieejamais teiciens “cep pankūku cik vien
plānu vari, tikpat tai būs divas puses” (izcelsmi gan neizdevās
atrast) liek lielāku uzsvaru uz neatdalāmību, vienotību un
savstarpēju papildināšanu. Japāņi šo paradigmu izsenis ir
attēlojuši ar “Iņ” un “Jaņ” simbolu. Tā Siliņa “Lielo
patiesību meklējumi” iemācīja man itvisam atrast šo otro,
papildinošo pusi.
Te būs neliels piemērs no dzīves, kuru nevar līdz galam izprast
nepaskatoties vismaz no divām pusēm. Kas notiek, ja bērns nevēlas
mācīties?
No vienas puses
Viena no pirmajām bērnības atmiņām ir vasara pirms skolas.
Mūs apciemoja skolotāja, lai iepazītos un pastāstītu, cik tas
būs labi iet uz skolu. Es zināju, ka tā nav taisnība, jo mana
divus gadus vecākā māsa jau mācījās skolā un viņai katru
vakaru bija jāpilda mājasdarbi, kamēr man joprojām piederēja
pagalms un apkārtējie krūmāji. Lai gan govju ganīšana man
nekad īpašu prieku pirms tam nesagādāja, tajā vasarā ganīju
raudādama, ka nu vieglā dzīve beigsies un sāksies dzīves
grūtā daļa.
Ejot uz skolu ar šādu attieksmi, nekādi dižie sasniegumi nevar
būt. Iemācījos piepildīt somu 1.septembrī un iztukšot
31.maijā. Pa vidu tur kaut kas notika, bet atmiņā vairāk
palikuši starpbrīži nekā stundas. Dieva doto ir grūti sabojāt
pat ar šādu attieksmi, tāpēc matemātikā biju teicamniece
visus gadus, bet zināšanas citās jomās nāca ar gadiem un
pieredzi. Krievu valodu apguvu pēc augstskolas beigšanas, angļu
valodu sāku mācīties 40 gadu vecumā, vēsturi mācos atkarībā
no pašreizējiem notikumiem kādā no reģioniem, bet ķīmija
visticamāk vienmēr paliks ārpus manām zināšanām
Izklausās skumji, vai ne?
No otras puses
Padomju Savienībā, lai kā mēs gribētu slavēt tā laika
izglītības līmeni, viss tika pasniegts caur komunisma
ideoloģiju un kapitālisma noliegšanas prizmu. Nevēlēšanās
lasīt un mācīties ļāva man saglabāt aktīvu pašai savu
prātu, lai cik informatīvi nepiepildīts tas arī būtu.
Vajadzība izdzīvot un iegūt minimālo sekmīgo atzīmi rosināja
domāt, un no dažām zināšanu drumslām salikt bildi, kas būtu
derīga sekmīgas atzīmes iegūšanai. Vai gan eksistē vēl kāds
labāks veids kā trenēt smadzenes radošai domāšanai?
Viens piemērs: Vidusskolā man bija ļoti jauka krievu valodas
skolotāja. Nekad nebāra, lai arī valodu nezināju un lasīt
īsti nepratu. Toties es iemācījos, ka atcerēties (pat nesaprotot)
var veidojot asociācijas un ritmus. Piemeklēju kādu skaistu
latviešu dziesmu krievu dzejolīšiem un iemācījos tos no
galvas. Pieteicos atbildēt un tad jau citās reizēs skolotāja drīkstēja likt
nesekmīgās atzīmes citās reizēs.
Vai es būtu tik daudz domājusi, ja es būtu bijusi čakla? Vai
es spētu kritiski uztvert ikvienas varas iespējas un
ierobežojumus?
...un cik ļoti daudzi dzīvē radoši un veiksmīgi cilvēki
skolā ir bijuši “grūti audzināmie”... KĀPĒC tā?
Tāpēc mans pirmais domāšanas likums skan šādi - “Katrai
pankūkai ir divas puses”