Kāpēc ir jāturpina kompetenču projekts? ...jeb, kas vajadzīgs IT biznesam

Jā, šī kājas atraušana no zemes (par soli to vēl nevar saukt) ir bijusi nejēdzīgi grūta, samocīta un līdz galam nesaprasta. Ķermenis sāk zaudēt līdzsvaru, jo nav skaidrs, kur to "kāju tālāk likt pie zemes". Bet ir jāturpina, ir jāturpina meklēt to "mazo cinīti lielajā purvā", lai virzītos uz priekšu. Paliekot uz vietas, mēs nogrimsim.

  Foto: www.panoramio.com/user/1946042

Kāpēc es aizstāvu kompetenču izglītības modeli? Tas ir gluži kā ar demokrātiju, nav perfekti, bet neviens nav neko labāku izdomājis. Kompetenču pieeja izglītībā ir vienīgais man zināmais modelis, kam pamatā ir nevis solā pavadītās stundas un atmiņā paturēto "dzejolīšu skaits", bet gan spēja saprast, domāt un būt.

Šodienas stāsts būs par to, kāpēc IT industrija gaida pārmaiņas izglītības sistēmā. Domāju, ka arī daudzu citu industriju kolēģi atzīs, ka īsti labi nav.

Ko jāprot IT nozares darbiniekiem?

Šis ir mans viedoklis, kura pārbaudīšanai nav veikts viens dziļš un zinātniski pamatots pētījums, bet ir radies balstoties uz pieredzes vērojumiem un daudzu citu pētnieku darbiem.

Manuprāt tās ir 5 galvenās prasmes (kārtība nav svarīga).

1. Spēja darboties precīzi.
2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.
3. Loģiskā domāšana.
4. Laterālā domāšana.
5. Spēja veidot algoritmus.

Strādājot IT biznesā, jau vairākus gadus atpakaļ dabiski radās vēlme saprast, kā atlasīt darbiniekus, kam šīs prasmes ir apgūtas. Tā radās tests, par kura rezultātiem pāris dienas atpakaļ "paraudāju" FB. Piebildīšu, ka visas šīs prasmes ir apgūstamas un nav nekāda "raķešu zinātne". Domāšanas metodes ir mācāmas līdzīgi kā lasīšana un rakstīšana. Te ir gan elementi, gan darbības principi, vien katram pašam atklāt tos var nebūt viegli. Gluži kā alfabētu, ne katrs var izdomāt, bet lasīt tomēr var.

1. Spēja darboties precīzi

Datoram pašam par sevi nepiemīt intelekts, arī ne mākslīgais. Ir jāspēj pievērst uzmanība un precīzi apstrādāt visas depaļas un sīkumus. Tieši dažādo sīkumu/variantu/kļūdu apstrādes kodēšana aizņem lielāko daļu programmētāja darbalaika. Analītiķim ir jāvar paredzēt tie, vadītājam ieplānot laiku, testētājam visu pārbaudīt... Tam, kurš grib "visam nobraukt pa virsu", ir jāmeklē citas darbavietas. Ja tas tā nenotiek, tad rodas "e-veselības, EDSi, skola.lv'...". Vai atcerieties, ko teica dziesmusvētku biļešu pārdevēji pēc notikušā? -"Mēs nebijām paredzējuši". Ja vien būtu veltījuši mazliet vairāk laika, tad pavisam vienkārši varēja rādīt elektroniskās rindas numuru, nevis nebeidzamo saulīti. Programmētāji, kas veidoja risinājumu, neveltīja pietiekami daudz uzmanības šai detaļai un mēs visi baudījām "augļus". Un šādu "sīkumu" ir nebeidzami daudz.

Nav viegli rast veidu, kā pārbaudīt šo prasmi. Es izvēlējos skatīties, kā tiek risināti skaitliskie uzdevumi izmantojot kalkulatoru. Tur ir jāspēj pārliecināties, ka nospiesta pareizā poga un padomāt vismaz tik daudz, ka veikalā var nopirkt 3 rotaļlietas, nevis 3,7. Ir ļoti skumji redzēt, ka arī šis sīkums ir par grūtu kādam, kurš sevi pozicionē kā IT nozares darbinieku. Tā kā mēs izstrādājam ļoti daudz skaitlisko datu apstrādes un analīzes aplikācijas, tad vajag, lai darbinieki saprastu daļas un procentus. ...pietrūkst vārdu, lai raksturotu situāciju... tāpēc jau ātrie milzprocentu kredīti plaukst un zeļ Latvijā... 

2. Spēja rast un attīstīt vispārīgus risinājumus.

Sīkumu skaitu var samazināt, ja izdomā vispārīgu risinājumu, kas ietver sevī pietiekami daudz situācijas. Ir vajadzīga spēja domāt abstrakti. Labākais veids kā skolā apgūt šo prasmi ir risināt algebriskos uzdevumus. Tas nenozīmē pielietot formulas (kā šis skolas kurss visbiežāk tiek pasniegts), bet gan izprast vispārīgas situācijas, modelēt/zīmēt struktūras un spēt "atklāt formulas". Padomājiet, kādā veidā jums tika mācīta algebra?

Ir ļoti daudz problēmuzdevumi, ko vieglāk atrisināt vispārīgi un tikai tad pārbaudīt vai konkrētā situācija pieder atrisinājumu kopai. Tā kā testa uzdevumos nekāda formula nav dota, tad ļoti, ļoti daudzi labprātāk izvēlas "mini un pārbaudi" metodi. Šī metode arī ir ļoti derīga, bet reti pielietojama programmēšanā. Slikti, ka ir daudzi, kas tikai min, bet pārbaudes neveic. Domāju, ka tas ir tik plaši pielietoto atbildes izvēles testu rezultāts. Jaunieši ir iemācījušies "ieķeksēt" kādu no atbildēm uz labu laimi. IT industrijā tas ir pilnīgi nederīgi.

3. Loģiskā domāšana

Vienkāršiem vārdiem šo domāšanas metodi var aprakstīt kā secīgu pamatojumu veikšanu, balstoties uz loģikas likumiem. Vismaz tik daudz kā UN, VAI, JA-TAD un NE likumi būtu jāzina katram. Ne jau šie likumi ir sarežģīti, bet gan iztrūkstošais pieradums meklēt loģiskās ķēdes, ieraudzīt to "mazo akmentiņu", kas spēj būtiski ietekmēt plūdumu,  un redzēt, kā iepriekšējais solis ietekmē nākamo, rada vislielākās problēmas. Jāatzīst, ka pati tā arī nespēju ieraudzīt skolas kursā, kad un kādā veidā skolēniem tiek mācīta loģiskā domāšana. Tas ir atstāts katra paša ziņā. Tie, kas neizvēlas papildus mācīties matemātikas neklātienes skolā vai nemeklē citas iespējas, paliek to 98% (tenko, ka Einšteins tā teicis) cilvēku grupā, kam "Einšteina uzdevums" ir neatrisināms. Man ir klusā cerība, ka kompetenču izglītība tomēr uzliktu par pienākumu mācīt jauniešiem loģisko domāšanu.

Testa rezultāti rāda, ka tomēr mazliet vairāk nekā 2% IT nozarē strādājošie labprāt risina loģikas uzdevumus. Rezultāti gan vēl ir tālu no vēlamā. Arī šajā uzdevumu grupā parādās pārlieku daudz minējumi, piedevām neloģiski un nesaistīti ar uzdevumu nosacījumiem. Ja izdodas atrast "nākamo skaitli rindā", tad trīs secīgus pamatojumus atrast vien retajam izdodas.

4. Laterālā domāšana

Nereti laterālā domāšana tiek saprasta kā radošā domāšana vai "ārpuskastes domāšana". Šī termina autors ar jēdzienu ir aprakstījis radošās domāšanas veidu, kas vajadzīgs kādas nestandarta problēmas atrisināšanai, un kuras laikā ir jāņem vērā iemesli un faktori (lv.wikipedia.org/wiki/Laterāla_domāšana). Šo domāšanas veidu/metodi nemāca ne skolā ne arī augstskolā. ...bet to izcili iemāca improvizācijas teātris, kur katrs scenārija solis nav iepriekšdefinēts, bet ir jāvar uztvert domu no pusvārda un ātri jāreaģē veidā, kas dod turpinājumu. Nav grūti uzminēt, ka vienīgais cilvēks, kas visus šī tipa uzdevumus atrisināja pilnīgi pareizi, darbojas improvizāciju teātrī.

Pilnīgi droši varu teikt, ka lielākā daļa prot atrast dažādus patiešām oriģinālus risinājumus. Mūsu jaunieši ir radoši. Vēl būtu jāiemācās apzināties, vai piedāvātais "radošums" risina šo nestandarta problēmu.

5. Spēja veidot algoritmus

Lai arī objektu orientētā programmēšana vairāk līdzinās "staigāšanai pa noliktavu un vajadzīgo preču izvelēšanos", tas neatbrīvo no pienākuma izvēlēties vajadzīgo ceļu. Diemžēl, dažādās gatavās programmēšanas vides ir "izspiedušas no tirgus" algoritmu zīmēšanu. Es biju kļūdaini iedomājusies, ka šī tipa uzdevumos būs visizcilākie rezultāti IT cilvēkiem. Tā tomēr ir mūsu ikdiena. Izrādījā, ka te ir visvājākie rezultāti. Cien. augstskolu pasniedzēji, lūdzu māciet studentiem veidot algoritmus... vai arī godīgi pasakiet, ka jūs nodarbojaties tikai un vienīgi ar wordpress web-lapu ražotāju sagatavošanu.

Kopsavilkums

Populārākās un labāk pielietotās prasmes (testa rezultāti, kopā 100%).

1. Skaitliskie uzdevumi, izmantojot kalkulatoru - 42,4%
2. Laterālā/radošā tipa uzdevumi - 32,3%
3. Algebriskie/teksta uzdevumi, vispārīgu risinājumu meklēšana - 9,4%
4. Loģiskās domāšanas uzdevumi  - 8,2%
5. Dažādu algoritmu veidošana - 7,7%

Visticamāk, ja STEM testos uzdevumus grupētu pēc šiem pašiem principiem, rezultāts nebūtu ievērojami atšķirīgāks. Dažas grupas gan neparādītos vispār.

Ja mēs gribam, lai mums tik iecienītā, labi apmaksātā un ekonomiski izdevīgā industrija aug, tad sāksim mācīties domāt paši un mācīsim domāt mūsu bērniem. Kompetenču izglītība dod vismaz nelielu grūdienu šajā virzienā. Skolotāji, arī jums būs lielākas algas, ja jūsu audzēkņi spēs to nopelnīt.

***
P.S. Esmu sagatavojusi un dažreiz arī vadu kursu "Domāšanas metodes". Labprāt padalīšos ar materiāliem. Ja ļoti, ļoti gribas, tad kādu kursu varu novadīt. Šobrīd gan laiks ir "lielākā vērtība", bet noteikti centīšos saplānot darbus tā, lai dalītos pieredzē un zināšanās.

“Kas skolas beidzējam ir nepieciešams vairāk - zināšanas vai prasmes?” ...vai...

Pārdomas pēc foruma

Es nezinu, kādas atziņas sev guva pasākuma organizētāji, bet man tas atgādināja sen zināmas patiesības par vides/kultūras ietekmi uz ikvienu no mums.

Tātad par to, kādus "banānus" mēs redzam, bet spītīgi "nekāpjam pēc tiem".

Kāpēc?

1. Mēs akli ticam, ka skolai/augstskolai cilvēkbērns ir jāsagatavo dzīvei un, tas nozīmē, ka ir jādabū diploms ... un jo prestižākas skolas diploms, jo labāk.

Kā ir realitātē? "Sarkano" diplomu saņēmēji patiešām ir veiksmīgi pastāvošās sistēmas līderi, bet ko jaunu sasniedz tie, kas skolās bija "nepaklausīgie palaidņi". Viens no foruma dalībniekiem uzsvēra (diemžēl nevaru nosaukt vārdā), ka individuāla mācību satura izvēle (nevis standartizēta programma) ir būtiska izglītības sastāvdaļa. Tobrīd mans vienīgais jautājums bija - Kādā vecumā? Šis jautājums vēlreiz aktualizējās runājot ar vecākiem, kas apgalvoja, ka pamatskolas beidzēji vēl nevarot zināt, ko viņi vēlēsies darīt savā dzīvē, tāpēc specializācija vidusskolas laikā nav atbalstāma.   ...tomēr ... cik daudzi no mums arī pēc 50 zina, ko īsti grib darīt?

Mūsu šībrīža kultūra māca "būt paklausīgam un pēc banāniem nekāpt". Kopš dzimšanas bērnus ieliekam bezgalīgu ierobežojumu "krātiņos" (nevis mācam saprātīgus ierobežojumus un skaidrojam kāpēc), bērnudārzu disciplīna iemāca visiem darīt visu reizē un vienādi (nevis dod izvēli un veicina radošu apkārtējās vides elementu lietošanu rotaļās un savas darbības seku izvērtēšanu), skolā parādam obligātās prasības un pieliekam "birku" tu esi malacis vai slikts.

Tāpēc es atbalstu agrīnu specializāciju, kas dod iespēju mācīties nedaudz no visa, lai spētu saprast lielo bildi, un kaut ko citu - dziļi un pamatīgi. Mums ir iespēja papildus apmeklēt un padziļināti mācīties valsts atbalstītās mūzikas, mākslas un sporta skolās. Varbūt ir pienācis laiks izveidot līdzīgas institūcijas arī dabaszinātņu apguvei? Neklātienes matemātikas skola dara daudz, bet "viens nav karotājs".

2. "Skolotājs ir masveida specialitāte" - tā teica viena no augstskolas pedagogu pasniedzējām. Kā sekas tam esot nespēja aizpildīt studiju vietas ar patiešām varošiem, zinošiem un mācīties gribošiem studentiem.

Es ilgi esmu domājusi, cik patiesi ir šie vārdi. Pilnīgi noteikti te ir liela daļa patiesības. "Neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties!" ...un nav svarīgi kādā vecumā mācīšana un mācīšanās notiek. Tāpat arī vienmēr ir un būs jārēķinās ar cilvēka spēju kapacitāti. Jā "lācis uz auss uzkāpis", neviens skolotājs un nekāds darbs par operdziedātāju nepadarīs.

Zināmā mērā mūsu sabiedrības pašreizējā izpratnē, skolotājs patiešām ir "masveida specialitāte". Tas nav "prestiži" būt skolotājam. Tik daudz nicnāta pašreiz netiek neviena cita specialitāte (ja nu vienīgi politiķi) kā skolotāji. Vien tas, kuram nerūp sabiedrības spriedums, amata nosaukums un piederošo luksus preču daudzums kļūst par izcilu skolotāju.

3. Pavisam skarbi skan tas, ka arī bērni mūsu sabiedrībā pārlieku daudzos gadījumos nu ir kļuvuši par "masveida produkciju". Saražojam, atdodam bērnudārzos, palaižam skolā un tad aizdzenam no ģimenes. Mēs reti audzinām savus bērnus un vēl retāk mazbērnus. Lielākā daļa no mums ir veiksmīgi apguvuši prasmi prasīt no citiem - iedzīvotāji no valsts, skolotāji no skolēniem, pasniedzēji no studentiem... Kur paliek paša atbildība par savu dzīvi? Šī prasme, kas būtu vissvarīgākā, jaunajā izglītības sistēmā vēl nav iekļauta.

Ko darīt?

Atcerēsimies dabas rādīto patiesību, nekas pilnīgi jauns un kvalitatīvi citāds nerodas sakārtotās un kontrolētās struktūrās. Tam ir vajadzīgs haoss un "citu frekvenču vibrācijas", lai esošās elementārdaļiņas pārkārtotos citā veidā un kombinācijās un pēc tam evolucionāri attīstītos. Vai mēs esam gatavi haosam? Pieļauju, ka tomēr nē. Tāpēc nāksies pielikt ļoti lielu piepūli, lai uzlabotu šo pašu "nejēdzīgo" sistēmu, kura ļoti pretosies, jo ikvienas sistēmas mērķis ir izdzīvot.

Man nav vienas konkrētas atbildes. Tas ko varu droši teikt ir - vidi veido attieksme. Tik ilgi, kamēr vairumam sabiedrības "dabūt naudu" būs svarīgāk nekā "strādāt un nopelnīt", jebkuras pārmaiņas būs tikai kosmētiskas, nevis pēc būtības.

par pieredzi

blogā "atbildes..." ieliku savus secinājumus par pieredzes gūšanu. Tas lielā mērā attiecas arī uz kompetenču izglītību, tāpēc pievienoju te saiti.
https://atbildes.blogspot.com/2018/02/ka-gut-pieredzi.html

Kritiskā domāšana

Savā stāstā "Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana" jau rakstīju, cik ļoti maz skolēni (visticamāk arī pieaugušie) zina par šo tēmu. Saviem skolēniem sagatavoju lekciju ar savu skatījumu, kas strukturēti parāda, kādas ir kritiskās domāšanas sastāvdaļas. Turpinājumā būs konspektīvs šīs lekcijas atstāsts.

******
Kritiskās domāšanas mērķis ir nodrošināt, ka mums ir patiesi pamatojumi mūsu uzskatiem!

Lai to sasniegtu ir nepieciešams apzināties trīs galvenās dimensijas un apzināti tās analizēt.

1.dimensija - Cilvēka daba

Diemžēl, cilvēks nav dizainēts, lai viņa pirmā prioritāte būtu domāšana. Izdzīvošanas instikts un enerģijas taupīšana (smadzenes savas darbības laikā patērē ļoti daudz enerģijas) ir cilvēka būtības pamatā. Līdz ar to nākas mācīties ieturēt pauzi, lai neaizskrietu psiholoģisko aizspriedumu un ilūziju diktētā virzienā, bet sāktu darbināt smadzeņu 2.sistēmu ("Domā lēnām").

Ļoti sabalasēti un gana kodolīgi šo tēmu izklāsta Ivars Austers savā kursā "Sociālā psiholoģija. Ilūzijas, domājot par sevi un citiem". Tā kā visas 6 lekcijas ir publiski pieejamas, atļaujos pievienot saites uz tām un aicinu ikvienu, kas vēl nav šo kursu apguvis, tās noskatīties un pavērot, kā cilvēka daba realizējas mūsu pašu un apkārtējo cilvēku darbībās.
https://www.youtube.com/watch?v=6d65rThEWbs&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=HEyoLCNa9jI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=ie3Iilhj6MI&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=Vf0JnGk17ek&feature=youtu.be
https://www.youtube.com/watch?v=tKcAvyfgEiI
https://www.youtube.com/watch?v=DOwtIF7R2XA&feature=youtu.be

2.dimensija - Informācija un zināšanas

Manuprāt, tieši ietekmes faktoru apjoma un to sapratnes dziļuma nozīme ir nepietiekami uzsvērta Kritiskās domāšanas apmācības programmās. Patiesībā, es nevienā no šiem kursiem neesmu atradusi sadaļu, ka palīdzētu saprast, kā atrast visus iespējamos problēmas ietekmes faktorus un kādas varētu būt to prioritātes. No savas pieredzes piedāvāju meklēt divos virzienos- plašumā (Alan AtKisson kompass)

un dziļumā (Peter Senge aisbergs).

Mazliet vairāk par šiem modeļiem var izlasīt stāstā "Sistēmiskā domāšana"

3.dimensija - Domāšanas prasmes

Kritiskās domāšanas kursos parati liek uzsvaru uz loģiskās domāšanas prasmēm, kas ir būtiski nepieciešamas argumentēšanai un korektu secinājumu veidošanai. Manuprāt ar to ir par maz. Jāatceras, ka domāšana sākas ar jautājumu uzdošanu. Patiešām atvērtu jautājumu uzdošanu un vēlmi uzzināt atbildi, nevis "iekrist pieejamības heiristikas slazdos". Analizējot iegūto informāciju, būtiski ir sekojoši kritiskās domāšanas jautājumi.

Vairāk par argumentāciju un loģisko domāšanu var uzzināt Edgara Lapiņa, Mārtiņa Vaivara kursā "Argumentācija un Kritiskā domāšana"

Tomēr, precīza ir tikai matemātiskā loģika! Dabā un sabiedrībā nav tikai “melns un balts”, tāpēc loģiskās domāšanas MĒRĶIS ir atrast labākos risinājumus, nevis pierādīt, ka kāds ir vai nav kļūdījies!

       ************

Kursi, kurus pati esmu apguvusi, lai mācītos domāt kritiski un varu ieteikt arī jums (tie visi gan ir angļu valodā) ir sekojoši:

"Philosophy and Critical Thinking"
https://www.edx.org/course/philosophy-critical-thinking-uqx-meta101x-2

"Effective Thinking Through Mathematics"
https://www.edx.org/course/effective-thinking-through-mathematics-utaustinx-ut-9-01x-0

"U.Lab: Transforming Business, Society, and Self"
https://courses.edx.org/courses/MITx/15.S23x/3T2014/course/

"The Science of Everyday Thinking"
https://www.edx.org/course/science-everyday-thinking-uqx-think101x-5


P.S. ja kādam interesē prezentācija, varu pārsūtīt .odp vai .pdf formātā.

Interesanti pētījumi

...vērosim, domāsim un mācīsimies no zinātnes pētījumiem :)

  ********

...te ir pētījums par priekšrocībām, ko dod pilnībā atdalītas pamatskolas un vidusskolas.

Tiem, ka mācās pamatskolās ir augstās pašvērtējums par savam spējām un varēšanām. Iemesli tam ir dažādi... svarīgi, ka ir doma "es varu" un ar šādu apziņu arī gribēšana un varēšana sasniegt vērā ņemamus rezultātus vidusskolā (un dzīvē) ir daudzkārt lielāka.

"A National Sample of Eighth-Grade Students: The Impact of Middle Grade Schools on Academic and Psychosocial Competence"

 ********

Interesants pētījums. Liek padomāt par to, ko un kā ir/nav vērts mācīt sešgadniekiem. Ļoti iespējams, ka tieši izpratne par apzinātas praktizēšanās nozīmi, nākotnes snieguma uzlabošanai, ir būtiskais kritērijs gatavībai uzsākt mācīšanos.
Uz jautājumu, kas viņiem palīdz uzlabot rezultātu,
35%- 4-gadīgie bērni,
79% 5-gadīgie bērni,
93% 6-gadīgie bērni un
100% 7-gadīgie bērni
atbildēja, ka praktizēšanās palīdz izdarīt labāk.

"Practicing for the Future: Deliberate Practice in Early Childhood"

  ********

P.S. netiekat pie pētījumiem? Piezvaniet, pastāstīšu kā to var izdarīt.

"Mēs jau tā darām!"

Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan apgalvojums "Mēs jau tā darām!" Kāpēc? Kādi cilvēka dabas faktori ietekmē šādu apgalvojumu veidošanos?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Attieksmes maiņas izaicinājumu faktorus ir precīzi definējis Sue Roberts.

1. Kur ir pierādījumi, ka tā būs labāk?
Tā vietā, lai izzinātu paši un veidotu savu viekokli, mēs vienkārši pieprasām, lai mums dod pamatojumu. Vien jāatceras, ka neviens pierādījums nebūs gana labs, ja pašiem nebūs interese saprast un mainīt savu attieksmi.

2. Mēs jau tā darām!
Ja vien tā nav revolūcija un destruktīva pamatu ārdīšana, vienmēr būs kaut kas tāds, kas uzlabojumu procesā paliks nemainīgs. Pārlieku liela uzsvara uzlikšana šai nemainīgajai daļai, dod iespēju neko nedarīt un ļauties cilvēka dabas konservatīvajai daļai.

3. Mums tam nav laika.
Nav gan, mums nekad nav laika tam, kas nav mūsu interese un mūsu prioritāte. Laika nebūs nevienam uzlabojumam līdz brīdim, kad mēs paši sāksim mācīties, lai zinātu, saprastu, spētu pielietot, analizētu, radītu, izvērtētu un atkal jau dotos nākamajā ciklā.

*****

Te nav runa par kompetenču izglītības ieviešanu vai neieviešanu, tās pareizumu vai aplamību. Tāda ir cilvēka daba, kuru nevar mainīt bez domāsanas un kognitīvo prasmju pielietošanas Padomāsim un katrs pats izdarīsim savus secinājumus.


...te ir stāsta beigas, varbūt kādreiz būs cita saistoša tēma, bet tad tas jau būs cits blogs. Lai mums visiem izdodas iemācīties būt!

Ar mīlestību,
Silvija

Paaudžu konflikts izglītībā

Bērni šodien ir tikpat citādi, cik šodien citāds ir apgaismojums. Tāpat kā kādreiz ir vajadzīgi vadi vai akumulatori elektrības padevei, vien Edisona pirmo spuldzīti ir aizstājušas LED lampiņas. Arī bērnos nekas pēc būtības nav mainījies, vien blēņas, izklaides un mācīšanās iespējas ir citādas.

Jau trešo reizi atgriežos darbā skolā. Pirmā reize bija 81.gads, tad 94.-99.gads un tagad jau 2.gads skolā. Skatoties pēc būtības, varu teikt - nekas nav mainījies. Vai tam tā vajadzēja būt, ir cits jautājums. Vai ir paaudžu konflikts? Teikšu, ka tas drīzāk ir personību konflikts, nekā paaudžu konflikts. Ja cilvēks nedzīvo līdzi laikam, nemācās, nelieto tās pašas "rotaļlietas", ko mūsu jaunieši, tad ir neizbēgama nesaprašanās.

Tieši tādēļ pasaulē tik daudz runā par mācīšanos mūža garumā. Skolotājiem ir obligātā prasība apmeklēt kursus, kas gan bieži beidzas ar "punktu iegūšanu", nevis ar mērķtiecīgu mācīšanos. Biznesa organizācijās ir personāla vadības cilvēki, kas sastāda mērķtiecīgus darbinieku attīstības plānus, piešķir līdzekļus apmācībām un arī atseko to izpildi. Jāatzīst, ka šobrīd gribētu, lai arī skolā kādam būtu atbildība par skolotāju mērķtiecīgu izaugsmi (nevis tikai kursu stundu uzskaiti). Diemžēl arī apmācību bizness pārsvarā pelna uz sīklekcijām, nevis kursiem pa tēmu blokiem. Bet pieejamo līdzekļu daudzums ir atkarīgs no pašvaldības iespējām un prioritātēm. Pašreizējā situācija noteikti neveicina skolotāju mācīšanos. Viss ir pašu skolotāju rokās.

Savu labāko pieredzi ieguvu jaunībā, kad būšana kopā ar savu tanti (tēva māsu) sagādāja tik daudz jauku izklaides brīžu. Mēs kopā gan dejojām "uz galda", gan stāstus stāstījām un smējāmies, smējāmies, smējāmies... Tad es pieņēmu sev, ka nekad neļaušu sev "būt vecai", darīšu visu, ja ne citādi, tad piesdīšu sevi saprast jauniešus, kas nāks, būt kopā ar viņiem un sarunāties vienā līmenī un valodā ar viņiem.

Atgriežamies pie tēmas. Kuras ir tās "rotaļlietas", kas veido plaisu starp dažādiem cilvēkiem (paaudzēm)?

Ko saka pētnieki?

I     Pasaules digitalizācija
Šī ir redzamākā, bet ne būtiskākā atšķirība. Mobilās digitālās ierīces ir aizstājušas kādreiz tik cienītās grāmatas, avīzes un tikšanos ar draugiem. Manā bērnībā nereti varēja dzirdēt, ka cilvēki kļūs vājredzīgi no daudzo grāmatu lasīšanas, manu bērnu laikā lielākais bubulis bija TV, tagad skādi dara viedierīces. Tā ir, bija un būs. Ir vieni, kas iet pa priekšu un ir tādi, kas "simtreiz nomērīs" un tikai tad pieņems. Te skolotājiem ir gadiem cauri nemainīgs uzdevums - mācīt lietot (nevis aizliegt) visu jauno un izvērtēt ietekmi uz cilvēka personību. Diemžēl, skolas nereti atpaliek un līdz ar to rodas plaisa starp skolotājiem un skolēniem.

II    Vārdu nozīmes
Tos pašus vārdus dažādu paaudžu cilvēki asociatīvi uztver dažādi. Te rodas komunikācijas problēmas. Vecāku cilvēku klasiskās jēdzienu nozīmes var būt nesaprotamas jauniešiem, un otrādi. 2016.gadā publicētais amerikāņu, beļģu un franču kopīgais pētījums atklāj, ka sadzīvisko vārdu nezīmes ļoti lielā mērā ir atkarīgas no cilvēka vecuma. Piemēram, jēdzienam "trauks uzglabāšanai" ir dažādas pirmās asociācijas lielai daļai vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem. (Pavisam petījumā tika apskatīti ~350 ikdienā lietotie lietvārdi.) Manuprāt, te skolotāju uzdevums ir sekot, mācīties no skolēniem un mainīties, nevis turēties pie vecajiem ieradumiem un klasiskajiem vārdiem. Ja nē, tad mēs runājam katrs savā valodā un saprasties ir grūti.

III   Informācijas uztvere un valodas lietošana
Vēl viens būtiskais faktors ir valoda, kādu lieto jaunieši. Mēs varam smieties  vai raudāt par dažādiem saīsinājumiem, bet tā ir šodiena un mūsu kritika neatcels šo tendenci. Tehnoloģiju ietekmē mainās cilvēka uztvere. Neirologu pētījumi rāda, ka arvien vairāk dominē lielā informācijas apjoma radītā "klipu domāšana" (clip thinking). Jaunieši uztver notikumus kā "bildes", nevis kā "secīgas virknes", kā tas bija pierasts informācijas meklēšanas laikā. Līdz ar to ir vēlme uzrakstīt šo "bildi" ātri un bez sarežģītām detaļām. Pašreiz zinātnieku viedokļi dalās, vai šī tendence ir jāpieņem kā neatgriezeniska, vai arī jāatrod veids kā "neļaut tai izplatīties". Pētījumi rāda, ka cilvēki ar klipu domāšanu spēj ātrāk pieņemt lēmumus un ir gatavi uzņemties augstāka riska darījumus. Viņi arī nereaģē tik smagi uz kļūdām un neizdošanos. Viņi spēj ieraudzīt nākamo bildi un doties tālāk, nevis veic dziļu pašanalīzi un izvērtē kļūdas. Es domāju, ka šī tendence saglabāsies un mēs arvien vairāk sastapsim šos klipos domājošos cilvēkus. Ko var darīt skola? Mācīt domāt, dot psiholoģijas un neiroloģijas zināšanas jauniešiem un ļaut viņiem pašiem pieņemt lēmumu.

IV    Vērtības
Te ir vislielākā plaisa. Ģimene kā vērtība mainās uz personību kā vērtību; dalījums sievietēs un vīriešos uz draugiem un pārējiem; patriotisms uz globalizāciju; hierarhiskā karjera uz darīt to, kas patīk; utt. Ja mēs pieķeramies savām vērtībām, neesam gatavi tās pārskatīt un saprast arī citas vērtības ir vērtības, tad iegūstam "kad mēs augām...". Pasaule mainās un tikai mēs paši varam izlemt vai mēs varam vai nevaram šīs pārmaiņas pieņemt. Skolotājiem būtu jāspēj fokusēties uz kopīgajām vērtībām, kā piemēram, tolerance, atbildība..

Ko darīt?

Sev esmu pieņēmusi, ka vienēr ir vērts just, mīlēt, domāt, analizēt un darīt. Lai mums visiem izdodas būt laimīgiem un būt saskaņā ar sevi :)

Integrētās stundas

Viena no mūsu pašreizējās izglītības sistēmas problēmām ir tā, ka skolēni nespēj vienā mācību priekšmetā iemācīto pielietot mācoties citu mācību priekšmetu. Es pilnībā atbalstu integrēto stundu veidošanu (protams, ne jau katru stundu). Manuprāt starppriekšmetu stundu galvenais uzdevums ir veidot IERADUMU skatīties uz problēmu no dažādām perspektīvēm, nevis šauri, ātri un vienpusīgi. Tas ir sistēmiskās domāšanas sākums. To, cik viegli mēs paļaujamies pirmajām asociācijām un pieņemam lēmumus neiedziļinoties, var uzzināt Ivara Austera stāstā "Par vienkāršu un sarežģītu domāšanu". Šajās stundās ir īpaši jāuzsver tas, ka ne vienmēr risinājums atrodas turpat, kur ir problēma, un maksimāli ir jācenšas apskatīt vairākas iespējas, virzienus, faktorus un dimensijas.



Lai būtu vieglāk atrast ideju, kur būtu iesaistīti vairāki mācību priekšmeti, piedāvāju aplūkot dažādas iespējamās tēmu grupas.

I    Viena un tā paša vārda dažādās nozīmes un jēga
Piemēri:
“Spogulis”- priekšmets, kā zinātnes (ķīmija) sasniegumi ietekmēja spoguļu attīstību (vēsture), spoguļi mākslā (interjera dizains), gaismas atstarošana un greizie spoguļi (fizika), spoguļneironi (bioloģija, psiholoģija).
“Zeme” - zemeslode, zeme kā valsts, dzimtā zeme kā psiholoģiskais fenomens, zeme, kas ir īpašumā, zeme kā augsne (fizika, ģeogrāfija, psiholoģija, vēsture).

II    Problēmas, kuras nevar izskaidrot viena priekšmeta ietvaros
Piemēri:
Kāpēc mums vienu cilvēku sejas izskatās skaistākas neka citu cilvēku sejas? - Portretu fotogrāfijas (māksla), portretu analīze izmantojot režģi (datorika), proporciju aprēķināšana (matemātika), sejas daļas un āda (bioloģija), modes tendenču ietekme (psiholoģija).
Kāpēc mākslā un matemātikā kubu zīmē dažādi? - Perspektīva (Māksla), projekcijas veidi (ģeometrija, rasēšana), cilvēka redzes īpatnības (bioloģija)

III    Situāciju analīze
Piemēri:
Avāriju daudzums uz Latvijas ceļiem.  - Personiskās īpašības (Ētika), ceļu kvalitāte (tautsaimniecība), mašīnu daudzums, blīvums (matemātika).
Elektroenerģija mājsaimniecībās. - iegūšanas veidi (fizika, ķīmija), elektoenerģijas cenas (ekonomika) ietekme uz dabu (bioloģija), patērēšanas ieradumi (psiholoģija).


IV    Radoša pieeja tradicionālām lietām
Piemēri:
“Simetriskie Ziemassvētki” - simetriska egle (bioloģija), simetriskas rotaļas (sports, mūzika), simetriski rotājumi (matemātika).
“Izdejojam ģeometriju” - plaknes figūru un telpisko ķermeņu attēlošana kustībās (mūzika, matemātika, sports)

***

Angļu valodā ir pieejami STEM un mākslas integrēto stundu plāni

par varu un cieņu skolās

Mēs esam tik ļoti pieraduši pie varas, ka vairs jau reti aizdomājamies, vai tā tam patiešām vajadzētu būt; vai es izvēlētos šādi darīt, ja man būtu izvēles iespējas, vai izdotie noteikumi ir jēgpilni, kāpēc es daru to, ko es daru... Likumi, MK noteikumi, skolas noteikumi, nerakstītie noteikumi, aizliegumi, aizliegumi, aizliegumi... "Neuzvedies tā, nedari to, tagad runā, tagad klusē..."! Ja mēs, skolotāji, vecāki un skolu direktori, kaut uz vienu dienu spētu tā līdz galam iejusties varas vēl nesabojāta skolēna ādā, mēs spētu ieraudzīt, ka līdzās labajiem padomiem ir milzīgs daudzums varas definētu ierobežojumu, kas aizliedz skolēniem domāt, vērtēt, analizēt, kļūdīties un pašiem pieņemt lēmumus.

Vara nevar iemācīt cilvēkam domāt ne kritiski, ne analītiski, ne loģiski un ne arī radoši. Skolotājs (un arī vecāks), kas jūtas pārāks, izglītotāks un svarīgāks par skolēnu, nespēj audzināt brīvu un radošu personību, nespēj būt skolēna labākais draugs un padomdevējs. Diemžēl ļoti lielai daļai mūsu jauniešu skola ir kā "obligātais murgs" tieši varas ietekmes dēļ. Rodas jautājums, kāpēc mums tik daudzi jaunie uzņēmēji ir tie, kuri skolā bija "sliktie" skolēni? Tiem, kuriem izdevās savu domu iznest cauri skolas gadiem, tie daži arī saglabā savu radošumu un azartu būt pašiem un iet pašiem savu ceļu. Vai tā ir labi un pareizi?

Vara pieprasa cieņu, jo tai ir vajadzīgi savas varas apliecinājumi. "Sveicini mani!", "Klusē, kad es runāju!", "Kas tu tāds esi, ka tu manī neklausies!"... vai nav gadījies dzirdēt šādas prasības gan skolās, gan mājās ģimenē? Kāpēc ir tik būtiski, kurš pirmais pasveicina? Kāpēc skolotājiem ir vieni likumi, bet skolēniem citi (vieni stāv ēdnīcā rindā, citi drīkst iet bez rindas)? Kāpēc mums tik ļoti gribas, lai cienītu mūs, bet neaizdomājamies, vai mēs vispirms esam cienījuši tos, kuri ir mazāki un vājāki?

Jā, tas ir izdzīvošanas likums - uzvar stiprākais.

Varbūt ir pienācis laiks apstāties un katram pieaugušajam izvērtēt paša attiekmi pret mūsu nākamo paaudzi. Ja nē, mēs varēsim turpināt rakstīt pasakas var tēvu, kuru "vecumdienās ar ragaviņām velk uz mežu", vai "ieliek dzīvot pirtiņā", vai, kā tas ir mūsdienās- darbavietas tikai jaunajiem. Pašreizējais "Jaunības kults" ir neapzinātu skolas dienu morālo traumu sekas.

Citējot Andri Veselovski, skolā bērni "iemācās noteiktu sociālo lomu, un tā neapzināti veidojas bērna personība. Bērns var iemācīties būt drošs vai bailīgs. Viņš var iemācīties uzņemties iniciatīvu vai padoties. Argumentēt savu viedokli vai runāt tā, kā vēlas citi. Viņš iemācās to, ka "esmu vērtība", vai to, ka "esmu niecība". Viņš var uztvert grūtu uzdevumu kā izaicinājumu un kaut ko interesantu vai kā kārtējo mocību, kas padara dzīvi aizvien grūtāku."

Aicinu padomāt cik bieži un kādā mērā mēs pielietojam savu stiprākā varu skolā un pretī prasām beznosacījuma cieņu pret mums.

P.S. Tā nav visur un vienmēr, bet tomēr pārlieku bieži, lai varētu šo problēmu neminēt.

Iesaku izlasīt Ivara Austera rakstu "Vara maitā miesu".

Tulkojumā pazudusī kritiskā domāšana

Diezi vai ir kaut viens, ar izglītību saistīts, cilvēks Latvijā, kurš nezinātu, ka "Kritiskā domāšana" ir viena no būtiskajām 21.gadsimta prasmēm, kas jāapgūst skolā. Gandrīz 1/5 gadsimta jau aiz muguras, bet kritiskā domāšana mūsu sabiedrībā ir praktiski nemanāma.

KAPĒC?

Šis jautājums man nedeva mieru nu jau kādu laiku. Manuprāt problēma rodas tajā, ka jēdziens "Kritiskā domāšana" sastāv no diviem, itkā labi zināmiem un saprotamiem vārdiem.

Ar vārdu kritisks visbiežāk asociējas:
1) norādīt uz nepilnībām; 
2) bīstama, sarežģīta vai smaga situācija.

Par savu domāšanu vairumā gadījumu esam tik pārliecināti, ka necenšamies pat par to padomāt. "Es domāju!" ir apgalvojums, ko negribam sevišķi daudz analizēt.

Lūk rezultāts- "Kritiskā domāšana" = dot negatīvu vērtējumu vai intensīvāk kaut ko padomāt kritiskos brīžos.

Kā kritisko domāšanu saprot skolēni?

Savu ideju nolēmu pārbaudīt pajautājot skolēniem (8.klase), kādas asociācijas veidojas dzirdot jēdzienu "Kritiskā domāšana". Ņemot vērā, ka Latvijā par kritisko domāšanu runā jau gana ilgi, mana sākotnējā prognoze bija, ka vismaz puse zina, kas tas ir. Tik labi tomēr nebija. No 59 iegūtajām atbildēm 11 jaunieši diezgan precīzi spēja aprakstīt savas zināšanas vai asociācijas par šo jēdzienu. Piemēram, "Par kritisko domāšanu sauc ļoti disciplinētu prāta procesu, kura laikā tiek analizēta un vērtēta informācija". ...skaisti, vien tas, ka šādu atbilžu ir daudz par maz.

Citi rezultāti:

• Domāšana kritiskā situācijās - 19 atbildes
• Kritiska vērtējuma izteikšana - 10 atbildes
• Sevis kritizēšana - 4 atbildes
• Nekādas īpašas asociācijas - 15 atbildes

Secinājums: Ar steigu jāķeras pie darba un jārunā ar skolēniem par kritisko domāšanu.

Lietoto vārdu nozīme

Tātad pieredzes gūtā asociatīvā domāšana ieved strupceļā. Esam gana pārliecināti, ka domājam kritiski, pat necenšoties uzdot jautājumu, kas tas īsti ir. Ja tas būtu kāds svešvārds, vismaz daļai cilvēku rastos jautājums.

Piemēram, vārds kompetences ir svešvārds, kura nozīmi cenšamies izzināt un noskaidrot, bet nupat izdomātais kompetences tulkojums uz lietpratību jau atkal piesaistīs šim jēdzienam veselu lērumu maznozīmīgas asociācijas un tā būtiskā nozīme var "pazust tulkojumā". Cilvēka attieksme un emociju vadīšana ir būtiska kompetences sastāvdaļa, bet lietpratība mūsu pieredzē neasociēsies ar emocionālo inteliģenci.

Manuprāt, būtu labi, ja mūsu latviešu valodas kopēji mazliet vairāk iedziļinātos cilvēka domāšanas procesos un kā tie var mainīt idejas izpratni.

Savukārt "Kritisko domāšanu" nebūtu bijis par ļaunu pārsaukt par "IZVĒRTĒJOŠO domāšanu". Tas uzreiz prāta procesiem dotu pareizo virzienu.

"Kritiskā domāšana" - kas tas ir?

Nepārstāstīšu daudzos labos materiālus, kas pieejami internetā latviešu valodā. Šobrīd ikvienam ir iespējams iegūt šo prasmi nedaudz pasēžot pie datora un praktizējot ikdienas darbos un nedarbos. Vien ierakstīšu definīciju un pielikšu norādes uz sev tīkamiem interneta resursiem.

(no "Izglītības Attīstības Centra" mājaslapas)
Kritiskā domāšana ir:

• prasme domāt patstāvīgi, neatkarīgi, taču ar atbildības sajūtu par savu izvēli,
• prasme analizēt gan domāšanas saturu, gan formas, veidot savus uzskatus,
• prasme analizēt un vērtēt notikumus gan situācijas, gan sociāli kulturālajos kontekstos,
• problēmas formulēšana, klasificēšana, salīdzināšana, analizēšana, sintezēšana, secināšana, vērtēšanas prasmes,
• sociālas un komunikatīvās prasmes,
• prasme pieņemt alternatīvus viedokļus, tolerance, prasme diskutēt,
• ieinteresētība, vēlme veidot dialogu!

Citas saites


Skolotājiem (gribētos teikt, ka jāapgūst obligāti)  LU OPEN MINDED videokurss "Argumentācija un kritiskā domāšana" (Edgars Lapiņš, Mārtiņš Vaivars)
 
Kritiskās domāšanas nodarbību piemēri

Domāšanas prasmju attīstīšanas paraugi

 
MĀCĪSIMIES DOMĀT PAŠI UN PALĪDZĒSIM MŪSU BĒRNIEM IEMĀCĪTIES DOMĀT! Domāšana nelīdzinās sirdsdarbībai, tā IR jāmācās un jātrenē.