par grāmatu "13 mans laimīgais skaitlis"

 

Vienā vārdā - IESAKU
...lai nākamā paaudze par sevi teiktu "tādu šobrīd es sevi esmu izveidojis un turpinu veidot", nevis statiski nemainīgo - "tāds es esmu"

Šī grāmata ir labākais palīglīdzeklis, ko esmu turējusi savās rokās (ieskaitot arī angļu val. grāmatas), kas var pēc būtības palīdzēt mācīties izprast personības veidošanos un rāda reālu ceļu, kā to izdarīt. Izglītība līdz šim ir devusi zināšanas par to, kas ir ārpus mums, ir laiks mācīt un mācīties arī to, kas ir mūsos.

Lasīju un domās redzēju sevi 20+ gadus atpakaļ, kā es lasu šo grāmatu savām mazajām meitenēm, ļaujot viņām rāmi klausīties, pārdomāt un uzdot sev svarīgos jautājumus. Lai gan grāmatas autori nav minējuši, ka grāmata domāta vecākiem, man tomēr šī bija pirmā asociācija. Reizēm tā ir, ka bērns atnāk no skolas nomākts, runāt negrib, bet saproti, ka vienu atstāt ar viņa problēmu nastu arī nevar. Nav jau uzreiz jāliek bērnam pildīt šos uzdevumus, bet lasīšana priekšā un klausīšanās ļaus mazajai sirsniņai apzināties, ka dzīvē tā notiek un tomēr vienmēr ir izvēle rīkoties pašam.

Kāpēc šī grāmata ir noderīga skolotājiem un skolēniem, jūs izlasīsiet grāmatā. Jā, patstāvīgi skolēni to var sākt lietot no ~8.klases, bet pamatus apzināties un sarunāties 1:1 par šīm tēmām var un vajag jau no ~9-10 gadu vecuma, jo tieši šajā vecumā smadzenēs veidojas tā daļa, kas atbild par cilvēka pašvadības funkciju.

Šobrīd grāmata ir brīvi pieejama grāmatnīcās (~22EUR) un pasūtāma līdzautores Māras Ozolas mājaslapā  (13EUR+sūtīšanas izdevumi).

Lai mums visiem izdodas tapt tādiem, kādi mēs vēlamies būt!

 

...ar smaidu pa Matemātiku

Te ir apkopoti FB lapas "Matemātika skolēniem un vecākiem" postu sērija:

"ZINĀT -> SAPRAST -> SPĒT PIELIETOT"

 25.01.2021.

Gribam vai nē, bet saprašana tomēr sākas ar atcerēšanos, jeb ZINĀŠANU. 

Matemātikas priekšrocība ir tā, ka "reizrēķina", ko jāzina no galvas, ir pavisam maz, salīdzinot ar to, cik daudz ir jādomā. Tomēr arī iegaumēšanai ir jāpievērš uzmanība. Mūsu smadzenes atceras labāk un ātrāk, ja 

1. jaunās lietas piesaistām jau pie esošajām, kādas līdzības vai asociācijas izmantojot; 
2. pieliekam emocionālo komponenti, jo pieredze "dzīvo vienuviet" ar emocijām. 

Vēl šodien atceros, ka vidusskolā bij' kaut kādas abscisas un ordinātas jāzina - nosaukumus, kam jēgas īsti nebija. Mūžīgi jaucu, kurš ir kurš līdz sapratu, ka jākārto alfabēta secībā. Vēlāk pamanīju, ka arī pārējais labi kārtojas. 

Lai viegli iegaumējas:)

 

26.01.2021. 

...turpinām ZINĀŠANU iegūšanu, tie būs mūsu darbarīki, kad ķersimies pie uzdevumiem.

 

Matemātikā viss ir saistīts, tāpēc visbiežāk vajag tikai atrast un "piesiet" smadzenēs kādu "pavediena galu". Tālāk jau soli pa solītim visu varam vienmēr atšķetināt.

 

Piemēram, pamatskolā ir jāapgūst sin, cos, tg un ctg. Kas bija kas, ne vienmēr izdodas uzreiz iegaumēt, bet pietiek jau atcerēties tikai sākuma punktu, un vienu atcerēšanās metodīti mēs jau vakar apguvām.

 

Mammas, tēti, vectētiņi un labās krustmātes, laiks jūsu "uznācienam" un uzspēlēt kopā ar saviem jauniešiem "Kurš vairāk līdzības atradīs?" Tas liks smadzenēm radoši rosīties un tās būs darboties spējīgas ilgāk. ...visiem labi, bērni zinās un jūs kļūsiet jaunāki.

Lai jautra diena kopā ar matemātiku!

27.01.2021.

Pēc ZINĀŠANAS seko nākamais solis - SAPRAŠANA

 

Lai saprastu, cilvēkam ir jāmācās domāt. Gandrīz ikviens ir gatavs teikt, ka "es taču domāju", tātad protu domāt. Bet tā gluži nav.

 

Šodienas uzdevums varētu būt - pavērot savas domas, kā tās šaudās pa smadzenēm, riņķī un apkārt, no viena teikuma pie cita.

 

Lai kaut ko saprastu pēc būtības, ir jāmācās apzināti vadīt to, kas notiek prātā. Bez George Polya (1887–1985) problēmu risināšanas principiem (skat., lapas "galvas" bildi), man patīk arī Burger & Starbird skatījums. Pašai visilgāk nācās mācīties, kā sekot domu plūsmai, nepārslēgties un neiejaukties. Manuprāt, tieši domu plūsma ir tā, kas spēj "salikt pa plauktiņiem" visas iegūtās zināšanas, kļūdu radītās atziņas un atbildes uz sev uzdotajiem jautājumiem.

 

Pavērosim savas domas un mācīsimies tās atgriezt pie sev vajadzīgās tēmas, izmantojot šo divu kungu ieteikumus

 

28.01.2021.

"Es nezinu, bet tā mēs šeit darām"...

 

Ja runājam par SAPRAŠANU, tad droši varam sākt ar visiem labi zināmo pērtiķu stāstu. Jūs teiksiet, kāds matemātikai ar šo sakars? ...un kāds vēl! 

 

Ja paļaujamies tikai un vienīgi uz ZINĀŠANĀM, tad nekur tālāk par "tradīciju" ievērošanu nekad netiksim. Vien izpildīsim darbības un liksim skaitļus formulās. ...skumjākais, ka pat teksta uzdevumus pierakstīsim (jo par risināšanu to nevar saukt) dažādu skaitlisko manipulāciju veidā. ...un tā ir bieži, jo bieži.

 

Kā man gribētos aizliegt sākumskolas skolotājiem uzdot bērniem jautājumu - Kādu darbību izpildīsim. Mani personīgie novērojumi rāda, ka sākumskola tiek labi galā ar saskaitīšanu un atņemšanu galvā, tur visi KĀPĒC ir atbildēti, bet sajēga par reizināšanu un teksta uzdevumiem vidēji ir ļoti, ļoti zema.

 

Šodienas uzdevums, uzdodiet vismaz 50 KĀPĒC. ...ne tikai par matemātiku, bet par katru darbiņu ko dariet. Vienkārši trenējamies no jauna būt KĀPĒCĪŠI

01.02.2021

...turpinām SAPRAŠANU

 

Atmiņa ir viltīga būšana. Mūsu smadzenēm ir raksturīgi gan aizmirst, gan arī "pārrakstīt" savas atmiņas, tāpēc uz domāšanu paļauties ir daudz drošāk nekā atcerēšanos. Savukārt domāšana prasa jēgas izzināšanu.

Šīsdienas piemērs - laukumu aprēķināšana.

 

Vecā izglītības sistēma prasīja no bērniem formulu iegaumēšanu. Kā sekas no tā ir, ka viens otrs beidz pamatskolu bez šo formulu zināšanas. ...bet vai tiešām šīs formulas ir jāmācās, ja tās katru reizi var izdomāt?

 

Reizrēķins = Laukums

1. Ja mācot reizrēķinu palīdzētu bērniem to asociēt to ar taisnstūra laukumu, nevis ciparu virknītēm, jēga no tā būtu stipri paliekošāka.
2. Gandrīz visas figūras var "sagraizīt" un pārveidot par taisnstūriem
3. Trijstūris ir puse no taisnstūra vai paralelograma, bet riņķa laukums ir apmēram 3 kvadrāti balstīti uz rādiusu.

Mācīšanās rast jēgu palīdz ne tikai no jauna izdomāt kādreiz aplūkoto, bet arī veido paliekošu ieradumu domāt. Varbūt, ka kopetenču izglītība mums šobrīd vēl nav īpašā cieņā, es tomēr turpinu ticēt, ka aizvien vairāk vecāki parasīs, lai bērniem vairāk mācītu SAPRAŠANU nekā ZINĀŠANU.

 

02.02.2021.

ZINĀT -> SAPRAST -> ... tālāk jau seko mūsu varēšana PIELIETOT, bet līdz tam vēl ir pāris būtiski elementi jāapgūst.

 

...variet neticēt, bet svarīgākais elements matemātikā (un ne tikai matemātikā) ir VALODA, jo apzināta domāšana vienmēr notiek vārdos un teikumos. Mūziķi un mākslinieki, iespējams, var iztikt bez vārdiem, bet loģiski spriedumi gan neizdosies.

 

Tāpēc, mīļie bērni un vecāki, apsēdieties kopā, paņemiet rokās matemātikas grāmatas un izrunājiet saviem vārdiem matemātikas definīcijas un formulas. Darbojieties kopā.

 

Piemēram:

a(b+c)=ab+ac stāsts varētu izklausīties šādi. Iekavas matemātikā lieto, lai noteiktu kādā secībā ir jāizpilda darbības. Šajā piemērā saskaitīšana ir jāizpilda pirms reizināšanas. Tomēr mēs drīkstam arī vispirms reizināt ar katru saskaitāmo, kas ir iekavās, un tikai tad saskaitīt. Vēl es zinu, ka nav svarīgi kuru vienādojuma pusi es rakstu kā pirmo un, kuru pēc tam. Tāpēc šo pašu drīkstu rakstīt kā ab+ac=a(b+c). Tagad es redzu, ka gadījumā, ja diviem saskaitāmajiem ir viens kopīgs reizinātājs, tad es to varu paņemt pirms iekavām. Šādi rīkoties man var būt izdevīgi, ja saskaitot varu iegūt skaitli, ar ko vieglāk reizināt ( 7*8+7*2=7(8+2)=70 ), vai arī, ja pēc tam būtu jāveic dalīšana.

 

... bet cik ļoti, ļoti bieži bērniem matemātikas valoda beidzas ar šitik, šite, šito ... patulkojiet šo no vācu valodas un jūs uzzināsiet līmeni kādā bērni zina matemātiku.

 

Mācāmies izteikt vārdos, lai mūsu smadzenes spēj apzināti darboties!

 

 

 

 04.02.2021.

 

- Es nevaru, man neizdosies...

 

Vien retais teiktu ko citu, ja liktu pārlekt grāvim, kādu pirms tam nebūtu redzējuši. Matemātikā šis lielais "leciens" ir no konkrētā uz vispārīgo. Darbības ar skaitļiem apgūst visi, bet “saskaitīt alfabētu” nebaidās vien retais.

 

Manuprāt, šī prasme ir jāsāk trenēt un palīdzēt sajust, kad sāk mācīt par daļskaitļiem. Te ar “picu griešanu” vien nepietiks un spēļošanas elements ir jāpapildina ar MATEMĀTIKAS LIKUMU ievērošanu. Likumu apgūšanai ir jābūt APZINĀTAI. Mazajiem prātiem tas nav tik pašsaprotami, tāpēc ir neskaitāmas reizes jārunā par likumiem kā tādiem, kas mūsu darbības dzīvē “ierobežo un vada” ļoti daudzās jomās. Tāpat ir daudz laika jāveltī, lai palīdzētu izprast, kā no LIKUMIEM rodas SEKAS.

 

Pats pirmais likums, kas matemātikā bērniem ir jāiemācās, ka ar “0 dalīt nevar”, bet tajā vecumā smadzenes vēl nespēj izprast līdz galam, kas ir likums, tāpēc te vēl pietiks ar spēļošanas elementiem. Arī darbību asociatīvās un komutatīvās īpašības apgūšanai pietiks ar spēļošanu, bet 5.klasē jau ir jāsāk trenēt apzināta likumu zināšana un ievērošana. LIKUMI mūsu smadzenēs ir gluži kā “darbarīki tēta garāžā”. Tikai nevajag pārspīlēt ar to daudzumu, citādi izveidosies “miskaste, kurā tikpat neko nevar atrast”.

 

Mans ieteikums ir, ļaut bērniem sagatavot pašiem sev “špiķeri” un turēt to uz galda, līdz smadzenes dabiskā veidā, darbojoties ar skaitļiem, to apgūst.

Lai spējam domāt ne tikai par konkrētām lietām, bet arī vispārīgām likumsakarībām!

 

 

 

 

Matemātika skolēniem un vecākiem

Tagad atrodama FB lapā https://www.facebook.com/MatematikaSkoleniemUnVecakiem :) Lai labi domājas!

Ģirts Zāģeris: Viena mācı̄bu stunda kritiskajā domāšanā

Ar laipnu Ģirta Zāģera atļauju, pārpublicēju viņa sagatavoto materiālu. Paldies, Ģirt!

Autors: Ģirts Zāģeris, girts.zageris@fizmati.lv, 27.10.2020

Lejuplādēt pdf 

Saturs

1. Populāras loģiskās kļūdas

2. Filozofiskie asmeņi kā domāšanas instrumenti

3. Pielikums - nenosauktās loģikas kļūdas

Šis dokuments rādās pēc tam, kad vietnē Facebook savā personīgajā kontā publicēju aicinājumu skolās (nopietni) sākt mācīt kritisko domāšanu, un vairāki skolotāji atsaucās uz manu aicinājumu ar interesi par to, vai kaut kur var dabūt materiālus. Tā kā pats savu aicinājumu arī pildīju un skolā fizikas vietā vienu stundu veltīju kritiskajai domāšanai, tad izlēmu uzlikt uz papīra to, ko tajā stundā darīju. (Piezīme - tā kā koronavīrusa pandēmijas laikā stundas garums manā skolā ir 30 min, nevis 40 min, tad šo stāstu realizēju divās 30 min stundās pēc kārtas).

Taču stundā es paspēju tikai ieskicēt pieminētās loģikas kļūdas, dot piemēru un pastāstīt īsumā par katru no tālāk aprakstītajiem domāšanas instrumentiem - šeit esmu skaidrojumus izvērsis plašāk, ar domu, lai lasītājam rodas pilnāka bilde.

Stāsts ir sadalāms divās daļās:

• Populāras loģiskās kļūdas un to piemēri

• ”Filozofiskie asmeņi” kā domāšanas instrumenti

Lūdzu šo neuztvert kā didaktisku materiālu vai pat eksperta darbu. Tas ir vienkārši viena cilvēka paša izdomāta stunda, kuru tā arī aicinu uztvert un izvērtēt, vai materiāls var noderēt pašam vai kādam citam. Ja ir vēlme par kaut ko diskutēt vai uzdot jautājumus, rakstīt uz e-pastu.

Populāras loģiskās kļūdas

Šeit uzskaitu desmit, manuprāt, populāras loģiskās kļūdas, kuras noder zināt - kopā ar piemēriem. Loģisko kļūdu veidi ir vēl daudzi citi, daļu no kuriem es beigās uzskaitīšu ar īsu aprakstu, bet neko vairāk. Kļūdu nosaukumus no angļu valodas tulkoju brīvi pats.

Gribu uzsvērt, ka loģiskās kļūdas ir labi atpazīt citu retorikā, bet vēl svarīgāk ir pamanīt tās pašam savā retorikā un laicīgi novērst. Tas noved pie pamatotākas argumentācijas un veselīgāka diskursa sabiedrībā. Turklāt oponents, kas pieļāvis kļūdu, visbiežāk to ne ļauna prāta dēļ ir izdarījis - tāpat kā, laiku pa laikam, mēs paši.

1. Salmu vīrs (Straw man argument)

Citkārt saukts arī par putnubiedēkļa argumentu. Salmu vīrs ir situācija, kad argumentētājs tīši vai netīši pārveido sava oponenta izteikumu, uzbrūkot šim pārveidotajam izteikumam. Ļoti izplatīta kļūda, kad cilvēks savā prātā interpretē otra teikto. Ar šo ir jābūt uzmanīgam arī pašam, jo kļūda rodas no steidzīgu secinājumu izdarīšanas, ne uz stingras loģikas pamata.

Piemērs. Dabaszinātņu students, kas daļēji piedalījies zinātniskā raksta tapšanā, lūdz galvenajam raksta autoram, lai viņa vārdu pieliek autoru sarakstam. Galvenais autors vaicā: ”Ak, tad Tev slava ir svarīgāka par pētniecību?” Šādu apgalvojumu students nekad nav izteicis, bet galvenais autors pats izdara secinājumu viņa vietā un uzbrūk šim secinājumam. Pareizā aizstāvība ir norādīt uz šo kļūdu un neļaut oponentam uzbrukt salmu vīram.

2. Non sequitur

Tulkojumā no latīņu ”neseko”. Loģiskā kļūda, kur argumentētājs izdara secinājumu, kas neseko no iepriekšējā argumenta. Non sequitur argumenti var būt acīmredzami, bet tie var būt arī grūti pamanāmi un smalki, niansēti.

Piemērs. ”Tu tici Ziemassvētku vecītim, bet vecītim, kas bija veikalā, bija mākslīga bārda, kuru Tu pats redzēji. Tātad Ziemassvēktu vecītis nevar būt īsts.” Ievērosim, ka secinājums kopumā ir pareizs, bet ceļš, kādā pie tā nonākts, nav. Apelēt pie veikala Ziemassvētku vecīša neīstās bārdas nozīmē ignorēt to, ka tas var būt viltvārdis (kā tas arī ir :) ), kā arī to, ka ”īstajam” Ziemassvētku vecītim noteikti jābūt dabiskai bārdai, kas arī nav teikts. Labākajā gadījumā piedāvātie pierādījumi var pamatot tikai to, ka veikala Vecītis nav īsts.

3. Viltus dilemma (False dilemma)

Argumenta paveids, kur argumenta izteicējs liek izvēlēties starp diviem variantiem, kaut varbūt pastāv viena vai vairākas alternatīvas.

Piemērs. ”Ziedo manai kampaņai, ja Tev rūp bērnu nākotne!” Diemžēl izplatīts retorikas veids, sevišķi politikā, lai mēģinātu ar cilvēkiem manipulēt. Ir divas opcijas - vai nu ziedo kampaņai, vai atzīsti, ka bērni Tev nerūp. Ir skaidrs, ka šīs nav vienīgās divas opcijas. Šīs retorikas popularitāte, šķiet, ir novedusi pie ļoti augstas sašķeltības pakāpes sabiedrībā daudzos jautājumos, kur viltus dilemmas sāk pieņemt apveidus realitātē.

4. Slidenā nogāze (Slippery slope)

Kļūdains pieņēmums, ka arguments A novedīs pie rezultāta B, kas novedīs pie rezultāta C, kas novedīs pie rezultāta D + secinājums, ka tātad A izraisa D.

Piemērs. Pašlaik, nešķirojot paša argumenta saturu, klasisks slidenā pakalna piemērs ir diskusijās par homoseksuālu cilvēku tiesībām. Bieži var manīt argumentu ”ja mēs legalizēsim viendzimuma attiecības, tad mūsu bērni pazaudēs izpratni par ģimenes modeli” vai tamlīdzīgu izteikumu. Visi šie izteikumi faktiski ir slidenās nogāzes + salmu vīra komplekts, jo vispirms tiek izdarīts steidzīgs pieņēmums, kam pa vidu ir virkne vairāku apakšpieņēmumu, un tad tiek uzbrukts gala rezultātam. Šeit sevišķi pašam jāuzmanās šo kļūdu nepieļaut - kā redzams, tā ātri noved arī pie salmu vīra kļūdas pieļaušanas.

Protams, ir gadījumi, kad secinājumu virkne ir pavisam adekvāts veids, kā argumentēt - tāpēc rūpīgi jāpieiet šādu argumentu analīzei. Uzsvēršu, ka slidenās nogāzes arguments balstās uz to, ka mēs pieļaujam visas ķēdes norisi uzreiz, strīdoties vairs jau tikai par gala rezultātu. Rūpīgam cilvēkam vajadzētu izsvērt, cik ticams ir katrs ķēdes posms, kas noved pie gala rezultāta.

5. Post hoc ergo propter hoc / Cum hoc ergo propter hoc

Pirmais nozīmē - ja A notiek pirms B, tad A izraisa B. Otrais nozīmē - ja A korelē ar B, tad A izraisa B. Šī ir ļoti smalka kļūda, jo secinājumi dažkārt šķiet acīmredzami, bet var nebūt patiesi.

Piemērs. ”Cilvēki, kas iegūst augstāko izglītību, vidēji pelna vairāk. Tas nozīmē, ka laba izglītība noved pie labas karjeras.” Tā varētu būt, bet tas nav viennozīmīgi secināms no izteiktā argumenta. Var gadīties, ka patiesībā cilvēka rakstura iezīmes - centība, strādība, neatlaidība - noved gan pie tā, ka cilvēkam ir laba izglītība, gan arī pie tā, ka cilvēkam ir laba karjera. Šeit pieļauta reizē post hoc un cum hoc kļūda, jo laba karjera seko pēc labas izglītības, gan arī statistiski korelē viena ar otru. Cum hoc ergo propter hoc dažkārt angliski sauc par ”correlation does not imply causation” jeb ”korelācija nenozīmē cēloņsakarību”.

Maza atkāpe nepieciešama par terminu ”korelācija” - tas ir matemātisks vārds, kam statistikā ir precīza definīcija. Silti aicinu katram, kas negrib tikt viegli apmānīts ar skaitļiem, ieskatīties vismaz statistikas zinātnes pamatlietās.

6. Neviens īstens skots (No true Scotsman)

Loģiskā kļūda, kur no kritikas izvairās, mainot spēles noteikumus un apelējot pie koncepta ”tīrības”. Vislabāk ilustrējams ar klasisko piemēru:

Piemērs.

”Neviens skots neliek savai putrai klāt cukuru.

- Mans tēvocis Anguss, kurš ir skots, gan liek savai putrai klāt cukuru.

- Jā, neviens īstens skots neliek savai putrai klāt cukuru.”

Pirmajā rindiņā ir izteikts apgalvojumus, kurš tiek apgāzts ar otro rindiņu. Trešajā rindiņā aizstāvība ir tāda, ka - tā kā tēvocis Anguss neizpilda pirmo izteikto apgalvojumu, seko, ka Anguss nav īstens skots. Respektīvi, grupa ”skoti” ir pasargāta no ļaundara Angusa, kurš dara ne tā, kā skotiem vajadzētu. Šādu argumentēšanas (ne)loģiku sauc par neviena īstena skota kļūdu.

Ļoti līdzīga loģiskā kļūda šīm ir apelācija pie kāda cilvēka piederības grupai un (korekti vai nekorekti) identificēšana ar tipisko grupas indivīdu. ”- Neviens īsts latvietis nebalsotu par Partiju X!” vai arī ”Īsti vīri pērk alu Y”. Tāpat piemērs būtu ”Tu kā filmu mīļotājs nevarētu saprast, cik grāmatas ir foršas”. Ļoti, ļoti populārs veids, kā argumentēt populistu vidū, jo balstās uz cilvēku vēlmi piederēt kādai grupai (nereti ”parastajai tautai”).

7. Arguments no autoritātes (Appeal to authority)

Situācija, kad argumenta pastiprināšanai izmanto tā izteicēja autoritāti, ne paša argumenta saturu. Ļoti riskanta kļūda, jo nošķīrums starp to, kad eksperta viedoklī būtu jāklausās un kad ticība autoritātei kļūst par kļūdu, ir ļoti smalks. Šim argumentam turklāt ir divas nianses - kad piešķirt ekspertam tiesības runāt ar savu autoritāti, un kam piešķirt eksperta statusu.

Faktiski argumentu uzklausīt tīri autoritātes dēļ nebūtu pareizi - argumentam vismaz būtu jābūt kaut kādam blakus pamatojumam, kas padara eksperta izteikumu uzticamāku. Molekulārbiologam, ejot valdībai prasīt finansējumu, būtu jāspēj argumentēt pēc būtības, kaut ar vienkāršotiem konceptiem, nevis tikai paļaujoties uz savu prestižā zinātnieka statusu. Labam argumentētājam jāpazīst sava auditorija.

Piemērs. ”Ārsts Z saka, ka masku valkāšana ikdienā mūs nepasargā no neviena vīrusa!” Atkal neiedziļinoties pašā argumenta saturā - arguments pats par sevi ir slikti konstruēts, jo balstās tikai uz ārsta Z autoritāti. Bieži vēl rodas jautājumi par to, vai ārsts Z tiešām ir speciālists tieši jomā, par kuru izsakās (t.i., vai šis ārsts tiešām ir autoritāte par to, par ko izsakās). Nav doti nekādi blakus argumenti, kas pastiprinātu uzticību ārstam Z.

8. Atsevišķi pierādījumi (Anecdotal evidence)

Situācijas, kad argumenta izteicējs sava argumenta pamatojumam sniedz tikai atsevišķus gadījumus no dzīves.

Piemērs. ”Es pazīstu vienu cilvēku, kuram veica testus uz slimību K. Vienā laboratorijā tests iznāca pozitīvs, otrā negatīvs - tātad tests uz slimību K nav uzticams!”. Atkal pašlaik neiedziļinoties argumenta saturā - pats arguments ir vāji konstruēts. No viena gadījuma nav iespējams vispārināt, un šāds arguments kļūtu labāks no konstrukcijas viedokļa, ja tiktu izmantota statistika, nevis viens (vai pieci) gadījumi.

Vērts pieminēt, ka cilvēki bieži pieļauj domāšanas kļūdu, izdarot vispārinājumu arī no vairākiem gadījumiem, kurus ir pieredzējuši. Šo gadījumu kontekstā secinājums varbūt ir pareizs, bet jautājums ir par to, vai gadījumi ir bijuši statistiski laba kopa tam, par ko ir runa. Kopumā cilvēki bez precīziem matemātiskiem kritērijiem šo novērtējumu veic samērā slikti. Atkal - dziļāk šajā jautājumā jāieskatās, mācoties matemātisko statistiku.

9. Pierādījuma nasta (Burden of proof)

Argumenta veids, kur argumentētājs cenšas pieprasīt, lai oponents apgāž viņa argumentu, nevis pats to pierāda.

Piemērs. ”Inokentijs tic spokiem, bet Petūnija viņam saka, ka spoku eksistencei nav nekādu pierādījumu. Inokentijs atbild, ka nav pierādījumu arī tam, ka spoku nav.” Šis ir mēģinājums no Inokentija puses panākt ekvivalenci starp viņa un Petūnijas pozīcijām, bet tā būtu pierādījuma nastas loģiskā kļūda. Argumenta izteicējam vienmēr jādod pastiprinājums savam argumentam, nevis jāprasa pretiniekam apgāzt viņa tēzi. Tas ir - pierādījuma nasta ir uz izteikuma autoru.

10. Apstiprinājuma nosliece (Confirmation bias)

Pēdējais saldajam ēdienam! Apstiprinājuma nosliece ir tendence cilvēkiem interpretēt situācijas tā, ka tās pastiprina viņu esošos viedokļus un nostājas. No desmit uzskaitītajām kļūdām - šī ir visbīstamākā un visvieglāk pieļaujamā. Manā skatījumā, vienīgais veids, kā apiet šo kļūdu, ir būt prasmīgam statistikas lauciņā.

Piemērs. ”Jānītis izlasa kalendārā, ka šodien ir čika laiks, un pēc pāris stundām transportā aizmirst savu mugursomu. Jānītis saprot, ka tas noticis čika laika dēļ.” Statistikas analīze skaidri uzrāda, ka čika laikam vai astroloģiskiem fenomeniem nav nekādas ietekmes uz mūsu ikdienas norisēm. Taču retrospektīva notikumu traktēšana par labu, piemēram, izlasītajam horoskopam, ir cilvēka dabā un rada ļoti daudz nepareizus mē ginājumus nodibināt cēloņsakarības.

Filozofiskie asmeņi kā domāšanas instrumenti

Ko darīt, ja jāizvēlas starp vairākiem argumentiem, kuru izteikšanā nav pieļautas loģiskās kļūdas? (Starp citu, noraidīt argumentu tikai uz tā pamata, ka tas izteikts kļūdaini, arī nav īsti korekti, to sauc par kļūdas kļūdu, jeb ”the fallacy fallacy”.) Kā saprast, kurš skaidrojums dotai situācijai ir labāks? Lai vismaz aptuveni atbildētu uz šo jautājumu, der zināt t.s. filozofiskos asmeņus, kas var palīdzēt nogriezt sliktos variantus un atstāt labākos.

1. Okama nazis (Occam’s razor)

Okama nazim ir daudz formulējumu, bet man visprecīzākais šķiet šāds:

”Starp diviem skaidrojumiem jāizvēlas tas, kuram ir vismazāk pieņēmumu.”

Dažkārt to mēdz formulēt arī kā ”jāizvēlas tas, kurš ir visvienkāršākais”, bet tad rodas jautājums, kā mēs definējam vienkāršu skaidrojumu. ”To izdarīja kaimiņmājas ragana” ir vienkāršs skaidrojums daudzām situācijām, bet maz ticams, jo jāizdara pieņēmums par to, ka raganas pastāv + kaimiņos tāda dzīvo. Tāpēc man labāk patīk pieņēmumu formulējums. Tam ir arī arguments no matemātiskā skatpunkta - ja lasītājs ir pazīstams ar varbūtībām, tad šis paskaidrojums var noderēt. Loģikā jebkura pieņēmuma varbūtība iestāties nekad nav 100%, citādi pieņēmums nebūtu jāizdara - ja tam ir 100% iespēja iestāties, tad nekas nav jāpieņem, tas kļūst par aksiomu. Līdz ar to, ja jāveic vairāki pieņēmumi, tad iespēja, ka visi pieņēmumi realizējas reizē, ir katra individuālā pieņēmuma realizācijas varbūtību savstarpējais reizinājums. Rupji runājot, ja man ir teorija, kas izmanto vienu 80% drošu pieņēmumu, un cita teorija, kas izmanto piecus 90% iespējamus pieņēmumus, tad pirmās teorijas ”varbūtība” ir 80 %, kamēr otrai teorijai tā sanāk (90%) 5 = (0.9) 5 = 0.59 = 59%. 

Protams, kad jāizvērtē dažādi skaidrojumi, tad nav iespējams piekārtot reālas varbūtības katram pieņēmumam, bet tas ir veids, kā par to domāt. Piemēram, pieņēmums par raganu eksistenci būtu ļoti mazvarbūtīgs, tāpēc arī sliktāks. Formulējums par ”visvienkāršāko” skaidrojumu man nepatīk arī tāpēc, ka, piemēram, fizikā nereti skaidrojumi ir tehniski ļoti sarežģīti, taču uzbūvēti uz ļoti maz un vienkāršiem pieņēmumiem. Cilvēkam, kas nav lietpratējs, tie var šķist ne kā vienkāršākie skaidrojumi.

Okama naža pielietojums būtu, piemēram, sazvērestības teoriju atspēkošanā. Kad cilvēki izsaka argumentu, ka visi ārsti ir sazvērējušies vai slepenās ēnu valdības kontrolē un tāpēc nav zāļu pret vēzi, tad patiesībā tiek izdarīta virkne ar pieņēmumiem: eksistē šāda ēnu valdība, kas var palikt slepena, tai ir pilna kontrole pār visiem pasaules ārstiem, neviens individuāls ārsts vai ēnu valdības dalībnieks nekad sirdsapziņas vai citu apsvērumu dēļ informāciju par procesu nepublicē. Šie ir ļoti prasīgi pieņēmumi, kuriem būtu jāpiešķir maza varbūtība. Tā vietā pastāv skaidrojums, ka zāles vienkārši vēl nav atklātas. Okama nazis prasa nogriezt pirmo versiju.

Ikdienas praksē no apskatītajiem instrumentiem šajā dokumentā Okama nazi man sanāk izmantot visbiežāk. Taču ar tā piemērošanu jāuzmanās, jo vienmēr paliek jautājums par to, kurš skaidrojums tad tā pa īstam izmanto vismazāk pieņēmumu.

2. Hanlona nazis (Hanlon’s razor)

Šo asmeni sanāk ļoti bieži lietot - esmu ievērojis, ka mūsu sabiedrība ļoti grēko ar šī instrumenta pārkāpšanu. Hanlona naža formulējums ir šāds:

”Nenoraksti uz ļaunprātību to, ko var norakstīt uz nekompetenci.”

Šāds princips kaut kādā ziņā ir atvasinājums no Okama naža, jo faktiski instruē asmeņa lietotāju neizdarīt pieņēmumu par ļaunprātību, kas bieži ir mazvarbūtīgs. Citiem vārdiem - Hanlona nazis apgalvo, ka varbūtība, ka kāds ir nekompetents, ir lielāka nekā varbūtība, ka kāds ir ļaunprātīgs.

Praksē šī asmeņa pārkāpumu visbiežāk var redzēt, kad lieli, publiski projekti notiek ne tā, kā cerēts. Tad nereti var redzēt cilvēkus, kas saka, ka kādi mantkārīgi cilvēki sarausuši naudu kabatā un nav kārtīgi izdarījuši savu darbu. Taču realitātē tas noticis nevis tāpēc, ka visi lielā projekta vadītāji ir zagļi, bet gan institucionālu problēmu dēļ, kuras kalpo par iemeslu projekta neveiksmēm. Protams, reizi pa reizei var notikt arī kādas īstas, nelegālas afēras. Tomēr pieņemot, ka tā notiek katru reizi novedīs lasītāju pie kļūdas biežāk nekā pie patiesības.

3. Hičensa nazis + Seigana standarts (Hitchens’ razor + Sagan standard)

Šis asmens nosaukts par godu diviem moderniem kungiem - žurnālistam un polemiķim Kristoferam Hičensam un fiziķim Karlam Seiganam.

Hičensa nazis skan tā:

”To, ko var apgalvot bez pierādījumiem, var noraidīt bez pierādījumiem.”

Savukārt Seigana standarts ir šāds:

”Grandioziem apgalvojumiem nepieciešami grandiozi pierādījumi (Extraordinary claims require extraordinary evidence).”

Abi asmeņi runā par pierādījuma nastas jautājumu. Seigans definē, ka pierādījumu apjomam jābūt lielam, ja apgalvojums ir radikāls. Matemātiski runājot - jo apgalvojuma varbūtība ir zemāka, jo pierādījumiem jābūt apjomīgākiem. Tātad Seigana standarts faktiski precizē pierādījuma nastu - ne tikai to, ka pierādījumi vispār jādod, bet arī to apjomu. Savukārt Hičena nazis ir noderīgs kā kontroles mēraukla pašam diskutētājam - tas māca neielaisties argumentu cīņā ar kādu, kuram argumentu nav. Būsim gan ļoti uzmanīgi ar Hičensa naža pielietojumu - ja oponents izsaka argumentu bez pamatojuma, mēs to varam noraidīt, bet arguments joprojām var būt pareizs. Šis nazis drīzāk regulē debates kvalitāti, ne paša argumenta pareizību.

4. Ņūtona degošais lāzerzobens + Popera noraidāmības princips (Newton’s flaming laser sword + Popper’s falsifiability principle)

Ņūtona degošais lāzerzobens ir burvīgs nosaukums, bet alias tam ir Aldera nazis.

Tā formulējums: ”Tas, ko nevar pārbaudīt ar eksperimentu, nav debates vērts.”

Popera noraidāmība skan šādi:

”Hipotēzi ir vērts apskatīt tikai tad, ja to ir iespējams noraidīt.”

Lāzerzobens ir mazliet ierobežojošs asmens, jo ir lietas, ko nevar eksperimentāli pārbaudīt (politika, reliģija), bet diskusijas par šīm lietām vienalga ir nepieciešamas un vērtīgas. Turpretī Popera noraidāmība ir ļoti svarīgs koncepts - tā ir pamatā jebkurai zinātniskai teorijai. Lai teorija būtu zinātniska, jābūt veidam, kā to noraidīt.

Pakavēsimies pie noraidāmības idejas. Hipotēze ”visi gulbji ir balti” atbilst šai prasībai, jo pietiek atrast vienu melnu gulbi, lai hipotēzi noraidītu. Noraidāmība stāv pretī apstiprinājumam - lai gūtu apstiprinājumu tam, ka visi gulbji ir balti, būtu jāpārbauda pilnīgi visi gulbji, kas būtu ļoti grūti, bet noraidāmība prasa tikai vienu piemēru.

Lāzerzobens kopā ar Popera principu faktiski saka, ka nav vērts iztirzāt argumentu vai teoriju, kuru principā nav iespējams parādīt kā nepareizu. Šeit nav runa par nepareizības parādīšanu pašu par sevi, bet tikai par iespēju to izdarīt. Apgalvojums ”enģeļiem ir lieli spārni” nav nekādā veidā noraidāms (nav instrumentu, kā mērīt enģeļu spārnus), tāpēc arī to nevar uzskatīt par zinātnisku vai sevišķi vērtīgu diskusijai.

Piezīme: Popera noraidāmība ir ļoti niansēts un patiesībā sarežģīts filozofisks jautājums. Ja kādai teorijai parādās pierādījumi, kas ir pret teoriju, tad ir divi scenāriji, kas ar šo pierādījumu var notikt - vai nu pierādījums pilnībā apgāž teoriju, vai tas ir izskaidrojams ar kādu trešo efektu, kas nav iekļauts teorijā. Šādā ceļā, piemēram, tika atklāts Neptūns, jo tika novērotas novirzes no debess ķermeņu paredzētajām trajektorijām pēc Ņūtona likumiem. Tas nenozīmēja, ka Ņūtona likumi ir nepareizi, vien to, ka debess ķermeņus ietekmēja kāda iepriekš neatklāta planēta. Pēc aprēķiniem, kur tādai planētai tad būtu jābūt, tika atklāts Neptūns. Ja tāda ideja raisa interesi, aicinu palasīt filozofu darbus par Popera noraidāmību.

 

Visi kopā šie filozofiskie asmeņi kalpo kā vadlīnijas tam, kuriem skaidrojumiem, argumentiem vai teorijām dot priekšroku. Vērts apzināties, ka tie nav uztverami kā universāli principi, kas darbojas vienmēr, bet drīzāk labas prakses ieteikumi, kurus cilvēce gadsimtu gaitā ir izdomājusi. Retrospektīvi mēs konstatēsim, ka aprakstītās idejas darbojas ļoti labi, bet tagadnē nereti ir grūti izšķirt, kuri skaidrojumi vislabāk atbilst šim rāmim. Tāpēc nepieciešama liela rūpība un mentāls treniņš, lai šīs idejas pareizi piemērotu. Nobeigumā gribu teikt, ka pareizi jāuztver arī frāze kritiskā domāšana. Šajā tekstā apskatītās lietas dod struktūru tieši domāšanai, bet svarīgi, lai tā būtu kritiska. Tas nozīmē piemērot visus filtrus ne tikai citu cilvēku izteikumiem, bet arī savām domām un izteikumiem. Man patiesībā šķiet būtiskāk būt kritiskam pret sevi, jo tikai atzīstot sev, ka domāšanā ir pieļautas kļūdas, var tikt pie īsteni pamatotiem viedokļiem.

Pielikums - nenosauktās loģikas kļūdas

Loģikas kļūdu ir ļoti, ļoti daudz (skat. Vikipēdiju), bet dažas no nenosauktām populārām kļūdām es izrakstīšu.

1. Ad hominem - uzbrukums argumenta izteicējām, ne argumentam.

2. Konflikta uzpūšana - arguments, ka (zinātnisks) strīds par kādu jautājumu ir daudz lielāks nekā tas ir, tāpēc visi izteikumi par neskaidro jautājumi ir ekvivalenti ticami.

3. Arguments no slikta iznākuma - ja argumenta izteicējam nav taisnība, tad būs sliktas sekas jeb apelēšana pie bailēm.

4. Selektīvs arguments - tādu argumentu izvēle, kas atbalsta pozīciju, bet citu argumentu ignorēšana.

5. Arguments no jautājuma - tāda jautājuma uzdošana, kuram nav ātras atbildes. Klausītājiem jautājumu atbildētājs šķitīs vai nu vājš, vai gari un sarežģīti runājošs. Piemēram - ”kā zinātnieki skaidro, ka no patvaļīgiem procesiem var rasties kas tik sarežģīts kā dzīva šūna?”

6. Pārvienkāršošana - Einšteina vārdos - teorijai jābūt maksimāli vienkāršai, bet ne vairāk kā nepieciešams.

7. Emocionāla retorika - argumentēšana ar mēģinājumiem izraisīt emocijas klausītājos.

8. Cirkulārs arguments - kad pierādāmā lieta tiek izmantota par pieņēmumu.

9. Pārmaiņu arguments - oponenta apgalvojums, ka ”es kādreiz ticēju X tāpat kā Tu, bet tagad vairs nē”.

10. Slikta analoģija – mēģinājums argumentu apgāzt ar analoģiju, taču analoģija formulēta nekorekti.

11. Arguments no popularitātes - arguments balstās uz to, ka daudzi tam piekrīt.

12. Statistikas prasmju trūkums - piemērs: ASV prezidents Eizenhauers bija pārsteigts, kad uzzināja, ka pusei ASV pilsoņu intelekts ir zem vidējā.

13. Prestiža žargona kļūda – sarežģītu vārdu lietojums tur, kur tas nav vajadzīgs, ar mēģinājumu izklausīties kompetentākam.

14. Tu quoque - ja oponents izsaka pārmetumu, tad tiek atgriezti arī pārmetumi oponentam (Ad hominem variācija).

...būt LAIMĪGAM ir jāmācās un jāmāca

...laimīgā bērnība ...laimīgie vecāki ...ak, laimīgie ... :)
Cik daudz veidos mēs runājam par laimību. Bet visbiežāk šajos brīžos zemapziņā ir sajūta "kā tev/man/mums IR LAIMĒJIES!" Latviešu valoda vēl vairāk pastiprina šo gadījuma laimes sajūtu - LAIMESTS taču nav atkarīgs no mums. ...un tā mēs pildām nīgruma trauku, staigājam pa dzīvi neapmierināti, jo laimesti un uzvaras tiek vien retajam.

Savas dzīves laikā esmu sapratusi, ka būt patiesi laimīgam ir jāmācās.

Cilvēku sagandē viņa vēlmes (Austrumu gudrība)

Šī bija mana pirmā mācība, ko apguvu brīdī, kad vēlējos no citiem pārāk daudz. Nevēlēties nebija grūti. Vēlmes itin viegli var aizstāt ar vērošanu. Tas bija interesanti saprast, kā citi darbojas, kas citiem svarīgs un līdzdarboties. ...bet, tukšums sirdī nav laime, tas ir posts. Tā ir nabadzība, kad nekā nav.
Nevēlēties ir tikai "pankūkas viena puse"!

 

Pamazām sāku ievērot, ka ir brīži, kad varu darboties ar to, kas man ir un tā brīža iespējām un justies laimīga, bet reizē tomēr šīs laimes sajūtas nebija. Vērojot sevi, sapratu, ka laimi rada sirsnīga mīlestība sirdī. Tāpēc mans nākamais solis bija mācīties ielikt sirdī mīlestību (sirsnīgu labestību) pret SEVI, CITIEM un notiekošo.

"Ieliec sirdī mīlestību" - viegli pateikt, bet kā to izdarīt? Lai kā es pūlējos, man neizdevās vadīt ar prātu to mīlestības būšanu. Nācās jau atkal atzīt, ka ne visu var vadīt ar prātu (vismaz ne es) un eksistē Augstais likums, kas darbojas pēc tikai sev zināmiem principiem. Šo atziņu esmu jau aprakstījusi stāstā "Par mīlestību"

Bailes ir derīgas tikai nāves briesmu brīdī

...un tomēr, cilvēkam arī izvēle ir dota...

Lai labāk izprastu sevi, nolēmu samaksāt tam brīdim ievērojamu naudas summu un apgūt praktiskās psiholoģijas kursu. Mācīšanās sākās ar savu baiļu apzināšanos un izprašanu. Tas bija liels pagrieziena punkts manā domāšanā un attieksmē pret savu egoistisko "Es". Vajadzību izprast savu ego, vēl vairāk rosināja iepazīšanās ar Oto Scharmera U Teorija, kuras pamatā ir doma, ka pagrieziens ceļam uz augšu sākas no brīža, kad spējam atmest bailes. Gala rezultātā uzzīmēju pati savu teoriju "par bailēm un motivatoriem"   Šobrīd tā man palīdz iztukšot sirds "trauku" no bailēm un vēlmēm, lai tur var piepildīties mīlestība un es varu justies laimīga visās savās sajūtu dimensijās.

