2017. gada 9. sept.

Pieredzes stāsts - par mācīšanos

Viena no plaši pazīstamām mācīšanās teorijām ir Kolba mācīšanās cikls, jeb mācīšanās stili, kā nu kurš to dēvē. Ātrai atgādināšanai ievietoju bildi.

Viena no caurvijām, par ko sākām runāt ar skolēniem (7.klase) pagājušajā mācību gadā bija Mācīšanās mācīties. Lai skolēni saprastu cik mēs esam dažādi savās izvēlēs mācīties, veicām uz Kolba mācīšanās stiliem balstītu eksperimentu (par Kolba teoriju pirms eksperimenta nestāstīju, bet izdarīju to kopā ar rezultātu analīzi).

Eksperiments.


Uzdevums:
Iztēlojis, ka tev ir jāapgūst jauna tēma – kibersohopētija (nosaukums izdomāts). Ir zināms, ka beigās būs  pārbaudes darbs par šīs tēmas problēmu risināšanu.

Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas? Sakārto minētās grāmatas augošā secībā, kādā tu gribētu tās apgūt.
  1. UZDEVUMI Meklēšu pats risinājumus (Aktīva eksperimentēšana). “Problēmu krājums”
  2. STĀSTI Lasīšu (Specifiska pieredze). “Stāsti par kibersohopētiju”
  3. PIEMĒRI Skatīšos piemērus (Refleksīva novērošana). “Problēmu risināšanas piemēri”
  4. TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”

Rezultāti.


Izvēli "tikai grāmatas" izdarīju apzināti, lai neveicinātu kāda stila priekšrocības. Spēlēt spēles vienmēr šajā vecumā būs interesantāk nekā sēdēt pie grāmatas. Pavisam eksperimentā piedalījās vairāk nekā 70 skolēni. Rezultāti apstiprināja Kolba teorijas to daļu, ka katrs mēs izvēlamies savu sākuma punktu, bet neiraudzīju korelāciju ar cikliskumu. Katrs tomēr izvēlas savu mācīšanās secību, nevis seko ciklam.

Izrēķināju katram no stiliem secības koeficientu, summējot punktus un aprēķinot vidējo aritmētisko. Jo mazāks šis koeficients, jo svarīgs stils tēmas apgūšanas uzsākšanai.

Iegūtā secība:
  1. Stāsti - 2
  2. Teorija - 2,4
  3. Piemēri - 2,7
  4. Uzdevumi - 2,9

Secinājumi


Pēc šī eksperimenta jaunieši daudz labāk saprata atšķirīgos viedokļus par mācīšanos un to, ka klasē nevar būt katram ideālā tēmas apgūšanas stunda. Pēc tam bija daudz vieglāk pastāstīt, ka šīs tēmas apguvi sāksim stāstiem, bet citreiz ar pētīšanas uzdevumiem.

Vairums skolēnu priekšroku dod stāstiem. Par stāstu nozīmi mācīšanās procesā ir daudz pētījumi, kas apliecina, ka stāsti rada jautājumus, ko gribas izprast tālāk un pamatīgāk. Tie  "piesien" jaunās zināšanas smadzeņu neironu tīkla iepriekšējām zināšanām, rada asociācijas un palīdz ātrāk atcerēties.

Jautājumu "Ar ko tu sāktu, ja tev būtu 4 dažādas grāmatas?" uzdevu arī skolotājiem (~60 cilvēki). Vai varat iedomāties kāda bija atbilde? Vien pāris skolotāji izvēlējās citu atbildi nekā "TEORIJA Pētīšu un veidošu savu struktūru (Abstrakta konceptualizācija). “Kibersohopētijas teorija un prakse”".

Pārdomas radīja tas, ka skolēni vairumā gadījumu ir gatavi uzsākt paši risināt problēmas tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Šobrīd nevaru precīzi pateikt iemeslu, bet ir doma, ka tas saistīts ar "bailēm kļūdīties" ( labās kļūdas... ), ko ir svarīgi mazināt un ļaut jauniešiem attīstīt sevī pētniekus.

Otrais jautājums ir kapēc visi skolotāji ir tik līdzīgi savā uztverē par mācīšanos? Visticamāk tas ir ieradums, ko ir izveidojusi dzīve. Skolā un arī augstskolā tika prasīts vispirms apgūt teoriju un tad ķerties pie uzdevumiem. Skolotājiem ir vajadzīga apzināta piepūle, lai jaunu tēmu apgūšanas veids tiktu izvēlēts dažāds un mēs neaudzinātu "standarta cilvēkus".


Par citiem eksperimentiem, citā reizē...











Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru