-Kāda ir atcerēšanās loma?
-Liela :)
Lūk vēl viens stāts no pamatskolas laikiem.
7.klasē sāka mācīt ķīmiju. Manam nemierīgam prātam, tas šķita tīri interesanti. Mendeļejeva tabula – loģiski un viegli saprotama (ja vien ir pa rokai, kur uzmest aci), ķīmisko vienādojumu koeficienti – tīrā matemātika. Likās, ka būs vēl kas, ko es varētu saprast un zināt. Diemžēl tas neturpinājās ilgi. Kādu dienu vajadzēja visiem pēc kārtas rakstīt ķīmiskos vienādojumus un vienādot koeficientus uz tāfeles. Man trāpījās “SiO2 + H2O =”. Nav grūti uzminēt, ko es uzrakstīju. Tā kā normāli tam vajadzētu būt, oksīds reaģē ar ūdeni, kā rezultātā rodas skābe. Ar drošu roku un lielu pārliecību uzrakstīju, ka tas ir “=H2SiO3 silīcijskābe” un skaļi paziņoju, ka te nekādi papildus koeficienti nav vajadzīgi. Viss būtu ļoti labi, ja vien tāds sīkums, kuru es nezināju un izdomāt nevarēju; SiO2 ir smiltis. Interese par ķīmiju gan man ar šo arī beidzās, bet es iemācījos vienu būtisku lietu, ne visu var izdomāt, šo to tomēr vajag iemācīties no galvas. Piedevām nepietiek ar likumu zināšanau, vēl arī daudzie izņēmumi jāzina. Katru reizi tomēr jāpārliecinās, vai te pietiks ar likumu, vai tomēr kāds izņēmums traucē lietu vispārējo kārtību.
Tagad, mācot privāti matemātiku, visgrūtāk tomēr ir samazināt pārlieko atcerēšanos. Teikumi, kas sākas ar “Es zināju...” vai “Es dalīšu/reizināšu...” ir lielākā nejēdzība, ko pieļauj skola, prasot iegaumēt iegaumēt iegaumēt... Vai kādam dzīvē ir noderējusi zināšana no galvas, ka 5/8 pārvēršot par decimāldaļskaitli iegūst 0.625. Izrēķināt jāprot, bet ne zināt no galvas. Ne jau visu vajag iegaumēt uzreiz, bet vispirms saprast un tad izšķirot, vai šis būs atkārtoti izdomājams pielietojot kādu no vienkāršajiem likumiem, vai arī tas ir izņēmums, kas ir vienkārši jāzina no galvas (vai vismaz jāatceras, ka šajā gadījumā nāksies “pašpikot”). Bez tam, domājot no jauna, mēs pieļaujam mazāk kļūdas nekā atceroties nedomājot.
Tāpēc mans trešais domāšanas likums saka - “Izproti, pirms izlem ko vajag iegaumēt!”
-Liela :)
Lūk vēl viens stāts no pamatskolas laikiem.
7.klasē sāka mācīt ķīmiju. Manam nemierīgam prātam, tas šķita tīri interesanti. Mendeļejeva tabula – loģiski un viegli saprotama (ja vien ir pa rokai, kur uzmest aci), ķīmisko vienādojumu koeficienti – tīrā matemātika. Likās, ka būs vēl kas, ko es varētu saprast un zināt. Diemžēl tas neturpinājās ilgi. Kādu dienu vajadzēja visiem pēc kārtas rakstīt ķīmiskos vienādojumus un vienādot koeficientus uz tāfeles. Man trāpījās “SiO2 + H2O =”. Nav grūti uzminēt, ko es uzrakstīju. Tā kā normāli tam vajadzētu būt, oksīds reaģē ar ūdeni, kā rezultātā rodas skābe. Ar drošu roku un lielu pārliecību uzrakstīju, ka tas ir “=H2SiO3 silīcijskābe” un skaļi paziņoju, ka te nekādi papildus koeficienti nav vajadzīgi. Viss būtu ļoti labi, ja vien tāds sīkums, kuru es nezināju un izdomāt nevarēju; SiO2 ir smiltis. Interese par ķīmiju gan man ar šo arī beidzās, bet es iemācījos vienu būtisku lietu, ne visu var izdomāt, šo to tomēr vajag iemācīties no galvas. Piedevām nepietiek ar likumu zināšanau, vēl arī daudzie izņēmumi jāzina. Katru reizi tomēr jāpārliecinās, vai te pietiks ar likumu, vai tomēr kāds izņēmums traucē lietu vispārējo kārtību.
Tagad, mācot privāti matemātiku, visgrūtāk tomēr ir samazināt pārlieko atcerēšanos. Teikumi, kas sākas ar “Es zināju...” vai “Es dalīšu/reizināšu...” ir lielākā nejēdzība, ko pieļauj skola, prasot iegaumēt iegaumēt iegaumēt... Vai kādam dzīvē ir noderējusi zināšana no galvas, ka 5/8 pārvēršot par decimāldaļskaitli iegūst 0.625. Izrēķināt jāprot, bet ne zināt no galvas. Ne jau visu vajag iegaumēt uzreiz, bet vispirms saprast un tad izšķirot, vai šis būs atkārtoti izdomājams pielietojot kādu no vienkāršajiem likumiem, vai arī tas ir izņēmums, kas ir vienkārši jāzina no galvas (vai vismaz jāatceras, ka šajā gadījumā nāksies “pašpikot”). Bez tam, domājot no jauna, mēs pieļaujam mazāk kļūdas nekā atceroties nedomājot.
Tāpēc mans trešais domāšanas likums saka - “Izproti, pirms izlem ko vajag iegaumēt!”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru