(5a) par pārmaiņu vadību

Ak šī skarbā patiesība. Tik ļoti gribas domāt, ka es jau visu daru labi un pareizi, bet citiem nu gan būtu jāmainās! Un cik bieži tomēr tas, kurš sakās vadām pārmaiņas, neko vairāk arī nepasaka un neizdara kā vien to, ka "JUMS jāstrādā efektīvāk un jāsasniedz labāki rezultati". Manuprāt arī kompetenču projektā nav īpaši citādi. Ja pārmaiņas vada mūsu ministrs, tad būtu labāk, ja nebūtu vadījis. Nevajag pārmaiņas balstīt uz "mums ir slikti", tas ir kā iet uz priekšu nemitīgi skatoties atpakaļ. Šodiena ir vakardienas sekas un nemitīgi lūkojoties pagātnē, neko jaunu neieraudzīsim. Skatoties no sistēmiskās domāšanas skatupunkta, jāatceras likums: "Nosodījums neeksistē". Ir tikai iegūtais rezultāts un tas, ko mēs ar to varam un gribam darīt ar to. Labs piemērs ir "Baltijas ceļš". Ne jau sliktuma dēļ cilvēki sadevās rokās, bet gan tādēļ, ka gribēja savu valsti. Vien vīzija "Kaut vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā" nebija līdz galam saprātīga. Nu mums ir gan vīzes, gan arī valsts.

Nedaudz no vēstures

Viens no pārmaiņu vadības pamatlicējiem Kurt Lewin (1980-1947) savā laikā teica: "Ja tu vēlies kaut ko saprast pa īstam, pamēģini to mainīt". Laiks, kad pārmaiņas varēja veikt kā atsevišķu projektu trīs soļos - "atkausēšana, pārmainīšana, iesaldēšana" ir pagājis, bet ideja, ka tikai mainot var saprast būtību, manuprāt, ir nemirstīga.

Mēs neesam pirmie, kas veic pārmaiņas un daudz jau ir saprasts. Pagājušā gadsimta pārmaiņu vadības viedokļa līderis John Kotter deviņdesmitajos gados papildināja Lewin ideju un piedāvāja 8 soļu metodi:

1. Radiet satraukumu par esošo stāvokli (palīdziet ieraudzīt nepieciešamību pēc pārmaiņām un vajadzību rīkoties)
2. Izveidojiet pārmaiņu vadības komandu (palīdziet izvēlēties, kam uzticas, kas ir autoritāte un kam ir vajadzīgās prasmes)
3. Izstrādājiet pārmaiņu vīziju un stratēģiju (nolemjiet, kas jādara, lai vīziju sasniegtu. Ieguvumi, ja realizēsiet vīziju, un zaudējumi, ja nerealizēsiet)
4. Komunicējiet (palīdziet saprast un pieņemt jauno vīziju)
5. Ļaujiet darboties (atrodiet un noņemiet šķēršļus, kas traucē tiem, kas vēlas darboties. Ļaujiet eksperimentēt)
6. Nodrošiniet mazās uzvaras (pēc iespējas ātrāk parādiet citiem panākumus, nosviniet tos)
7. Esiet neatlaidīgi (palieliniet tempu, strādājiet intensīvāk ,kamēr vīzija realizēta)
8. Radiet jaunu kultūru (sekmējiet jauno rīcību, rīcības modeli, kamēr ir izskausta vecā rīcība).

Skatoties, kas notiek pašreiz, gribas teikt, ka tieši šī metode tiek izmantota pašreizējā izglītības reformas modelī.

1. Satraukums tika radīts rādot dažādus negatīvus rezultātus.
2. Komanda tika izveidota VISC apvienojumā ar "Iespējamo misiju".
3. Nu jau arī vīzija ir nodota apspriešanai (vien ieguvumu un zaudējumu sadaļa iztrūkst)
4. Gandrīz vai ik dienu notiek dažādas konferences.
5. Pilotskolām ļauts darboties un eksperimentēt, vien dažus pamatuzstādījumus norādot.
6. TE MĒS TAGAD ESAM. Varam sagaidīt, ka pēc maza brīža sāksies mazo uzvaru svinēšana.
7. ...
8. ...   atliek vien jautājums, vai tā mēs jauno kultūru radīsim.

 Jā, tā tas tika uzskatīts deviņdesmitajos gados un arī es pati tajā laikā šo modeli redzēju kā labāko rīcības modeli. Ejot laikam Kotter pats mainīja savu modeli, pārveidoja to par 8 soļu ciklisku procesu, jo pārmaiņas ir nepārtrauktas, kam īsti nevar nodefinēt sākumu un beigas. Mūsu izglītības sistēmas reforma ir organizēta kā projekts ar sākumu un beigām, un skatoties ar gadsimta mijas zināšanām, rodas jautājums, ko darīsim, kad projekta nauda beigsies un vadības komanda tiks izformēta, lai ķertos pie citas naudas apguves.

Bet arī tā teorija ir tikai pagātne. Tālākie Kotter pētījumi atklāja, ka tikai neliels procents no visiem pārmaiņu projektiem ir patiesi veiksmīgi un, aplūkojot detalizētāk veiksmīgos un neveiksmīgos gadījumus viņš atklāja, ka atšķirība ir "sirdī". Tikai tur, kur bez prāta gudrības ir pielikta klāt arī sirds gudrība (emocijas) ir izdevies veikt būtiskas pārmaiņas. Pie tam sirds gudrība ir 60% no visas pārmaiņās nepieciešamās gudrības. The Heart of Change

Sirds gudrība, emocijas, viedums, ...

Kotter pats īsti neparāda, kā to izdarīt; kā panākt, ka cilvēks spēj iesaistīt pārmaiņās arī sirds gudrību, savas emocijas un intuīciju. Šodienas zinātne, pateicoties tehnoloģiju iespējām, arvien vairāk laika veltī cilvēka būtības izpratnei un analīzei. Katru gadu, mēnesi un dienu parādās jauni pētījumi par to, kā mūs ietekmē mūsu ģenētiskais kods, kur un kā mūsu smadzenēs mīt domas un emocijas. Vien intuīcijai vēl īsti klāt netiekam, bet ikvienam no mums ir bijušas situācijas par ko gribam teikt "es intuitīvi jutu...".

Es pati sāku interesēties par apzinātu intuīcijas pielietošanu 2010. gadā. Labākais un man ticamākais autors, ko tajā laikā atradu (un arī šodien neko ticamāku neesmu atradusi) ir Otto Scharmer "Theory U" (U teorija). Šī varētu būt ieteicamā literatūra visiem pārmaiņu vadības cilvēkiem ... un ikvienam no mums.

Claus Otto Scharmer ir zinātnieks, kurš uzdrīkstējās iekļaut garīgumu savos pētījumos. "Viņš ceļ tiltus starp biznesa pasauli un garīgo pasauli".

• Dzimis 1961. gadā Vācijā, netālu no Hamburgas
• Izglītība:
• M.S. un Ph.D. Ekonomikā un Vadības zinātnē - University of Witten/Herdecke
• Kopš 1994 – lektors MIT Sloan biznesa skolā
• Viņa ideja: “Mūsdienu globālās krīzes galvenais cēlonis rodas tieši starp mūsu ausīm”.
• Mērķis: “Vienīgās izmaiņas, kas var radīt ko atšķirīgu, ir cilvēka sirds transformācija”

U Teorija

Lai pārmaiņas būtu iespējamas, ir svarīgi neiestigt:

• vienā patiesībā,
• kolektīvajā ādā un
• nekustīgā fanātismā.

Scharmer iesaka sākt pārmaiņas ar pagātnes šablonu saprašanu. Ieliekot to sistēmas "Aisbergā" tas parādās kā visi labās puses soļi, kas vajadzīgi situācijas izpratnei.

Tālāk viņš iesaka izslēgt savu iekšējo tiesātāja balsi, atvērt prātu un atrast pilnīgi jaunus skatupunktus. Autors uzsver: "Nespēja redzēt to, ko nesaprotam vai neapzināti slēpjam, ierobežo mūsu potenciālās spējas (blind spot)".
Nākamais solis ir apklusināt sevī ciniķa balsi un atvērt sirdi, lai sāktu sajust, kas notiek apkārt. Visbeidzot pārtraukt baidīties un "ļaut aiziet" visam, kas savu laiku jau ir nodzīvojis.

Intuīcijas durvis atveras tikai tad, kad visi šie soļi ir noieti.
Tikai tad mēs varam pēc būtības atbildēt uz jautājumiem "Kas es esmu?" un "Ko es daru?", ieklausīties "Avota" balsī un turpināt ceļu uz patiesām pārmaiņām, paņemot līdzi vien būtiski vajadzīgo.

Brīdī, kad ir izdevies "iziet caur adatas aci" ir vērts veidot jauno vīziju un aprakatīt jauno modeli, kuru NEPĀRTRAUKTI UZLABOJOT var iet uz arvien lietderīgāku rezultātu. Pārmaiņas nav projekts, bet dzīvesveids. Tas nav cikls, ko var iziet soli pa solim un apstāties pie sasniegtā, bet gan klātziņa, kā to ir nosaucis Otto Scharmer. Mēs dzīvojam, lai "būtu", nevis ražotu "spožā papīrītī ietītu un mārketingam derīgu preci". 

Kā organizēt šāda veida pārmaiņas izglītībā, lai paliek nākamajam stāstam.

(4e) Ko stāstīt skolēniem par emocijām

 P.S. 6.dec.2017  Nupat ir publicēts IZCILS materiāls!
http://www.bernulabklajiba.lv/projekti/bernu-iesaistes-programma/


--------------------------------
Emocionālo bāzi ikvienam mazajam cilvēkam izveido ģimene. Dažiem šajā ziņa ir paveicies, citiem tur ir bijusi katastrofa...bet par to šoreiz nerunāšu. Šis stāsts būs par bērniem līdz apmēram 12 gadu vecumam, kad smadzeņu limbiskā (emociju) sistēma vēl aug un vēl var ko jaunu tajā ielikt un ir arī vieglāk mainīt jau esošo.

Man nav lielas personiskās pieredzes, vien savas trīs meitenes. Tajā laikā darīju cik vien labi mācēju. Kaut kas izdevās, bet kaut ko viņām nācās pārmācīties. Gatavojoties kompetenču pieejas izglītībā ieviešanai, meklēju citu skolu pieredzi, lasīju visu ko ieraudzīju, gan par veiksmēm, gan kļūdām. Lasīju neskaitāmus zinātniskos rakstus neiroizglītības (neuroeducation) un psiholoģijas rubrikās. Labākais, ko atradu ir Dovetail Learning "Rīku kaste" ("TOOLBOX").

Idejas autors: Mark A. Collin, MA, MFT (laulību un ģimenes psihoterapeits)

Ideja: radās 1993.gadā, kad strādāja skolā kā konsultants (Santa Rosa, Kalifornija)

Mērķis:  Celt bērnu zināšanu kapacitāti un elastīgu un noturīgu spēju mācīties, attīstot sevis sapratni, pašapziņu un empātiju pret citiem.

Pamatā izmantots: Zinātnes pētījumi, autora vērojumi un pilotprojekta atzinumi 8 gadu laikā.

"Toolbox" plašāk sākts lietot 2006.g, 2015.gadā tika izmantots vairāk nekā 100 skolās (īpaši Silicon Valley skolās), tulkots arī spāņu valodā. Pašreiz tiek piedāvāts mācību saturs, mācību materiāli, stundu plāni un apmācību treniņi skolotājiem darbam ar skolēniem un viņu vecākiem no pirmskolas līdz 6.klasei ieskaitot. Pašreiz izstrādē ir programmas turpinājums līdz pamatskolas beigšanai.

Iztulkoju publiski pieejamos dokumentus. Mans sapnis būtu, ka varētu apvienoties vairāki novadi un iegādāties un legāli lietot šo materiālu. Man patīk, ka te ir piedāvāti arī dažādi neverbālie atgādinātāji, ieskaitot roku žestus. Emociju maiņai un jaunu ieradumu veidošanai ir nepieciešamas daudz vairāk laika, un daudz vairāk reizes jāpraktizē, nekā tas ir nepieciešams, lai zināšanas “ieliktu ilgtermiņa atmiņā”. Vārdi "sāp" daudz vairāk nekā neliels žests vai acu skatiens. Šāds vienkāršs pamudinājums ir daudz vērtīgāks nekā vesels teikums.

Drukājams dokuments ir ievietots te.

ELPOŠANAS RĪKS

Nomierinies un pieslēdzies.

Nozīme: Savas elpošanas klausīšanās dod mieru un laiku padomāt. Tas ir tilts uz sevis apzināšanos un virza uz efektīvām izvēlēm un pozitīvām pārmaiņām. Daudzās kultūrās atzīst, ka elpošana ir vārti uz viedumu. Bez veselīgas spējas praktizēt iekšējo mieru un sevis apzināšanos, ir grūti iemācīties sadzīvot ar citiem un saprast sevi. Uzmanības fokusēšana uz elpošanu ir atslēga ceļā uz paškontroli un neviltotu sadarbību ar citiem.

Roku žesti: Rokas priekšā, saliektas elkoņos. Saliekam kopā abu roku īkšķus un rādītājpirkstus, kā divas “OK” zīmes. Ieelpojot, skaitot līdz 5, lēnām attālinām rokas, izelpojot – tieši tāpat satuvinām. Atkārtojam trīs reizes.

KLUSĀS/DROŠĀS VIETAS RĪKS

Es atceros savu kluso/drošo vietu.

Nozīme: Klusums stiprina. Ja mums ir “telpa” mierinājumam, drošībai un klusumam, tad iztēle, radošums un pašizteikšanās rodas dabiski. Viens veids kā mēs jūtamies pārliecinoši ir klusas un drošas fiziskas vietas esamība. Šis rīks ir, lai palīdzētu atcerēties mierīgu klusumu. Kad mēs esot šādā “telpā” ieklausāmies savā sirdī, mums ir iespēja dzirdēt savu iekšējo viedumu.


Roku žesti: Ar plaukstām aizsegtas ausis, augums nedaudz noliekts uz priekšu un acis aizvērtas. Tā jebkurā brīdī var “nokļūt” savā klusajā/drošajā vietā.

KLAUSĪŠANĀS RĪKS

Es klausos ar ausīm, acīm un sirdi.

Nozīme: Klausīšanās ar sirdi ir īsākais ceļš uz savstarpēju sapratni, empātiju un problēmu risināšanu. Kad mēs elpojam, atrodoties savā klusajā vietā, ir vieglāk dzirdēt sevi un citus.


Roku žesti: Ar diviem pirkstiem viegli klauvējam sev pie auss, atgādinot sev ieklausīties dziļumā, gluži kā namdari klauvējot pie sienas ieklausās, kas ir aiz sienas.

EMPĀTIJAS RĪKS

Man rūp citi un es rūpējos par sevi.

Nozīme: Empātija nozīmē spēju ievērot citu cilvēku sajūtas un spēju saprast, ko tās varētu nozīmēt. Empātija ir rūpes par citiem, tā ir pamats tolerancei, labestībai un piedošanai. Orientējot empātiju uz sevi, tā kļūst par rūpēm par sevi un sevis saprašanu.

Roku žesti: Iztaisno rokas priekšā ar plaukstām uz augšu, iztēlojoties turam iedomātu līmeņrādi. Atkārtoti rokas lēnām paceļam uz augšu un nolaižam uz leju, saglabājot horizontālo līmeni starp abām rokām.

PERSONISKĀS TELPAS RĪKS

Man ir tiesības uz savu telpu un arī tev ir tādas tiesības.

Nozīme: Mums visiem ir neapstrīdamas tiesības uz mūsu personisko telpu un pienākums dot citiem tādas pašas tiesības. Apzinoties savu apkārtējo fizisko telpu, mēs varam skaidrāk redzēt savas vajadzības un to, kā mēs varam ietekmēt citus. Šis rīks ietver arī iespēju apzināt sava ķermeņa "gudrību": ķermeņa valodu, sajūtas, žestus, pozīciju, stāju un balsi.


Roku žesti: Ar iztaisnotām un no ķermeņa attālinātām rokām, zīmējam puslokā ap sevi robežu, rokas lēnām satuvinot un attālinot.

VĀRDU LIETOŠANAS RĪKS

Es lietoju “pareizos” vārdus “pareizā” veidā.

Nozīme: Rūpīga vārdu izvēle veicina izpratni, saikni un tuvību. Neuzmanīgi vai aizvainojoši vārdi kaitē attiecībām. Apzinoties vārdu nozīmīgumu un to, kā tie ietekmē attiecības, mūsu Vārdu rīks dod mums balsi, lai jautātu to, ko mēs gribam un ko vajag. Šī ir prasme, kas mums jāapgūst. Izmantojot "pareizos" vārdus, "pareizajā" laikā, "pareizā" veidā, par "pareizajiem" iemesliem rodas iespēja dziļāk sazināties ar sevi un citiem. Mūsu vārdu izmantošana arī palīdz mums precizēt pārpratumus un risināt konfliktus.


Roku žesti: Turam iedomātu zīmuli rokā un “rakstām” gaisā savus iniciāļus.

ATKRITUMU KASTES RĪKS

Es ļauju nevajadzīgas lietas “izmest”.

Nozīme: Nevajag uztvert personiski nelaipnus vārdus (ļaut tiem ienākt mūsu personīgajā telpā). Mēs varam uzņemties atbildību par to, ko mēs darām ar citu cilvēku vārdiem un darbībām un par to, kā mēs jūtamies pret viņiem. Dažreiz labākā izvēle ir mest kaitīgus vārdus prom un ļaut lai tie paslīd mums garām, nepieķeroties tiem. Savukārt citreiz mums rūpīgi jāuzklausa tas, kas ir aiz vārdiem. Šī instrumenta izcelsme ir Aikido cīņas mākslā - miera uzturēšanas mākslā.


Roku žesti: Ielieciet vienu roku sānos, izveidojot pusloku. Ar otru roku "izmetiet atkritumu kastē" (caur izveidoto pusloku). Vai arī vienas rokas īkšķi paceliet uz augšu, tad nolieciet to uz leju (tā, it kā aizvērtu atkritumu kastes vāku).

LAIKA LIETOŠANAS RĪKS

Es protu paņemt pauzi, lai attālinātos vai apdomātu.

Nozīme: Ir daudz noderīgu veidu, kā saprātīgi izmantot laiku savai un citu cilvēku labklājībai. Ja mēs paši izvēlamies, kā izmantot savu laiku, mēs varam būt efektīvāki. Atkāpšanās un atskatīšanās uz situāciju atjauno mūsu elastīgumu. Veltot laiku sev, un pārdomājot piedzīvoto, mēs labāk saprotam sevi un veidojam dabiskākas attiecības ar citiem.


Roku žesti: Ar rādītāja pirkstu viegli klauvē pie otras rokas plaukstas locītavas virspusē (itkā tur būtu rokas pulkstenis)

LŪDZU & PALDIES RĪKS

Es augstu vērtēju citus un izturos pret viņiem laipni.

Nozīme: Lūdzu, un Paldies ir "burvju vārdi", kas liek justies cilvēkiem labāk. Šo vārdu teikšana ir laipnības un labvēlības pamatprincips, kas paver durvis uz tuvām un uz savstarpējām rūpēm balstītām attiecībām. Vārds "lūdzu" mudina citus būt noderīgiem un laipniem. Sakot "paldies", mēs dodam iespēju cilvēkiem justies novērtētiem. Šie vienkāršie vārdi rada siltas emocijas attiecībās ar citiem.


Roku žesti: Turi rokā iedomātu atslēgu uz slēdz vaļā “durvis”

ATVAINOŠANĀS & PIEDOŠANAS RĪKS

Es atzīstu savas kļūdas un spēju piedot tavējās.

Nozīme: Sirsnīga atvainošanās paver durvis uz pašapziņu un piedošanu. Tas prasa pašpārliecinātību un iekšējo spēku, lai atzītu pieļauto kļūdu un izdarītu "pareizi". Atvainošanās un Piedošanas rīka izmantošana ir solis ceļā uz psiholoģisko briedumu. Piedošana ir tikpat svarīga kā atvainošanās. Tā ļauj dusmām un notiesājošam spriedumam "aiziet". Tas nenozīmē, ka mums ir uzreiz jāaizmirst, bet ir jābūt vēlmei piedot. Ja mēs paturam dusmas, aizvainojumu vai naidu, tās mūs turpina dedzināt un mazina mūsu spējas.


Roku žesti: Saliec abas plaukstas stingri kopā tā, itkā tās būtu salīmētas kā divas papīra lapas.

PACIETĪBAS RĪKS

Es esmu gana stiprs, lai pagaidītu.

Nozīme: Pacietība ir spēja mierīgi gaidīt. Tā attīsta mūsu spēju bez nevajadzīgām emocijām uztvert tādas situācijas, kuras ir ārpus mūsu kontroles. Pacietība ir jāmāca bērniem apzināti. Ja pacietība netiek apzināti veidota, kā bērni tā pieaugušie mēdz būt nepacietīgi, prasīgi un impulsīvi.


Roku žesti: Saliekam kopā plaukstas un lēnām un maigi berzējam, itkā “noēvelētu” visus negludumus. Sajūtam kā plaukstas sasilst.

DROSMES RĪKS

Man pietiek drosmes darīt “pareizās” lietas.

Nozīme: Drosme ir iekšējais spēks, kas dod iespēju izdarīt "pareizās lietas", pat ja tas ir grūti. Kad mēs jūtam satraukumu par savu vai citu cilvēku uzvedību, vajag izmantot Drosmes rīku, pat tad, ja citi to neizmanto. Palīdzot bērniem būt drosmīgiem, viņi var izpētīt nepazīstamo. Ar drosmi ir jārīkojas saskaņā ar savu sirdsapziņu.


Roku žesti: Uzliekam plaukstu uz sirds un dziļi ieelpojot uzspiežam ar plaukstu iekšēji sakot “Audz stipra mana sirds!”

Atkāpe - Universālās emocijas

Kā trīs pamatkrāsas rada pilno krāsu paleti, tā cilvēka sešas (daži psihologi uzskata, ka septiņas) universālās emocijas veido mūs par tik dažādām personībām. Jau Darvins uzskatīja, ka eksistē universālās emocijas, neatkarīgas no rases, tautības un kultūras. Lielāko ieguldījumu ir devis Paul Ekman, kurš sākot no 20.gs. 60.gadiem pēta cilvēka sejas mīmiku izpaužot dažādas emocijas. Sākotnēji viņš definēja, ka ir sešas universālās emocijas ir bailes, skumjas, dusmas, riebums, pārsteigums un prieks, vēlāk tika pievienots arī nicinājums.

(bildes no fanpop.com)

Iespējami labi atpazīstot šo emociju izpausmes, skolotājs var saprast skolēnus un attiecīgi reaģēt un izmantot īsto brīdi, lai runātu par konkrētā brīdī aktuālām tēmām.

Vesela cilvēka universālās emocijas

BAILES no tā, ka

• es varu kļūdīties
• es nevienam neesmu vajadzīgs
• es neesmu tā vērts

Uzmanīgi pavērojot sevi var saprast, ka tieši tā arī ir, visas bailes, kas rodas "iekrīt" kādā no šīm kategorijām. Nu varbūt atskaitot bailes no nāves, bet tā ir atsevišķa teorija. Mans secinājums ir, ka atbrīvojoties no pārējām bailēm, arī bailes no nāves pazūd. Brīvs cilvēks dzīvo kamēr ir dzīvs.

SKUMJAS ir reakcija uz:

• emocionālo
• intelektuālo
• sociālo un
• garīgo reālu vai iedomātu zaudējumu.

Austrumos saka: "Cilvēku sagandē viņa vēlmes." Te tas ir pilnīgi vietā. Mēs gribam, lai mums pieder pat tas, kas mums nepieder.

DUSMAS rodas, kad

• zūd līdzsvars starp sirdsapziņu un iedomāto "ES". 

Sirds jūt, ka"tā ir taisnība", bet prāts saka - "es gribu, lai ir citādi". Dusmas ir labākais padomdevējs tiem, kas grib sevi saprast. Tas palīdz ieraudzīt kādas situācijas vēl nav izdevies pieņemt un mainīt sevi. Tādi ir mani secinājumi no dzīves un sevis un citu cilvēku vērojumiem. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par dusmu cēloņiem. Biežāk minēti tiek ideju/domu apdraudējums, bezspēcība pret situāciju, negodīgums pret sevi. ... palūkojoties dziļāk, manuprāt, tieši tā arī ir. Mēs nedusmojamies par to, ko neesam iepriekš izdomājuši par vēlamo.

RIEBUMS ir

• aizsargmehānisms pret ķermeņa un sociālajām infekcijām. 

Šīs emocijas rodas no tā, ka "mūsu priekšteču balss stāsta mums, lai izvairamies no infekcijas slimībām un sociāliem parazītiem. Emociju balss  mums liek rīkoties veidos, kas ir piemēroti mūsu gēniem, precīzāk, kas būtu piemēroti mūsu priekšteču gēniem" (Valerie Curtis (2011), "Why disgust matters").
Organisms dabiski jūt sev vēlamo un nevēlamo barību, un sociāli "pareizajām un aplamajām" situācijām, ja vien dzīves laikā tas nav ticis "sabojāts" ar dažādām piespiedu diētām, pārtikas trūkumu un sociāli nelabvēlīgu vai augstprātīgu vidi jau bērnībā.

NICINĀJUMS ir varas izpausme. Tas rodas, ja otru cilvēku uzskatām par:

• mazāk saprātīgu vai mazāk zinošu
• mazāk svarīgu
• mazāk spēcīgu
• mazāk morālu vai ētisku.

Vara - tas ir īpašs stāsts. Ir vērts izlasīt Ivara Austera (manuprāt, zinošākais un saprātīgākais psihologs Latvijā) rakstu "Vara maitā miesu".

PĀRSTEIGUMS ir

• reakcija uz negaidīto, kad "laupītājs vai draugs izlec no krūmiem". 

Tas ir iekšējais uzbudinājums un pastiprināta uzmanība vienlaicīgi. Atkarībā no ķermeņa reakcijas (vēl nav īsti saprotams kāpēc) cilvēks vai nu "sastingst" vai "skrien". Jo īpaši spilgti šī duālā daba izpaužas negatīvu pārsteigumu gadījumos, bet nav grūti atrast cilvēkus, kam arī pozitīvie pārsteigumi sagādā probēmas. ...iespējams, te ir divas dažādas emocija, tik to vēl neesam sapratuši.

PRIEKS - vissarežģītākā un vismazāk saprastā emocija. Pētnieki teiks, ka to rada oopamīns, oksitocīs, serotonīns un endorfīns, kas rodas mūsu smadzenēs. čēloņi var būt daudz un dažādi. Mans vienīgais secinājums ir, ka tā ir visu iepriekš minēto, ne visai jauko emociju "pankūkas otra puse". Atliek vien spēt novirzīties no negatīvajām emocijām, ka mūsos sāk dominēt prieks. ...nezinu...

Ieraudzīt šīs dažādās emocijas man labi palīdzēja Vanessa Van Edwards grāmata "Captivate: The Science of Succeeding with People". Līdz pilnībai vēl tālu, bet vairumā gadījumu tomēr izdodas "noķert" jauniešu emocijas.

Nobeigumā

Bībelē rakstīts, ka Dievs Cilvēkam deva izvēli. Esmu daudz domājusi par to, kas mums pēc būtības ir dots šajā izvēlē. Mans secinājums, ka tieši savu emociju izvēle un attīstīšana ir lielākā dotā un uzliktā par pienākumu darbība, ko neatlaidīgi ir jādara visu mūžu.

(4d) Ko skolā mācīties par emocijām

Lai gan stāsti par pārmaiņu vadību sauc pēc uzrakstīšanas, nebūtu labi pārtraukt mācīšanās sēriju, neko nepasakot par sociāli emocionālo mācīšanu (SEM), kas ir viens no lielākajiem jaunumiem, kas būs jāievieš skolā. Tas ir labi un pamatoti. Vienīgi ģeniāls zinātnieks, varbūt, var atļauties būt pilnīgi nesociāla būtne, ar negantu raksturu un neapvaldītām emocijām. Visiem pārējiem mums ir jāmācās gan būt pašiem, gan arī sadzīvot ar citiem

SEM ir nepieciešams, lai izglītības sistēmā realizēuu to daļu, kas attiecas uz vērtībām un arī visām caurviju kompetencēm. Ikvienas skolas lielākais izaicinājums būs atrast veidu kā iedzīvināt sevis izpratnes mācīšanos. Ja darbam ar "cilvēka prātu" mums ir dažādas tradīcijas un ieradumi, tad darbam "ar sirdi" pašreiz mums nav nekādu sistēmisku pasākumu (skolas svētki un dažādas atrakcijas nav tas pats, kas sociāli emocionālā mācīšanās.

Ko saka pētnieki

Sociāli emocionālā mācīšanās (SEM) ir process, kurā apgūst un lieto šādas prasmes:
• saprast un vadīt savas emocijas;
• izvirzīt un sasniegt pozitīvus mērķus;
• izjust un izrādīt empātiju pret citiem;
• veidot un uzturēt pozitīvas attiecības;
• risināt problēmas un pieņemt atbildīgus lēmumus.

Otrs bieži lietots jēdziens par cilvēka emociju nozīmi ir
Emocionālā inteliģence (EI) -  spēja adekvāti sajust, uztvert, saprast, izpaust, kontrolēt emocijas, ka arī spēja līdzsvarot emocionālo prātu (jūtas) ar loģisko prātu (domāšanu).

Lai gan abos gadījumos ir ļoti liela līdzība, būtiskā atšķirība ir tā, ka SEM runā par bērnu un jauniešu emociju vadīšanas vajadzībām, bet EI par pieaugušajiem. Pirmā ir radusies pētot kā mainās skolēnu sasniegumi, ja tie apgūst savu emociju vadīšanas pamatprasmes, bet otrais novirziens - pētot biznesa norises.

Skolā ir gan bērni gan pieaugušie, tāpēc, manuprāt,  kompetenču izglītības ieviešanas procesā nevar iekļaut tikai sociāli emocionālo mācīšanos, ir noteikti jārunā arī par skolotāju emocionālo inteliģenci.

Kā to izdarīt? Ieteikumi skolotājiem.

Skan skaisti, bet kā to panākt? Vienīgi labi trenēti jogas spēj pilnībā pārvaldīt savas emocijas. Mēs, skolotāji, ne vienmēr spējam racionāli reaģēt uz dažādiem, seriālu cienīgiem, notikumiem skolā, bet mums kaut kādā mistiskā veidā ir jāspēj būt psihologiem, mediatoriem, koučiem, tiesnešiem un advokātiem vienlaicīgi. Vai tas ir iespējams? Domāju, ka pilnā apjomā noteikti nē, bet kaut ko vairāk nekā pašreiz mēs tomēr varam darīt.

Pirmais solis noteikti ir godīgi atzīt sevi, kāds es esmu pašreiz, apzināties, ka ikviens un vienmēr var mainīt sevi, izdomāt savu jauno es un sākt neatlaidīgi strādāt ar sevi. Protams, paiet gadi līdz sevi redzam citādu, bet tā ir milzīga laimes sajūta, ka tas, ko tu kādreiz darīji apzināti piespiežot sevi, nu ir kļuvis par ieradumu, kam nekāda piepūle nav vajadzīga. Vien jārēķinās, ka tie, kas cilvēku uzskata par nemainīgu, visticamāk, arī negribēs jūs redzēt citādus. ...lai ikvienu spārno ticība, ka iemācoties paši, mēs varēsim palīdzēt iemācīties mūsu bērniem.

Par šķēršļiem, kas radīs dažādus izaicinājumus un mācīs būt neatlaidīgiem, jau rakstīju stāstā "Kas palīdz un traucē mainīt mentālos modeļus". Vēl ir ļoti noderīga Kerola Dveka (Carol S. Dweck) grāmata "Mindset: The New Psychology of Success". Neliels grāmatas apraksts ir atrodams e-klasē, bet visa būtība ir attēlota sajā bildē.

Man pašai ļoti palīdzēja Don Miguel Ruiz grāmata "Četras vienošanās". Tikai četras, šķiet to var ikviens atcerēties, bet tas tomēr nebija tik vienkārši. Regulāri kaut kas piemirsās un "aizgāja vecajās sliedēs". Lai atgādinātu sev regulāri, nopirku gredzenu ar četām iedaļām, un katru reizi to sajūtot, centos atcerēties šīs četras vienošanās ar sevi, ko esmu solījusi ievērot. Ir pagājuši daudzi gadi, bet joprojām nevaru teikt, ka man vienmēr izdotos. Un tomēr jūtos daudzkārt labāk, man ir vairāk enerģijas, jo tā netiek iztērēta graujošām emocijām. Ja deviņdesmitajos gados strādājot skolā, pēc stundām atnākot mājās jutos emocionāli nogurusi, tad šobrīd, šķiet, ka skolā iegūstu papildus enerģiju. Pozitīva saskarsme vairo mūsu varēšanas!

Lūk šīs 4 vienošanās, kas jānoslēdz ar sevi. Pat nelasot visu grāmatu, vien pārdomājot un pavērojot apkārt notiekošo, sajūtam šo padomu nozīmīgumu.

1.vienošanās:  Negrēko ar vārdiem
- runā godīgi ar visiem
- saki pēc būtības, parādot nozīmi
- izvairies runāt slikti par sevi un tenkot par citiem
- lieto Vārda spēku patiesības un mīlestības virzienā

2.vienošanās: Neko neuztver personiski
- neviens neko nedara tevis dēļ
- citu darbības un vārdi it tikai viņu realitātes projekcija
- esi imūns pret citu viedokļiem un darbībām un tu nekad nepakļausi sevi nevajadzīgām ciešanām

3.vienošanās: Neveido priekšstatus
- esi atvērts uzklausīt un rodi drosmi uzdot jautājumus situācijas precizēšanai
- mācies precīzi un tieši pateikt, ko patiešām vēlies
- runā ar citiem tik skaidri, lai maksimāli izvairītos no kļūdām komunikācijā

4.vienošanās: Dari visu tik labi, cik labi vien vari
- tavs labais sniegums uzlabosies no reizes uz reizi
- tas tomēr būs dažāds, ja tu būsi vesels, vai tieši otrādi- slims vai noguris
- izvairies no paškritikas vai nožēlas, vienkārši vienmēr, neatkarīgi no apstākļiem dari maksimāli labi, cik labi konkrētajā brīdī vari izdarīt


Savu viedokli par to, kā strādāt ar skolēniem, uzrakstīšu nākamajā stāstā.

(4c) "Ko mērīsi, to iegūsi"

"Kompānija, kas ražoja skrūves un naglas nolēma sasaistīt padarīto ar darbinieku prēmijām. Mērījums bija saražoto naglu un skrūvju daudzums. Drīz vien noliktavas tika pārpildītas ar pavisam mazajām naglām un skrūvēm. To redzot vadītāji mainīja mērījumu uz gala produkcijas svaru, kas izraisīja lielo naglu “bumu”. Neviens no variantiem nebija tas, ko kompānija patiešām vēlējās."

Samaksa par skolēnu darbu ir atzīmes. Var naivi cerēt, ka ikviens skolēns mācīsies, lai zinātu, bet tādi tomēr būs tikai daži. Daudzkārt sastopamākas ir situācijas, ka gan vecāki, gan arī paši skolēni vairāk priecājas vai skumst par iegūto atzīmi nekā par iegūtajām zināšanām. Tāpēc, gluži tāpat kā biznesā ir svarīga prēmēšanas sistēma, tāpat arī skolā ir svarīga "atzīmju pelnīšanas" sistēma. Runa te ir par atzīmēm uz liecības (summatīvais vērtējums), nevis dažādiem formatīvajiem vērtējumiem, kas ir nepieciešami mācīšanās procesā.

Sasniegumu mērīšana

Lai izveidotu šādu sistēmu ir jāsāk ar mērķiem, ko gribam sasniegt. Mums ir jāspēj radīt tāda pārbaudes darbu un centralizēto eksāmenu sistēma, kura spētu novētēt kompetences līmeni: zināšanas, sapratni, pielietošanu, analīzi, sintēzi un rezultāta izvērtēšanu.

Lūk kā to piedāvā darīt Stanfordas Universitātē. Lai gan ieteikumi ir augstskolas studentu vērtēšānai, šie padomi ir labi pielietojami arī veidojot skolēnu pārbaudes darbus.

-------------------------------------------------

Zināšanu mērīšana
Lai noteiktu zināšanu līmeni (terminus, faktus, principus, procedūras), uzdodiet šādus jautājumus: definējiet, aprakstiet, identificējiet, atzīmējietjiet, sarakstiet, savienojiet, nosauciet/uzrakstiet, atrodiet, atkārtojiet, atlasiet, izsakiet.

Sapratnes mērīšana
Lai noteiktu sapratnes līmeni (faktu un principu izpratne, materiāla interpretācija), uzdodiet šādus jautājumus: pārveidojiet, pamatojiet, Izšķiriet, novērtējiet, izskaidrojiet, paplašiniet, vispāriniet, uzrakstiet piemērus, seciniet, prognozējiet, apkopojiet.

Pielietošanas mērīšana
Lai noteiktu pielietošanas spēju līmeni (risinot problēmas, piemērojot koncepcijas un principus jaunām situācijām), uzdodiet šādus jautājumus: demonstrējiet, pārveidojiet, veiciet, sagatavojiet, izstrādājiet, sasaistiet, attēlojiet, atrisiniet, izmantojiet.

Analīzes mērīšana
Lai novērtētu analīzi (neatzīto pieņēmumu vai loģisko kļūdu atpazīšana, spēja atšķirt faktus un secinājumus, sadalīt sastāvdaļās, redzēt ideju hierarhiju), uzdodiet šādus jautājumus:  uzzīmējiet diagrammu, diferencējiet, atšķiriet, ilustrējiet, seciniet, izceliet, attieciniet, atzīmējiet, atdaliet, sadaliet.

Sintēzes/radīšanas mērīšana
Lai noteiktu sintēzi (integrētu mācīšanos no dažādām jomām, risinātu problēmas, pielietojot domāšanu, radot kaut ko jaunu vai oriģinālu no sastāvdaļām), uzdodiet šādus jautājumus: iedaliet, apvienojiet, apkopojiet, izstrādājiet, izskaidrojiet, ģenerējiet, organizjiet, plānojiet, pārkārtojiet, konstruējiet, pārskatiet, pastāstiet.

Izvērtēšanas mērīšana
Lai novērtētu izvērtēšanu (vērtējot, novērtējot), uzdodiet šādus jautājumus: novērtējiet, salīdziniet, lemiet, pretstatiet, kritizējiet, aprakstiet, izsķiriet, izskaidrojiet, pamatojiet, interpretējiet, atbalstiet.

-------------------------------------------------

Manuprāt, skolēniem būtu jāzina Blūma taksonomijas būtība un jāapzinās, ka ir jāspēj radīt un izvērtēt, lai iegūtu maksimālo atzīmi. Tas būtu labs ārējais motivators saprast vielu pēc būtības un saskatīt sasniedzamo izpratnes līmeni. Vismaz es būtu priecīga, ja zinātu, ka

• mans 4 nozīmē, ka es zinu vielu, 
• 5 - esmu to arī sapratusi, 
• 6 - spēju pielietot, 
• 7 - varu analizēt saturu, 
• 8 - varu pati ko jaunu izveidot, 
• 9 - spēju izvērtēt radīto rezultātu un 
• 10 - esmu papildinājusi savas zināšanas un varēšanas, un izveidojusi ko pavisam jaunu (ārpus skolas obligātā satura). 

Tad arī tam desmitniekam būtu jēga un šīs atzīmes saņēmēji būtu OECD pētījuma līderi. Izmantojot šādu vērtēšanas pieeju, skolēni būtu pietiekami radoši un elastīgi saskatīt dažādas iespējas un ierobežojumus. Manuprāt ļoti veiksmīgi varētu darboties arī sistēma, ka pārbaudes darbus veidotu dažādi (no dažādām skolām) skolotāji un dalītos ar tiem.

Cik bieži "mērīt" un, kad "izmaksāt prēmijas"?

Neesmu pārliecināta, ka ir viens ideālais variants. Atšķirīgas pieejas var būt gan dažādos mācību priekšmetos, gan vecuma grupās, gan arī dažādiem spēju kapacitātes līmeņiem. Skolas cenšas vairāk vai mazāk precīzi aprakstīt vienotu pieeju. Tas ir kā pateikt, ka "prēmijas maksāsim pēc saražoto skrūvju daudzuma".
Domājot par to, kad un kā likt atzīmes, lai panāktu augstu kompetences līmeni ir jāņem vērā:

• Skolēnu attieksme pret mācībām. RV1Ģ un citās ģimnāzijās, kur ir iestājeksāmeni un liela konkurence, lai tur iekļūtu, skolēni ir daudzkārt motivētāki mācīties paši. Visticamāk te pietiks, ja pārbaudes darbu par katru tēmu raksta vienu reizi. Tur, kur mācās "raiba publika", ir jādomā kā varēs "aizlāpīt robus" ikviens, arī tas, kurš ir sliņķis. Šiem jauniešiem būs vajadzīgi daudz "mazie darbiņi", kas dod iespēju iegūt "katru nākamo maizes kumosiņu".
• Vienas tēmas ietekme uz nākamajām tēmām. Māksla un matemātika ir ļoti atšķirīgi mācību priekšmeti. Vienam neuzzīmetam darbam būs niecīga ietekme uz nākotnes sniegumu, bet viena līdz galam nesaprasta tēma matemātika kā "aste" vilksies līdz pat skolas beigām. Ja var liegt uzlabot vērtējumu mākslā, tad matemātikā tomēr ir jāļauj (es pat teikšu vēl skarbāk - jāpiespiež) mācīties un uzlabot vērtējumu līdz vismaz "Spēj pielietot" līmenim.

Es esmu matemātikas skolotāja un man ir grūti pieņemt ierobežojumu, ka atzīmi var uzlabot tikai 2 nedēļu laikā pēc kontroldarba rakstīšanas. ...nu tak tas slinkākais bērns nemācīsies papildus, ja vairs atzīmi tikpat izlabot nevarēs. ...pat čaklais diez vai to darīs. Mans risinājums ir Motivācijas darbi. Tos var rakstīt tik daudz un tik ilgi, līdz pats skolēns ir apmierināts ar savu sniegumu un es lieku vienu papildus atzīmi par attiecīgo tēmu. Šo iespēju izmanto daudzi. Gada noslēguma aptauja parādīja, ka 85% no visiem skolēniem šo iespēju vērtē kā pazitīvu un mācīties veicinošu. Jā, tas aizņem papildus laiku, reizēm pat 8 dažādus vienas tēmas pārbaudes darbus nākas sagatavot, bet vai ir citas iespējas? Es labprāt uzzinātu kā jūs panākat, lai arī tas, kurš ir noslinkojis, tomēr apgūst vielu.

Viens no kompetenču izglītības principiem ir dot iespēju skolēniem atgūt vielu savā individuālajā tempā. Šo principu pilnībā var realizēt tikai mājmācībā. Skolā, kur ir ~1000 bērniem, kuriem ir dažāds smadzeņu kapacitātes līmenis un, kuri nāk no dažādām sociālajām šķirām, tas kļūst par vēl vienu formālu punktu "politkorekto papīru kaudzē". Manuprāt tieši "mērīšanas sitēma" kaut minimālā veidā var izlīdzināt dažādos tempus un dot iespēju arī tiem, kas ir iekavējuši,  panākt grupu. Otrs veids kā realizēt šo principu ir grupēt skolēnus nevis pa klasēm, bet pa zināšanu līmeņiem. ...grūti, bet nav neiespējami.
Manuprāt tieši šī principa realizācijas vājās iespējas ir tas, kas traucē sasniegt augstāku kompetences līmeni un padara kompetenču pieejā balstīto izglītības sistēmu par nerealizējamu pilnā apjomā. Šobrīd vēl neesmu ieraudzījusi nevienu ideju projektā "Skola 2030", kas piedāvā veiksmīgi risināt šo problēmu.

Citas domas

Projekta "Skola 2030" mājaslapas blogā ir ievietoti labi stāsti par vērtēšanu. Ticu, ka šādu rakstu tur būs arvien vairāk un parādīsies vairāk iespējas iesniegt dažādas idejas, ne tikai par vērtēšanu. Projekta mājas lapa nu iegūst vērā ņemamu saturu.

Kā vienu no pamatojumiem izglītības reformām bieži min OECD SSNP (PISA) pētījumu rezultātus. Ja mēs gribam sasniegt augstāku pozīciju šajā pētījumā (es gan neesmu pārliecināta, vai tas ir tik ļoti būtiski), tad vērtēšanas sistēma ir jāveido atbilstoši tam, kā tiek vērtēts PISA testos. Skolēniem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie ikvienas vērtēšanas sistēmas. Nevar gribēt, lai būtu izcili rezultāti, ja mums ir būtiskas atšķirības starp skolā rakstītajiem pārbaudes darbiem un pilnīgi citādi organizētiem testiem. Mani vienmēr ir mulsinājis tas, ka stundās rakstām 40 min pārbaudes darbus un tad pēkšņi diagnostikas darbus un eksāmenus varam rakstīt 90 min vai pāris stundas. Kurš treneris liktu skriet tikai sprintus, ja sacensībās jāskrien mazais maratons?

(4b) Kā mācīt un mācīties matemātiku

Visi mācību priekšmeti ir īpaši, bet matemātika ir atšķirīga. Lūk ko par to saka matemātikas profesors, Dr.math. Māris Buiķis.
Cik loģisks ir radošums matemātikā

Matemātika pastāv kā abstrakcijas mūsu galvās un līdz ar to tieši matemātika ir tā, kas visvairāk pieradina cilvēku domāt. Varbūt tieši šī iemesla dēļ, mums labpatīk skolēnus ar labām sekmēm matemātikā uzskatīt par gudriem.

Viens no izcilākajiem matemātikas mācīšanas un mācīšanās pētniekiem ir ungāru (vēlāk pārcēlies uz ASV) matemātiķis Georg Polya (1887-1985). Viņš definēja galvenos matemātikas mācīšanas principus, kuri nav mainījušies arī šodien.

1. Mācīšana ir vairāk māksla nekā zinātne, un pret to jāizturas radoši.
2. Matemātikas mācīšanas galvenais mērķis ir mācīt domāt.
3. Tas nozīmē mācīt ne tikai matemātiskās domāšanas loģiskās, bet arī pirmsloģiskās formas (sauktas arī domāšanas stratēģijas): 
• pazīt un izdalīt matemātisku jēdzienu dotajā konkrētajā situācijā,
• uzminēt rezultātu vai pierādījuma gaitu, 
• vispārināt novērojumus, 
• iegūt induktīvu slēdzienu vai 
• spriest pēc analoģijas.
4. „Skolēnam jāatklāj patstāvīgi tik liela mācību vielas daļa, kāda ir iespējama konkrētajos apstākļos”. 
5. Matemātikas pasniegšanas pamatā jāliek uzdevumu risināšana.
6. Svarīgi atrast un uzturēt pareizu samēru standartuzdevumu un nestandarta uzdevumu risināšanā.
7. Nestandarta uzdevumiem jābūt interesantiem un interesanti pasniegtiem.
   To risināšanas gaitā jāsniedz iekšējā palīdzība, t.i., „jāsaka priekšā” tikai tas, kas varētu rasties paša skolēna apziņā.
8. Skolotāja palīdzība jārealizē kā veselā saprāta likumu atgādināšana un „paralēlu situāciju” apspriešana.

Mana pirmā Polyas grāmata (1994.gadā, kad sāku otro reizi strādāt skolā) bija "Mathematics and Plausible Reasoning", izdota 1954.g. Tā ir tulkota krievu valodā (izdota 1975.gadā) un, iespējams, kādā bibliotēkā atrodama vēl šodien.

Grāmatā aprakstītas domāšanas stratēģijas un piemēri, kā panākt, lai dažāda vecuma un līmeņu mācīties gribētāji iemācītos sajust matemātiku un domāt par matemātiku. Lai gan te ir runa par matemātiku, šīs pašas domāšanas stratēģijas ir attiecināmas arī uz jebkuru ikdienas situāciju.

Visplašāk pazīstamais Polya darbs ir "How to Solve It", kurā aprakstīts problēmu risināšanas cikls. Ja atveram Lielbritānijas skolu matemātikas mācību grāmatas, praktiski ikviena no tām sākas ar šī cikla aprakstu. Lai mani skolēni labi iegaumētu šo ciklu, esmu izveidojusi lielu plakātu un pielikusi klases priekšā pie sienas. Mans mērķis un cerība, ka jaunieši aizies dzīvē ar ieradumu vienmēr iziet visu problēnu risināšanas ciklu līdz galam un pratīs gan saprast ikvienu problēmu pēc būtības, gan arī saskatīt gūtās mācības arī tad, ja kādu problēmu neizdosies atrisināt pilnībā. (P.S. ja kādam ir interese par šo plakātu, varu nosūtīt drukāšanai sagatavotu failu un pastāstīt kur par saprātīgu cenu var uztaisīt laminētu plakātu)

Šodien zinātne jau ir aizgājusi mazliet tālāk. Neirologi pēta cilvēka smadzeņu darbības principus un daļu no tiem mēs varam pielietot skolas ikdienā. Viena no labākajām jaunajām grāmatām ir David A. Sousa "How the Brain Learns Mathematics". Šo es gribētu saukt par ikviena matemātikas skolotāja (sākot no pirmskolas līdz pat augstskolai) rokasgrāmatu. Tai vajadzētu būt tulkotai un pieejamai, izlasītai un saprastai ikvienam matemātikas skolotājam.

Tā kā tik labi nav un ne visiem skolotājiem šī grāmata ir uz galda, tad atļaušos minēt vismaz dažus no būtiskākajiem atzinumiem.

Kā smadzenes mācās matemātiku

Skaitļu izjūta un skaiļu aprēķini "dzīvo" dažādās smadzeņu daļās.
Praktiski ikviens cilvēks (un arī dzīvnieks) jau piedzimst ar skaitļu izjūtu un 1 līdz 4 vienības atpazīst neskaitot. To ir viegli pārbaudīt ar nelielu eksperimentu. Sagatavojiet plāksnītes ar 1 līdz 4-iem apļiem uz tām. Lieciet jauniešiem murmināt alfabētu un pacelt to roku, kurā jūs turat plāksnīti ar lielāko apļu skaitu. Visticamāk pilnīgi neviens (kurš zina alfabētu) nepārtrauks un nesajauks to murmināt, jo šī skaitļu izjūta dzīvo kopā ar to smadzeņu daļu, kas atbild par pirkstu motoriku, bet nav saistīta ar vārdu apstrādi! Šis ir būtisks arguments tam, ka bērniem kopš dzimšanas ir "jātrenē pirkstiņi".

Savukārt, lai saskaitītu lielāku daudzumu, vai izpildītu aritmētiskās darbības ir jālieto vārdi. Skaitļu izrunāšana tiek apstrādāta kopā ar pārējiem vārdiem un līdz ar to arī jaunu likumu iegaumēšanai arī ir nepieciešamas verbālās reprezentācijas. Piemēram: bērnībā mēs iemācāmies reizrēķinu. Lai gan tie ir tikai skaitļi un cipari, kas ir vienādi visās valodās, varētu domāt, ka sareizināšanai nav jāpielieto vārdi. Tomēr tā nav. Ja cilvēks bērnībā ir apguvis reizrēķinu latviešu valodā un pēc tam aizbraucis dzīvot uz, teiksim ASV, kur angļu valoda ir kļuvusi par gandrīz dzimto valodu, visticamāk viņš turpinās reizināt latviešu valodā, jo nav bijusi vajadzība to pārmācīties citā valodā.

Par vārdu nozīmi matemātikā var pārliecināties arī vienkāršā eksperimentā. Pamēģiniet vienlaicīgi murmināt alfabētu (vai kādu ļoti labi zināmu dzejoli) un sareizināt divus trīsciparu skaitļus. Rezultāts ir bēdīgs. Vai nu sajūk alfabēts, vai arī ne tas reizinājuma rezultāts ir atrasts atmiņā.

Varētu domāt, ka, jo vairāk likumus ieliekam atmiņā, jo labāki matemātiķi kļūstam, bet arī tas nav tiesa. Ja prāta konstrukcijas veidojam labāk, ja ir vairāk neironu saites, tad radošās darbības notiek veiksmīgāk, ja neironu tīkls nav tik blīvs. Matemātiku nav iespējams iemācīties no galvas (smadzenes var sākt pārkarst un esmu redzējusi kā vecāki, spiežot bērnus pārlieku mācīties, noved tos līdz prāta sabrukumam). Matemātikā ir svarīgi palīdzēt jauniešiem atšķirt obligāto zināšanu minimumu no tā, ko var vienmēr izdomāt no jauna. Piemēram: Nelieciet bērniem mācītīes no galvas, ka 3/8=0,375, bet parādiet, ka zinot no galvas 1/8=0,125 var veikli un precīzi izrēķināt cik ir 3/8. Atmiņā kļūdas rodas daudz biežāk nekā praktiskās darbībās. ...un vēl, mazajās klasēs liek skaitīt reizrēķinu uz ātrumu. KĀPĒC!? Tā mēs audzinām "mašīnas" nevis domājošas būtnes. Ļausim bērniem izdomāt reizrēķinu un pamazām tam nostiprināties smadzenēs.

Vai skolēniem ir jāzina kā smadzenes mācās matemātiku?

Diskutējams jautājums. Pajautāju saviem jauniešiem:

Cik daudz šoferim ir jāzina par automašīnas uzbūvi un iekšējo sistēmu darbību?

• Neko, galvenais, ka var ātri un labi braukt
• Darbības principus, lai var efektīvāk lietot auto
• Maksimāli visas detaļas, lai var savlaicīgi reaģēt

Ļoti daži bija gatavi vadīt mašīnu bez jebkādas sapratnes par tās uzbūvi, mazliet vairāk - iedziļināties sīkumos, bet visi pārējie atzina, ka darbības principi tomēr būtu jāzina un ar interesi sāka klausīties kā smadzenes mācās matemātiku.

Pieredzes stāsts - cik daudz mēs aizmirstam?

Beidzot pagājušo mācību gadu ar jauniešiem runājām par to, cik daudz mēs aizmirstam, ja zināšanas netiek lietotas. Vienojāmies, ka maija beigās uzrakstam patstāvīgo darbu (vertējums i/ni) par visa gada vielu un pēc vasaras brīvdienām rakstīsim vēl reiz to pašu darbu. Apzināti izvēlējos cita skolotāja sagatavotu pārbaudes darbu, kas veidots citā stilā un atskats par gada darbu būtu maksimāli objektīvs. Tagad, pirms darba rakstīšanas neko neatkārtojām, bet rakstījām uzreiz. Šoreiz e-klasē neparādījās nekāds vērtējums un arī tas ietekmēja rezultātus gan pozitīvā, gan arī negatīvā veidā.

Lūk mūsu rezultāti.

Salīdzinot ar Ebbinghausa aizmiršanas līkni, var teikt, ka uz vispārējā fona izskatāmies tīri labi. Jau pēc mēneša drīkstējām aizmirst 21%, mēs pēc trīs mēnešiem esam aizmirsuši tikai 18%. ...bet kāpēc tāda atšķirība ir starp rezultātiem algebrā un ģeometrijā?

Savus secinājumus uzrakstīšu beigās, tagad par to, kādus secinājumus izdarīja jaunieši, vērtējot savus "aizmiršanas rezultātus" un salīdzinot tos grupās, kopā ar kolēģiem. Atsevišķās grupās darbojās tie, kas tagad (bez atkārtošanas!) uzrakstīja labāk nekā pavasarī. Jā, arī tādi bija. Ne ļoti daudz, bet bija.

Skolēnu secinājumi

Kāpēc es izpildīju labāk?

• Bija stress, ka neko nezinu, tāpēc sāku loģiski domāt, nevis mēģināt atcerēties.
• Kad smadzenes neatceras, tās ieiet "panikas" režīmā un izrauj no smadzeņu dziļumiem informāciju.
• Pa vasaru smadzenes nedaudz pieauga un sāka labāk domāt.
• Smadzenes vēl nebija "piebāztas" ar visādu informāciju.
• Nebija spriedzes, jo netika vērtēts.
• Daži uzdevumi bija labāki, jo atcerējos iepriekšējā gada kļūdas.

Kāpēc es aizmirsu?

• Aizmirsu, jo trīs mēnešus netika risināti matemātikas uzdevumi.
• Tāpēc, ka smadzenes veco informāciju aizstāja ar jauno.
• Pagājušajā gadā par maz uzmanības pievērsu "mazajām lietiņām", tāpēc tās aizmirsās.
• Jau iepriekš nezināju tēmu pilnībā, tāpēc viss aizmirsās. Pagājušajā gadā neapguvu vielu līdz pilnīgai sapratnei.
• Darba dienas beigās netika atkārtota dienā izņemtā viela, tāpēc guļot nebija ko ielikt no īstermiņa atmiņas ilgtermiņa atmiņā.
• Nebiju vēl gatavs darbam, skola bija tikko sākusies.
• Neuztvēru šo darbu tik nopietni, jo netika vērtēts.
• Biju sasprindzis, vajadzēja atbrīvoties.
• Slikti zināju algebras definīcijas un formulas, tāpēc neizdevās uzdevumu risināšana.
• Algebrā negāja tik labi, jo vasarā nelietojām tik daudz skaitļus, vairāk zīmējumus un figūras, kas ir gan dabā, gan arī ikdienā.

Mani secinājumi

Priecē, ka jaunieši kopā atrada gandrīz visus būtiskākos nosacījumus, kas nepieciešmi, lai mēs varētu atcerēties vairāk un labāk: dziļa būtības sapratne un detaļu zināšana, spēja pateikt saviem vārdiem, atkārtošanas nepieciešamība, stresa negatīvās ietekmes mazināšana, attieksme pret veicamo uzdevumu, loģiskā domāšana, "ielikšana" ilgtermiņa atmiņā un kļūdu analīzes nozīme. Jaunieši neizdomāja vien to, ka ir jāveido asociācijas ar to, kas jau ir smadzenēs, lai "stabili" piesaistītu jauno informāciju.

Manuprāt, ģeometriju atcerējās labāk, jo risinot uzdevumus, lai uzrakstītu pamatojumus, nākas regulāri atkārtot definīcijas un teorēmas. Risinot algebras uzdevumus mēs nerakstām pamatojumus un līdz ar to, var "neiespringstot norakstīt no tāfeles" pat neuzzinot kāpēc tieši tā vajadzēja darīt.

Trūkums

E-klase nav īsti pareizi izveidota, jo nedod skatījumu, kādi mājasdarbi uzdoti šodien. Skolēniem sagādā grūtības pārmeklēt e-klasi, lai atrast visus šodienas stundās uzdotos mājasdarbus. Jāatzīst, ka "grēko" arī skolotāji, jo nereti mājasdarbi tiek ierakstīti vai nu vēlu vakarā, vai arī tikai nākamajā dienā, jo... stunda taču būs tikai pēc nedēļas. Bet tad skolēni jau būs zaudējuši 3/4 no visa stundā izrunātā.

Pieredzes stāsts - par mācīšanos

Viena no plaši pazīstamām mācīšanās teorijām ir Kolba mācīšanās cikls, jeb mācīšanās stili, kā nu kurš to dēvē. Ātrai atgādināšanai ievietoju bildi.

Viena no caurvijām, par ko sākām runāt ar skolēniem (7.klase) pagājušajā mācību gadā bija Mācīšanās mācīties. Lai skolēni saprastu cik mēs esam dažādi savās izvēlēs mācīties, veicām uz Kolba mācīšanās stiliem balstītu eksperimentu (par Kolba teoriju pirms eksperimenta nestāstīju, bet izdarīju to kopā ar rezultātu analīzi).

Eksperiments.

Uzdevums:
Iztēlojis, ka tev ir jāapgūst jauna tēma – kibersohopētija (nosaukums izdomāts). Ir zināms, ka beigās būs  pārbaudes darbs par šīs tēmas problēmu risināšanu.

Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas? Sakārto minētās grāmatas augošā secībā, kādā tu gribētu tās apgūt.

1. UZDEVUMI Meklēšu pats risinājumus (Aktīva eksperimentēšana). “Problēmu krājums”
2. STĀSTI Lasīšu (Specifiska pieredze). “Stāsti par kibersohopētiju”
3. PIEMĒRI Skatīšos piemērus (Refleksīva novērošana). “Problēmu risināšanas piemēri”
4. TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”

Rezultāti.

Izvēli "tikai grāmatas" izdarīju apzināti, lai neveicinātu kāda stila priekšrocības. Spēlēt spēles vienmēr šajā vecumā būs interesantāk nekā sēdēt pie grāmatas. Pavisam eksperimentā piedalījās vairāk nekā 70 skolēni. Rezultāti apstiprināja Kolba teorijas to daļu, ka katrs mēs izvēlamies savu sākuma punktu, bet neiraudzīju korelāciju ar cikliskumu. Katrs tomēr izvēlas savu mācīšanās secību, nevis seko ciklam.

Izrēķināju katram no stiliem secības koeficientu, summējot punktus un aprēķinot vidējo aritmētisko. Jo mazāks šis koeficients, jo svarīgs stils tēmas apgūšanas uzsākšanai.

Iegūtā secība:

1. Stāsti - 2
2. Teorija - 2,4
3. Piemēri - 2,7
4. Uzdevumi - 2,9

Secinājumi

Pēc šī eksperimenta jaunieši daudz labāk saprata atšķirīgos viedokļus par mācīšanos un to, ka klasē nevar būt katram ideālā tēmas apgūšanas stunda. Pēc tam bija daudz vieglāk pastāstīt, ka šīs tēmas apguvi sāksim stāstiem, bet citreiz ar pētīšanas uzdevumiem.

Vairums skolēnu priekšroku dod stāstiem. Par stāstu nozīmi mācīšanās procesā ir daudz pētījumi, kas apliecina, ka stāsti rada jautājumus, ko gribas izprast tālāk un pamatīgāk. Tie  "piesien" jaunās zināšanas smadzeņu neironu tīkla iepriekšējām zināšanām, rada asociācijas un palīdz ātrāk atcerēties.

Jautājumu "Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas?" uzdevu arī skolotājiem (~60 cilvēki). Vai varat iedomāties kāda bija atbilde? Vien pāris skolotāji izvēlējās citu atbildi nekā "TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”".

Pārdomas radīja tas, ka skolēni vairumā gadījumu ir gatavi uzsākt paši risināt problēmas tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Šobrīd nevaru precīzi pateikt iemeslu, bet ir doma, ka tas saistīts ar "bailēm kļūdīties" ( labās kļūdas... ), ko ir svarīgi mazināt un ļaut jauniešiem attīstīt sevī pētniekus.

Otrais jautājums ir kapēc visi skolotāji ir tik līdzīgi savā uztverē par mācīšanos? Visticamāk tas ir ieradums, ko ir izveidojusi dzīve. Skolā un arī augstskolā tika prasīts vispirms apgūt teoriju un tad ķerties pie uzdevumiem. Skolotājiem ir vajadzīga apzināta piepūle, lai jaunu tēmu apgūšanas veids tiktu izvēlēts dažāds un mēs neaudzinātu "standarta cilvēkus".


Par citiem eksperimentiem, citā reizē...

(4a) par mācīšanos un mācīšanu

"Mācīšanās nav viens specifisks instruments - nav galvenā apstrādes bloka, kas būtu atbildīgs par visu mācīšanos, un smadzenes nav viendabīgs neironu klucis. Smadzenēm ir daudz mācību sistēmu, no kurām katrai ir atšķirīga nervu struktūra un sava unikāla interese. Efektīva apmācība ir atkarīga no pedagoģisko formu izvēles, kas nodrošina vajadzīgo mācību sistēmu ar vēlamo rezultātu. Ja jūs vēlaties, lai cilvēki iemācītos pareizi reaģēt uz vilšanos, dodiet viņiem iespēju vērot paraugus no dzīves, ne tikai pasakiet, ka vilšanās bremzēs attīstību. Ja jūs vēlaties, lai cilvēki mainītu savus sliktos ieradumus, izmantojiet labā veicināšanu, nevis piespiešanu ar varu."

...kā gribētos, lai šī grāmata būtu latviešu valodā un atrastos ikvienam skolotājam uz galda. Izvēlēto 26 metožu apraksti satur gan pielietošanas iespējas, gan arī ierobežojumus un potenciālos riskus. Un kas, varbūt, ir visbūtiskākais, te ir idejas, kādas metodes var pielietot, lai mērķtiecīgi risinātu problēmas, kā piemēram: par daudz aizmirst; ignorē atgriezenisko saiti; vaino citus... Pavisam sarakstā iekļautas 60 dažādas skolotāja ikdienas problēmas.

Kur izglītības sistēmā "atrodas" mācīšanās?

Apmēram sistēmas aisberga vidū, starp sistēmiskajām struktūrām (konstruēšana) un šabloniem un tendencēm (paredzēšana) atrodas viss, ko saucam par skolotāja ikdienu. No vienas puses mēs esam ierobežoti ar dažādiem likumiem un prasībām, bet no otras puses mums pieder brīvība izvēlēties kā mēs strādājam, kādas metodes pielietojam un kādas emocijas nesam paši un rosinām jauniešos. Spēja atbildīgi izdarīt izvēli un izvēlēto izdarīt līdz galam, visticamāk, arī atšķir kompetentu (labu) skolotāju no cilvēka, "kas tikai dara savu darbu".

Ja vien ikvienam skolotājam būtu iespēja izlasīt augstāk minēto grāmatu, šo sadaļu es varētu arī beigt. Kārtējo reizi nākas atzīt, ka tulkojot un izdodot skolotājiem domātās grāmatas, laikam tomēr nekāds bizness nesanāk, bet ministrija šim mērķim naudu neizdala. Varu to droši teikt, jo jautāju, vai projekta "Skola 2030" projekta ietvaros tiks tulkotas un publicētas kādas grāmatas. Atbilde bija- nē, tā ir "biznesa darīšana" :(  Ja kāds no ministrijas šo lasa, varbūt tomēr ir iespēja atrast naudu arī skolotāju rokasgrāmatu izdošanai. Mēs, skolotāji, kopīgi varētu vienoties par labu grāmatu sarakstu, ko varētu nodot tulkošanai.

"Kas der visam, īsti neder nevienam"

Jau rakstīju par ierobežojumiem, kas ir grupu darbam ( par darbu grupās ).

Vēl viena projektā "Skola 2030" piedāvātā labā prakse ir stundas sadalījums daļās.

Jā, tā tas ir un strādā ļoti labi, vien jārēķinās ar šī stundas plāna ierobežojumiem.

1. Jau sākumā pasakot mācību mērķi / sasniedzamo rezultātu, mēs automātiski fokusējam skolēnu uzmanību kādā noteiktā virzienā. "Es atradu" kļūst ierobežots. Tas ir kā orientēšanās pēc kartes, nevis izzināt jaunas, vēl nezināmus virzienus un teritorijas. Bez tam, pārsteiguma momentu būs grūti ielikt šādā stundā un noteikti neveicinās prāta atvērtību visiem iespējamiem gadījumiem.
2. Atgriezeniskā saite. Par to, kādai ir jābūt labai atgriezeniskai saitei un atgriezeniskās saites nozīmi var izlasīt daudz jo daudzos interneta materiālos. Tas, kas visbiežāk netiek uzsvērts, ka atgriezeniskās saites VAR BŪT PAR DAUDZ! Tas var ierobežot pašvērtējuma un pašvadības veidošanos.
3. Rutīna nogalina radošumu. Ieradums no resursu patēriņa viedokļa, protams, ir visefektīvākā metode, bet "konveijera strādnieks nerada nākotnes produkciju". Mēs nevaram gribēt, lai jaunā paaudze būtu radoša, ja katras stundas gaita būs iepriekš paredzama.

Dziļā mācīšanās, jeb mācīšanās iedziļinoties

Dziļā mācīšanās nav kāda konkrēta metode. To varētu saukt par modeli, kas atklāj elementus un to savstarpējo ietekmi, lai mācīšanās rezultāts būtu tēmas izpratne, spēja redzēt kopsakarības un vēlme radīt jaunas zināšanas.

Latviešu valodā vairāk informācijas var atrast SIIC materiālā, ko atļāvos pārpublicēt ( SIIC Kompetenciattīstoša mācīšanās ). Viedokļa līdera Michael Fullan domas konsolidētā veidā atrodamas šeit ( Michael Fullan, Maria Langworthy (2014), "A Rich Seam: How New Pedagogies Find Deep Learning" ).
P.S. Obligātā literatūra skolu direktoriem un citiem skolu politikas veidotājiem.

Lielākais klupšanas akmens dziļās mācīšanās modelim ir rezultātu vērtēšana. Otra galvā neielīdīsi un aprakstīt smadzēnu saturu neviens nespēs. Pati esmu samierinājusies vien ar trīs līmeņiem: zina formulas/likumus/metodes un prot vienā uzdevumā pielietot vienu no tām (vērtējums līdz 5); spēj viena uzdevuma risināšanai kombinēt vairākas formulas (vērtējums līdz 8); spēj risināt "tādus mēs neesam mācījušies" uzdevumus (vērtējums 9 un 10). Neko labāku līdz šim neesmu izdomājusi. Es esmu matemātiķis, domāju, ka valodniekiem izdomāt pietiekami vienkāršu un saprotamu vērtēšanas sistēmu ir ļoti grūti. Tieši tāpēc visā pasaulē "cīnās" ar šo problēmu, bet neviens nav vēl piedāvājis ideālo modeli kā vērtēt skolēnu sniegumu, kas veicina dziļo mācīšanos. "Ko mērīsi, to iegūsi" un vien retajam būs mazsvarīgs šis mērījums.


"Eiforija un depresija ir viena ceļa divi grāvji"

Manuprāt nevajadzētu gaidīt brīnumus no kompetenču pieejas izglītībā ieviešanas (neviens nav īsti realizējis patiesi individuālu mācīšanās tempu un izstrādājis dziļas sapratnes vērtēšanas sistēmu). Tas tomēr arī nenozīmē, ka ir jāizturas noliedzoši pret pārmaiņām un jāturpina "piespiest zināt". Zinātne ir tikusi gana tālu, lai piedāvātu jaunu informāciju un citas metodes un skaidrojumus, kuras neizmantot būtu vien prāta muļķība. Atļaušos vēlreiz atkārtoties, ja kāds autors apraksta tikai parādības vienu pusi, tad tā ir tikai puspatiesība un ar steigu ir jāmeklē otra puspatiesība.

(3a) Sistēmiskās struktūras

Ja ir skaidrs, kādam vajadzētu būt cilvēka mentālajam modelim jaunajā sistēmā, ir jāsāk nākamais solis - Konstruēšana, jeb sistēmisko struktūru, likumu un savstarpējās ietekmes formu veidošana.

Svarīgi ir atcerēties, ka struktūras ietekmē uzvedību. Pētījumi apliecina, ka dažādi cilvēki ielikti vienā un tajā pašā struktūrā "ražo" līdzīgu rezultātu, bet tie, kas nav spējīgi pakļauties tiek izstumti. Ar struktūru sistēmiskajā domāšanā ir jāsaprot sistēmas elementi un to savstarpējā ietekme, kur tieši savstarpējā ietekme spēlē būtiskāko lomu.

Piemērs:
1973. gadā psihologs Philip Zimbardo veica eksperimentu, kura laikā koledžas studentiem lika iejusties ieslodzīto un sargu lomās izdomātā cietumā. Vide bija izveidota Stanfordas psiholoģijas ēkas pagrabā. Tas, kas sākās kā "ieslodzīto" viegla pretestība un "apsargu" aizstāvība, nepārtraukti saasinājās līdz "sargi" sāka fiziski ietekmēt "ieslodzītos". Studenti sāka ciest no depresijas, parādījās nekontrolējamas raudas un psihosomatiskas slimības. Eksperta veicēji uzskatīja, ka situācija ir bīstama un pēc sešām dienām eksperimentu priekšlaicīgi beidza.

Ir skaidrs, ka nemainot "skolu" kā institūciju, kurā Izglītības ministrijai ir apsarga loma, bet skolotāji un skolēni ir cietumnieki, kur, piedevām, valda "dedovscčina" (vārds, kas tika lietots padomju armijā- iekšējā hierarhija, kurā augstāk stāvošais morāli un fiziski ietekmē zemāko), nekas īpaši nemainīsies. Pavērojiet pašreizējo situāciāciju, vai tā nenotiek pašreiz? Nemitīgas pavēles no augšas, noklusēta informācija, minimālas sarunas starp ministriju un skolotājiem (tās pašas ar dažiem izredzētajiem, kuri tikpat runā ministrijas valodā), skolotāju streiki, skolēnu nevēlēšanās "atrasties cietumā", skolotāju neiecietība pret skolēniem, vecāku protesti vai neieinteresētība - šīs parādības "plaukst un zeļ".

Vai pašreizējā skolu reforma mainīs izglītības sistēmu?

Manuprāt ļoti minimāli, jo netiek novērsti galvenie savstarpējās ietekmes faktori. Izglītības sistēmas strukturālie elementi paliek nemainīgi un saglabā tās pašas atbildības un funkcijas (vismaz es neesmu neko jaunu dzirdējusi). Skolu skaita samazināša nav struktūras reforma. Vienlaicīgi ir jāsaka, ka ir izvirzīti jauni un ļoti labi sistēmas darbības ietekmēšanas likumi.

1. Centrā ir skolēns.

Skaista vīzija. Vien atliek pievienot, ka tādam vispirms ir jābūt ikvienam izglītības ministrijas, pašvaldības un skolas darbiniekam, jo piemēram ir daudz lielāka ietekme nekā teiktajiem vārdiem. Pavērojiet šodienas skolas, vai vide, kāda ir skolā nelīdzinās skolu direktoriem? Vai biznesa organizāciju darbinieki neatkārto savu īpašnieku/vadītāju uzvedības modeli (citādie pielāgojas vai aiziet)? Vai bērns nav ģimenes spogulis?  Nav tik vienkārši būt citādam, ikdienā atrodoties sabiedrībā. Visticamāk tieši šī iemesla dēļ "citādie" aiziet dzīvot uz laukiem, kur citu cilvēku ietekme ir daudz mazāka un ir lielākas iespējas dzīvot saskaņā ar sevi.

2. Skolotāji kā sadarbības partneri

Ikviens skolotājs atbalstīs šo domu, tikai uzreiz arī iebildīs, ka ir grūti atrast laiku sadarbībai. Pilna slodze (40h nedēļā) jau tiek veltīta stundu gatavošanai, vadīšanai un skolēnu pārbaudes darbu labošanai (jeb formatīvās atgriezeniskās saites sniegšanai). Ja ir vēlme realizēt skolotāju sadarbību, tad tam ir jāizdala laiks/nauda. Nevar cerēt, ka visi skolotāji var atļauties būt tikai un vienīgi misionāri, kam nav savas ģimenes, bērnu, vecāku un arī citu interešu kā vien būt "skolotājam ar lielo burtu".

Jau rakstīju arī, ka ir apzināti arī jāmaina sadarbības uzsvars no tā, ka "es eju vērot tavas stundas" uz to, ka "es eju mācīties no tevis un dalīšos ar savu pieredzi" (https://kompetences.blogspot.com/2017/08/3p-paslave-pajauta-papildini.html). Pašreizējā atgriezeniskās saites sniegšanas forma joprojām saglabā sākotnējo virzienu "es pastāstīšu tev".

3. Izglītības satura maiņa

Pašreiz gan vēl ir grūti spriest, kas tieši tiek izņemts no pašreizējā standarta. Šobrīd vien zinām, ka vārda "Tēmas" vietā turpmāk lietosim "Lielās idejas" un konkrēto zināšanu pārskaitījums ir mainīts uz idejas sapratni un spēju pielietot. Es neesmu pārliecināta vai jēdzienu nosaukumu maiņa uzreiz maina arī kāda jēdziena izpratni, bet uzsvaru maiņa no "zināt" uz "spēt analizēt, radīt un izvērtēt" gan ir būtisks pagrieziens izglītībā.

Atceramies Blūma taksonomiju par mācīšanās domēniem: Atcerēties, Saprast, Pielietot, Analizēt, Izvērtēt, Radīt. Ja pašreizējais standarts prasa atcerēties, saprast, pielietot, tad izstrādātais izglītības saturs liek uzsvaru uz pēdējiem trīs domēniem. Pati gan esmu nedaudz pārveidojusi sev lietošanai Blūma modeli tā, lai parādītos cikliskums un iteratīvā attīstība.

Tā kā izglītības saturam ir vislielākā ietekme uz izglītības sistēmu, tad pie šī punkta atgriezīsimies, kad tas būs publicēts pilnā apjomā.

4. Sociāli emocionālā mācīšanās (SEM)

Sociāli emocionālā mācīšanās ir process, kurā apgūst un lietosekojošas kompetences:

• saprast un vadīt savas emocijas;
• izvirzīt un sasniegt pozitīvus mērķus;
• izjust un izrādīt empātiju pret citiem;
• veidot un uzturēt pozitīvas attiecības;
• risināt problēmas un pieņemt atbildīgus lēmumus.

Var rasties jautājums, kāpēc ir būtiski iekļaut šo sadaļu izglītības sistēmā. To izskaidro cilvēka smadzeņu darbība un tās ietekme uz mūsu ikdienas rīcību un lēmumu pieņemšanu.

Citējot Džonatanu Heidu, "Emociju pajūgs tiek nolikts pirms prāta zirga". Lai kā mēs gribētu saukt sevi par saprātīgām būtnēm, mēs galvenokārt esam "savu emociju kalpi". Tieši šī iemesla dēļ, es gribētu ielikt Daniela Kānemana grāmatu "Domā ātri, domā lēnām" skolotāja obligātās literarūras sarakstā. Stāsts par to, kādas metodes varam pielietot, lai veicinātu skolēnu (un arī savu) sociāli emocionālo mācīšanos būs nākamā līmeņa (šabloni un tendences) uzdevums.

5. Caurviju kompetences

Tas ir vēl viens pozitīvs elements jaunajā modelī. Zinu, ka SEM ir daļa no caurvijas ar nosaukumu Pašvadība, taču tās milzīgās nozīmes dēļ, izdalīju to kā atsevišķu punktu. Par caurviju kompetenēm ir  daudz runāts un ir pietiekami daudz informācijas internetā, tāpēc vairāk  pie šī jautājuma nekavēšos.

Kas ir ticis piemirsts?

• Manuprāt būtiskākais trūkums pašreizējām reformām ir nemainītā hierarhijas funkciju un atbildību struktūra.
• Kompetenču pieejas viens no svarīgākajiem noteikumiem ir iespēja mācīties katram savā tempā. Neviens nevar pietiekami labi saprast nākamo līmeni, ja nav apgūts iepriekšējais. Ļoti gribētos redzēt labus mācību materiālus e-vidē (īpaši videomateriālus), lai vismaz tie, kas gribētu, bet tik ātri nespēj, varētu veltīt vairāk laika kādas kompetences apguvei.
• Skolotāju izaugsme. Pašreizējā "skriešana pēc obligātajiem punktiem" neveicina skolotāju kādas specifiskas kompetences attīstīšanu. Katram skolotājam tomēr vajadzētu savu individuālo programmu. Ne velti somi kā galveno veiksmes faktoru min kompetentus skolotajus un, atļaušos atkārtoties, sāka ar skolotāju apmācību sistēmas reformu.
• INFORMĀCIJA PAR PROJEKTA GAITU UN REZULTĀTIEM. Nezinu kurā brīdī Latvijā ir ieviesusies kultūra turēt slepenībā būtisku lēmumu gatavošanu. Rezultātā rodas tenkas, cilvēki jūtas nesaprasti un nenovērtēti, rodas plaisa starp lēmumu pieņēmējiem un nākamajiem izpildītājiem. Attīstītā demokrātijā tā tam tomēr nevajadzētu būt. Atliek vien cerēt, ka mūsu jaunieši būs pietiekami nepaklausīgi un veidos daudz saprātīgāku valsts pārvaldes sistēmu un sabiedrības kultūrvidi.

Lai mums visiem darbīga diena un daudz interesantu domu!

Atkāpe - Labs materiāls

Sveiciens Latvijas skolotājiem!

Šovasar bija iespēja apmeklēt ļoti lietderīgus kursus "Profesionālās pilnveides ekspertu sagatavošana kompetenču pieejas ieviešanai skolā". Bija iespēja gan daudz uzzināt par projekta "Skola 2030" idejām, gan satikt daudz ieinteresēsētus skolotājus, gan arī iegūt patiešām labus materiālus.

Šorīt, gatavojot nākamo rakstu, sapratu, ka ir viens izcils materiāls, ko vēlētos redzēt pieejamu ikvienam skolotājam. Ilgi meklēju internetā, lai varētu vienkārši nopublicēt saiti un pielikt nelielu reklāmiņu klāt. ...bet...tas nav atrodams :(

Vēl ilgāk domāju, vai varu uzņemties atbildību tikt sodītai par nepublicētu materiālu publiskošanu (tas ir darba variants šobrīd) ...un izdomāju, jā es to izdarīšu un uzņemšos atbildību par sekām. ...es tā nedarītu, ja "tonna labu materiālu mētātos internetā", bet tā nav.


SIIC_Kompetenci attīstoša mācīšanās_DARBA VARIANTS


Jauku dienu,
Silvija

P.S. Ja jums ir zināmas saites ar labiem materiāliem LATVIEŠU VALODĀ, lūdzu padalieties.

(2b) Kādas metodes pielietot, lai mainītu mentālos modeļus

Vēlreiz atgādinam sev, kas ir MENTĀLIE MODEĻI. Tie ir dziļi iesakņojušies pieņēmumi, vispārinājumi, vai pat attēli, kas ietekmē to, kā mēs saprotam pasauli un to, kā mēs rīkojamies. Rodas jautājums, kā gan mēs varam ko "dziļi iesakņot" sevī vai "izravēt nezāles"? Iepriekšējā stāstā runājām par to, kas palīdz un traucē mainīt mentālos modeļus, tikai nekas jau ne palīdz, ne arī traucē, ja mēs neveicam nekādas darbības.

Tāpēc šodienas stāsts ir par to, kādas darbības mēs varam veikt un kādas metodes pielietot, lai radītu jaunus pieņēmumus un ieradumus, vai mainītu jau esošos mentālos modeļus, savu raksturu, savu personību un identitāti.

NEMAINĪGĀ KODOLA LIKUMS

Būtiskāko likumu, ko der ievērot, ir skaisti definējis Kovejs (Stephen R. Covey):
"Cilvēki nevar pieņemt pārmaiņas, ja viņu iekšienē nav nemainīgs kodols. Atslēga uz pārmaiņām ir stabila sajūta par to, kas jūs esat, kāda ir jūsu būtība un jūsu nemaināmās pamatvērtības". 

1. METODE - VĒRTĪBU AUDITS


Tātad pats, pats sākums ir saprast pašam sevi un pieņemt zināšanai, kas es esmu un, kāds es esmu. Projekts "Skola 2030" piedāvā uzsākt savu vērtību auditu atbildot uz diviem jautājumiem:
   1. Kad biji vislaimīgākais?
   2. Kad visvairāk lepojies ar sevi?

Tālāk seko godīga izvērtēšana, vai tas, ko uzzināju par sevi pieder maināmajai vai arī stabilajai daļai. Kā palīglīdzekli izvērtēšanai var izmantot vērtību sarakstu, piemēram

• Rokīča vērtību klasifikatoru ( https://lv.wikipedia.org/wiki/Rok%C4%AB%C4%8Da_v%C4%93rt%C4%ABbu_aptauja ) vai 

• Švarca vērtību modeli ( https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%A0varca_v%C4%93rt%C4%ABbu_modelis ). 

Man pašai labāk patīk Švarca modelis, tas nav tik sadrumstalots un ir skaidri uzsvari uz būtiskām lietām:
    Universālisms (piemēram, sociālais taisnīgums, miers pasaulē, gudrība u.c.)
    Labvēlība (godīgums, lojalitāte, piedošana u.c.)
    Tradīcijas (mērenība, esošās dzīves pieņemšana u.c.)
    Konformitāte (paklausība, pieklājība u.c.)
    Drošība (valsts drošība, piederības sajūta, tīrīgums u.c.)
    Vara (sociālā atzinība, bagātība u.c.)
    Sasniegumi (ambīcijas, spējas, panākumi u.c.)
    Hedonisms (dzīves baudīšana u.c.)
    Stimulācija (aizraujoša dzīve u.c.)
    Pašrealizācija (radošums, pašcieņa, neatkarība u.c.)

Projektā "Skola 2030" ir definētas sekojošas vērtības, ko jāatbalsta skolēnos: atbildība, centība, drosme, godīgums, gudrība, laipnība, līdzcietība, mērenība, savaldība, solidaritāte, taisnīgums un tolerance. Man šis saraksts šķita par garu, kā jau matemātiķim, kas dzīvo pēc principa- "atceries maz, domā daudz". Es darbam esmu izvēlējusies 3 vērtības:

1. Atbildība, kas izpaužas kā spēja piecelties kājās un visiem klātesot pateikt "jā, es to izdarīju" un nekad netaisnoties, ka kāds cits veicināja manas darbības.
2. Godīgums, jeb es nešpikoju un nepierakstu sev darbus, ko neesmu pats darījis.
3. Tolerance/Cieņa - nekad nesmieties par citu kļūdām un neveiksmēm.

Vēl gribētu piebilst, ka patiess vērtību audits aizņem ļoti daudz laika. Atceros, kad kursos mācījos praktisko psiholoģiju, mājasdarbs par savu vērtību auditu plānotās nedēļas vietā aizņēma veselu mēnesi. Toties tas man deva milzīgu stabilitāti un pārliecību par sevi. Ļoti iesaku ikvienam skolotājam patiesi pārbaudīt vērtību auditu uz sevi. Pēc tam būs daudz vienkāršāk runāt ar skolēniem par šo tēmu.

2. METODE - KOGNITĪVI BIHEIVIORĀLĀ TERAPIJA

Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) (no ang. cognitive – domāšana; behavioural – uzvedības) nodarbojas ar domāšanas un uzvedības modeļu izpētīšanu, pārbaudi un paplašināšanu. Vairāk lasiet: http://medicine.lv/raksti/kognitivi-biheiviorala-terapija

Varbūt kāds psihologs man iebildīs, ka bez speciālista klātbūtnes nav iespējams uzsākt šo praksi. Mans iebildums ir, ka vienīgais, kas ir nepieciešams savas personības pārveidošanai ir būt ļoti atklātam un godīgam pašam pret sevi un pietiekami drošam uzsākt savu domu vērošanu, pieņemšanu un analīzi. Pārējais ir tikai loģiskās sekas.

Margareta Tečere teica: "Nejautājiet man kā es jūtos, jautājiet, ko es domāju. Mūsu domas pārtop vārdos, vārdi - darbos, darbi veido raksturu un raksturs nosaka emocijas".  Ieklausoties un pārdomājot secinām, ka ir grūti nepiekrist šiem vārdiem.

Es savu pirmo KBT kursu uzsāku 18 gadu vecumā. Tad gan vēl nezināju tam zinātnisko nosaukumu. Viss sākās ar to, ka sāku apzināties, ka mans skolas laika moto "Sliktam būt ir ļoti viegli, neviens tikpat neko labu no tevis negaida, un tu vari darīt ko vien vēlies un kā vien vēlies". Vērojot kā mana mammīte, kura nebija smalkās skolās gājusi un līdz matemātikas saprašanai viņai bija tikpat tālu kā līdz mēnesim, radās pārdomas par sevi kā personību. Es labi apzinājos savu talantu un smadzeņu kapacitāti un man likās, ja mamma var mīlēt cilvēkus tādus, kādi tie ir, tad man arī to vajadzētu varēt. Neteikšu, ka gāja viegli kārtējo reizi nevis "iespert", bet saprast un piedot. Nevaru teikt, ka arī pēc 30 gadiem esmu sasniegusi pilnību. Bet tie, kas ir pazinuši mani kopš bērnības, noteikti saskatīs pārmaiņas. Tā nemainīgā lieta, ko es sevī cienu un neesmu mainījusi kopš bērnības un arī neplānoju mainīt ir spēja godīgi un atklāti pateikt savu viedokli. Visticamāk, ka tieši šī iemesla dēļ rakstu šo blogu.

3. METODE - "PALĪDZI MAN!"

Vienmēr spogulī neskatīsies un katru savu domu un vārdu nenotversi un neizanalizēsi. Gluži kā bērniem atbalstam vajag vecākus, tāpat arī mums pieaugušajiem vajag kādu, kas mums palīdz atcerēties un uzsmaidīt par "Atkal jau tas pats vecais!". Būtiski ir, ka šis palīgs blakus ir ļoti bieži un ļoti labi zina, kas šobrīd ir jāapgūst. Par palīgiem labi noder pašu bērni, vīrs/sieva un draugi ar ko kopā pavadām daudz laika. 

Neesmu pētījusi zinātnes rakstus par šo specifisko tēmu tik daudz, lai varētu pateikt metodes zinātnisko nosaukumu, bet noteikti tāds ir. Metode ir tik iedarbīga, ka nevar būt tā, ka neviens nav par to saņēmis zinātnisko grādu.

Mani lielākie palīgi ir bijušas manas meitenes. Es viņām stāstīju to, ko vēlējos iemācīties pati un tad, kārtējo reizi dzirdot, ka esmu "npārkāpusi noteikumus" ar smaidu varēju atbildēt, ka "slikts ir tas skolotājs, kuru viņa skolnieki necitē" :)

Projektā "Skola 2030" ir liels uzsvars uz "Skolotāji kā sadarbības partneri". Kaut gan mēs netiekamies pietiekami bieži, lai kļūtu par īstiem "Palīgiem", mēs varam dzīvot un strādāt ar "Palīga" attieksmi pret citiem skolotājiem un uzticēties, ka arī viņi grib un var būt mūsu palīgi.

4. METODE - IERADUMA CILPA

Lai gan ieradumi ir vienu pakāpi augstāk nekā mūsu mentālie modeļi, tie tomēr ir tik ļoti cieši saistīti, ka pieminēšu šo metodi te. Lai saprastu ieradumus un spētu ar tiem mērķtiecīgi darboties, ļoti iesaku izlasīt Čārlza Duhiga (Charles Duhigg) grāmatu "Ieraduma spēks". Ja skolotājiem būtu obligātās literatūras saraksts, tad es šo grāmatu iekļautu sarakstā.

Ieraduma cilpa sastāv no trīs elementiem: signāls —> rutīna —> atalgojums (Cue – Routine – Reward). Gan jāatzīst, ka droši nezinu kā tas ir iztulkots grāmatā, jo pati lasīju angļu valodā.

Lai mainītu esošo ieradumu nepieciešams nomainīt rutīnas darbību, saglabājot to pašu signālu un apbalvojumu:

• Signāls – paliek nemainīgs
• Rutīna – mainu No –> Uz
• Apbalvojums – paliek nemainīgs

Jaunu ieradumu veidošanai ir nepieciešams atrast visus trīs ieradumu elementus. Nav pietiekami tikai nolemt, ka es tagad darīšu tā.

• Signāls – ?
• Rutīna – ?
• Apbalvojums – ?

NOBEIGUMĀ  Lai kuru metodi mēs pielietotu, vienmēr darbosies iepriekšējā stāstā aprakstītie Veicinātāji un Bremzētāji.

Lai mums viss izdodas un uz tikšanos nākamajā stāstā, kas būs par mācīšanos.