Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan apgalvojums "Mēs jau tā darām!" Kāpēc? Kādi cilvēka dabas faktori ietekmē šādu apgalvojumu veidošanos?
Atbilde ir pavisam vienkārša. Attieksmes maiņas izaicinājumu faktorus ir precīzi definējis Sue Roberts.
1. Kur ir pierādījumi, ka tā būs labāk?
Tā vietā, lai izzinātu paši un veidotu savu viekokli, mēs vienkārši pieprasām, lai mums dod pamatojumu. Vien jāatceras, ka neviens pierādījums nebūs gana labs, ja pašiem nebūs interese saprast un mainīt savu attieksmi.
2. Mēs jau tā darām!
Ja vien tā nav revolūcija un destruktīva pamatu ārdīšana, vienmēr būs kaut kas tāds, kas uzlabojumu procesā paliks nemainīgs. Pārlieku liela uzsvara uzlikšana šai nemainīgajai daļai, dod iespēju neko nedarīt un ļauties cilvēka dabas konservatīvajai daļai.
3. Mums tam nav laika.
Nav gan, mums nekad nav laika tam, kas nav mūsu interese un mūsu prioritāte. Laika nebūs nevienam uzlabojumam līdz brīdim, kad mēs paši sāksim mācīties, lai zinātu, saprastu, spētu pielietot, analizētu, radītu, izvērtētu un atkal jau dotos nākamajā ciklā.
Te nav runa par kompetenču izglītības ieviešanu vai neieviešanu, tās pareizumu vai aplamību. Tāda ir cilvēka daba, kuru nevar mainīt bez domāsanas un kognitīvo prasmju pielietošanas Padomāsim un katrs pats izdarīsim savus secinājumus.
...te ir stāsta beigas, varbūt kādreiz būs cita saistoša tēma, bet tad tas jau būs cits blogs. Lai mums visiem izdodas iemācīties būt!
Ar mīlestību,
Silvija
Atbilde ir pavisam vienkārša. Attieksmes maiņas izaicinājumu faktorus ir precīzi definējis Sue Roberts.
1. Kur ir pierādījumi, ka tā būs labāk?
Tā vietā, lai izzinātu paši un veidotu savu viekokli, mēs vienkārši pieprasām, lai mums dod pamatojumu. Vien jāatceras, ka neviens pierādījums nebūs gana labs, ja pašiem nebūs interese saprast un mainīt savu attieksmi.
2. Mēs jau tā darām!
Ja vien tā nav revolūcija un destruktīva pamatu ārdīšana, vienmēr būs kaut kas tāds, kas uzlabojumu procesā paliks nemainīgs. Pārlieku liela uzsvara uzlikšana šai nemainīgajai daļai, dod iespēju neko nedarīt un ļauties cilvēka dabas konservatīvajai daļai.
3. Mums tam nav laika.
Nav gan, mums nekad nav laika tam, kas nav mūsu interese un mūsu prioritāte. Laika nebūs nevienam uzlabojumam līdz brīdim, kad mēs paši sāksim mācīties, lai zinātu, saprastu, spētu pielietot, analizētu, radītu, izvērtētu un atkal jau dotos nākamajā ciklā.
*****
Te nav runa par kompetenču izglītības ieviešanu vai neieviešanu, tās pareizumu vai aplamību. Tāda ir cilvēka daba, kuru nevar mainīt bez domāsanas un kognitīvo prasmju pielietošanas Padomāsim un katrs pats izdarīsim savus secinājumus.
...te ir stāsta beigas, varbūt kādreiz būs cita saistoša tēma, bet tad tas jau būs cits blogs. Lai mums visiem izdodas iemācīties būt!
Ar mīlestību,
Silvija
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru