2017. gada 8. sept.

(4a) par mācīšanos un mācīšanu

"Mācīšanās nav viens specifisks instruments - nav galvenā apstrādes bloka, kas būtu atbildīgs par visu mācīšanos, un smadzenes nav viendabīgs neironu klucis. Smadzenēm ir daudz mācību sistēmu, no kurām katrai ir atšķirīga nervu struktūra un sava unikāla interese. Efektīva apmācība ir atkarīga no pedagoģisko formu izvēles, kas nodrošina vajadzīgo mācību sistēmu ar vēlamo rezultātu. Ja jūs vēlaties, lai cilvēki iemācītos pareizi reaģēt uz vilšanos, dodiet viņiem iespēju vērot paraugus no dzīves, ne tikai pasakiet, ka vilšanās bremzēs attīstību. Ja jūs vēlaties, lai cilvēki mainītu savus sliktos ieradumus, izmantojiet labā veicināšanu, nevis piespiešanu ar varu."
...kā gribētos, lai šī grāmata būtu latviešu valodā un atrastos ikvienam skolotājam uz galda. Izvēlēto 26 metožu apraksti satur gan pielietošanas iespējas, gan arī ierobežojumus un potenciālos riskus. Un kas, varbūt, ir visbūtiskākais, te ir idejas, kādas metodes var pielietot, lai mērķtiecīgi risinātu problēmas, kā piemēram: par daudz aizmirst; ignorē atgriezenisko saiti; vaino citus... Pavisam sarakstā iekļautas 60 dažādas skolotāja ikdienas problēmas.

Kur izglītības sistēmā "atrodas" mācīšanās?


Apmēram sistēmas aisberga vidū, starp sistēmiskajām struktūrām (konstruēšana) un šabloniem un tendencēm (paredzēšana) atrodas viss, ko saucam par skolotāja ikdienu. No vienas puses mēs esam ierobežoti ar dažādiem likumiem un prasībām, bet no otras puses mums pieder brīvība izvēlēties kā mēs strādājam, kādas metodes pielietojam un kādas emocijas nesam paši un rosinām jauniešos. Spēja atbildīgi izdarīt izvēli un izvēlēto izdarīt līdz galam, visticamāk, arī atšķir kompetentu (labu) skolotāju no cilvēka, "kas tikai dara savu darbu".

Ja vien ikvienam skolotājam būtu iespēja izlasīt augstāk minēto grāmatu, šo sadaļu es varētu arī beigt. Kārtējo reizi nākas atzīt, ka tulkojot un izdodot skolotājiem domātās grāmatas, laikam tomēr nekāds bizness nesanāk, bet ministrija šim mērķim naudu neizdala. Varu to droši teikt, jo jautāju, vai projekta "Skola 2030" projekta ietvaros tiks tulkotas un publicētas kādas grāmatas. Atbilde bija- nē, tā ir "biznesa darīšana" :(  Ja kāds no ministrijas šo lasa, varbūt tomēr ir iespēja atrast naudu arī skolotāju rokasgrāmatu izdošanai. Mēs, skolotāji, kopīgi varētu vienoties par labu grāmatu sarakstu, ko varētu nodot tulkošanai.

"Kas der visam, īsti neder nevienam"


Jau rakstīju par ierobežojumiem, kas ir grupu darbam ( par darbu grupās ).

Vēl viena projektā "Skola 2030" piedāvātā labā prakse ir stundas sadalījums daļās.
Jā, tā tas ir un strādā ļoti labi, vien jārēķinās ar šī stundas plāna ierobežojumiem.
  1. Jau sākumā pasakot mācību mērķi / sasniedzamo rezultātu, mēs automātiski fokusējam skolēnu uzmanību kādā noteiktā virzienā. "Es atradu" kļūst ierobežots. Tas ir kā orientēšanās pēc kartes, nevis izzināt jaunas, vēl nezināmus virzienus un teritorijas. Bez tam, pārsteiguma momentu būs grūti ielikt šādā stundā un noteikti neveicinās prāta atvērtību visiem iespējamiem gadījumiem.
  2. Atgriezeniskā saite. Par to, kādai ir jābūt labai atgriezeniskai saitei un atgriezeniskās saites nozīmi var izlasīt daudz jo daudzos interneta materiālos. Tas, kas visbiežāk netiek uzsvērts, ka atgriezeniskās saites VAR BŪT PAR DAUDZ! Tas var ierobežot pašvērtējuma un pašvadības veidošanos.
  3. Rutīna nogalina radošumu. Ieradums no resursu patēriņa viedokļa, protams, ir visefektīvākā metode, bet "konveijera strādnieks nerada nākotnes produkciju". Mēs nevaram gribēt, lai jaunā paaudze būtu radoša, ja katras stundas gaita būs iepriekš paredzama.

Dziļā mācīšanās, jeb mācīšanās iedziļinoties

Dziļā mācīšanās nav kāda konkrēta metode. To varētu saukt par modeli, kas atklāj elementus un to savstarpējo ietekmi, lai mācīšanās rezultāts būtu tēmas izpratne, spēja redzēt kopsakarības un vēlme radīt jaunas zināšanas.

Latviešu valodā vairāk informācijas var atrast SIIC materiālā, ko atļāvos pārpublicēt ( SIIC Kompetenciattīstoša mācīšanās ). Viedokļa līdera Michael Fullan domas konsolidētā veidā atrodamas šeit ( Michael Fullan, Maria Langworthy (2014), "A Rich Seam: How New Pedagogies Find Deep Learning" ).
P.S. Obligātā literatūra skolu direktoriem un citiem skolu politikas veidotājiem.

Lielākais klupšanas akmens dziļās mācīšanās modelim ir rezultātu vērtēšana. Otra galvā neielīdīsi un aprakstīt smadzēnu saturu neviens nespēs. Pati esmu samierinājusies vien ar trīs līmeņiem: zina formulas/likumus/metodes un prot vienā uzdevumā pielietot vienu no tām (vērtējums līdz 5); spēj viena uzdevuma risināšanai kombinēt vairākas formulas (vērtējums līdz 8); spēj risināt "tādus mēs neesam mācījušies" uzdevumus (vērtējums 9 un 10). Neko labāku līdz šim neesmu izdomājusi. Es esmu matemātiķis, domāju, ka valodniekiem izdomāt pietiekami vienkāršu un saprotamu vērtēšanas sistēmu ir ļoti grūti. Tieši tāpēc visā pasaulē "cīnās" ar šo problēmu, bet neviens nav vēl piedāvājis ideālo modeli kā vērtēt skolēnu sniegumu, kas veicina dziļo mācīšanos. "Ko mērīsi, to iegūsi" un vien retajam būs mazsvarīgs šis mērījums.


"Eiforija un depresija ir viena ceļa divi grāvji"

Manuprāt nevajadzētu gaidīt brīnumus no kompetenču pieejas izglītībā ieviešanas (neviens nav īsti realizējis patiesi individuālu mācīšanās tempu un izstrādājis dziļas sapratnes vērtēšanas sistēmu). Tas tomēr arī nenozīmē, ka ir jāizturas noliedzoši pret pārmaiņām un jāturpina "piespiest zināt". Zinātne ir tikusi gana tālu, lai piedāvātu jaunu informāciju un citas metodes un skaidrojumus, kuras neizmantot būtu vien prāta muļķība. Atļaušos vēlreiz atkārtoties, ja kāds autors apraksta tikai parādības vienu pusi, tad tā ir tikai puspatiesība un ar steigu ir jāmeklē otra puspatiesība.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana