2018. gada 8. dec.

ATBILDĪBAS mācību procesā

Viena no šobrīd attīstīto valstu aktuālajām izglītības tēmām ir atbildības. Kam un kādā mērā ir jāuzņemas atbildība par dažādām izglītības jomām un funkcijām.

Sakot paldies Laurenču sākumskolas skolotājiem, kas uzdeva šo jautājumu, īsi aprakstīšu redzējumu, ko ieguvu strukturējot dažādos pētījumu rezultātus.

Ko saprotam ar vārdu “atbildība”?

Visbiežāk ar vārdu "atbildīgs" mēs saprotam, ka ir kāds "rūķītis", kurš visu zinās, organizēs un visus motivēs, lai iegūtu rezultātu. Kādreiz arī mana pārspīlētā atbildības sajūta lika man skriet līdz spēku izsīkumam un fiziskai un psiholoģiskai izdegšanai. "Viens nav karotājs", ikvienā neelementārā aktivitātē ir iesaistīti vairāki. Ir vismaz vēl tie, kam ir vajadzīgs rezultāts un, kas tiek ietekmēti rezultāta sasniegšanas laikā. Līdz ar to uz atbildību ir jāskatās kā uz vairāku cilvēku sadarbību, nevis tikai viena cilvēka veiksmīgu vai mazāk veiksmīgu darbību un attieksmi.

Jebkuru uzliktu atbildību cilvēks redz kā pienākumu un rezultāts būs atkarīgs no attieksmes un piepūles ar kādu šis pienākums tiks veikts. Nereti šādos gadījumos mēs izdegam pirms darbs ir izdarīts. Vien tad, kad cilvēks no sirds uzņemas atbildību un dod iespēju būt citiem līdzatbildīgiem var būt radoša sadarbība un ilgtermiņa rezultāti.

Visiem iesaistītajiem vajadzētu justies līdzatbildīgiem un sadarboties, bet mēs reti vai nekad domājam šādās kategorijās. Mēs labprātāk sakām "tā nav mana atbildība" un nopeļam iniciatīvas autorus un darītājus. Bez tam, visbiežāk Atbildīgais un Ietekmētais redz atbildības portfeli ļoti atšķirīgi. Kas vienam šķiet būtiski, tas otra skatījumā var būt kā pēdējā prioritāte.

Zinot šo, var itin viegli ieraudzīt, ka rezultāts būs atkarīgs ne vien no katra cilvēka personiskā ieguldījuma, bet galvenokārt tomēr no spējas sadarboties un iesaistīšanās procesā.

Atbildību modelis mācību procesā

K. Helker, M. Wosnitza (2014) pētīja kas un par ko ir atbildīgi mācību procesā. Kā pētījuma rezultātu viņi piedāvā atbildību modeli un arī atbildību sarakstus, kas būtu jāuzņemas katram no iesaistītajiem.

Lai izprastu dažādās atbildības un spētu tās uzņemties, ir jāizskata visas dažādās kombinācijas. Jāatceras arī, ka bez šīm galvenajām iesaistītajām personām vēl ir arī institūciju ierēdņi, draugi, kaimiņi un citi līdzcilvēki.

Būtiski ir atcerēties, ka pieaugot skolēnu vecumam, vecāku atbildības samazinās, bet skolēnu – palielinās, jo, saskaņā ar neirologu pētījumiem, cilvēka vadības funkciju bloks smadzenēs nobriest tikai ~10 gadu vecumā. Tas gan nenozīmē, ka bērnam nav jāmāca atbildība līdz šim vecumam. Vien jāatceras, ka viņš spēs uzņemties atbildību par ļoti precīzi definētām lietām, piemēram, vakarā izmazgāt zobus, starpbrīdī nolikt uz galda visus nākamajai stundai nepieciešamos piederumus, utt. Prasīt, lai bērns uzņemtos atbildību par zināšanu uzkrāšanu ir bezatbildīgi no pieaugušo puses. Bērns nesapratīs, ko īsti no viņa prasa un sekas būs atkarīgas no mazā cilvēka emocionālās stabilitātes.

Galvenās skolotāju un vecāku atbildības

Atļaušos atkārtoties, ka visās šajās atbildībās ir iesaistīti gan skolotāji, gan arī vecāki. Var jautāt, kā gan vecāki var būt līdzatbildīgi par mācību satura un metodikas zināšanām. Atbilde ir "var gan". Kā vecāks es varu būt vai nu kontrolieris un izmaiņu rosinātājs, vai arī paļauties un atbalstīt skolotāju. Abos gadījumos tā ir aktīva iesaiste, nevis vienaldzība vai noliegšana. Līdzīgi skolotāji ir līdzatbildīgi par vecāku iesaistīšanos mājas mācību aktivitāšu atbalstīšanā. Nesaprotami uzdevumi un bezjēdzīgas prasības drīzāk atbaidīs vecākus no iesaistīšanās, nekā rosinās darboties.


Jautājumus un izbrīnu var izraisīt vecāku atbildība - brīvprātīgais darbs skolā.
Atbilde meklējama cilvēka psiholoģijā. MĒS MĪLAM TOS, KAM MĒS DODAM, NEVIS TOS, KAS DOD MUMS! Šis ir pamatā visām attiecībām. Reizēm mēs gribam dot par daudz, citreiz neprotam ņemt. Pavērojiet kā mainās vecāku attieksme pret skolu, ja jums izdodas iesaistīt (nevis piespiest) vecākus atnākt palīdzēt izdarīt ko vērtīgu. Klases vecāku sapulces, kur vecāki ir pasīvi vērotāji var maz palīdzēt veicināt sadarbību un iesaisti.

Pasaules pieredze atbildību iedzīvināšanai

Tā kā šī ir aktuāla tēma visā pasaulē, tad ir uzkrājusies arī neliela pieredze.
  • Itālijā ir likums (DPR 235/97), kas paredz noslēgt līgumu starp skolu un ģimeni par līdzatbildībām izglītības procesā. Lai gan likums ir spēkā jau pasen, pētījumi (M.C. Matteucci (2016) "Responsibility For School Outcomes: Teachers’, Students’ And Parents’ Point Of View") liecina, ka tas visbiežāk ir formāls process, kura laikā noslēgtā līguma saturu zina un ievēro vien daži. Kā vienmēr, likumu var uzrakstīt, bet rezultāts būs atkarīgs no konkrētām iesaistītajām personām un atbildības uzņemšanās.
  • Anglijā izdotas vadlīnijas (2015), kur ir ieteikums slēgt atbildību līgumus. Šobrīd gan vēl nav zināms, kādā mērā šie ieteikumi tiek realizēti, bet ir vērts atcerēties, ka ASV un Anglijas labākās privātskolas slēdz atbildību līgumus jau krietni sen un tiek strikti sekots, lai līgumi tiktu ievēroti.
  • Latvijā MK noteikumos nekas nav teikts, viss ir izglītības iestādes izvēle. Es šobrīd nezinu, kuras skolas darba kārtības noteikumos būtu atbildību sadaļa. Bez tam, visbiežāk sākotnēji parakstītos noteikumus skolas var mainīt bez saskaņošanas ar vecākiem un atkārtotas noteikumu parakstīšanas.
Šis ir atvērts jautājums, par kuru būtu jādomā ikvienas Latvijas skolas vadībai.

Metode: Kā skolēniem mācīt atbildību

Šī nav zinātniski pētīta un apstiprināta metode. Tā ir radusies manu vērojumu un pieredzes rezultātā, gan audzinot savas trīs meitenes, gan arī strādājot skolā.

Viena no biežākajām situācijām skolā ir, ka bērni kaut ko sadara, tad iejaucas skolotāji un jautā - Kas te notiek? Bērni viens otru pārrunādami stāsta "VIŅS(A) darīja... " to vai citu nedarbu. Mēs, pieaugušie, visbiežāk cenšamies šos stāstus noklausīties un izdibināt savu patiesību. Tas nestrādā. Te nav ne kripatiņas no atbildības, bet gan tiek iesēta mobinga sēkla.

Ieteikums ir ļaut/likt bērniem stāstīt tikai par sevi, savām darbībām un lēmumiem. Vienmēr ir jāsāk ar "ES". Ko "ES" darīju, darīju, redzēju, dzirdēju, teicu, jutu, un kādu lēmumu šajā situācijā pieņēmu.
Mani vērojumi liecina, ka bērniem nebūt negribas būt palaidņiem un stāstīt par sevi un savām muļķīgajām rīcībām. Apmēram pusgada laikā, katru reizi stingri ievērojot šādu situāciju analīzes modeli, skolēni kļūst daudz atbildīgāki par saviem vārdiem un darbiem.

Būsi atbildīgi :)
Silvija




2018. gada 18. okt.

Kritiskās domāšanas treniņa uzdevumi




Uzdevumi papildināti 2018.11.28.

Kopā ar Rīgas skolu sākumskolu skolotājiem runājam, domājam un mācāmies par kritisko domāšanu. Lai skolotāji varētu attīstīt arī bērnos kritiskās domāšanas prasmes, kopā gatavojam uzdevumus, kurus apkopojam un piedāvājam arī jums.

Uzdevumi ir ievietoti šeit un sakārtoti pa kritiskās domāšanas dimensijām.

Aicinājums arī cietiem skolotājiem gatavot uzdevumus un dalīties ar tiem :)


PALDIES SKOLOTĀJIEM:
Evija Dižūra, Sigita Plotkāne, Solvita Kazaka, Anna Muhina, Ingrīda Kļava, Zoja Artjuševska, Jeļena Šalajeva, Valentīna Vanaga, Gaļina Rešetnikova, Guna Megi, Ilze Buzjuka, Viktorija Skujiņa-Trokša, Inga Čakāne, Nataļja Jeršova, Dace Jaimenkina, Kristīne Gulbe, Indra Adiene, Laima Ceple, Laila Putriņa, Ineta Dūmiņa, Diāna Kirmane,Svetlana Soboļevska, Elīna Magonīte, Tatjana Jakubovska, Laimonis Sprungs, Kristīne Saliņa, Aleksandra Rozlucka, Gunta Sakaviča, Līga Kalniņa, Maija Strode, Ānna Čerņakova-Neimarica, Ilze Judeika, Anita Brūdere, Dace Lāma, O. Konovalova, A. Savicka, A. Šmitausa.


2018. gada 4. jūn.

1.klase 6 gadu vecumā

Pētījums

Pētījums, kas šobrīd ir izņemts no arhīviem kā neētisks, bet savulaik (pag.gadsimta 80-tajos gados) ļoti ietekmēja manu attieksmi pret bērnu audzināšanu un mācīšanu, tika veikts Amerikā, uzreiz pēc Pilsoņu kara. Tajā laikā tur bija tūkstošiem bāreņu un arī tādu bērnu, kuru vecāki paziņoja, ka viņiem nav iespējams rūpēties par saviem bērniem. Grupa pētnieku nolēma veikt pētījumu par to, kā vide un agrīna apmācība ietekmē cilvēka smadzeņu attīstību. Diemžēl nevaru pastāstīt konkrētus ciparus, jo šo rakstu neesmu saglabājusi.

Pētījuma mērķis: Noskaidrot kā bērnu agrīna apmācība ietekmē kognitīvo attīstību.
Tika izvēlēti bāreņi, vecumā no 0 līdz mazajiem padsmitiem, no dažādām sociālajām grupām un rasēm. Visu vecumu grupas tika veidotas no aptuveni vienāda sociālā statusa bērnu sadalījuma. Ar katru bērnu individuāli strādāja skolotāji un audzinātāji. Viena vecuma bērniem tika pielietotas vienādas, vecumam atbilstošas mācību metodes. Vēlāk pētnieki sekoja līdzi šo bērnu dzīves gaitai.
Pētījuma secinājumi: Jo jaunāki bērni tika sākti mācīt, jo labākas kognitīvās spējas viņi uzrādīja un lielāks procents beidza universitātes, tai skaitā prestižās universitātes. Pie tam, šis procents pārsniedza valsts vidējos rādītājus, bet nebija novērotas atšķirības starp sociālajām grupām. Bērni, kurus pastiprināti un mērķtiecīgi sāka apmācīt ~7-10 gadu vecumā uzrādīja valsts vidējos rādītājus.

Tā lūk!
Šis pētījums mani rosināja sastādīt savu meiteņu apmācības programmu un mācīt viņām jau no pirmajām dzīves dienām. Es nezinu, kādi būtu rezultāti, ja es savas meitenes būtu audzinājusi citādi, bet pašreiz esmu gandarīta, ka savulaik veltīju laiku meitenēm, nevis karjerai un naudai.

Ar ko atšķiras bērnudārza apmācība no skolas?

Protams, nav svarīgi kā sauc: skola, bērnudārzs vai mājmācība. Svarīga ir vide (emocionāli droša un atbalstoša) un veids kā mēs palīdzam apgūt jaunas lietas. Ļoti iespējams, ka pats svarīgākais tomēr ir attieksme pret rezultātu. Mūsu bērnudārzos rosina mācīties, kā sekas iegūst "kaut kādus" rezultātus, bet šie rezultāti nav obligāti. Viss atkarīgs no vecākiem, cik svarīgi viņiem ir palīdzēt un atbalstīt savus bērnus un "ielikt šūpulī" darba rezultāta nozīmi un padarītā darba gandarījuma sajūtu.

Skolā ir citādi. Skolai ir prasības un sasniedzamie rezultāti. Tas prasa no bērniem attieksmes maiņu un atbildības uzņemšanos. Nereti tas jau ir par vēlu, jo ir izveidojušies pietiekami stabili ieradumi- izvairīties, paslinkot, paniekoties...

Protams, ir ģimenes, kur bērni tiek apzināti ,vecumam atbilstoši, mācīti un radināti uzņemties atbildību par saviem darbiem un nedarbiem jau agrīnā vecumā, bet tādu ģimeņu tomēr nav vairākums.

Sākt skolu 6-os gados - kāpēc nobalsoja PRET


Šobrīd neviens no Skola2030 projekta dalībniekiem neapstrīd to, ka pašreizējā 1.klases programma nav atbilstoša sešgadniekiem. Saturs tika mainīts un arī piemērota vide bija jānodrošina. Ir patiešām grūti izdomāt pamatojumu tam, kāpēc mēs nevaram ļaut saviem bērniem uzsākt mācības laicīgāk.

Daži jautājumi ko pārdomāt.
  1. Vai tāpēc, ka vecākiem ir lielāks pienākums sekot bērnu mācībām skolā nekā bērnudārzā?
  2. Vai tāpēc, ka politiķiem vajadzēja "savākt balsis", jo to, kam "viss ir slikti" ir vairāk nekā to, kas ir gatavi uzlabot lietas?
  3. Vai tāpēc, ka kāds ar savu viedokli tādā veidā spēj nokļūt uz "lielās skatuves"?
  4. Vai tāpēc, ka pašvaldības nav gatavas mazliet pārveidot savu bērnudārzu vai skolu telpas?
  5. Vai tāpēc, ka skolotāji nav gatavi mācīties darot un izrādīt iniciatīvu (kā to prasa kompetenču pieeja), bet gaida brīdi, kad viss tiks piegādāts "no augšas" un tad paklausīgi izpildīs, neuzņemoties nekādu atbildību?
  6. Vai tāpēc, ka skolu direktoriem ir tikai formāla loma, nevis patiesa interese un atbildība, par mūsu bērnu zināšanām?
  7. Vai tāpēc, ka Latvijā ir vairāk čīkstētāju nekā darītāju?
  8. Vai varbūt tomēr atzīt, ka Koula aksioma ir patiesa: "Kopējā saprāta summa uz planētas ir pastāvīgs lielums, bet iedzīvotāju skaits aug..."?

Skumji :( 

...līdz ar šo balsojumu arī nākamgad nevarēs uzsākt citādu apmācību, jo tagad vēlreiz nāksies pārstrādāt mācību saturu. Tam tomēr ir jāatbilst vidējam vecuma grupas spēju līmenim.



2018. gada 11. marts

Kāpēc ir jāturpina kompetenču projekts? ...jeb, kas vajadzīgs IT biznesam

Jā, šī kājas atraušana no zemes (par soli to vēl nevar saukt) ir bijusi nejēdzīgi grūta, samocīta un līdz galam nesaprasta. Ķermenis sāk zaudēt līdzsvaru, jo nav skaidrs, kur to "kāju tālāk likt pie zemes". Bet ir jāturpina, ir jāturpina meklēt to "mazo cinīti lielajā purvā", lai virzītos uz priekšu. Paliekot uz vietas, mēs nogrimsim.
  Foto: www.panoramio.com/user/1946042

Kāpēc es aizstāvu kompetenču izglītības modeli? Tas ir gluži kā ar demokrātiju, nav perfekti, bet neviens nav neko labāku izdomājis. Kompetenču pieeja izglītībā ir vienīgais man zināmais modelis, kam pamatā ir nevis solā pavadītās stundas un atmiņā paturēto "dzejolīšu skaits", bet gan spēja saprast, domāt un būt.

Šodienas stāsts būs par to, kāpēc IT industrija gaida pārmaiņas izglītības sistēmā. Domāju, ka arī daudzu citu industriju kolēģi atzīs, ka īsti labi nav.

Ko jāprot IT nozares darbiniekiem?

Šis ir mans viedoklis, kura pārbaudīšanai nav veikts viens dziļš un zinātniski pamatots pētījums, bet ir radies balstoties uz pieredzes vērojumiem un daudzu citu pētnieku darbiem.

Manuprāt tās ir 5 galvenās prasmes (kārtība nav svarīga).
  1. Spēja darboties precīzi.
  2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.
  3. Loģiskā domāšana.
  4. Laterālā domāšana.
  5. Spēja veidot algoritmus.
Strādājot IT biznesā, jau vairākus gadus atpakaļ dabiski radās vēlme saprast, kā atlasīt darbiniekus, kam šīs prasmes ir apgūtas. Tā radās tests, par kura rezultātiem pāris dienas atpakaļ "paraudāju" FB. Piebildīšu, ka visas šīs prasmes ir apgūstamas un nav nekāda "raķešu zinātne". Domāšanas metodes ir mācāmas līdzīgi kā lasīšana un rakstīšana. Te ir gan elementi, gan darbības principi, vien katram pašam atklāt tos var nebūt viegli. Gluži kā alfabētu, ne katrs var izdomāt, bet lasīt tomēr var.

1. Spēja darboties precīzi

Datoram pašam par sevi nepiemīt intelekts, arī ne mākslīgais. Ir jāspēj pievērst uzmanība un precīzi apstrādāt visas depaļas un sīkumus. Tieši dažādo sīkumu/variantu/kļūdu apstrādes kodēšana aizņem lielāko daļu programmētāja darbalaika. Analītiķim ir jāvar paredzēt tie, vadītājam ieplānot laiku, testētājam visu pārbaudīt... Tam, kurš grib "visam nobraukt pa virsu", ir jāmeklē citas darbavietas. Ja tas tā nenotiek, tad rodas "e-veselības, EDSi, skola.lv'...". Vai atcerieties, ko teica dziesmusvētku biļešu pārdevēji pēc notikušā? -"Mēs nebijām paredzējuši". Ja vien būtu veltījuši mazliet vairāk laika, tad pavisam vienkārši varēja rādīt elektroniskās rindas numuru, nevis nebeidzamo saulīti. Programmētāji, kas veidoja risinājumu, neveltīja pietiekami daudz uzmanības šai detaļai un mēs visi baudījām "augļus". Un šādu "sīkumu" ir nebeidzami daudz.

Nav viegli rast veidu, kā pārbaudīt šo prasmi. Es izvēlējos skatīties, kā tiek risināti skaitliskie uzdevumi izmantojot kalkulatoru. Tur ir jāspēj pārliecināties, ka nospiesta pareizā poga un padomāt vismaz tik daudz, ka veikalā var nopirkt 3 rotaļlietas, nevis 3,7. Ir ļoti skumji redzēt, ka arī šis sīkums ir par grūtu kādam, kurš sevi pozicionē kā IT nozares darbinieku. Tā kā mēs izstrādājam ļoti daudz skaitlisko datu apstrādes un analīzes aplikācijas, tad vajag, lai darbinieki saprastu daļas un procentus. ...pietrūkst vārdu, lai raksturotu situāciju... tāpēc jau ātrie milzprocentu kredīti plaukst un zeļ Latvijā... 

2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.

Sīkumu skaitu var samazināt, ja izdomā vispārīgu risinājumu, kas ietver sevī pietiekami daudz situācijas. Ir vajadzīga spēja domāt abstrakti. Labākais veids kā skolā apgūt šo prasmi ir risināt algebriskos uzdevumus. Tas nenozīmē pielietot formulas (kā šis skolas kurss visbiežāk tiek pasniegts), bet gan izprast vispārīgas situācijas, modelēt/zīmēt struktūras un spēt "atklāt formulas". Padomājiet, kādā veidā jums tika mācīta algebra?

Ir ļoti daudz problēmuzdevumi, ko vieglāk atrisināt vispārīgi un tikai tad pārbaudīt vai konkrētā situācija pieder atrisinājumu kopai. Tā kā testa uzdevumos nekāda formula nav dota, tad ļoti, ļoti daudzi labprātāk izvēlas "mini un pārbaudi" metodi. Šī metode arī ir ļoti derīga, bet reti pielietojama programmēšanā. Slikti, ka ir daudzi, kas tikai min, bet pārbaudes neveic. Domāju, ka tas ir tik plaši pielietoto atbildes izvēles testu rezultāts. Jaunieši ir iemācījušies "ieķeksēt" kādu no atbildēm uz labu laimi. IT industrijā tas ir pilnīgi nederīgi.


3. Loģiskā domāšana

Vienkāršiem vārdiem šo domāšanas metodi var aprakstīt kā secīgu pamatojumu veikšanu, balstoties uz loģikas likumiem. Vismaz tik daudz kā UN, VAI, JA-TAD un NE likumi būtu jāzina katram. Ne jau šie likumi ir sarežģīti, bet gan iztrūkstošais pieradums meklēt loģiskās ķēdes, ieraudzīt to "mazo akmentiņu", kas spēj būtiski ietekmēt plūdumu,  un redzēt, kā iepriekšējais solis ietekmē nākamo, rada vislielākās problēmas. Jāatzīst, ka pati tā arī nespēju ieraudzīt skolas kursā, kad un kādā veidā skolēniem tiek mācīta loģiskā domāšana. Tas ir atstāts katra paša ziņā. Tie, kas neizvēlas papildus mācīties matemātikas neklātienes skolā vai nemeklē citas iespējas, paliek to 98% (tenko, ka Einšteins tā teicis) cilvēku grupā, kam "Einšteina uzdevums" ir neatrisināms. Man ir klusā cerība, ka kompetenču izglītība tomēr uzliktu par pienākumu mācīt jauniešiem loģisko domāšanu.

Testa rezultāti rāda, ka tomēr mazliet vairāk nekā 2% IT nozarē strādājošie labprāt risina loģikas uzdevumus. Rezultāti gan vēl ir tālu no vēlamā. Arī šajā uzdevumu grupā parādās pārlieku daudz minējumi, piedevām neloģiski un nesaistīti ar uzdevumu nosacījumiem. Ja izdodas atrast "nākamo skaitli rindā", tad trīs secīgus pamatojumus atrast vien retajam izdodas.

4. Laterālā domāšana

Nereti laterālā domāšana tiek saprasta kā radošā domāšana vai "ārpuskastes domāšana". Šī termina autors ar jēdzienu ir aprakstījis radošās domāšanas veidu, kas vajadzīgs kādas nestandarta problēmas atrisināšanai, un kuras laikā ir jāņem vērā iemesli un faktori (lv.wikipedia.org/wiki/Laterāla_domāšana). Šo domāšanas veidu/metodi nemāca ne skolā ne arī augstskolā. ...bet to izcili iemāca improvizācijas teātris, kur katrs scenārija solis nav iepriekšdefinēts, bet ir jāvar uztvert domu no pusvārda un ātri jāreaģē veidā, kas dod turpinājumu. Nav grūti uzminēt, ka vienīgais cilvēks, kas visus šī tipa uzdevumus atrisināja pilnīgi pareizi, darbojas improvizāciju teātrī.

Pilnīgi droši varu teikt, ka lielākā daļa prot atrast dažādus patiešām oriģinālus risinājumus. Mūsu jaunieši ir radoši. Vēl būtu jāiemācās apzināties, vai piedāvātais "radošums" risina šo nestandarta problēmu.

5. Spēja veidot algoritmus

Lai arī objektu orientētā programmēšana vairāk līdzinās "staigāšanai pa noliktavu un vajadzīgo preču izvelēšanos", tas neatbrīvo no pienākuma izvēlēties vajadzīgo ceļu. Diemžēl, dažādās gatavās programmēšanas vides ir "izspiedušas no tirgus" algoritmu zīmēšanu. Es biju kļūdaini iedomājusies, ka šī tipa uzdevumos būs visizcilākie rezultāti IT cilvēkiem. Tā tomēr ir mūsu ikdiena. Izrādījā, ka te ir visvājākie rezultāti. Cien. augstskolu pasniedzēji, lūdzu māciet studentiem veidot algoritmus... vai arī godīgi pasakiet, ka jūs nodarbojaties tikai un vienīgi ar wordpress web-lapu ražotāju sagatavošanu.

Kopsavilkums

Populārākās un labāk pielietotās prasmes (testa rezultāti, kopā 100%).
  1. Skaitliskie uzdevumi, izmantojot kalkulatoru - 42,4%
  2. Laterālā/radošā tipa uzdevumi - 32,3%
  3. Algebriskie/teksta uzdevumi, vispārīgu risinājumu meklēšana - 9,4%
  4. Loģiskās domāšanas uzdevumi  - 8,2%
  5. Dažādu algoritmu veidošana - 7,7%
Visticamāk, ja STEM testos uzdevumus grupētu pēc šiem pašiem principiem, rezultāts nebūtu ievērojami atšķirīgāks. Dažas grupas gan neparādītos vispār.

Ja mēs gribam, lai mums tik iecienītā, labi apmaksātā un ekonomiski izdevīgā industrija aug, tad sāksim mācīties domāt paši un mācīsim domāt mūsu bērniem. Kompetenču izglītība dod vismaz nelielu grūdienu šajā virzienā. Skolotāji, arī jums būs lielākas algas, ja jūsu audzēkņi spēs to nopelnīt.

***
P.S. Esmu sagatavojusi un dažreiz arī vadu kursu "Domāšanas metodes". Labprāt padalīšos ar materiāliem. Ja ļoti, ļoti gribas, tad kādu kursu varu novadīt. Šobrīd gan laiks ir "lielākā vērtība", bet noteikti centīšos saplānot darbus tā, lai dalītos pieredzē un zināšanās.






2018. gada 10. marts

“Kas skolas beidzējam ir nepieciešams vairāk - zināšanas vai prasmes?” ...vai...

Pārdomas pēc foruma

Es nezinu, kādas atziņas sev guva pasākuma organizētāji, bet man tas atgādināja sen zināmas patiesības par vides/kultūras ietekmi uz ikvienu no mums.
Tātad par to, kādus "banānus" mēs redzam, bet spītīgi "nekāpjam pēc tiem".

Kāpēc?

1. Mēs akli ticam, ka skolai/augstskolai cilvēkbērns ir jāsagatavo dzīvei un, tas nozīmē, ka ir jādabū diploms ... un jo prestižākas skolas diploms, jo labāk.

Kā ir realitātē? "Sarkano" diplomu saņēmēji patiešām ir veiksmīgi pastāvošās sistēmas līderi, bet ko jaunu sasniedz tie, kas skolās bija "nepaklausīgie palaidņi". Viens no foruma dalībniekiem uzsvēra (diemžēl nevaru nosaukt vārdā), ka individuāla mācību satura izvēle (nevis standartizēta programma) ir būtiska izglītības sastāvdaļa. Tobrīd mans vienīgais jautājums bija - Kādā vecumā? Šis jautājums vēlreiz aktualizējās runājot ar vecākiem, kas apgalvoja, ka pamatskolas beidzēji vēl nevarot zināt, ko viņi vēlēsies darīt savā dzīvē, tāpēc specializācija vidusskolas laikā nav atbalstāma.   ...tomēr ... cik daudzi no mums arī pēc 50 zina, ko īsti grib darīt?

Mūsu šībrīža kultūra māca "būt paklausīgam un pēc banāniem nekāpt". Kopš dzimšanas bērnus ieliekam bezgalīgu ierobežojumu "krātiņos" (nevis mācam saprātīgus ierobežojumus un skaidrojam kāpēc), bērnudārzu disciplīna iemāca visiem darīt visu reizē un vienādi (nevis dod izvēli un veicina radošu apkārtējās vides elementu lietošanu rotaļās un savas darbības seku izvērtēšanu), skolā parādam obligātās prasības un pieliekam "birku" tu esi malacis vai slikts.

Tāpēc es atbalstu agrīnu specializāciju, kas dod iespēju mācīties nedaudz no visa, lai spētu saprast lielo bildi, un kaut ko citu - dziļi un pamatīgi. Mums ir iespēja papildus apmeklēt un padziļināti mācīties valsts atbalstītās mūzikas, mākslas un sporta skolās. Varbūt ir pienācis laiks izveidot līdzīgas institūcijas arī dabaszinātņu apguvei? Neklātienes matemātikas skola dara daudz, bet "viens nav karotājs".

2. "Skolotājs ir masveida specialitāte" - tā teica viena no augstskolas pedagogu pasniedzējām. Kā sekas tam esot nespēja aizpildīt studiju vietas ar patiešām varošiem, zinošiem un mācīties gribošiem studentiem.

Es ilgi esmu domājusi, cik patiesi ir šie vārdi. Pilnīgi noteikti te ir liela daļa patiesības. "Neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties!" ...un nav svarīgi kādā vecumā mācīšana un mācīšanās notiek. Tāpat arī vienmēr ir un būs jārēķinās ar cilvēka spēju kapacitāti. Jā "lācis uz auss uzkāpis", neviens skolotājs un nekāds darbs par operdziedātāju nepadarīs.

Zināmā mērā mūsu sabiedrības pašreizējā izpratnē, skolotājs patiešām ir "masveida specialitāte". Tas nav "prestiži" būt skolotājam. Tik daudz nicnāta pašreiz netiek neviena cita specialitāte (ja nu vienīgi politiķi) kā skolotāji. Vien tas, kuram nerūp sabiedrības spriedums, amata nosaukums un piederošo luksus preču daudzums kļūst par izcilu skolotāju.

3. Pavisam skarbi skan tas, ka arī bērni mūsu sabiedrībā pārlieku daudzos gadījumos nu ir kļuvuši par "masveida produkciju". Saražojam, atdodam bērnudārzos, palaižam skolā un tad aizdzenam no ģimenes. Mēs reti audzinām savus bērnus un vēl retāk mazbērnus. Lielākā daļa no mums ir veiksmīgi apguvuši prasmi prasīt no citiem - iedzīvotāji no valsts, skolotāji no skolēniem, pasniedzēji no studentiem... Kur paliek paša atbildība par savu dzīvi? Šī prasme, kas būtu vissvarīgākā, jaunajā izglītības sistēmā vēl nav iekļauta.

Ko darīt?

Atcerēsimies dabas rādīto patiesību, nekas pilnīgi jauns un kvalitatīvi citāds nerodas sakārtotās un kontrolētās struktūrās. Tam ir vajadzīgs haoss un "citu frekvenču vibrācijas", lai esošās elementārdaļiņas pārkārtotos citā veidā un kombinācijās un pēc tam evolucionāri attīstītos. Vai mēs esam gatavi haosam? Pieļauju, ka tomēr nē. Tāpēc nāksies pielikt ļoti lielu piepūli, lai uzlabotu šo pašu "nejēdzīgo" sistēmu, kura ļoti pretosies, jo ikvienas sistēmas mērķis ir izdzīvot.

Man nav vienas konkrētas atbildes. Tas ko varu droši teikt ir - vidi veido attieksme. Tik ilgi, kamēr vairumam sabiedrības "dabūt naudu" būs svarīgāk nekā "strādāt un nopelnīt", jebkuras pārmaiņas būs tikai kosmētiskas, nevis pēc būtības.


2018. gada 25. febr.

par pieredzi

blogā "atbildes..." ieliku savus secinājumus par pieredzes gūšanu. Tas lielā mērā attiecas arī uz kompetenču izglītību, tāpēc pievienoju te saiti.
https://atbildes.blogspot.com/2018/02/ka-gut-pieredzi.html