Atkāpe - Universālās emocijas

Kā trīs pamatkrāsas rada pilno krāsu paleti, tā cilvēka sešas (daži psihologi uzskata, ka septiņas) universālās emocijas veido mūs par tik dažādām personībām. Jau Darvins uzskatīja, ka eksistē universālās emocijas, neatkarīgas no rases, tautības un kultūras. Lielāko ieguldījumu ir devis Paul Ekman, kurš sākot no 20.gs. 60.gadiem pēta cilvēka sejas mīmiku izpaužot dažādas emocijas. Sākotnēji viņš definēja, ka ir sešas universālās emocijas ir bailes, skumjas, dusmas, riebums, pārsteigums un prieks, vēlāk tika pievienots arī nicinājums.

(bildes no fanpop.com)

Iespējami labi atpazīstot šo emociju izpausmes, skolotājs var saprast skolēnus un attiecīgi reaģēt un izmantot īsto brīdi, lai runātu par konkrētā brīdī aktuālām tēmām.

Vesela cilvēka universālās emocijas

BAILES no tā, ka

• es varu kļūdīties
• es nevienam neesmu vajadzīgs
• es neesmu tā vērts

Uzmanīgi pavērojot sevi var saprast, ka tieši tā arī ir, visas bailes, kas rodas "iekrīt" kādā no šīm kategorijām. Nu varbūt atskaitot bailes no nāves, bet tā ir atsevišķa teorija. Mans secinājums ir, ka atbrīvojoties no pārējām bailēm, arī bailes no nāves pazūd. Brīvs cilvēks dzīvo kamēr ir dzīvs.

SKUMJAS ir reakcija uz:

• emocionālo
• intelektuālo
• sociālo un
• garīgo reālu vai iedomātu zaudējumu.

Austrumos saka: "Cilvēku sagandē viņa vēlmes." Te tas ir pilnīgi vietā. Mēs gribam, lai mums pieder pat tas, kas mums nepieder.

DUSMAS rodas, kad

• zūd līdzsvars starp sirdsapziņu un iedomāto "ES". 

Sirds jūt, ka"tā ir taisnība", bet prāts saka - "es gribu, lai ir citādi". Dusmas ir labākais padomdevējs tiem, kas grib sevi saprast. Tas palīdz ieraudzīt kādas situācijas vēl nav izdevies pieņemt un mainīt sevi. Tādi ir mani secinājumi no dzīves un sevis un citu cilvēku vērojumiem. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par dusmu cēloņiem. Biežāk minēti tiek ideju/domu apdraudējums, bezspēcība pret situāciju, negodīgums pret sevi. ... palūkojoties dziļāk, manuprāt, tieši tā arī ir. Mēs nedusmojamies par to, ko neesam iepriekš izdomājuši par vēlamo.

RIEBUMS ir

• aizsargmehānisms pret ķermeņa un sociālajām infekcijām. 

Šīs emocijas rodas no tā, ka "mūsu priekšteču balss stāsta mums, lai izvairamies no infekcijas slimībām un sociāliem parazītiem. Emociju balss  mums liek rīkoties veidos, kas ir piemēroti mūsu gēniem, precīzāk, kas būtu piemēroti mūsu priekšteču gēniem" (Valerie Curtis (2011), "Why disgust matters").
Organisms dabiski jūt sev vēlamo un nevēlamo barību, un sociāli "pareizajām un aplamajām" situācijām, ja vien dzīves laikā tas nav ticis "sabojāts" ar dažādām piespiedu diētām, pārtikas trūkumu un sociāli nelabvēlīgu vai augstprātīgu vidi jau bērnībā.

NICINĀJUMS ir varas izpausme. Tas rodas, ja otru cilvēku uzskatām par:

• mazāk saprātīgu vai mazāk zinošu
• mazāk svarīgu
• mazāk spēcīgu
• mazāk morālu vai ētisku.

Vara - tas ir īpašs stāsts. Ir vērts izlasīt Ivara Austera (manuprāt, zinošākais un saprātīgākais psihologs Latvijā) rakstu "Vara maitā miesu".

PĀRSTEIGUMS ir

• reakcija uz negaidīto, kad "laupītājs vai draugs izlec no krūmiem". 

Tas ir iekšējais uzbudinājums un pastiprināta uzmanība vienlaicīgi. Atkarībā no ķermeņa reakcijas (vēl nav īsti saprotams kāpēc) cilvēks vai nu "sastingst" vai "skrien". Jo īpaši spilgti šī duālā daba izpaužas negatīvu pārsteigumu gadījumos, bet nav grūti atrast cilvēkus, kam arī pozitīvie pārsteigumi sagādā probēmas. ...iespējams, te ir divas dažādas emocija, tik to vēl neesam sapratuši.

PRIEKS - vissarežģītākā un vismazāk saprastā emocija. Pētnieki teiks, ka to rada oopamīns, oksitocīs, serotonīns un endorfīns, kas rodas mūsu smadzenēs. čēloņi var būt daudz un dažādi. Mans vienīgais secinājums ir, ka tā ir visu iepriekš minēto, ne visai jauko emociju "pankūkas otra puse". Atliek vien spēt novirzīties no negatīvajām emocijām, ka mūsos sāk dominēt prieks. ...nezinu...

Ieraudzīt šīs dažādās emocijas man labi palīdzēja Vanessa Van Edwards grāmata "Captivate: The Science of Succeeding with People". Līdz pilnībai vēl tālu, bet vairumā gadījumu tomēr izdodas "noķert" jauniešu emocijas.

Nobeigumā

Bībelē rakstīts, ka Dievs Cilvēkam deva izvēli. Esmu daudz domājusi par to, kas mums pēc būtības ir dots šajā izvēlē. Mans secinājums, ka tieši savu emociju izvēle un attīstīšana ir lielākā dotā un uzliktā par pienākumu darbība, ko neatlaidīgi ir jādara visu mūžu.