Ja ir skaidrs, kādam vajadzētu būt cilvēka mentālajam modelim jaunajā sistēmā, ir jāsāk nākamais solis - Konstruēšana, jeb sistēmisko struktūru, likumu un savstarpējās ietekmes formu veidošana.
Svarīgi ir atcerēties, ka struktūras ietekmē uzvedību. Pētījumi apliecina, ka dažādi cilvēki ielikti vienā un tajā pašā struktūrā "ražo" līdzīgu rezultātu, bet tie, kas nav spējīgi pakļauties tiek izstumti. Ar struktūru sistēmiskajā domāšanā ir jāsaprot sistēmas elementi un to savstarpējā ietekme, kur tieši savstarpējā ietekme spēlē būtiskāko lomu.
Piemērs:
1973. gadā psihologs Philip Zimbardo veica eksperimentu, kura laikā koledžas studentiem lika iejusties ieslodzīto un sargu lomās izdomātā cietumā. Vide bija izveidota Stanfordas psiholoģijas ēkas pagrabā. Tas, kas sākās kā "ieslodzīto" viegla pretestība un "apsargu" aizstāvība, nepārtraukti saasinājās līdz "sargi" sāka fiziski ietekmēt "ieslodzītos". Studenti sāka ciest no depresijas, parādījās nekontrolējamas raudas un psihosomatiskas slimības. Eksperta veicēji uzskatīja, ka situācija ir bīstama un pēc sešām dienām eksperimentu priekšlaicīgi beidza.
Ir skaidrs, ka nemainot "skolu" kā institūciju, kurā Izglītības ministrijai ir apsarga loma, bet skolotāji un skolēni ir cietumnieki, kur, piedevām, valda "dedovscčina" (vārds, kas tika lietots padomju armijā- iekšējā hierarhija, kurā augstāk stāvošais morāli un fiziski ietekmē zemāko), nekas īpaši nemainīsies. Pavērojiet pašreizējo situāciāciju, vai tā nenotiek pašreiz? Nemitīgas pavēles no augšas, noklusēta informācija, minimālas sarunas starp ministriju un skolotājiem (tās pašas ar dažiem izredzētajiem, kuri tikpat runā ministrijas valodā), skolotāju streiki, skolēnu nevēlēšanās "atrasties cietumā", skolotāju neiecietība pret skolēniem, vecāku protesti vai neieinteresētība - šīs parādības "plaukst un zeļ".
Manuprāt ļoti minimāli, jo netiek novērsti galvenie savstarpējās ietekmes faktori. Izglītības sistēmas strukturālie elementi paliek nemainīgi un saglabā tās pašas atbildības un funkcijas (vismaz es neesmu neko jaunu dzirdējusi). Skolu skaita samazināša nav struktūras reforma. Vienlaicīgi ir jāsaka, ka ir izvirzīti jauni un ļoti labi sistēmas darbības ietekmēšanas likumi.
1. Centrā ir skolēns.
Skaista vīzija. Vien atliek pievienot, ka tādam vispirms ir jābūt ikvienam izglītības ministrijas, pašvaldības un skolas darbiniekam, jo piemēram ir daudz lielāka ietekme nekā teiktajiem vārdiem. Pavērojiet šodienas skolas, vai vide, kāda ir skolā nelīdzinās skolu direktoriem? Vai biznesa organizāciju darbinieki neatkārto savu īpašnieku/vadītāju uzvedības modeli (citādie pielāgojas vai aiziet)? Vai bērns nav ģimenes spogulis? Nav tik vienkārši būt citādam, ikdienā atrodoties sabiedrībā. Visticamāk tieši šī iemesla dēļ "citādie" aiziet dzīvot uz laukiem, kur citu cilvēku ietekme ir daudz mazāka un ir lielākas iespējas dzīvot saskaņā ar sevi.
2. Skolotāji kā sadarbības partneri
Ikviens skolotājs atbalstīs šo domu, tikai uzreiz arī iebildīs, ka ir grūti atrast laiku sadarbībai. Pilna slodze (40h nedēļā) jau tiek veltīta stundu gatavošanai, vadīšanai un skolēnu pārbaudes darbu labošanai (jeb formatīvās atgriezeniskās saites sniegšanai). Ja ir vēlme realizēt skolotāju sadarbību, tad tam ir jāizdala laiks/nauda. Nevar cerēt, ka visi skolotāji var atļauties būt tikai un vienīgi misionāri, kam nav savas ģimenes, bērnu, vecāku un arī citu interešu kā vien būt "skolotājam ar lielo burtu".
Jau rakstīju arī, ka ir apzināti arī jāmaina sadarbības uzsvars no tā, ka "es eju vērot tavas stundas" uz to, ka "es eju mācīties no tevis un dalīšos ar savu pieredzi" (https://kompetences.blogspot.com/2017/08/3p-paslave-pajauta-papildini.html). Pašreizējā atgriezeniskās saites sniegšanas forma joprojām saglabā sākotnējo virzienu "es pastāstīšu tev".
3. Izglītības satura maiņa
Pašreiz gan vēl ir grūti spriest, kas tieši tiek izņemts no pašreizējā standarta. Šobrīd vien zinām, ka vārda "Tēmas" vietā turpmāk lietosim "Lielās idejas" un konkrēto zināšanu pārskaitījums ir mainīts uz idejas sapratni un spēju pielietot. Es neesmu pārliecināta vai jēdzienu nosaukumu maiņa uzreiz maina arī kāda jēdziena izpratni, bet uzsvaru maiņa no "zināt" uz "spēt analizēt, radīt un izvērtēt" gan ir būtisks pagrieziens izglītībā.
Atceramies Blūma taksonomiju par mācīšanās domēniem: Atcerēties, Saprast, Pielietot, Analizēt, Izvērtēt, Radīt. Ja pašreizējais standarts prasa atcerēties, saprast, pielietot, tad izstrādātais izglītības saturs liek uzsvaru uz pēdējiem trīs domēniem. Pati gan esmu nedaudz pārveidojusi sev lietošanai Blūma modeli tā, lai parādītos cikliskums un iteratīvā attīstība.
Tā kā izglītības saturam ir vislielākā ietekme uz izglītības sistēmu, tad pie šī punkta atgriezīsimies, kad tas būs publicēts pilnā apjomā.
4. Sociāli emocionālā mācīšanās (SEM)
Sociāli emocionālā mācīšanās ir process, kurā apgūst un lietosekojošas kompetences:
Citējot Džonatanu Heidu, "Emociju pajūgs tiek nolikts pirms prāta zirga". Lai kā mēs gribētu saukt sevi par saprātīgām būtnēm, mēs galvenokārt esam "savu emociju kalpi". Tieši šī iemesla dēļ, es gribētu ielikt Daniela Kānemana grāmatu "Domā ātri, domā lēnām" skolotāja obligātās literarūras sarakstā. Stāsts par to, kādas metodes varam pielietot, lai veicinātu skolēnu (un arī savu) sociāli emocionālo mācīšanos būs nākamā līmeņa (šabloni un tendences) uzdevums.
5. Caurviju kompetences
Tas ir vēl viens pozitīvs elements jaunajā modelī. Zinu, ka SEM ir daļa no caurvijas ar nosaukumu Pašvadība, taču tās milzīgās nozīmes dēļ, izdalīju to kā atsevišķu punktu. Par caurviju kompetenēm ir daudz runāts un ir pietiekami daudz informācijas internetā, tāpēc vairāk pie šī jautājuma nekavēšos.
Lai mums visiem darbīga diena un daudz interesantu domu!
Piemērs:
1973. gadā psihologs Philip Zimbardo veica eksperimentu, kura laikā koledžas studentiem lika iejusties ieslodzīto un sargu lomās izdomātā cietumā. Vide bija izveidota Stanfordas psiholoģijas ēkas pagrabā. Tas, kas sākās kā "ieslodzīto" viegla pretestība un "apsargu" aizstāvība, nepārtraukti saasinājās līdz "sargi" sāka fiziski ietekmēt "ieslodzītos". Studenti sāka ciest no depresijas, parādījās nekontrolējamas raudas un psihosomatiskas slimības. Eksperta veicēji uzskatīja, ka situācija ir bīstama un pēc sešām dienām eksperimentu priekšlaicīgi beidza.
Ir skaidrs, ka nemainot "skolu" kā institūciju, kurā Izglītības ministrijai ir apsarga loma, bet skolotāji un skolēni ir cietumnieki, kur, piedevām, valda "dedovscčina" (vārds, kas tika lietots padomju armijā- iekšējā hierarhija, kurā augstāk stāvošais morāli un fiziski ietekmē zemāko), nekas īpaši nemainīsies. Pavērojiet pašreizējo situāciāciju, vai tā nenotiek pašreiz? Nemitīgas pavēles no augšas, noklusēta informācija, minimālas sarunas starp ministriju un skolotājiem (tās pašas ar dažiem izredzētajiem, kuri tikpat runā ministrijas valodā), skolotāju streiki, skolēnu nevēlēšanās "atrasties cietumā", skolotāju neiecietība pret skolēniem, vecāku protesti vai neieinteresētība - šīs parādības "plaukst un zeļ".
Vai pašreizējā skolu reforma mainīs izglītības sistēmu?
Manuprāt ļoti minimāli, jo netiek novērsti galvenie savstarpējās ietekmes faktori. Izglītības sistēmas strukturālie elementi paliek nemainīgi un saglabā tās pašas atbildības un funkcijas (vismaz es neesmu neko jaunu dzirdējusi). Skolu skaita samazināša nav struktūras reforma. Vienlaicīgi ir jāsaka, ka ir izvirzīti jauni un ļoti labi sistēmas darbības ietekmēšanas likumi.
1. Centrā ir skolēns.
2. Skolotāji kā sadarbības partneri
Ikviens skolotājs atbalstīs šo domu, tikai uzreiz arī iebildīs, ka ir grūti atrast laiku sadarbībai. Pilna slodze (40h nedēļā) jau tiek veltīta stundu gatavošanai, vadīšanai un skolēnu pārbaudes darbu labošanai (jeb formatīvās atgriezeniskās saites sniegšanai). Ja ir vēlme realizēt skolotāju sadarbību, tad tam ir jāizdala laiks/nauda. Nevar cerēt, ka visi skolotāji var atļauties būt tikai un vienīgi misionāri, kam nav savas ģimenes, bērnu, vecāku un arī citu interešu kā vien būt "skolotājam ar lielo burtu".
Jau rakstīju arī, ka ir apzināti arī jāmaina sadarbības uzsvars no tā, ka "es eju vērot tavas stundas" uz to, ka "es eju mācīties no tevis un dalīšos ar savu pieredzi" (https://kompetences.blogspot.com/2017/08/3p-paslave-pajauta-papildini.html). Pašreizējā atgriezeniskās saites sniegšanas forma joprojām saglabā sākotnējo virzienu "es pastāstīšu tev".
3. Izglītības satura maiņa
Pašreiz gan vēl ir grūti spriest, kas tieši tiek izņemts no pašreizējā standarta. Šobrīd vien zinām, ka vārda "Tēmas" vietā turpmāk lietosim "Lielās idejas" un konkrēto zināšanu pārskaitījums ir mainīts uz idejas sapratni un spēju pielietot. Es neesmu pārliecināta vai jēdzienu nosaukumu maiņa uzreiz maina arī kāda jēdziena izpratni, bet uzsvaru maiņa no "zināt" uz "spēt analizēt, radīt un izvērtēt" gan ir būtisks pagrieziens izglītībā.
Atceramies Blūma taksonomiju par mācīšanās domēniem: Atcerēties, Saprast, Pielietot, Analizēt, Izvērtēt, Radīt. Ja pašreizējais standarts prasa atcerēties, saprast, pielietot, tad izstrādātais izglītības saturs liek uzsvaru uz pēdējiem trīs domēniem. Pati gan esmu nedaudz pārveidojusi sev lietošanai Blūma modeli tā, lai parādītos cikliskums un iteratīvā attīstība.
4. Sociāli emocionālā mācīšanās (SEM)
Sociāli emocionālā mācīšanās ir process, kurā apgūst un lietosekojošas kompetences:
- saprast un vadīt savas emocijas;
- izvirzīt un sasniegt pozitīvus mērķus;
- izjust un izrādīt empātiju pret citiem;
- veidot un uzturēt pozitīvas attiecības;
- risināt problēmas un pieņemt atbildīgus lēmumus.
5. Caurviju kompetences
Tas ir vēl viens pozitīvs elements jaunajā modelī. Zinu, ka SEM ir daļa no caurvijas ar nosaukumu Pašvadība, taču tās milzīgās nozīmes dēļ, izdalīju to kā atsevišķu punktu. Par caurviju kompetenēm ir daudz runāts un ir pietiekami daudz informācijas internetā, tāpēc vairāk pie šī jautājuma nekavēšos.
Kas ir ticis piemirsts?
- Manuprāt būtiskākais trūkums pašreizējām reformām ir nemainītā hierarhijas funkciju un atbildību struktūra.
- Kompetenču pieejas viens no svarīgākajiem noteikumiem ir iespēja mācīties katram savā tempā. Neviens nevar pietiekami labi saprast nākamo līmeni, ja nav apgūts iepriekšējais. Ļoti gribētos redzēt labus mācību materiālus e-vidē (īpaši videomateriālus), lai vismaz tie, kas gribētu, bet tik ātri nespēj, varētu veltīt vairāk laika kādas kompetences apguvei.
- Skolotāju izaugsme. Pašreizējā "skriešana pēc obligātajiem punktiem" neveicina skolotāju kādas specifiskas kompetences attīstīšanu. Katram skolotājam tomēr vajadzētu savu individuālo programmu. Ne velti somi kā galveno veiksmes faktoru min kompetentus skolotajus un, atļaušos atkārtoties, sāka ar skolotāju apmācību sistēmas reformu.
- INFORMĀCIJA PAR PROJEKTA GAITU UN REZULTĀTIEM. Nezinu kurā brīdī Latvijā ir ieviesusies kultūra turēt slepenībā būtisku lēmumu gatavošanu. Rezultātā rodas tenkas, cilvēki jūtas nesaprasti un nenovērtēti, rodas plaisa starp lēmumu pieņēmējiem un nākamajiem izpildītājiem. Attīstītā demokrātijā tā tam tomēr nevajadzētu būt. Atliek vien cerēt, ka mūsu jaunieši būs pietiekami nepaklausīgi un veidos daudz saprātīgāku valsts pārvaldes sistēmu un sabiedrības kultūrvidi.
Lai mums visiem darbīga diena un daudz interesantu domu!
"Manuprāt būtiskākais trūkums pašreizējām reformām ir nemainītā hierarhijas funkciju un atbildību struktūra." Kaut kad nākotnē būtu interesanti dzirdēt vairāk par šo.
AtbildētDzēstPaldies, Aija! Šī tēma būs iekļauta ciklā "Pārmaiņu vadība". Šobrīd pateikšu vien to, ka projekts nosaka "skolu autonomiju" kompetenču izglītības ieviešanā. Te uzreiz parādās jautājums, kādā apmērā skola var būt autonoma, ja pašvaldībās ir deputāti, priekšnieki un padotie, kas lemj par skolām. Cik tālu ir skolu direktora teikšana ir atkarīgs no pašvaldības ierēdņiem.
AtbildētDzēst