2018. gada 8. dec.

ATBILDĪBAS mācību procesā

Viena no šobrīd attīstīto valstu aktuālajām izglītības tēmām ir atbildības. Kam un kādā mērā ir jāuzņemas atbildība par dažādām izglītības jomām un funkcijām.

Sakot paldies Laurenču sākumskolas skolotājiem, kas uzdeva šo jautājumu, īsi aprakstīšu redzējumu, ko ieguvu strukturējot dažādos pētījumu rezultātus.

Ko saprotam ar vārdu “atbildība”?

Visbiežāk ar vārdu "atbildīgs" mēs saprotam, ka ir kāds "rūķītis", kurš visu zinās, organizēs un visus motivēs, lai iegūtu rezultātu. Kādreiz arī mana pārspīlētā atbildības sajūta lika man skriet līdz spēku izsīkumam un fiziskai un psiholoģiskai izdegšanai. "Viens nav karotājs", ikvienā neelementārā aktivitātē ir iesaistīti vairāki. Ir vismaz vēl tie, kam ir vajadzīgs rezultāts un, kas tiek ietekmēti rezultāta sasniegšanas laikā. Līdz ar to uz atbildību ir jāskatās kā uz vairāku cilvēku sadarbību, nevis tikai viena cilvēka veiksmīgu vai mazāk veiksmīgu darbību un attieksmi.

Jebkuru uzliktu atbildību cilvēks redz kā pienākumu un rezultāts būs atkarīgs no attieksmes un piepūles ar kādu šis pienākums tiks veikts. Nereti šādos gadījumos mēs izdegam pirms darbs ir izdarīts. Vien tad, kad cilvēks no sirds uzņemas atbildību un dod iespēju būt citiem līdzatbildīgiem var būt radoša sadarbība un ilgtermiņa rezultāti.

Visiem iesaistītajiem vajadzētu justies līdzatbildīgiem un sadarboties, bet mēs reti vai nekad domājam šādās kategorijās. Mēs labprātāk sakām "tā nav mana atbildība" un nopeļam iniciatīvas autorus un darītājus. Bez tam, visbiežāk Atbildīgais un Ietekmētais redz atbildības portfeli ļoti atšķirīgi. Kas vienam šķiet būtiski, tas otra skatījumā var būt kā pēdējā prioritāte.

Zinot šo, var itin viegli ieraudzīt, ka rezultāts būs atkarīgs ne vien no katra cilvēka personiskā ieguldījuma, bet galvenokārt tomēr no spējas sadarboties un iesaistīšanās procesā.

Atbildību modelis mācību procesā

K. Helker, M. Wosnitza (2014) pētīja kas un par ko ir atbildīgi mācību procesā. Kā pētījuma rezultātu viņi piedāvā atbildību modeli un arī atbildību sarakstus, kas būtu jāuzņemas katram no iesaistītajiem.

Lai izprastu dažādās atbildības un spētu tās uzņemties, ir jāizskata visas dažādās kombinācijas. Jāatceras arī, ka bez šīm galvenajām iesaistītajām personām vēl ir arī institūciju ierēdņi, draugi, kaimiņi un citi līdzcilvēki.

Būtiski ir atcerēties, ka pieaugot skolēnu vecumam, vecāku atbildības samazinās, bet skolēnu – palielinās, jo, saskaņā ar neirologu pētījumiem, cilvēka vadības funkciju bloks smadzenēs nobriest tikai ~10 gadu vecumā. Tas gan nenozīmē, ka bērnam nav jāmāca atbildība līdz šim vecumam. Vien jāatceras, ka viņš spēs uzņemties atbildību par ļoti precīzi definētām lietām, piemēram, vakarā izmazgāt zobus, starpbrīdī nolikt uz galda visus nākamajai stundai nepieciešamos piederumus, utt. Prasīt, lai bērns uzņemtos atbildību par zināšanu uzkrāšanu ir bezatbildīgi no pieaugušo puses. Bērns nesapratīs, ko īsti no viņa prasa un sekas būs atkarīgas no mazā cilvēka emocionālās stabilitātes.

Galvenās skolotāju un vecāku atbildības

Atļaušos atkārtoties, ka visās šajās atbildībās ir iesaistīti gan skolotāji, gan arī vecāki. Var jautāt, kā gan vecāki var būt līdzatbildīgi par mācību satura un metodikas zināšanām. Atbilde ir "var gan". Kā vecāks es varu būt vai nu kontrolieris un izmaiņu rosinātājs, vai arī paļauties un atbalstīt skolotāju. Abos gadījumos tā ir aktīva iesaiste, nevis vienaldzība vai noliegšana. Līdzīgi skolotāji ir līdzatbildīgi par vecāku iesaistīšanos mājas mācību aktivitāšu atbalstīšanā. Nesaprotami uzdevumi un bezjēdzīgas prasības drīzāk atbaidīs vecākus no iesaistīšanās, nekā rosinās darboties.


Jautājumus un izbrīnu var izraisīt vecāku atbildība - brīvprātīgais darbs skolā.
Atbilde meklējama cilvēka psiholoģijā. MĒS MĪLAM TOS, KAM MĒS DODAM, NEVIS TOS, KAS DOD MUMS! Šis ir pamatā visām attiecībām. Reizēm mēs gribam dot par daudz, citreiz neprotam ņemt. Pavērojiet kā mainās vecāku attieksme pret skolu, ja jums izdodas iesaistīt (nevis piespiest) vecākus atnākt palīdzēt izdarīt ko vērtīgu. Klases vecāku sapulces, kur vecāki ir pasīvi vērotāji var maz palīdzēt veicināt sadarbību un iesaisti.

Pasaules pieredze atbildību iedzīvināšanai

Tā kā šī ir aktuāla tēma visā pasaulē, tad ir uzkrājusies arī neliela pieredze.
  • Itālijā ir likums (DPR 235/97), kas paredz noslēgt līgumu starp skolu un ģimeni par līdzatbildībām izglītības procesā. Lai gan likums ir spēkā jau pasen, pētījumi (M.C. Matteucci (2016) "Responsibility For School Outcomes: Teachers’, Students’ And Parents’ Point Of View") liecina, ka tas visbiežāk ir formāls process, kura laikā noslēgtā līguma saturu zina un ievēro vien daži. Kā vienmēr, likumu var uzrakstīt, bet rezultāts būs atkarīgs no konkrētām iesaistītajām personām un atbildības uzņemšanās.
  • Anglijā izdotas vadlīnijas (2015), kur ir ieteikums slēgt atbildību līgumus. Šobrīd gan vēl nav zināms, kādā mērā šie ieteikumi tiek realizēti, bet ir vērts atcerēties, ka ASV un Anglijas labākās privātskolas slēdz atbildību līgumus jau krietni sen un tiek strikti sekots, lai līgumi tiktu ievēroti.
  • Latvijā MK noteikumos nekas nav teikts, viss ir izglītības iestādes izvēle. Es šobrīd nezinu, kuras skolas darba kārtības noteikumos būtu atbildību sadaļa. Bez tam, visbiežāk sākotnēji parakstītos noteikumus skolas var mainīt bez saskaņošanas ar vecākiem un atkārtotas noteikumu parakstīšanas.
Šis ir atvērts jautājums, par kuru būtu jādomā ikvienas Latvijas skolas vadībai.

Metode: Kā skolēniem mācīt atbildību

Šī nav zinātniski pētīta un apstiprināta metode. Tā ir radusies manu vērojumu un pieredzes rezultātā, gan audzinot savas trīs meitenes, gan arī strādājot skolā.

Viena no biežākajām situācijām skolā ir, ka bērni kaut ko sadara, tad iejaucas skolotāji un jautā - Kas te notiek? Bērni viens otru pārrunādami stāsta "VIŅS(A) darīja... " to vai citu nedarbu. Mēs, pieaugušie, visbiežāk cenšamies šos stāstus noklausīties un izdibināt savu patiesību. Tas nestrādā. Te nav ne kripatiņas no atbildības, bet gan tiek iesēta mobinga sēkla.

Ieteikums ir ļaut/likt bērniem stāstīt tikai par sevi, savām darbībām un lēmumiem. Vienmēr ir jāsāk ar "ES". Ko "ES" darīju, darīju, redzēju, dzirdēju, teicu, jutu, un kādu lēmumu šajā situācijā pieņēmu.
Mani vērojumi liecina, ka bērniem nebūt negribas būt palaidņiem un stāstīt par sevi un savām muļķīgajām rīcībām. Apmēram pusgada laikā, katru reizi stingri ievērojot šādu situāciju analīzes modeli, skolēni kļūst daudz atbildīgāki par saviem vārdiem un darbiem.

Būsi atbildīgi :)
Silvija




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana