2017. gada 11. okt.

(4f) Ideālais skolotājs!?

Skolēni (un ne tikai skolēni) piedāvā vērtēt skolotājus, bet kādam ir jābūt ideālam skolotājam? Šis ir jautājums, ko daudzi centušies atbildēt, bet nekad nav bijis vienots viedoklis.
Manuprāt, viena no pēdējo laiku labākajām grāmatām par šo tēmu ir Alan Mortiboys (2005. & 2012.g.) “Teaching with Emotional Intelligence: A Step-by-step Guide for Higher and Further Education Professionals”. Autors raksta: 

"Tradicionāli skolotājs nodarbībās dod divas skolēniem noderīgas lietas. Viena no tām ir priekšmeta ekspertīze, neatkarīgi no tā, vai tā ir matemātika, biznesa vadība vai Thomas Hardy romāni. Otra ir zināšanas par mācīšanas un mācīšanās metodēm -  pedagoģiju, piemēram, kā strukturēt prezentēto saturu, kā sekmēt audzēkņu līdzdalību, materiālu izmantošanu un tā tālāk. Es iesaku emocionālo inteliģenci par neatzītu trešo komponenti, ko skolotājs var piedāvāt skolēniem".

Es pilnībā piekrītu Mortiboys viedoklim. Ir neiedomājami cerēt, ka emocionāli nestabila personība pratīs atbalstīt emocionāli stabilas personības attīstības procesu. Tieši par šī trešā aspekta būtību, dažādām metodēm un aktivitātēm, kas palīdz kļūt par emocionāli inteliģentu skolotāju šajā grāmatā ir runa.

Jau izlasot vien nodaļu nosaukumus, var daudz ko apzināties un piedomāt plānojot un vadot mācību stundu:
  • Kāda ir jūsu attieksme pret saviem skolēniem?
  • Emocionālās vides plānošana
  • Studentu fiziskās pieredzes plānošana
  • Darbs ar jūsu audzēkņu vēlmēm
  • Atsevišķu audzēkņu atzīšana
  • Ieklausīšanās audzēkņos
  • Indivīdu un grupu izjūtu izpratne un reaģēšana
  • Atbildes uz studējošo komentāriem un jautājumiem
  • Izpratne par sevi kā skolotāju
  • Savu aizspriedumu un vēlmju atzīšana
  • Jūsu neverbālā komunikācija
  • Savu sajūtu atzīšana un apstrādāšana
  • Kā atklāt savas sajūtas skolēniem?
Grāmatā ir testi sevis izvērtēšanai un aktivitātes jaunu iemaņu trenēšanai. Tā ir labs palīgs gan skolotājiem, kas izvēlas vienatnē strādāt pašiem ar sevi, gan skolotāju mācīšanās grupām kā vadlīnijas, gan arī kursu organizētājiem, lai atbalstītu skolotājus.

Kas pietrūkst?

Skola nav "oāze tuksnesī". Bērni un jaunieši mācās arī uz ielas, sabiedrībā un mājās. Ko darīt, ja vecāki uzskata, ka bērna zināšanas ir skolas problēmas, ka matemātika (vai kāds cits priekšmets) nav jāzina visiem, ka ne jau skolotājs būs tas, kas mācīs viņa bērnu kā dzīvot... Šādos brīžos apzinos, ka mani vārdi un vislabākie nodomi ir kā "rasa tuksneša smiltīs". Šobrīd man nav zināšanu un prasmju kā rīkoties, arī nekādu labu grāmatu vai pētījumu vēl neesmu atradusi, vien varu cerēt, ka arī tas "piliens", ko varu dot, nākotnē raisīs pārdomas jauniešos pašos. Varbūt kādam ir kādi labi ieteikumi?

"Pankūkas otra puse"

Vienlaikus ir jāatzīst, ka eksistē arī cits viedoklis. Grieķijas zinātņu doktors matemātikā Costas Drossos saka: 

"Es nezinu, vai eksistē "ideāli" skolotāji. Tātad patiesais jautājums ir par to, kā izvēlēties skolotājus. Ir zināms, ka slikts skolotājs ir un paliks slikts, neatkarīgi no viņa apmācības. Apmācība var vien padarīt viņu pieņemamāku. Tādējādi problēmu var atrisināt ar "talantu medībām" un pēc tam dot viņiem atbilstošu apmācību."  

Manuprāt, šis ir pārlieku pesimistisks viedoklis. Ja es kā skolotāja nespēju ticēt, ka cilvēks aug un mainās, ja es nespēju mainīties pati, tad skola nav īstā darbavieta. Protams, katrā no mums ir nemainīgā daļa, bet ārpus tās ir daudz un dažādas iespējas attīstīt sevi un savas varēšanas... lai tikai gribēšana būtu.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana