2020. gada 29. janv.

Intervija žurnālā "Skolas vārds"

Sveiciens visiem lasītājiem! :)

Jau kādu laiku atpakaļ bija šī intervija. Tā kā žurnāls šobrīd ir brīvi pieejams (https://e-biblioteka.liepu.lv/magazine/download/240), atļaujos pārpublicēt to šeit. Manuprāt, žurnālistei Ilzei Polei labi izdevās apkopot idejas, ko vēlējos popularizēt. Lai gan skolā nestrādāju un arī minētie kritiskās domāšanas kursi jau sen beigušies, dzīvoju līdzi šai tēmai un labprāt piedalos, ja uzaicina uz kādu dialogu, diskusiju vai treniņu.




2019. gada 18. apr.

Pētījums par iekļaujošo izglītību, jeb kodu bērniem


Iesaku izlasīt visiem, kam nākas saskarties ar šo jautājumu. Tas gan ir publicēts 2014.gadā un par situāciju UK, bet tur ir ļoti smuki apkopotas problēmas un iespējamie ietekmes faktori.

Lai veicas visos darbos!

http://maximisingtas.co.uk/assets/content/worldsapart.pdf

2019. gada 9. marts

Emociju garša - pieredzes stāsts

Ak šīs emocijas... tās var mūs gan celt, gan iznīcināt. Vismaz par sevi varu teikt, ka esmu tās izdzīvojusi ļoti plašā spektrā. Ja man šodien kāds saka, ka esmu emocionāli neietekmējama, tad tas tomēr ir mācību sasniegums, nevis iedzimts "autisms". ...un neietekmējama joprojām tomēr neesmu.
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...

Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.

Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.

Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.

Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.

Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.

Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".

Ar mīlestību,
Silvija




2019. gada 23. febr.

vēl nedaudz par sociāli emocionālo mācīšanos

Kāds es esmu?

Šis ir jautājums atbildes uz kuru vajadzētu rast sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) programmās. Projektā Skola2030 šī tēma ir iekļauta Sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Te gan uzsvars ir likts uz emociju atpazīšanu, nevis uz savas emocionālās bāzes attīstīšanu. Vēl skumjāk kļūst noskatoties vebināru Aktualitātes mācību saturā: sociālā un pilsoniskā mācību joma. Lai gan vebināra sākumā tiek nosaukti jomas mērķi, tai skaitā: noturīgi sociālie ieradumi, apzinās savu rīcību un sekas, u.c., tālākais stāsts ir par vēstures mācīšanu. Esmu diezgan droša, ka vēstures skolotāji jau gana labi prot gan apvienot Latvijas un Pasaules vēsturi, gan palīdzēt skolēniem izprast vēsturisko liecību kvalitāti. Par SEM mācīšanu, diemžēl, tur nebija ne vārda.
Manuprāt, tas nav pietiekami. Tikai atpazīšana apstājas pie bieži dzirdētā "tāds es esmu", "man tas gēnos ielikts", "...zvaigznēs ierakstīts", "karmiskais liktenis" vai "dzimtas senču kods"...

Cilvēks var veidot sevi. Kaut vai atceramies metodes, kā atbrīvoties no fobijām (gūstot pozitīvu pieredzi par iepriekš negatīvām reakcijām), vai krīzes psiholoģijas metodes (pieņemt, atlaist un doties tālāk). Lai arī mēs vēl nesaprotam kā īsti darbojas mūsu limbiskā (emociju) sistēma, mēs jau varam izmantot vērojumos iegūto pieredzi un mācīties izkopt tās emocijas, kas dara mūs laimīgus, labestīgus un darbīgus.

SEM jaunākie pētījumi

Pateicoties Laurenču sākumskolas aicinājumam tikties ar vecākiem un skolotājiem un runāt tieši par sociāli emocionālo mācīšanos, vēlreiz izskatīju pasaules pieredzi. Te vairs neminēšu iepriekš aprakstīto ko mācīt un kā mācīt, bet parunāsim vairāk par vidi, kas veicina sociāli emocionālo mācīšanos.

Viens no šobrīd populārākajiem un biežāk lietotajiem SEM mācīšanas modeļiem ir Fox, Dunlap, Hemmeter, Joseph & Strain, 2003. gadā publicētā Mācīšanās piramīda. Pavisam nesen (2016.g.) ir veikti arī citu autoru pētījumi par šī modeļa lietderīgumu, ieskaitot bērnus ar uzvedības traucējumiem. Vairāk par modeli var lasīt pyramidmodel.org vai csefel.vanderbilt.edu.

Pilnīgi piekrītu autoriem, ka emociju mācīšanās ir jāsāk no pamata līmeņiem. Ir jāsāk ar vides un mācīšanās nepieciešamības veidošanu, nevis ar individualizētu iejaukšanos, kā tas notiek pašreiz. Pašreiz sociālie darbinieki strādā ar tiem bērniem, kam ir lielas problēmas, un gandrīz tikai tad, kad uzvedība jau ir radījusi negatīvas sekas. Tā ir kā cīnīšanās ar tumsu, tā vietā, lai ieslēgtu gaismu. Tikai mērķtiecīga un apzināta kopāmācīšanās var veidot vidi, kurā cilvēks var droši riskēt mainīt sevi un savas emocijas. Vides veidošanā noteicošā loma ir SKOLOTĀJAM!

. . .

ja kaut viens cilvēks uz pasaules zinātu tos burvju vārdus, kas liktu skolotājiem "paskatīties spogulī" un sākt strādāt ar sevi, savām īpašībām un ieradumiem, tad šie vārdi jau sen būti izteikti. Mums ir izcili skolotāji, ar kuriem draugos ir visi bērni un, kuru mācību priekšmetus bērni mīl un tos mācās. Diemžēl vairākums ir tādi, kuri bērnos, kā savu atspulgu spogulī, redz nepaklausīgu jauno paaudzi (pašu nespēju pieņemt pārmaiņas), agresīvu jaunatni (savas neizkoptās emocijas), koncentrēties nespējīgus skolēnus (savu nemācēšanu klausīties) un daudzas citas sevī attīstāmās sociāli emocionālās prasmes. Vidē, kur dominē šādi skolotāji, bērni nespēs attīstīt sevi, vismaz ne mazākajās klasēs, kur noteicošā loma ir videi.

Lai mums izdodas apzināties un saprast, ka jautājums "Kāds es esmu?" ir līdzsvarā ar "Kas es esmu?"!




2018. gada 8. dec.

ATBILDĪBAS mācību procesā

Viena no šobrīd attīstīto valstu aktuālajām izglītības tēmām ir atbildības. Kam un kādā mērā ir jāuzņemas atbildība par dažādām izglītības jomām un funkcijām.

Sakot paldies Laurenču sākumskolas skolotājiem, kas uzdeva šo jautājumu, īsi aprakstīšu redzējumu, ko ieguvu strukturējot dažādos pētījumu rezultātus.

Ko saprotam ar vārdu “atbildība”?

Visbiežāk ar vārdu "atbildīgs" mēs saprotam, ka ir kāds "rūķītis", kurš visu zinās, organizēs un visus motivēs, lai iegūtu rezultātu. Kādreiz arī mana pārspīlētā atbildības sajūta lika man skriet līdz spēku izsīkumam un fiziskai un psiholoģiskai izdegšanai. "Viens nav karotājs", ikvienā neelementārā aktivitātē ir iesaistīti vairāki. Ir vismaz vēl tie, kam ir vajadzīgs rezultāts un, kas tiek ietekmēti rezultāta sasniegšanas laikā. Līdz ar to uz atbildību ir jāskatās kā uz vairāku cilvēku sadarbību, nevis tikai viena cilvēka veiksmīgu vai mazāk veiksmīgu darbību un attieksmi.

Jebkuru uzliktu atbildību cilvēks redz kā pienākumu un rezultāts būs atkarīgs no attieksmes un piepūles ar kādu šis pienākums tiks veikts. Nereti šādos gadījumos mēs izdegam pirms darbs ir izdarīts. Vien tad, kad cilvēks no sirds uzņemas atbildību un dod iespēju būt citiem līdzatbildīgiem var būt radoša sadarbība un ilgtermiņa rezultāti.

Visiem iesaistītajiem vajadzētu justies līdzatbildīgiem un sadarboties, bet mēs reti vai nekad domājam šādās kategorijās. Mēs labprātāk sakām "tā nav mana atbildība" un nopeļam iniciatīvas autorus un darītājus. Bez tam, visbiežāk Atbildīgais un Ietekmētais redz atbildības portfeli ļoti atšķirīgi. Kas vienam šķiet būtiski, tas otra skatījumā var būt kā pēdējā prioritāte.

Zinot šo, var itin viegli ieraudzīt, ka rezultāts būs atkarīgs ne vien no katra cilvēka personiskā ieguldījuma, bet galvenokārt tomēr no spējas sadarboties un iesaistīšanās procesā.

Atbildību modelis mācību procesā

K. Helker, M. Wosnitza (2014) pētīja kas un par ko ir atbildīgi mācību procesā. Kā pētījuma rezultātu viņi piedāvā atbildību modeli un arī atbildību sarakstus, kas būtu jāuzņemas katram no iesaistītajiem.

Lai izprastu dažādās atbildības un spētu tās uzņemties, ir jāizskata visas dažādās kombinācijas. Jāatceras arī, ka bez šīm galvenajām iesaistītajām personām vēl ir arī institūciju ierēdņi, draugi, kaimiņi un citi līdzcilvēki.

Būtiski ir atcerēties, ka pieaugot skolēnu vecumam, vecāku atbildības samazinās, bet skolēnu – palielinās, jo, saskaņā ar neirologu pētījumiem, cilvēka vadības funkciju bloks smadzenēs nobriest tikai ~10 gadu vecumā. Tas gan nenozīmē, ka bērnam nav jāmāca atbildība līdz šim vecumam. Vien jāatceras, ka viņš spēs uzņemties atbildību par ļoti precīzi definētām lietām, piemēram, vakarā izmazgāt zobus, starpbrīdī nolikt uz galda visus nākamajai stundai nepieciešamos piederumus, utt. Prasīt, lai bērns uzņemtos atbildību par zināšanu uzkrāšanu ir bezatbildīgi no pieaugušo puses. Bērns nesapratīs, ko īsti no viņa prasa un sekas būs atkarīgas no mazā cilvēka emocionālās stabilitātes.

Galvenās skolotāju un vecāku atbildības

Atļaušos atkārtoties, ka visās šajās atbildībās ir iesaistīti gan skolotāji, gan arī vecāki. Var jautāt, kā gan vecāki var būt līdzatbildīgi par mācību satura un metodikas zināšanām. Atbilde ir "var gan". Kā vecāks es varu būt vai nu kontrolieris un izmaiņu rosinātājs, vai arī paļauties un atbalstīt skolotāju. Abos gadījumos tā ir aktīva iesaiste, nevis vienaldzība vai noliegšana. Līdzīgi skolotāji ir līdzatbildīgi par vecāku iesaistīšanos mājas mācību aktivitāšu atbalstīšanā. Nesaprotami uzdevumi un bezjēdzīgas prasības drīzāk atbaidīs vecākus no iesaistīšanās, nekā rosinās darboties.


Jautājumus un izbrīnu var izraisīt vecāku atbildība - brīvprātīgais darbs skolā.
Atbilde meklējama cilvēka psiholoģijā. MĒS MĪLAM TOS, KAM MĒS DODAM, NEVIS TOS, KAS DOD MUMS! Šis ir pamatā visām attiecībām. Reizēm mēs gribam dot par daudz, citreiz neprotam ņemt. Pavērojiet kā mainās vecāku attieksme pret skolu, ja jums izdodas iesaistīt (nevis piespiest) vecākus atnākt palīdzēt izdarīt ko vērtīgu. Klases vecāku sapulces, kur vecāki ir pasīvi vērotāji var maz palīdzēt veicināt sadarbību un iesaisti.

Pasaules pieredze atbildību iedzīvināšanai

Tā kā šī ir aktuāla tēma visā pasaulē, tad ir uzkrājusies arī neliela pieredze.
  • Itālijā ir likums (DPR 235/97), kas paredz noslēgt līgumu starp skolu un ģimeni par līdzatbildībām izglītības procesā. Lai gan likums ir spēkā jau pasen, pētījumi (M.C. Matteucci (2016) "Responsibility For School Outcomes: Teachers’, Students’ And Parents’ Point Of View") liecina, ka tas visbiežāk ir formāls process, kura laikā noslēgtā līguma saturu zina un ievēro vien daži. Kā vienmēr, likumu var uzrakstīt, bet rezultāts būs atkarīgs no konkrētām iesaistītajām personām un atbildības uzņemšanās.
  • Anglijā izdotas vadlīnijas (2015), kur ir ieteikums slēgt atbildību līgumus. Šobrīd gan vēl nav zināms, kādā mērā šie ieteikumi tiek realizēti, bet ir vērts atcerēties, ka ASV un Anglijas labākās privātskolas slēdz atbildību līgumus jau krietni sen un tiek strikti sekots, lai līgumi tiktu ievēroti.
  • Latvijā MK noteikumos nekas nav teikts, viss ir izglītības iestādes izvēle. Es šobrīd nezinu, kuras skolas darba kārtības noteikumos būtu atbildību sadaļa. Bez tam, visbiežāk sākotnēji parakstītos noteikumus skolas var mainīt bez saskaņošanas ar vecākiem un atkārtotas noteikumu parakstīšanas.
Šis ir atvērts jautājums, par kuru būtu jādomā ikvienas Latvijas skolas vadībai.

Metode: Kā skolēniem mācīt atbildību

Šī nav zinātniski pētīta un apstiprināta metode. Tā ir radusies manu vērojumu un pieredzes rezultātā, gan audzinot savas trīs meitenes, gan arī strādājot skolā.

Viena no biežākajām situācijām skolā ir, ka bērni kaut ko sadara, tad iejaucas skolotāji un jautā - Kas te notiek? Bērni viens otru pārrunādami stāsta "VIŅS(A) darīja... " to vai citu nedarbu. Mēs, pieaugušie, visbiežāk cenšamies šos stāstus noklausīties un izdibināt savu patiesību. Tas nestrādā. Te nav ne kripatiņas no atbildības, bet gan tiek iesēta mobinga sēkla.

Ieteikums ir ļaut/likt bērniem stāstīt tikai par sevi, savām darbībām un lēmumiem. Vienmēr ir jāsāk ar "ES". Ko "ES" darīju, darīju, redzēju, dzirdēju, teicu, jutu, un kādu lēmumu šajā situācijā pieņēmu.
Mani vērojumi liecina, ka bērniem nebūt negribas būt palaidņiem un stāstīt par sevi un savām muļķīgajām rīcībām. Apmēram pusgada laikā, katru reizi stingri ievērojot šādu situāciju analīzes modeli, skolēni kļūst daudz atbildīgāki par saviem vārdiem un darbiem.

Būsi atbildīgi :)
Silvija




2018. gada 18. okt.

Kritiskās domāšanas treniņa uzdevumi




Uzdevumi papildināti 2018.11.28.

Kopā ar Rīgas skolu sākumskolu skolotājiem runājam, domājam un mācāmies par kritisko domāšanu. Lai skolotāji varētu attīstīt arī bērnos kritiskās domāšanas prasmes, kopā gatavojam uzdevumus, kurus apkopojam un piedāvājam arī jums.

Uzdevumi ir ievietoti šeit un sakārtoti pa kritiskās domāšanas dimensijām.

Aicinājums arī cietiem skolotājiem gatavot uzdevumus un dalīties ar tiem :)


PALDIES SKOLOTĀJIEM:
Evija Dižūra, Sigita Plotkāne, Solvita Kazaka, Anna Muhina, Ingrīda Kļava, Zoja Artjuševska, Jeļena Šalajeva, Valentīna Vanaga, Gaļina Rešetnikova, Guna Megi, Ilze Buzjuka, Viktorija Skujiņa-Trokša, Inga Čakāne, Nataļja Jeršova, Dace Jaimenkina, Kristīne Gulbe, Indra Adiene, Laima Ceple, Laila Putriņa, Ineta Dūmiņa, Diāna Kirmane,Svetlana Soboļevska, Elīna Magonīte, Tatjana Jakubovska, Laimonis Sprungs, Kristīne Saliņa, Aleksandra Rozlucka, Gunta Sakaviča, Līga Kalniņa, Maija Strode, Ānna Čerņakova-Neimarica, Ilze Judeika, Anita Brūdere, Dace Lāma, O. Konovalova, A. Savicka, A. Šmitausa.


2018. gada 4. jūn.

1.klase 6 gadu vecumā

Pētījums

Pētījums, kas šobrīd ir izņemts no arhīviem kā neētisks, bet savulaik (pag.gadsimta 80-tajos gados) ļoti ietekmēja manu attieksmi pret bērnu audzināšanu un mācīšanu, tika veikts Amerikā, uzreiz pēc Pilsoņu kara. Tajā laikā tur bija tūkstošiem bāreņu un arī tādu bērnu, kuru vecāki paziņoja, ka viņiem nav iespējams rūpēties par saviem bērniem. Grupa pētnieku nolēma veikt pētījumu par to, kā vide un agrīna apmācība ietekmē cilvēka smadzeņu attīstību. Diemžēl nevaru pastāstīt konkrētus ciparus, jo šo rakstu neesmu saglabājusi.

Pētījuma mērķis: Noskaidrot kā bērnu agrīna apmācība ietekmē kognitīvo attīstību.
Tika izvēlēti bāreņi, vecumā no 0 līdz mazajiem padsmitiem, no dažādām sociālajām grupām un rasēm. Visu vecumu grupas tika veidotas no aptuveni vienāda sociālā statusa bērnu sadalījuma. Ar katru bērnu individuāli strādāja skolotāji un audzinātāji. Viena vecuma bērniem tika pielietotas vienādas, vecumam atbilstošas mācību metodes. Vēlāk pētnieki sekoja līdzi šo bērnu dzīves gaitai.
Pētījuma secinājumi: Jo jaunāki bērni tika sākti mācīt, jo labākas kognitīvās spējas viņi uzrādīja un lielāks procents beidza universitātes, tai skaitā prestižās universitātes. Pie tam, šis procents pārsniedza valsts vidējos rādītājus, bet nebija novērotas atšķirības starp sociālajām grupām. Bērni, kurus pastiprināti un mērķtiecīgi sāka apmācīt ~7-10 gadu vecumā uzrādīja valsts vidējos rādītājus.

Tā lūk!
Šis pētījums mani rosināja sastādīt savu meiteņu apmācības programmu un mācīt viņām jau no pirmajām dzīves dienām. Es nezinu, kādi būtu rezultāti, ja es savas meitenes būtu audzinājusi citādi, bet pašreiz esmu gandarīta, ka savulaik veltīju laiku meitenēm, nevis karjerai un naudai.

Ar ko atšķiras bērnudārza apmācība no skolas?

Protams, nav svarīgi kā sauc: skola, bērnudārzs vai mājmācība. Svarīga ir vide (emocionāli droša un atbalstoša) un veids kā mēs palīdzam apgūt jaunas lietas. Ļoti iespējams, ka pats svarīgākais tomēr ir attieksme pret rezultātu. Mūsu bērnudārzos rosina mācīties, kā sekas iegūst "kaut kādus" rezultātus, bet šie rezultāti nav obligāti. Viss atkarīgs no vecākiem, cik svarīgi viņiem ir palīdzēt un atbalstīt savus bērnus un "ielikt šūpulī" darba rezultāta nozīmi un padarītā darba gandarījuma sajūtu.

Skolā ir citādi. Skolai ir prasības un sasniedzamie rezultāti. Tas prasa no bērniem attieksmes maiņu un atbildības uzņemšanos. Nereti tas jau ir par vēlu, jo ir izveidojušies pietiekami stabili ieradumi- izvairīties, paslinkot, paniekoties...

Protams, ir ģimenes, kur bērni tiek apzināti ,vecumam atbilstoši, mācīti un radināti uzņemties atbildību par saviem darbiem un nedarbiem jau agrīnā vecumā, bet tādu ģimeņu tomēr nav vairākums.

Sākt skolu 6-os gados - kāpēc nobalsoja PRET


Šobrīd neviens no Skola2030 projekta dalībniekiem neapstrīd to, ka pašreizējā 1.klases programma nav atbilstoša sešgadniekiem. Saturs tika mainīts un arī piemērota vide bija jānodrošina. Ir patiešām grūti izdomāt pamatojumu tam, kāpēc mēs nevaram ļaut saviem bērniem uzsākt mācības laicīgāk.

Daži jautājumi ko pārdomāt.
  1. Vai tāpēc, ka vecākiem ir lielāks pienākums sekot bērnu mācībām skolā nekā bērnudārzā?
  2. Vai tāpēc, ka politiķiem vajadzēja "savākt balsis", jo to, kam "viss ir slikti" ir vairāk nekā to, kas ir gatavi uzlabot lietas?
  3. Vai tāpēc, ka kāds ar savu viedokli tādā veidā spēj nokļūt uz "lielās skatuves"?
  4. Vai tāpēc, ka pašvaldības nav gatavas mazliet pārveidot savu bērnudārzu vai skolu telpas?
  5. Vai tāpēc, ka skolotāji nav gatavi mācīties darot un izrādīt iniciatīvu (kā to prasa kompetenču pieeja), bet gaida brīdi, kad viss tiks piegādāts "no augšas" un tad paklausīgi izpildīs, neuzņemoties nekādu atbildību?
  6. Vai tāpēc, ka skolu direktoriem ir tikai formāla loma, nevis patiesa interese un atbildība, par mūsu bērnu zināšanām?
  7. Vai tāpēc, ka Latvijā ir vairāk čīkstētāju nekā darītāju?
  8. Vai varbūt tomēr atzīt, ka Koula aksioma ir patiesa: "Kopējā saprāta summa uz planētas ir pastāvīgs lielums, bet iedzīvotāju skaits aug..."?

Skumji :( 

...līdz ar šo balsojumu arī nākamgad nevarēs uzsākt citādu apmācību, jo tagad vēlreiz nāksies pārstrādāt mācību saturu. Tam tomēr ir jāatbilst vidējam vecuma grupas spēju līmenim.



2018. gada 11. marts

Kāpēc ir jāturpina kompetenču projekts? ...jeb, kas vajadzīgs IT biznesam

Jā, šī kājas atraušana no zemes (par soli to vēl nevar saukt) ir bijusi nejēdzīgi grūta, samocīta un līdz galam nesaprasta. Ķermenis sāk zaudēt līdzsvaru, jo nav skaidrs, kur to "kāju tālāk likt pie zemes". Bet ir jāturpina, ir jāturpina meklēt to "mazo cinīti lielajā purvā", lai virzītos uz priekšu. Paliekot uz vietas, mēs nogrimsim.
  Foto: www.panoramio.com/user/1946042

Kāpēc es aizstāvu kompetenču izglītības modeli? Tas ir gluži kā ar demokrātiju, nav perfekti, bet neviens nav neko labāku izdomājis. Kompetenču pieeja izglītībā ir vienīgais man zināmais modelis, kam pamatā ir nevis solā pavadītās stundas un atmiņā paturēto "dzejolīšu skaits", bet gan spēja saprast, domāt un būt.

Šodienas stāsts būs par to, kāpēc IT industrija gaida pārmaiņas izglītības sistēmā. Domāju, ka arī daudzu citu industriju kolēģi atzīs, ka īsti labi nav.

Ko jāprot IT nozares darbiniekiem?

Šis ir mans viedoklis, kura pārbaudīšanai nav veikts viens dziļš un zinātniski pamatots pētījums, bet ir radies balstoties uz pieredzes vērojumiem un daudzu citu pētnieku darbiem.

Manuprāt tās ir 5 galvenās prasmes (kārtība nav svarīga).
  1. Spēja darboties precīzi.
  2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.
  3. Loģiskā domāšana.
  4. Laterālā domāšana.
  5. Spēja veidot algoritmus.
Strādājot IT biznesā, jau vairākus gadus atpakaļ dabiski radās vēlme saprast, kā atlasīt darbiniekus, kam šīs prasmes ir apgūtas. Tā radās tests, par kura rezultātiem pāris dienas atpakaļ "paraudāju" FB. Piebildīšu, ka visas šīs prasmes ir apgūstamas un nav nekāda "raķešu zinātne". Domāšanas metodes ir mācāmas līdzīgi kā lasīšana un rakstīšana. Te ir gan elementi, gan darbības principi, vien katram pašam atklāt tos var nebūt viegli. Gluži kā alfabētu, ne katrs var izdomāt, bet lasīt tomēr var.

1. Spēja darboties precīzi

Datoram pašam par sevi nepiemīt intelekts, arī ne mākslīgais. Ir jāspēj pievērst uzmanība un precīzi apstrādāt visas depaļas un sīkumus. Tieši dažādo sīkumu/variantu/kļūdu apstrādes kodēšana aizņem lielāko daļu programmētāja darbalaika. Analītiķim ir jāvar paredzēt tie, vadītājam ieplānot laiku, testētājam visu pārbaudīt... Tam, kurš grib "visam nobraukt pa virsu", ir jāmeklē citas darbavietas. Ja tas tā nenotiek, tad rodas "e-veselības, EDSi, skola.lv'...". Vai atcerieties, ko teica dziesmusvētku biļešu pārdevēji pēc notikušā? -"Mēs nebijām paredzējuši". Ja vien būtu veltījuši mazliet vairāk laika, tad pavisam vienkārši varēja rādīt elektroniskās rindas numuru, nevis nebeidzamo saulīti. Programmētāji, kas veidoja risinājumu, neveltīja pietiekami daudz uzmanības šai detaļai un mēs visi baudījām "augļus". Un šādu "sīkumu" ir nebeidzami daudz.

Nav viegli rast veidu, kā pārbaudīt šo prasmi. Es izvēlējos skatīties, kā tiek risināti skaitliskie uzdevumi izmantojot kalkulatoru. Tur ir jāspēj pārliecināties, ka nospiesta pareizā poga un padomāt vismaz tik daudz, ka veikalā var nopirkt 3 rotaļlietas, nevis 3,7. Ir ļoti skumji redzēt, ka arī šis sīkums ir par grūtu kādam, kurš sevi pozicionē kā IT nozares darbinieku. Tā kā mēs izstrādājam ļoti daudz skaitlisko datu apstrādes un analīzes aplikācijas, tad vajag, lai darbinieki saprastu daļas un procentus. ...pietrūkst vārdu, lai raksturotu situāciju... tāpēc jau ātrie milzprocentu kredīti plaukst un zeļ Latvijā... 

2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.

Sīkumu skaitu var samazināt, ja izdomā vispārīgu risinājumu, kas ietver sevī pietiekami daudz situācijas. Ir vajadzīga spēja domāt abstrakti. Labākais veids kā skolā apgūt šo prasmi ir risināt algebriskos uzdevumus. Tas nenozīmē pielietot formulas (kā šis skolas kurss visbiežāk tiek pasniegts), bet gan izprast vispārīgas situācijas, modelēt/zīmēt struktūras un spēt "atklāt formulas". Padomājiet, kādā veidā jums tika mācīta algebra?

Ir ļoti daudz problēmuzdevumi, ko vieglāk atrisināt vispārīgi un tikai tad pārbaudīt vai konkrētā situācija pieder atrisinājumu kopai. Tā kā testa uzdevumos nekāda formula nav dota, tad ļoti, ļoti daudzi labprātāk izvēlas "mini un pārbaudi" metodi. Šī metode arī ir ļoti derīga, bet reti pielietojama programmēšanā. Slikti, ka ir daudzi, kas tikai min, bet pārbaudes neveic. Domāju, ka tas ir tik plaši pielietoto atbildes izvēles testu rezultāts. Jaunieši ir iemācījušies "ieķeksēt" kādu no atbildēm uz labu laimi. IT industrijā tas ir pilnīgi nederīgi.


3. Loģiskā domāšana

Vienkāršiem vārdiem šo domāšanas metodi var aprakstīt kā secīgu pamatojumu veikšanu, balstoties uz loģikas likumiem. Vismaz tik daudz kā UN, VAI, JA-TAD un NE likumi būtu jāzina katram. Ne jau šie likumi ir sarežģīti, bet gan iztrūkstošais pieradums meklēt loģiskās ķēdes, ieraudzīt to "mazo akmentiņu", kas spēj būtiski ietekmēt plūdumu,  un redzēt, kā iepriekšējais solis ietekmē nākamo, rada vislielākās problēmas. Jāatzīst, ka pati tā arī nespēju ieraudzīt skolas kursā, kad un kādā veidā skolēniem tiek mācīta loģiskā domāšana. Tas ir atstāts katra paša ziņā. Tie, kas neizvēlas papildus mācīties matemātikas neklātienes skolā vai nemeklē citas iespējas, paliek to 98% (tenko, ka Einšteins tā teicis) cilvēku grupā, kam "Einšteina uzdevums" ir neatrisināms. Man ir klusā cerība, ka kompetenču izglītība tomēr uzliktu par pienākumu mācīt jauniešiem loģisko domāšanu.

Testa rezultāti rāda, ka tomēr mazliet vairāk nekā 2% IT nozarē strādājošie labprāt risina loģikas uzdevumus. Rezultāti gan vēl ir tālu no vēlamā. Arī šajā uzdevumu grupā parādās pārlieku daudz minējumi, piedevām neloģiski un nesaistīti ar uzdevumu nosacījumiem. Ja izdodas atrast "nākamo skaitli rindā", tad trīs secīgus pamatojumus atrast vien retajam izdodas.

4. Laterālā domāšana

Nereti laterālā domāšana tiek saprasta kā radošā domāšana vai "ārpuskastes domāšana". Šī termina autors ar jēdzienu ir aprakstījis radošās domāšanas veidu, kas vajadzīgs kādas nestandarta problēmas atrisināšanai, un kuras laikā ir jāņem vērā iemesli un faktori (lv.wikipedia.org/wiki/Laterāla_domāšana). Šo domāšanas veidu/metodi nemāca ne skolā ne arī augstskolā. ...bet to izcili iemāca improvizācijas teātris, kur katrs scenārija solis nav iepriekšdefinēts, bet ir jāvar uztvert domu no pusvārda un ātri jāreaģē veidā, kas dod turpinājumu. Nav grūti uzminēt, ka vienīgais cilvēks, kas visus šī tipa uzdevumus atrisināja pilnīgi pareizi, darbojas improvizāciju teātrī.

Pilnīgi droši varu teikt, ka lielākā daļa prot atrast dažādus patiešām oriģinālus risinājumus. Mūsu jaunieši ir radoši. Vēl būtu jāiemācās apzināties, vai piedāvātais "radošums" risina šo nestandarta problēmu.

5. Spēja veidot algoritmus

Lai arī objektu orientētā programmēšana vairāk līdzinās "staigāšanai pa noliktavu un vajadzīgo preču izvelēšanos", tas neatbrīvo no pienākuma izvēlēties vajadzīgo ceļu. Diemžēl, dažādās gatavās programmēšanas vides ir "izspiedušas no tirgus" algoritmu zīmēšanu. Es biju kļūdaini iedomājusies, ka šī tipa uzdevumos būs visizcilākie rezultāti IT cilvēkiem. Tā tomēr ir mūsu ikdiena. Izrādījā, ka te ir visvājākie rezultāti. Cien. augstskolu pasniedzēji, lūdzu māciet studentiem veidot algoritmus... vai arī godīgi pasakiet, ka jūs nodarbojaties tikai un vienīgi ar wordpress web-lapu ražotāju sagatavošanu.

Kopsavilkums

Populārākās un labāk pielietotās prasmes (testa rezultāti, kopā 100%).
  1. Skaitliskie uzdevumi, izmantojot kalkulatoru - 42,4%
  2. Laterālā/radošā tipa uzdevumi - 32,3%
  3. Algebriskie/teksta uzdevumi, vispārīgu risinājumu meklēšana - 9,4%
  4. Loģiskās domāšanas uzdevumi  - 8,2%
  5. Dažādu algoritmu veidošana - 7,7%
Visticamāk, ja STEM testos uzdevumus grupētu pēc šiem pašiem principiem, rezultāts nebūtu ievērojami atšķirīgāks. Dažas grupas gan neparādītos vispār.

Ja mēs gribam, lai mums tik iecienītā, labi apmaksātā un ekonomiski izdevīgā industrija aug, tad sāksim mācīties domāt paši un mācīsim domāt mūsu bērniem. Kompetenču izglītība dod vismaz nelielu grūdienu šajā virzienā. Skolotāji, arī jums būs lielākas algas, ja jūsu audzēkņi spēs to nopelnīt.

***
P.S. Esmu sagatavojusi un dažreiz arī vadu kursu "Domāšanas metodes". Labprāt padalīšos ar materiāliem. Ja ļoti, ļoti gribas, tad kādu kursu varu novadīt. Šobrīd gan laiks ir "lielākā vērtība", bet noteikti centīšos saplānot darbus tā, lai dalītos pieredzē un zināšanās.






2018. gada 10. marts

“Kas skolas beidzējam ir nepieciešams vairāk - zināšanas vai prasmes?” ...vai...

Pārdomas pēc foruma

Es nezinu, kādas atziņas sev guva pasākuma organizētāji, bet man tas atgādināja sen zināmas patiesības par vides/kultūras ietekmi uz ikvienu no mums.
Tātad par to, kādus "banānus" mēs redzam, bet spītīgi "nekāpjam pēc tiem".

Kāpēc?

1. Mēs akli ticam, ka skolai/augstskolai cilvēkbērns ir jāsagatavo dzīvei un, tas nozīmē, ka ir jādabū diploms ... un jo prestižākas skolas diploms, jo labāk.

Kā ir realitātē? "Sarkano" diplomu saņēmēji patiešām ir veiksmīgi pastāvošās sistēmas līderi, bet ko jaunu sasniedz tie, kas skolās bija "nepaklausīgie palaidņi". Viens no foruma dalībniekiem uzsvēra (diemžēl nevaru nosaukt vārdā), ka individuāla mācību satura izvēle (nevis standartizēta programma) ir būtiska izglītības sastāvdaļa. Tobrīd mans vienīgais jautājums bija - Kādā vecumā? Šis jautājums vēlreiz aktualizējās runājot ar vecākiem, kas apgalvoja, ka pamatskolas beidzēji vēl nevarot zināt, ko viņi vēlēsies darīt savā dzīvē, tāpēc specializācija vidusskolas laikā nav atbalstāma.   ...tomēr ... cik daudzi no mums arī pēc 50 zina, ko īsti grib darīt?

Mūsu šībrīža kultūra māca "būt paklausīgam un pēc banāniem nekāpt". Kopš dzimšanas bērnus ieliekam bezgalīgu ierobežojumu "krātiņos" (nevis mācam saprātīgus ierobežojumus un skaidrojam kāpēc), bērnudārzu disciplīna iemāca visiem darīt visu reizē un vienādi (nevis dod izvēli un veicina radošu apkārtējās vides elementu lietošanu rotaļās un savas darbības seku izvērtēšanu), skolā parādam obligātās prasības un pieliekam "birku" tu esi malacis vai slikts.

Tāpēc es atbalstu agrīnu specializāciju, kas dod iespēju mācīties nedaudz no visa, lai spētu saprast lielo bildi, un kaut ko citu - dziļi un pamatīgi. Mums ir iespēja papildus apmeklēt un padziļināti mācīties valsts atbalstītās mūzikas, mākslas un sporta skolās. Varbūt ir pienācis laiks izveidot līdzīgas institūcijas arī dabaszinātņu apguvei? Neklātienes matemātikas skola dara daudz, bet "viens nav karotājs".

2. "Skolotājs ir masveida specialitāte" - tā teica viena no augstskolas pedagogu pasniedzējām. Kā sekas tam esot nespēja aizpildīt studiju vietas ar patiešām varošiem, zinošiem un mācīties gribošiem studentiem.

Es ilgi esmu domājusi, cik patiesi ir šie vārdi. Pilnīgi noteikti te ir liela daļa patiesības. "Neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties!" ...un nav svarīgi kādā vecumā mācīšana un mācīšanās notiek. Tāpat arī vienmēr ir un būs jārēķinās ar cilvēka spēju kapacitāti. Jā "lācis uz auss uzkāpis", neviens skolotājs un nekāds darbs par operdziedātāju nepadarīs.

Zināmā mērā mūsu sabiedrības pašreizējā izpratnē, skolotājs patiešām ir "masveida specialitāte". Tas nav "prestiži" būt skolotājam. Tik daudz nicnāta pašreiz netiek neviena cita specialitāte (ja nu vienīgi politiķi) kā skolotāji. Vien tas, kuram nerūp sabiedrības spriedums, amata nosaukums un piederošo luksus preču daudzums kļūst par izcilu skolotāju.

3. Pavisam skarbi skan tas, ka arī bērni mūsu sabiedrībā pārlieku daudzos gadījumos nu ir kļuvuši par "masveida produkciju". Saražojam, atdodam bērnudārzos, palaižam skolā un tad aizdzenam no ģimenes. Mēs reti audzinām savus bērnus un vēl retāk mazbērnus. Lielākā daļa no mums ir veiksmīgi apguvuši prasmi prasīt no citiem - iedzīvotāji no valsts, skolotāji no skolēniem, pasniedzēji no studentiem... Kur paliek paša atbildība par savu dzīvi? Šī prasme, kas būtu vissvarīgākā, jaunajā izglītības sistēmā vēl nav iekļauta.

Ko darīt?

Atcerēsimies dabas rādīto patiesību, nekas pilnīgi jauns un kvalitatīvi citāds nerodas sakārtotās un kontrolētās struktūrās. Tam ir vajadzīgs haoss un "citu frekvenču vibrācijas", lai esošās elementārdaļiņas pārkārtotos citā veidā un kombinācijās un pēc tam evolucionāri attīstītos. Vai mēs esam gatavi haosam? Pieļauju, ka tomēr nē. Tāpēc nāksies pielikt ļoti lielu piepūli, lai uzlabotu šo pašu "nejēdzīgo" sistēmu, kura ļoti pretosies, jo ikvienas sistēmas mērķis ir izdzīvot.

Man nav vienas konkrētas atbildes. Tas ko varu droši teikt ir - vidi veido attieksme. Tik ilgi, kamēr vairumam sabiedrības "dabūt naudu" būs svarīgāk nekā "strādāt un nopelnīt", jebkuras pārmaiņas būs tikai kosmētiskas, nevis pēc būtības.


2018. gada 25. febr.

par pieredzi

blogā "atbildes..." ieliku savus secinājumus par pieredzes gūšanu. Tas lielā mērā attiecas arī uz kompetenču izglītību, tāpēc pievienoju te saiti.
https://atbildes.blogspot.com/2018/02/ka-gut-pieredzi.html

2017. gada 23. dec.

Kritiskā domāšana

Savā stāstā "Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana" jau rakstīju, cik ļoti maz skolēni (visticamāk arī pieaugušie) zina par šo tēmu. Saviem skolēniem sagatavoju lekciju ar savu skatījumu, kas strukturēti parāda, kādas ir kritiskās domāšanas sastāvdaļas. Turpinājumā būs konspektīvs šīs lekcijas atstāsts.

******
Kritiskās domāšanas mērķis ir nodrošināt, ka mums ir patiesi pamatojumi mūsu uzskatiem!

Lai to sasniegtu ir nepieciešams apzināties trīs galvenās dimensijas un apzināti tās analizēt.

1.dimensija - Cilvēka daba

Diemžēl, cilvēks nav dizainēts, lai viņa pirmā prioritāte būtu domāšana. Izdzīvošanas instikts un enerģijas taupīšana (smadzenes savas darbības laikā patērē ļoti daudz enerģijas) ir cilvēka būtības pamatā. Līdz ar to nākas mācīties ieturēt pauzi, lai neaizskrietu psiholoģisko aizspriedumu un ilūziju diktētā virzienā, bet sāktu darbināt smadzeņu 2.sistēmu ("Domā lēnām").

Ļoti sabalasēti un gana kodolīgi šo tēmu izklāsta Ivars Austers savā kursā "Sociālā psiholoģija. Ilūzijas, domājot par sevi un citiem". Tā kā visas 6 lekcijas ir publiski pieejamas, atļaujos pievienot saites uz tām un aicinu ikvienu, kas vēl nav šo kursu apguvis, tās noskatīties un pavērot, kā cilvēka daba realizējas mūsu pašu un apkārtējo cilvēku darbībās.
https://www.youtube.com/watch?v=6d65rThEWbs&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=HEyoLCNa9jI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=ie3Iilhj6MI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=Vf0JnGk17ek&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=tKcAvyfgEiI
https://www.youtube.com/watch?v=DOwtIF7R2XA&feature=youtu.be

2.dimensija - Informācija un zināšanas

Manuprāt, tieši ietekmes faktoru apjoma un to sapratnes dziļuma nozīme ir nepietiekami uzsvērta Kritiskās domāšanas apmācības programmās. Patiesībā, es nevienā no šiem kursiem neesmu atradusi sadaļu, ka palīdzētu saprast, kā atrast visus iespējamos problēmas ietekmes faktorus un kādas varētu būt to prioritātes. No savas pieredzes piedāvāju meklēt divos virzienos- plašumā (Alan AtKisson kompass)
un dziļumā (Peter Senge aisbergs).

Mazliet vairāk par šiem modeļiem var izlasīt stāstā "Sistēmiskā domāšana"

3.dimensija - Domāšanas prasmes

Kritiskās domāšanas kursos parati liek uzsvaru uz loģiskās domāšanas prasmēm, kas ir būtiski nepieciešamas argumentēšanai un korektu secinājumu veidošanai. Manuprāt ar to ir par maz. Jāatceras, ka domāšana sākas ar jautājumu uzdošanu. Patiešām atvērtu jautājumu uzdošanu un vēlmi uzzināt atbildi, nevis "iekrist pieejamības heiristikas slazdos". Analizējot iegūto informāciju, būtiski ir sekojoši kritiskās domāšanas jautājumi.

Vairāk par argumentāciju un loģisko domāšanu var uzzināt Edgara Lapiņa, Mārtiņa Vaivara kursā "Argumentācija un Kritiskā domāšana"

Tomēr, precīza ir tikai matemātiskā loģika! Dabā un sabiedrībā nav tikai “melns un balts”, tāpēc loģiskās domāšanas MĒRĶIS ir atrast labākos risinājumus, nevis pierādīt, ka kāds ir vai nav kļūdījies!

       ************

Kursi, kurus pati esmu apguvusi, lai mācītos domāt kritiski un varu ieteikt arī jums (tie visi gan ir angļu valodā) ir sekojoši:

"Philosophy and Critical Thinking"
https://www.edx.org/course/philosophy-critical-thinking-uqx-meta101x-2

"Effective Thinking Through Mathematics"
https://www.edx.org/course/effective-thinking-through-mathematics-utaustinx-ut-9-01x-0

"U.Lab: Transforming Business, Society, and Self"
https://courses.edx.org/courses/MITx/15.S23x/3T2014/course/

"The Science of Everyday Thinking"
https://www.edx.org/course/science-everyday-thinking-uqx-think101x-5


P.S. ja kādam interesē prezentācija, varu pārsūtīt .odp vai .pdf formātā.





2017. gada 26. nov.

Interesanti pētījumi


...vērosim, domāsim un mācīsimies no zinātnes pētījumiem :)


  ********

...te ir pētījums par priekšrocībām, ko dod pilnībā atdalītas pamatskolas un vidusskolas.
Tiem, ka mācās pamatskolās ir augstās pašvērtējums par savam spējām un varēšanām. Iemesli tam ir dažādi... svarīgi, ka ir doma "es varu" un ar šādu apziņu arī gribēšana un varēšana sasniegt vērā ņemamus rezultātus vidusskolā (un dzīvē) ir daudzkārt lielāka.

 ********

Interesants pētījums. Liek padomāt par to, ko un kā ir/nav vērts mācīt sešgadniekiem. Ļoti iespējams, ka tieši izpratne par apzinātas praktizēšanās nozīmi, nākotnes snieguma uzlabošanai, ir būtiskais kritērijs gatavībai uzsākt mācīšanos.
Uz jautājumu, kas viņiem palīdz uzlabot rezultātu,
35%- 4-gadīgie bērni,
79% 5-gadīgie bērni,
93% 6-gadīgie bērni un
100% 7-gadīgie bērni
atbildēja, ka praktizēšanās palīdz izdarīt labāk.
  ********

P.S. netiekat pie pētījumiem? Piezvaniet, pastāstīšu kā to var izdarīt.

2017. gada 4. nov.

"Mēs jau tā darām!"

Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan apgalvojums "Mēs jau tā darām!" Kāpēc? Kādi cilvēka dabas faktori ietekmē šādu apgalvojumu veidošanos?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Attieksmes maiņas izaicinājumu faktorus ir precīzi definējis Sue Roberts.

1. Kur ir pierādījumi, ka tā būs labāk?
Tā vietā, lai izzinātu paši un veidotu savu viekokli, mēs vienkārši pieprasām, lai mums dod pamatojumu. Vien jāatceras, ka neviens pierādījums nebūs gana labs, ja pašiem nebūs interese saprast un mainīt savu attieksmi.

2. Mēs jau tā darām!
Ja vien tā nav revolūcija un destruktīva pamatu ārdīšana, vienmēr būs kaut kas tāds, kas uzlabojumu procesā paliks nemainīgs. Pārlieku liela uzsvara uzlikšana šai nemainīgajai daļai, dod iespēju neko nedarīt un ļauties cilvēka dabas konservatīvajai daļai.

3. Mums tam nav laika.
Nav gan, mums nekad nav laika tam, kas nav mūsu interese un mūsu prioritāte. Laika nebūs nevienam uzlabojumam līdz brīdim, kad mēs paši sāksim mācīties, lai zinātu, saprastu, spētu pielietot, analizētu, radītu, izvērtētu un atkal jau dotos nākamajā ciklā.

*****

Te nav runa par kompetenču izglītības ieviešanu vai neieviešanu, tās pareizumu vai aplamību. Tāda ir cilvēka daba, kuru nevar mainīt bez domāsanas un kognitīvo prasmju pielietošanas Padomāsim un katrs pats izdarīsim savus secinājumus.


...te ir stāsta beigas, varbūt kādreiz būs cita saistoša tēma, bet tad tas jau būs cits blogs. Lai mums visiem izdodas iemācīties būt!

Ar mīlestību,
Silvija

2017. gada 27. okt.

Paaudžu konflikts izglītībā

Bērni šodien ir tikpat citādi, cik šodien citāds ir apgaismojums. Tāpat kā kādreiz ir vajadzīgi vadi vai akumulatori elektrības padevei, vien Edisona pirmo spuldzīti ir aizstājušas LED lampiņas. Arī bērnos nekas pēc būtības nav mainījies, vien blēņas, izklaides un mācīšanās iespējas ir citādas.

Jau trešo reizi atgriežos darbā skolā. Pirmā reize bija 81.gads, tad 94.-99.gads un tagad jau 2.gads skolā. Skatoties pēc būtības, varu teikt - nekas nav mainījies. Vai tam tā vajadzēja būt, ir cits jautājums. Vai ir paaudžu konflikts? Teikšu, ka tas drīzāk ir personību konflikts, nekā paaudžu konflikts. Ja cilvēks nedzīvo līdzi laikam, nemācās, nelieto tās pašas "rotaļlietas", ko mūsu jaunieši, tad ir neizbēgama nesaprašanās.

Tieši tādēļ pasaulē tik daudz runā par mācīšanos mūža garumā. Skolotājiem ir obligātā prasība apmeklēt kursus, kas gan bieži beidzas ar "punktu iegūšanu", nevis ar mērķtiecīgu mācīšanos. Biznesa organizācijās ir personāla vadības cilvēki, kas sastāda mērķtiecīgus darbinieku attīstības plānus, piešķir līdzekļus apmācībām un arī atseko to izpildi. Jāatzīst, ka šobrīd gribētu, lai arī skolā kādam būtu atbildība par skolotāju mērķtiecīgu izaugsmi (nevis tikai kursu stundu uzskaiti). Diemžēl arī apmācību bizness pārsvarā pelna uz sīklekcijām, nevis kursiem pa tēmu blokiem. Bet pieejamo līdzekļu daudzums ir atkarīgs no pašvaldības iespējām un prioritātēm. Pašreizējā situācija noteikti neveicina skolotāju mācīšanos. Viss ir pašu skolotāju rokās.

Savu labāko pieredzi ieguvu jaunībā, kad būšana kopā ar savu tanti (tēva māsu) sagādāja tik daudz jauku izklaides brīžu. Mēs kopā gan dejojām "uz galda", gan stāstus stāstījām un smējāmies, smējāmies, smējāmies... Tad es pieņēmu sev, ka nekad neļaušu sev "būt vecai", darīšu visu, ja ne citādi, tad piesdīšu sevi saprast jauniešus, kas nāks, būt kopā ar viņiem un sarunāties vienā līmenī un valodā ar viņiem.

Atgriežamies pie tēmas. Kuras ir tās "rotaļlietas", kas veido plaisu starp dažādiem cilvēkiem (paaudzēm)?

Ko saka pētnieki?


I     Pasaules digitalizācija
Šī ir redzamākā, bet ne būtiskākā atšķirība. Mobilās digitālās ierīces ir aizstājušas kādreiz tik cienītās grāmatas, avīzes un tikšanos ar draugiem. Manā bērnībā nereti varēja dzirdēt, ka cilvēki kļūs vājredzīgi no daudzo grāmatu lasīšanas, manu bērnu laikā lielākais bubulis bija TV, tagad skādi dara viedierīces. Tā ir, bija un būs. Ir vieni, kas iet pa priekšu un ir tādi, kas "simtreiz nomērīs" un tikai tad pieņems. Te skolotājiem ir gadiem cauri nemainīgs uzdevums - mācīt lietot (nevis aizliegt) visu jauno un izvērtēt ietekmi uz cilvēka personību. Diemžēl, skolas nereti atpaliek un līdz ar to rodas plaisa starp skolotājiem un skolēniem.

II    Vārdu nozīmes
Tos pašus vārdus dažādu paaudžu cilvēki asociatīvi uztver dažādi. Te rodas komunikācijas problēmas. Vecāku cilvēku klasiskās jēdzienu nozīmes var būt nesaprotamas jauniešiem, un otrādi. 2016.gadā publicētais amerikāņu, beļģu un franču kopīgais pētījums atklāj, ka sadzīvisko vārdu nezīmes ļoti lielā mērā ir atkarīgas no cilvēka vecuma. Piemēram, jēdzienam "trauks uzglabāšanai" ir dažādas pirmās asociācijas lielai daļai vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem. (Pavisam petījumā tika apskatīti ~350 ikdienā lietotie lietvārdi.) Manuprāt, te skolotāju uzdevums ir sekot, mācīties no skolēniem un mainīties, nevis turēties pie vecajiem ieradumiem un klasiskajiem vārdiem. Ja nē, tad mēs runājam katrs savā valodā un saprasties ir grūti.

III   Informācijas uztvere un valodas lietošana
Vēl viens būtiskais faktors ir valoda, kādu lieto jaunieši. Mēs varam smieties  vai raudāt par dažādiem saīsinājumiem, bet tā ir šodiena un mūsu kritika neatcels šo tendenci. Tehnoloģiju ietekmē mainās cilvēka uztvere. Neirologu pētījumi rāda, ka arvien vairāk dominē lielā informācijas apjoma radītā "klipu domāšana" (clip thinking). Jaunieši uztver notikumus kā "bildes", nevis kā "secīgas virknes", kā tas bija pierasts informācijas meklēšanas laikā. Līdz ar to ir vēlme uzrakstīt šo "bildi" ātri un bez sarežģītām detaļām. Pašreiz zinātnieku viedokļi dalās, vai šī tendence ir jāpieņem kā neatgriezeniska, vai arī jāatrod veids kā "neļaut tai izplatīties". Pētījumi rāda, ka cilvēki ar klipu domāšanu spēj ātrāk pieņemt lēmumus un ir gatavi uzņemties augstāka riska darījumus. Viņi arī nereaģē tik smagi uz kļūdām un neizdošanos. Viņi spēj ieraudzīt nākamo bildi un doties tālāk, nevis veic dziļu pašanalīzi un izvērtē kļūdas. Es domāju, ka šī tendence saglabāsies un mēs arvien vairāk sastapsim šos klipos domājošos cilvēkus. Ko var darīt skola? Mācīt domāt, dot psiholoģijas un neiroloģijas zināšanas jauniešiem un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumu.

IV    Vērtības
Te ir vislielākā plaisa. Ģimene kā vērtība mainās uz personību kā vērtību; dalījums sievietēs un vīriešos uz draugiem un pārējiem; patriotisms uz globalizāciju; hierarhiskā karjera uz darīt to, kas patīk; utt. Ja mēs pieķeramies savām vērtībām, neesam gatavi tās pārskatīt un saprast arī citas vērtības ir vērtības, tad iegūstam "kad mēs augām...". Pasaule mainās un tikai mēs paši varam izlemt vai mēs varam vai nevaram šīs pārmaiņas pieņemt. Skolotājiem būtu jāspēj fokusēties uz kopīgajām vērtībām, kā piemēram, tolerance, atbildība..

Ko darīt?


Sev esmu pieņēmusi, ka vienēr ir vērts just, mīlēt, domāt, analizēt un darīt. Lai mums visiem izdodas būt laimīgiem un būt saskaņā ar sevi :)

2017. gada 26. okt.

Integrētās stundas

Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot mācoties citu mācību priekšmetu. Es pilnībā atbalstu integrēto stundu veidošanu (protams, ne jau katru stundu). Manuprāt starppriekšmetu stundu galvenais uzdevums ir veidot IERADUMU skatīties uz problēmu no dažādām perspektīvēm, nevis šauri, ātri un vienpusīgi. Tas ir sistēmiskās domāšanas sākums. To, cik viegli mēs paļaujamies pirmajām asociācijām un pieņemam lēmumus neiedziļinoties, var uzzināt Ivara Austera stāstā "Par vienkāršu un sarežģītu domāšanu". Šajās stundās ir īpaši jāuzsver tas, ka ne vienmēr risinājums atrodas turpat, kur ir problēma, un maksimāli ir jācenšas apskatīt vairākas iespējas, virzienus, faktorus un dimensijas.



Lai būtu vieglāk atrast ideju, kur būtu iesaistīti vairāki mācību priekšmeti, piedāvāju aplūkot dažādas iespējamās tēmu grupas.

I    Viena un tā paša vārda dažādās nozīmes un jēga
Piemēri:
“Spogulis”- priekšmets, kā zinātnes (ķīmija) sasniegumi ietekmēja spoguļu attīstību (vēsture), spoguļi mākslā (interjera dizains), gaismas atstarošana un greizie spoguļi (fizika), spoguļneironi (bioloģija, psiholoģija).
“Zeme” - zemeslode, zeme kā valsts, dzimtā zeme kā psiholoģiskais fenomens, zeme, kas ir īpašumā, zeme kā augsne (fizika, ģeogrāfija, psiholoģija, vēsture).

II    Problēmas, kuras nevar izskaidrot viena priekšmeta ietvaros
Piemēri:
Kāpēc mums vienu cilvēku sejas izskatās skaistākas neka citu cilvēku sejas? - Portretu fotogrāfijas (māksla), portretu analīze izmantojot režģi (datorika), proporciju aprēķināšana (matemātika), sejas daļas un āda (bioloģija), modes tendenču ietekme (psiholoģija).
Kāpēc mākslā un matemātikā kubu zīmē dažādi? - Perspektīva (Māksla), projekcijas veidi (ģeometrija, rasēšana), cilvēka redzes īpatnības (bioloģija)

III    Situāciju analīze

Piemēri:
Avāriju daudzums uz Latvijas ceļiem.  - Personiskās īpašības (Ētika), ceļu kvalitāte (tautsaimniecība), mašīnu daudzums, blīvums (matemātika).
Elektroenerģija mājsaimniecībās. - iegūšanas veidi (fizika, ķīmija), elektoenerģijas cenas (ekonomika) ietekme uz dabu (bioloģija), patērēšanas ieradumi (psiholoģija).


IV    Radoša pieeja tradicionālām lietām

Piemēri:
“Simetriskie Ziemassvētki” - simetriska egle (bioloģija), simetriskas rotaļas (sports, mūzika), simetriski rotājumi (matemātika).
“Izdejojam ģeometriju” - plaknes figūru un telpisko ķermeņu attēlošana kustībās (mūzika, matemātika, sports)

***

Angļu valodā ir pieejami STEM un mākslas integrēto stundu plāni




2017. gada 24. okt.

par varu un cieņu skolās

Mēs esam tik ļoti pieraduši pie varas, ka vairs jau reti aizdomājamies, vai tā tam patiešām vajadzētu būt; vai es izvēlētos šādi darīt, ja man būtu izvēles iespējas, vai izdotie noteikumi ir jēgpilni, kāpēc es daru to, ko es daru... Likumi, MK noteikumi, skolas noteikumi, nerakstītie noteikumi, aizliegumi, aizliegumi, aizliegumi... "Neuzvedies tā, nedari to, tagad runā, tagad klusē..."! Ja mēs, skolotāji, vecāki un skolu direktori, kaut uz vienu dienu spētu tā līdz galam iejusties varas vēl nesabojāta skolēna ādā, mēs spētu ieraudzīt, ka līdzās labajiem padomiem ir milzīgs daudzums varas definētu ierobežojumu, kas aizliedz skolēniem domāt, vērtēt, analizēt, kļūdīties un pašiem pieņemt lēmumus.

Vara nevar iemācīt cilvēkam domāt ne kritiski, ne analītiski, ne loģiski un ne arī radoši. Skolotājs (un arī vecāks), kas jūtas pārāks, izglītotāks un svarīgāks par skolēnu, nespēj audzināt brīvu un radošu personību, nespēj būt skolēna labākais draugs un padomdevējs. Diemžēl ļoti lielai daļai mūsu jauniešu skola ir kā "obligātais murgs" tieši varas ietekmes dēļ. Rodas jautājums, kāpēc mums tik daudzi jaunie uzņēmēji ir tie, kuri skolā bija "sliktie" skolēni? Tiem, kuriem izdevās savu domu iznest cauri skolas gadiem, tie daži arī saglabā savu radošumu un azartu būt pašiem un iet pašiem savu ceļu. Vai tā ir labi un pareizi?

Vara pieprasa cieņu, jo tai ir vajadzīgi savas varas apliecinājumi. "Sveicini mani!", "Klusē, kad es runāju!", "Kas tu tāds esi, ka tu manī neklausies!"... vai nav gadījies dzirdēt šādas prasības gan skolās, gan mājās ģimenē? Kāpēc ir tik būtiski, kurš pirmais pasveicina? Kāpēc skolotājiem ir vieni likumi, bet skolēniem citi (vieni stāv ēdnīcā rindā, citi drīkst iet bez rindas)? Kāpēc mums tik ļoti gribas, lai cienītu mūs, bet neaizdomājamies, vai mēs vispirms esam cienījuši tos, kuri ir mazāki un vājāki?

Jā, tas ir izdzīvošanas likums - uzvar stiprākais.

Varbūt ir pienācis laiks apstāties un katram pieaugušajam izvērtēt paša attiekmi pret mūsu nākamo paaudzi. Ja nē, mēs varēsim turpināt rakstīt pasakas var tēvu, kuru "vecumdienās ar ragaviņām velk uz mežu", vai "ieliek dzīvot pirtiņā", vai, kā tas ir mūsdienās- darbavietas tikai jaunajiem. Pašreizējais "Jaunības kults" ir neapzinātu skolas dienu morālo traumu sekas.

Citējot Andri Veselovski, skolā bērni "iemācās noteiktu sociālo lomu, un tā neapzināti veidojas bērna personība. Bērns var iemācīties būt drošs vai bailīgs. Viņš var iemācīties uzņemties iniciatīvu vai padoties. Argumentēt savu viedokli vai runāt tā, kā vēlas citi. Viņš iemācās to, ka "esmu vērtība", vai to, ka "esmu niecība". Viņš var uztvert grūtu uzdevumu kā izaicinājumu un kaut ko interesantu vai kā kārtējo mocību, kas padara dzīvi aizvien grūtāku."

Aicinu padomāt cik bieži un kādā mērā mēs pielietojam savu stiprākā varu skolā un pretī prasām beznosacījuma cieņu pret mums.

P.S. Tā nav visur un vienmēr, bet tomēr pārlieku bieži, lai varētu šo problēmu neminēt.

Iesaku izlasīt Ivara Austera rakstu "Vara maitā miesu".


2017. gada 21. okt.

Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana

Diezi vai ir kaut viens, ar izglītību saistīts, cilvēks Latvijā, kurš nezinātu, ka "Kritiskā domāšana" ir viena no būtiskajām 21.gadsimta prasmēm, kas jāapgūst skolā. Gandrīz 1/5 gadsimta jau aiz muguras, bet kritiskā domāšana mūsu sabiedrībā ir praktiski nemanāma.

KAPĒC?


Šis jautājums man nedeva mieru nu jau kādu laiku. Manuprāt problēma rodas tajā, ka jēdziens "Kritiskā domāšana" sastāv no diviem, itkā labi zināmiem un saprotamiem vārdiem.

Ar vārdu kritisks visbiežāk asociējas:
1) norādīt uz nepilnībām; 
2) bīstama, sarežģīta vai smaga situācija.

Par savu domāšanu vairumā gadījumu esam tik pārliecināti, ka necenšamies pat par to padomāt. "Es domāju!" ir apgalvojums, ko negribam sevišķi daudz analizēt.

Lūk rezultāts- "Kritiskā domāšana" = dot negatīvu vērtējumu vai intensīvāk kaut ko padomāt kritiskos brīžos.

Kā kritisko domāšanu saprot skolēni?



Savu ideju nolēmu pārbaudīt pajautājot skolēniem (8.klase), kādas asociācijas veidojas dzirdot jēdzienu "Kritiskā domāšana". Ņemot vērā, ka Latvijā par kritisko domāšanu runā jau gana ilgi, mana sākotnējā prognoze bija, ka vismaz puse zina, kas tas ir. Tik labi tomēr nebija. No 59 iegūtajām atbildēm 11 jaunieši diezgan precīzi spēja aprakstīt savas zināšanas vai asociācijas par šo jēdzienu. Piemēram, "Par kritisko domāšanu sauc ļoti disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija". ...skaisti, vien tas, ka šādu atbilžu ir daudz par maz.

Citi rezultāti:
  • Domāšana kritiskā situācijās - 19 atbildes
  • Kritiska vērtējuma izteikšana - 10 atbildes
  • Sevis kritizēšana - 4 atbildes
  • Nekādas īpašas asociācijas - 15 atbildes
Secinājums: Ar steigu jāķeras pie darba un jārunā ar skolēniem par kritisko domāšanu.

Lietoto vārdu nozīme


Tātad pieredzes gūtā asociatīvā domāšana ieved strupceļā. Esam gana pārliecināti, ka domājam kritiski, pat necenšoties uzdot jautājumu, kas tas īsti ir. Ja tas būtu kāds svešvārds, vismaz daļai cilvēku rastos jautājums.

Piemēram, vārds kompetences ir svešvārds, kura nozīmi cenšamies izzināt un noskaidrot, bet nupat izdomātais kompetences tulkojums uz lietpratību jau atkal piesaistīs šim jēdzienam veselu lērumu maznozīmīgas asociācijas un tā būtiskā nozīme var "pazust tulkojumā". Cilvēka attieksme un emociju vadīšana ir būtiska kompetences sastāvdaļa, bet lietpratība mūsu pieredzē neasociēsies ar emocionālo inteliģenci.

Manuprāt, būtu labi, ja mūsu latviešu valodas kopēji mazliet vairāk iedziļinātos cilvēka domāšanas procesos un kā tie var mainīt idejas izpratni.

Savukārt "Kritisko domāšanu" nebūtu bijis par ļaunu pārsaukt par "IZVĒRTĒJOŠO domāšanu". Tas uzreiz prāta procesiem dotu pareizo virzienu.

"Kritiskā domāšana" - kas tas ir?

Nepārstāstīšu daudzos labos materiālus, kas pieejami internetā latviešu valodā. Šobrīd ikvienam ir iespējams iegūt šo prasmi nedaudz pasēžot pie datora un praktizējot ikdienas darbos un nedarbos. Vien ierakstīšu definīciju un pielikšu norādes uz sev tīkamiem interneta resursiem.

(no "Izglītības Attīstības Centra" mājaslapas)
Kritiskā domāšana ir:
  • prasme domāt patstāvīgi, neatkarīgi, taču ar atbildības sajūtu par savu izvēli,
  • prasme analizēt gan domāšanas saturu, gan formas, veidot savus uzskatus,
  • prasme analizēt un vērtēt notikumus gan situācijas, gan sociāli kulturālajos kontekstos,
  • problēmas formulēšana, klasificēšana, salīdzināšana, analizēšana, sintezēšana, secināšana, vērtēšanas prasmes,
  • sociālas un komunikatīvās prasmes,
  • prasme pieņemt alternatīvus viedokļus, tolerance, prasme diskutēt,
  • ieinteresētība, vēlme veidot dialogu!


Citas saites


Skolotājiem (gribētos teikt, ka jāapgūst obligāti)  LU OPEN MINDED videokurss "Argumentācija un kritiskā domāšana" (Edgars Lapiņš, Mārtiņš Vaivars)
 
Kritiskās domāšanas nodarbību piemēri

Domāšanas prasmju attīstīšanas paraugi

 
MĀCĪSIMIES DOMĀT PAŠI UN PALĪDZĒSIM MŪSU BĒRNIEM IEMĀCĪTIES DOMĀT! Domāšana nelīdzinās sirdsdarbībai, tā IR jāmācās un jātrenē.

2017. gada 14. okt.

Domāšana par domāšanu (metakognīcija)

Domāšana ir daudzkārt intīmāks process nekā tualetes apmeklējums vai sekss! Par diviem minētajiem mēs esam gatavi atklāties daudz biežāk nekā godīgi atpazīt un "pateikt", kaut pašiem sev, par to, kas viss notiek mūsu smadzenēs un, kur blandās mūsu prāts. Arī zinātne sevišķi daudz šobrīd vēl nevar palīdzēt, jūsu smadzeņu darbība joprojām ir vairāk «melnā kaste» nevis empīriska zinātne, tāpēc vienmēr ir vērts atstāt vietu nezināmajam ikvienā jautājumā, kas saistīts ar mūsu smadzenēm.

Mana pieredze

Par domāšanu sāku domāt apmēram 15 agdu vecumā, kad aizgāju no mājām Latgalē un sāku mācīties Rīgas 2.internātskolā. Tajā laikā tur vidusskolas klases bija ar matemātikas novirzienu un daudzi, matemātiku mīlošie jaunieši no laukiem, izvēlējās šo iespēju. Manā galvā sākās disonanse starp domāšanu par laukiem un lielpilsētu, par domāšanu latgaliski un latviski, par pašapziņu un paklausīšanu, par to, ko es domāju un kas es īsti esmu... likās, ka jūku prātā, ka manī dzīvo vismaz divi "Es", viens, kurš domā par to, kas notiek, bet tas otrais seko tam, ko domā un kā rīkojas pirmais. Tad vēl ik pa brīdim pamodās kāds trešais "es", kurš bikstīja, lai liekos mierā ar savām sarežģītajām domām, ka citādi sajukšu prātā pavisam.

Tas nebija viegli, jo vairāk, ka nebija ar ko aprunāties par šīm "šizofrēniskajām sajūtām"...un pat ja būtu, diez vai būtu saņēmusies runāt, jo jukušus cilvēkus lika "Strenčos", bet tur es negribēju nokļūt. Viegli saprast, ka jaunībā nekur sevišķi tālāk par sadzīvošanu ar visiem saviem "Es", pati saviem spēkiem netiku. Vēlāk palīdzēja grāmatas- austrumu filozofijas, psihologu darbi, parasholoģijas lekcijas un ezotērika. Pilnīga "izlīgšana ar sevi" iestājās vien apmēram 40 gadu vecumā. Daudzus gadus pēc, kad jau biju mierā ar saviem diviem "Es" un arī citos cilvēkos varēju tos identificēt, uzzināju arī pētnieku secinājumus par prāta divām sistēmām (līmeņiem, kā to biežāk lieto pašreiz).

Tieši šī iemesla dēļ, manuprāt, pareizi būtu stāstīt skolēniem kādi ir mūsu smadzeņu darbības galvenie principi (tik  daudz, cik šobrīd jau ir saprasts) un kādas ir iespējas tās izmantot, nezaudējot veselo saprātu. Prasība "domā, ko tu domā" var vienu otru novest pie negribētām sekām. Iespējams, tieši tāpēc austrumos ir Skolotāji, kas vada cauri paškontroles apguves procesam. Kā rāda viņu pieredze, apzināti kontrolēt mēs varam ļoti, ļoti daudz- arī savu sirdsdarbību, asinsspiedienu un elpošanu, ja vien zinām un protam pareizi to darīt.

Divas sistēmas mūsu smadzenēs

Stāstā "Sistēmiskās struktūras" jau rakstīju par "domā ātri" (1.sistēma) un "domā lēnām" (2.sistēma) prāta sistēmām. Daniela Kānemana grāmatā "Domā ātri, domā lēnām" plaši un saistoši aprakstīts, kā darbojas un sadarbojas mūsu prāta divas daļas. Zinot un saprotot šo prāta dabu ir viegli uzsmaidīt par kārtējo nepārdomāto lēmumu, atskatīties atpakaļ cerībā ieraudzīt muļķīgā lēmuma cēloni, un arī būt mierā, ja cēlonis nav atrodams (1.sistēmu līdz galam izprast nav iespējams).

Šajā grāmatā nav ieteikumi, kā metakognīciju izmantot mācību procesā, bet iegūtās zināšanas noteikti palīdzēs veidot savu ikdienu mierīgāku un arī laimīgāku.

Metakognīcija mācību procesā

Pašreiz pētnieku vairākums piekrīt, ka metakognīcija mācīšanās procesā ietver divas dimensijas:
  • Metakognitīvās zināšanas
    • skolēnu zināšanas par savām kognitīvajām spējām (piem., man rodas problēmas, atceroties cilvēku vārdus), 
    • zināšanas par konkrētiem uzdevumiem (piem., idejas šajā rakstā ir sarežģītas) un 
    • zināšanas par dažādām mācīšanās stratēģijām (piem., ja es sadalu tālruņu numurus sīkākās daļās, es varu tos atcerēties).
  • Metakognitīvā regulēšana - skolēns pārrauga un kontrolē savus kognitīvos procesus. Piemēram, apzinās stratēģiju, kuru izmant, lai risinātu matemātikas problēmu, ja tā nedarbojas apzināti mēģina citu stratēģiju

Ja skolēniem nav laba metakognitīvo zināšanu sapratne, tad metakognitīvā regulēšana nevar izdoties. Domājot par projektā "Skola 2030" ietkļauto caurviju kompetenci "Mācīšanās mācīties", jāsaka, ka šī ir caurvijas "starta līnija", bet trase, pa kuru "skriet", būs katram sava, un tā ir liela problēma un liels izaicinājums skolām. Bez metakognīcijas nebūs līdz galam arī pašizziņas, pašvadības, pašiniciatīvas, kritiskās domāšanas un ne arī dziļās mācīšanās.

Tik tālu viss ir skaidri un saprotami, bet... 
.... iespējams, ka vēl ir mazliet par agru ieviest metakognīcijas apguvi visā izglītības sistēmā, jo vēl jau zinātnieki strīdas:
  • vai metakognitīvais līmenis mācīšanās procesā ir vienots, vai tomēr sastāv no priekšmetu specifiskām daļām. Vairums atbalsta, ka cilvēks sākotnēji apgūst priekšmetu specifiskās metakognīcijas prasmes, kas vēlāk tiek savienotas vienotā tīklā.
 
  • vai metakognīcija ir apzināts un vadīts process, vai tomēr mazāk kognitīvs, bet vairāk automātisks process cilvēka smadzenēs?

  • kādā vecumā parādās metakognitīvās prasmes? Vai par metakognīciju liecina divgadīga bērna spējas apzināties savas kļūdas un mainīt darbošanos, vai varbūt tā ir 5 gadus veca bērna apzināšanās, ka kaut ko ir aizmirsis? Citi autori uzskata, ka metakognitīvās prasmes cilvēkam sāk izpausties tikai no 8-10 gadu vecuma.
Kā rīkoties skolotājam, ja pat tie, kas metakognīciju intensīvi pēta nu jau divas pēdējās dekādes, nespēj līdz galam ne izskaidrot, ne arī rast vienotu pieeju metakognīcijas pielietošanai mācību procesā?

No kā mācīties skolotājiem?


Manuprāt, labākais padomdevējs, optimālās pieejas izvēlei, skolotājiem ir John Hattie grāmata "Visible Learning for Teachers". Hattie ir izvēlējies nelietot mazsaprotamo vārdu metakognīcija (vārds minēts tikai 1 reizi), bet aprobežojas ar praktiskiem ieteikumiem un skaidrojumiem no pētījumos novērotā. Šīs grāmatas idejas ir plaši izmantotas arī projektā "Skola 2030". Tikai, nez kādēļ, grāmata netika iztulkota latviešu valodā un piedāvāta visiem skolotājiem kā mācību līdzeklis. 

Šovasar skolotāju kursos bija ļoti laba psigologa Edmunda Vanaga lekcija "Kas ir pašvadīta macīšanās". Tā kā nekur internetā neatrodu pieejamu šīs lekcijas prezentāciju, tad, dziļi atvainojoties Vanaga kungam, atļaušos veikt vēl vienu nelegālu darbību un ielikšu pieejamu jums šo prezentāciju.
Pašvadītās mācīšanās būtība ir attēlota šajā diagrammā.

Nobeigumā

No stāsta sākumā aprakstītās pamatīgās domāšanas par domāšanu esam aizvirzījušies jau gana tālu. Skolā varam ieviest viegli saprotamas un pārskatāmas lietas. Nekāda dziļā metakognīcija vēl nesanāk, un tā ir labi un pareizi. Iesim soli pa solim un sekosim līdzi mūsu pētnieku jaunākajām atziņām, lai tad, kad būs lielāka skaidrība, mēs būtu gatavi darīt vairāk un mazliet citādāk. Vien gribētu aicināt atcerēties, ka arī šodien skolās mācās skolēni, kas, tāpat kā es kādreiz, iet šaubu un pārdomu ceļu, lai izzinātu savu prātu un prāta iespējas. Apzināsim viņus un meklēsim zinošus atbalstītājus šiem jauniešiem.


2017. gada 11. okt.

(4f) Ideālais skolotājs!?

Skolēni (un ne tikai skolēni) piedāvā vērtēt skolotājus, bet kādam ir jābūt ideālam skolotājam? Šis ir jautājums, ko daudzi centušies atbildēt, bet nekad nav bijis vienots viedoklis.
Manuprāt, viena no pēdējo laiku labākajām grāmatām par šo tēmu ir Alan Mortiboys (2005. & 2012.g.) “Teaching with Emotional Intelligence: A Step-by-step Guide for Higher and Further Education Professionals”. Autors raksta: 

"Tradicionāli skolotājs nodarbībās dod divas skolēniem noderīgas lietas. Viena no tām ir priekšmeta ekspertīze, neatkarīgi no tā, vai tā ir matemātika, biznesa vadība vai Thomas Hardy romāni. Otra ir zināšanas par mācīšanas un mācīšanās metodēm -  pedagoģiju, piemēram, kā strukturēt prezentēto saturu, kā sekmēt audzēkņu līdzdalību, materiālu izmantošanu un tā tālāk. Es iesaku emocionālo inteliģenci par neatzītu trešo komponenti, ko skolotājs var piedāvāt skolēniem".

Es pilnībā piekrītu Mortiboys viedoklim. Ir neiedomājami cerēt, ka emocionāli nestabila personība pratīs atbalstīt emocionāli stabilas personības attīstības procesu. Tieši par šī trešā aspekta būtību, dažādām metodēm un aktivitātēm, kas palīdz kļūt par emocionāli inteliģentu skolotāju šajā grāmatā ir runa.

Jau izlasot vien nodaļu nosaukumus, var daudz ko apzināties un piedomāt plānojot un vadot mācību stundu:
  • Kāda ir jūsu attieksme pret saviem skolēniem?
  • Emocionālās vides plānošana
  • Studentu fiziskās pieredzes plānošana
  • Darbs ar jūsu audzēkņu vēlmēm
  • Atsevišķu audzēkņu atzīšana
  • Ieklausīšanās audzēkņos
  • Indivīdu un grupu izjūtu izpratne un reaģēšana
  • Atbildes uz studējošo komentāriem un jautājumiem
  • Izpratne par sevi kā skolotāju
  • Savu aizspriedumu un vēlmju atzīšana
  • Jūsu neverbālā komunikācija
  • Savu sajūtu atzīšana un apstrādāšana
  • Kā atklāt savas sajūtas skolēniem?
Grāmatā ir testi sevis izvērtēšanai un aktivitātes jaunu iemaņu trenēšanai. Tā ir labs palīgs gan skolotājiem, kas izvēlas vienatnē strādāt pašiem ar sevi, gan skolotāju mācīšanās grupām kā vadlīnijas, gan arī kursu organizētājiem, lai atbalstītu skolotājus.

Kas pietrūkst?

Skola nav "oāze tuksnesī". Bērni un jaunieši mācās arī uz ielas, sabiedrībā un mājās. Ko darīt, ja vecāki uzskata, ka bērna zināšanas ir skolas problēmas, ka matemātika (vai kāds cits priekšmets) nav jāzina visiem, ka ne jau skolotājs būs tas, kas mācīs viņa bērnu kā dzīvot... Šādos brīžos apzinos, ka mani vārdi un vislabākie nodomi ir kā "rasa tuksneša smiltīs". Šobrīd man nav zināšanu un prasmju kā rīkoties, arī nekādu labu grāmatu vai pētījumu vēl neesmu atradusi, vien varu cerēt, ka arī tas "piliens", ko varu dot, nākotnē raisīs pārdomas jauniešos pašos. Varbūt kādam ir kādi labi ieteikumi?

"Pankūkas otra puse"

Vienlaikus ir jāatzīst, ka eksistē arī cits viedoklis. Grieķijas zinātņu doktors matemātikā Costas Drossos saka: 

"Es nezinu, vai eksistē "ideāli" skolotāji. Tātad patiesais jautājums ir par to, kā izvēlēties skolotājus. Ir zināms, ka slikts skolotājs ir un paliks slikts, neatkarīgi no viņa apmācības. Apmācība var vien padarīt viņu pieņemamāku. Tādējādi problēmu var atrisināt ar "talantu medībām" un pēc tam dot viņiem atbilstošu apmācību."  

Manuprāt, šis ir pārlieku pesimistisks viedoklis. Ja es kā skolotāja nespēju ticēt, ka cilvēks aug un mainās, ja es nespēju mainīties pati, tad skola nav īstā darbavieta. Protams, katrā no mums ir nemainīgā daļa, bet ārpus tās ir daudz un dažādas iespējas attīstīt sevi un savas varēšanas... lai tikai gribēšana būtu.