vēl nedaudz par sociāli emocionālo mācīšanos

Kāds es esmu?

Šis ir jautājums atbildes uz kuru vajadzētu rast sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) programmās. Projektā Skola2030 šī tēma ir iekļauta Sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Te gan uzsvars ir likts uz emociju atpazīšanu, nevis uz savas emocionālās bāzes attīstīšanu. Vēl skumjāk kļūst noskatoties vebināru Aktualitātes mācību saturā: sociālā un pilsoniskā mācību joma. Lai gan vebināra sākumā tiek nosaukti jomas mērķi, tai skaitā: noturīgi sociālie ieradumi, apzinās savu rīcību un sekas, u.c., tālākais stāsts ir par vēstures mācīšanu. Esmu diezgan droša, ka vēstures skolotāji jau gana labi prot gan apvienot Latvijas un Pasaules vēsturi, gan palīdzēt skolēniem izprast vēsturisko liecību kvalitāti. Par SEM mācīšanu, diemžēl, tur nebija ne vārda.
Manuprāt, tas nav pietiekami. Tikai atpazīšana apstājas pie bieži dzirdētā "tāds es esmu", "man tas gēnos ielikts", "...zvaigznēs ierakstīts", "karmiskais liktenis" vai "dzimtas senču kods"...

Cilvēks var veidot sevi. Kaut vai atceramies metodes, kā atbrīvoties no fobijām (gūstot pozitīvu pieredzi par iepriekš negatīvām reakcijām), vai krīzes psiholoģijas metodes (pieņemt, atlaist un doties tālāk). Lai arī mēs vēl nesaprotam kā īsti darbojas mūsu limbiskā (emociju) sistēma, mēs jau varam izmantot vērojumos iegūto pieredzi un mācīties izkopt tās emocijas, kas dara mūs laimīgus, labestīgus un darbīgus.

SEM jaunākie pētījumi

Pateicoties Laurenču sākumskolas aicinājumam tikties ar vecākiem un skolotājiem un runāt tieši par sociāli emocionālo mācīšanos, vēlreiz izskatīju pasaules pieredzi. Te vairs neminēšu iepriekš aprakstīto ko mācīt un kā mācīt, bet parunāsim vairāk par vidi, kas veicina sociāli emocionālo mācīšanos.

Viens no šobrīd populārākajiem un biežāk lietotajiem SEM mācīšanas modeļiem ir Fox, Dunlap, Hemmeter, Joseph & Strain, 2003. gadā publicētā Mācīšanās piramīda. Pavisam nesen (2016.g.) ir veikti arī citu autoru pētījumi par šī modeļa lietderīgumu, ieskaitot bērnus ar uzvedības traucējumiem. Vairāk par modeli var lasīt pyramidmodel.org vai csefel.vanderbilt.edu.

 

Pilnīgi piekrītu autoriem, ka emociju mācīšanās ir jāsāk no pamata līmeņiem. Ir jāsāk ar vides un mācīšanās nepieciešamības veidošanu, nevis ar individualizētu iejaukšanos, kā tas notiek pašreiz. Pašreiz sociālie darbinieki strādā ar tiem bērniem, kam ir lielas problēmas, un gandrīz tikai tad, kad uzvedība jau ir radījusi negatīvas sekas. Tā ir kā cīnīšanās ar tumsu, tā vietā, lai ieslēgtu gaismu. Tikai mērķtiecīga un apzināta kopāmācīšanās var veidot vidi, kurā cilvēks var droši riskēt mainīt sevi un savas emocijas. Vides veidošanā noteicošā loma ir SKOLOTĀJAM!

. . .

ja kaut viens cilvēks uz pasaules zinātu tos burvju vārdus, kas liktu skolotājiem "paskatīties spogulī" un sākt strādāt ar sevi, savām īpašībām un ieradumiem, tad šie vārdi jau sen būti izteikti. Mums ir izcili skolotāji, ar kuriem draugos ir visi bērni un, kuru mācību priekšmetus bērni mīl un tos mācās. Diemžēl vairākums ir tādi, kuri bērnos, kā savu atspulgu spogulī, redz nepaklausīgu jauno paaudzi (pašu nespēju pieņemt pārmaiņas), agresīvu jaunatni (savas neizkoptās emocijas), koncentrēties nespējīgus skolēnus (savu nemācēšanu klausīties) un daudzas citas sevī attīstāmās sociāli emocionālās prasmes. Vidē, kur dominē šādi skolotāji, bērni nespēs attīstīt sevi, vismaz ne mazākajās klasēs, kur noteicošā loma ir videi.

Lai mums izdodas apzināties un saprast, ka jautājums "Kāds es esmu?" ir līdzsvarā ar "Kas es esmu?"!