Godīgums sākas ar pieņemšanu

Nav jau tā, ka bailes būtu gatavas tā viegli un vienkārši padoties. Reizēm pat gribas domāt, ka bailes ir galvenās saites, kas dvēseli miesā notur. Ir sajūta ka atsakoties no tām, var pazust "zeme zem kājām". Vajadzēja meklēt jaunu pamatu dzīvei. Mana atziņa bija, ka tas ir godīgums. Godīgi saprast un pieņemt savu PAŠREIZĒJO "ES". Tā es nonācu pie tā, ko es varu ietekmēt PATI ar savu prātu, ar savām domām un veidot pati savu izvēli. ...iespējams, ka tieši godīgums pret sevi cilvēku veido par Cilvēku.

Sava prāta darbināšana arī ir prasme, kas jāmācās. Man ir palīdzējusi Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), ko itin viegli var apgūt un praktizēt pats un arī Nobela prēmijas laureāta Daniela Kānemana (Daniel Kahneman) grāmatā «Domā ātri, domā lēnām» aprakstītā teorija par to, kā mēs varam mainīt savu attieksmi un sajūtas. ...un tomēr, neviena teorija nedarbosies, ja pamatā nebūs ielikts godīgums.

Kā būtu, ja būtu...

Mans galvenais laimes meklēšanas stimuls bija atmiņas par laimīgo bērnību. Gribējās atgriezt šīs sajūtas. Nezinu, vai būtu devusies "laimes meklējumos", ja manas dzīves sākums būtu bijis citāds. Esmu laimīga... bet, ja man šodien būtu jāsāk ceļš uz laimi un ar šībrīža zināšanām, tad es sāktu ar godīguma trenēšanu, tas man ļautu vieglāk atmest bailes un tad arī sirdī atbrīvotos vieta mīlestībai, kas rada laimes sajūtu kā iltermiņa stāvokli, ne tikai kā "laimestu".

:) Būsim LAIMĪGI!

Intervija žurnālā "Skolas vārds"

Sveiciens visiem lasītājiem! :)

Jau kādu laiku atpakaļ bija šī intervija. Tā kā žurnāls šobrīd ir brīvi pieejams (https://e-biblioteka.liepu.lv/magazine/download/240), atļaujos pārpublicēt to šeit. Manuprāt, žurnālistei Ilzei Polei labi izdevās apkopot idejas, ko vēlējos popularizēt. Lai gan skolā nestrādāju un arī minētie kritiskās domāšanas kursi jau sen beigušies, dzīvoju līdzi šai tēmai un labprāt piedalos, ja uzaicina uz kādu dialogu, diskusiju vai treniņu.

Pētījums par iekļaujošo izglītību, jeb kodu bērniem

Iesaku izlasīt visiem, kam nākas saskarties ar šo jautājumu. Tas gan ir publicēts 2014.gadā un par situāciju UK, bet tur ir ļoti smuki apkopotas problēmas un iespējamie ietekmes faktori.

Lai veicas visos darbos!

http://maximisingtas.co.uk/assets/content/worldsapart.pdf

Emociju garša - pieredzes stāsts

Ak šīs emocijas... tās var mūs gan celt, gan iznīcināt. Vismaz par sevi varu teikt, ka esmu tās izdzīvojusi ļoti plašā spektrā. Ja man šodien kāds saka, ka esmu emocionāli neietekmējama, tad tas tomēr ir mācību sasniegums, nevis iedzimts "autisms". ...un neietekmējama joprojām tomēr neesmu.
Manā dzīvē ir bijis daudz emociju, pat daudz par daudz. Nokļuvusi zemākajā punktā, sapratu, ka, ja vēlos dzīvot saprātīgi, tad ir jāmācās ne tikai pasaulīgās lietas, bet arī būšana laimīgam cilvekam. Tas bija krietni sen...

Pirmais ar ko sāku bija meditācijas. Profesionāla skolotāja man nebija. Mācījos no grāmatām un praktizēju pati. Lasīju dažādas austrumu grāmatas, apguvu tobrīd sev saistošākās atziņas, kā piemēram, "cilvēku sagandē viņa vēlmes". Pārstāju jebko vēlēties, pieņēmu visu, kas bija. Meditācijās guvu mieru un redzēju vīzijas, kuras atceros vēl šodien... bet izskaidrot tās nemācēju. Pēc pāris gadiem sapratu, ka esmu ieguvusi ko tādu, kas nelikās gluži pareizi un dzīvei derīgi. Tā bija vienaldzība. Mani vairs nekas nesāpināja, bet arī laimes sajūtas vairs nebija. Vēl šodien atceros to brīdi, kā stāvēju istabas vidū ar atklāsmi, ka ir iekšējs tukšums, ka ir tikpat maz jēgas dzīvot, kā tad, kad likās, ka viss ir par smagu un nepaceļamu.

Nākajā solī meklēju tās emocijas, kas darītu dzīvi krāsaināku, bet neļautu tuvoties panikai un sāpēm. Šajā posmā sapratu, ka emocijas ir kā šūpoles. Cik lielā mērā ļaujos aizrautībai, tikpat lielā mērā nokļūstu arī pretējā virzienā. Šo var viegli novērot arī citos cilvēkos. Tie, kas ātri "uzkarst" vienā virzienā, tikpat viegli dodas arī otrā virzienā. Visbiežāk tieši tādā pašā amplitūdā. Dusmas un piedošana, kaisle un naids, egoisms un altruisms... šie ir tikai daži spēki, kas uzšūpo arvien augstāk emociju šūpoles.

Lasīju, lasīju, lasīju... domāju un eksperimentēju. Turējos pie mīlestības (beznosacījuma), ko biju sākusi mācīties jau jaunībā un redzēju to kā drošu emocionālo "krāsiņu", kas nepieviļ, ja vien neiedomājas, ka, ja es mīlu, tad arī mani ir jāmīl. Šis bija ļoti garais projektiņš. Apzināties, saprast un vadīt savas emocijas nenākas viegli, vismaz ne man. Šajā laikā parādījās tādas populāras "teorijas" kā būšana šeit un tagad, emocionālā inteliģence, noslēpums (the secret), dažādas jogas, meditācijas, aroma un citas terapijas. Pēc iepriekšējās pieredzes ar iekļūšanu vienaldzībā, biju jau ļoti uzmanīga pret katru no tām. Pētīju un pielaikoju sev tikai tik daudz, lai nenodarītu sev pāri. Labākais, ko paņēmu sev bija elpošana ar gandrīz meditāciju, kuras laikā sirdī atstāju tikai un vienīgi mīlestību, tādu siltu sajūtu, kas nomierina, bet neiztukšo.

Pavisam nesen, nejauši, pamanīju kāda jogas skolotāja ieteikumu: "Ieelpo mīlestību un izelpo pateicību". Mana zemapziņa pamanīja vārdu "pateicība". Viss šajā pasaulē ir kustībā, vibrē. Arī mīlestība nevar vienkārši "dusēt dvēselē". Kustība "Mīlestība<->Pateicība" ļauj tai plūst un mainīties ar pateicību.

Es zinu, ka esmu tikai ceļā. Rītdiena noteikti dos kādu turpinājumu, kas vedīs tālāk. Manī ir piepildīts miers, kas ļauj darboties un justies laimīgai, bet neapstāties, lai rastu atbildes uz vēl joprojām daudzajiem jautājumiem, kur pirmais, un šobrīd svarīgākais ir apziņas izprašana.

Mums katram ir savs ceļš un varam vēlēt viens otram "Laimīgu ceļu!".

Ar mīlestību,
Silvija

vēl nedaudz par sociāli emocionālo mācīšanos

Kāds es esmu?

Šis ir jautājums atbildes uz kuru vajadzētu rast sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) programmās. Projektā Skola2030 šī tēma ir iekļauta Sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Te gan uzsvars ir likts uz emociju atpazīšanu, nevis uz savas emocionālās bāzes attīstīšanu. Vēl skumjāk kļūst noskatoties vebināru Aktualitātes mācību saturā: sociālā un pilsoniskā mācību joma. Lai gan vebināra sākumā tiek nosaukti jomas mērķi, tai skaitā: noturīgi sociālie ieradumi, apzinās savu rīcību un sekas, u.c., tālākais stāsts ir par vēstures mācīšanu. Esmu diezgan droša, ka vēstures skolotāji jau gana labi prot gan apvienot Latvijas un Pasaules vēsturi, gan palīdzēt skolēniem izprast vēsturisko liecību kvalitāti. Par SEM mācīšanu, diemžēl, tur nebija ne vārda.
Manuprāt, tas nav pietiekami. Tikai atpazīšana apstājas pie bieži dzirdētā "tāds es esmu", "man tas gēnos ielikts", "...zvaigznēs ierakstīts", "karmiskais liktenis" vai "dzimtas senču kods"...

Cilvēks var veidot sevi. Kaut vai atceramies metodes, kā atbrīvoties no fobijām (gūstot pozitīvu pieredzi par iepriekš negatīvām reakcijām), vai krīzes psiholoģijas metodes (pieņemt, atlaist un doties tālāk). Lai arī mēs vēl nesaprotam kā īsti darbojas mūsu limbiskā (emociju) sistēma, mēs jau varam izmantot vērojumos iegūto pieredzi un mācīties izkopt tās emocijas, kas dara mūs laimīgus, labestīgus un darbīgus.

SEM jaunākie pētījumi

Pateicoties Laurenču sākumskolas aicinājumam tikties ar vecākiem un skolotājiem un runāt tieši par sociāli emocionālo mācīšanos, vēlreiz izskatīju pasaules pieredzi. Te vairs neminēšu iepriekš aprakstīto ko mācīt un kā mācīt, bet parunāsim vairāk par vidi, kas veicina sociāli emocionālo mācīšanos.

Viens no šobrīd populārākajiem un biežāk lietotajiem SEM mācīšanas modeļiem ir Fox, Dunlap, Hemmeter, Joseph & Strain, 2003. gadā publicētā Mācīšanās piramīda. Pavisam nesen (2016.g.) ir veikti arī citu autoru pētījumi par šī modeļa lietderīgumu, ieskaitot bērnus ar uzvedības traucējumiem. Vairāk par modeli var lasīt pyramidmodel.org vai csefel.vanderbilt.edu.

 

Pilnīgi piekrītu autoriem, ka emociju mācīšanās ir jāsāk no pamata līmeņiem. Ir jāsāk ar vides un mācīšanās nepieciešamības veidošanu, nevis ar individualizētu iejaukšanos, kā tas notiek pašreiz. Pašreiz sociālie darbinieki strādā ar tiem bērniem, kam ir lielas problēmas, un gandrīz tikai tad, kad uzvedība jau ir radījusi negatīvas sekas. Tā ir kā cīnīšanās ar tumsu, tā vietā, lai ieslēgtu gaismu. Tikai mērķtiecīga un apzināta kopāmācīšanās var veidot vidi, kurā cilvēks var droši riskēt mainīt sevi un savas emocijas. Vides veidošanā noteicošā loma ir SKOLOTĀJAM!

. . .

ja kaut viens cilvēks uz pasaules zinātu tos burvju vārdus, kas liktu skolotājiem "paskatīties spogulī" un sākt strādāt ar sevi, savām īpašībām un ieradumiem, tad šie vārdi jau sen būti izteikti. Mums ir izcili skolotāji, ar kuriem draugos ir visi bērni un, kuru mācību priekšmetus bērni mīl un tos mācās. Diemžēl vairākums ir tādi, kuri bērnos, kā savu atspulgu spogulī, redz nepaklausīgu jauno paaudzi (pašu nespēju pieņemt pārmaiņas), agresīvu jaunatni (savas neizkoptās emocijas), koncentrēties nespējīgus skolēnus (savu nemācēšanu klausīties) un daudzas citas sevī attīstāmās sociāli emocionālās prasmes. Vidē, kur dominē šādi skolotāji, bērni nespēs attīstīt sevi, vismaz ne mazākajās klasēs, kur noteicošā loma ir videi.

Lai mums izdodas apzināties un saprast, ka jautājums "Kāds es esmu?" ir līdzsvarā ar "Kas es esmu?"!

ATBILDĪBAS mācību procesā

Viena no šobrīd attīstīto valstu aktuālajām izglītības tēmām ir atbildības. Kam un kādā mērā ir jāuzņemas atbildība par dažādām izglītības jomām un funkcijām.

Sakot paldies Laurenču sākumskolas skolotājiem, kas uzdeva šo jautājumu, īsi aprakstīšu redzējumu, ko ieguvu strukturējot dažādos pētījumu rezultātus.

Ko saprotam ar vārdu “atbildība”?

Visbiežāk ar vārdu "atbildīgs" mēs saprotam, ka ir kāds "rūķītis", kurš visu zinās, organizēs un visus motivēs, lai iegūtu rezultātu. Kādreiz arī mana pārspīlētā atbildības sajūta lika man skriet līdz spēku izsīkumam un fiziskai un psiholoģiskai izdegšanai. "Viens nav karotājs", ikvienā neelementārā aktivitātē ir iesaistīti vairāki. Ir vismaz vēl tie, kam ir vajadzīgs rezultāts un, kas tiek ietekmēti rezultāta sasniegšanas laikā. Līdz ar to uz atbildību ir jāskatās kā uz vairāku cilvēku sadarbību, nevis tikai viena cilvēka veiksmīgu vai mazāk veiksmīgu darbību un attieksmi.

Jebkuru uzliktu atbildību cilvēks redz kā pienākumu un rezultāts būs atkarīgs no attieksmes un piepūles ar kādu šis pienākums tiks veikts. Nereti šādos gadījumos mēs izdegam pirms darbs ir izdarīts. Vien tad, kad cilvēks no sirds uzņemas atbildību un dod iespēju būt citiem līdzatbildīgiem var būt radoša sadarbība un ilgtermiņa rezultāti.

Visiem iesaistītajiem vajadzētu justies līdzatbildīgiem un sadarboties, bet mēs reti vai nekad domājam šādās kategorijās. Mēs labprātāk sakām "tā nav mana atbildība" un nopeļam iniciatīvas autorus un darītājus. Bez tam, visbiežāk Atbildīgais un Ietekmētais redz atbildības portfeli ļoti atšķirīgi. Kas vienam šķiet būtiski, tas otra skatījumā var būt kā pēdējā prioritāte.

Zinot šo, var itin viegli ieraudzīt, ka rezultāts būs atkarīgs ne vien no katra cilvēka personiskā ieguldījuma, bet galvenokārt tomēr no spējas sadarboties un iesaistīšanās procesā.

Atbildību modelis mācību procesā

K. Helker, M. Wosnitza (2014) pētīja kas un par ko ir atbildīgi mācību procesā. Kā pētījuma rezultātu viņi piedāvā atbildību modeli un arī atbildību sarakstus, kas būtu jāuzņemas katram no iesaistītajiem.

Lai izprastu dažādās atbildības un spētu tās uzņemties, ir jāizskata visas dažādās kombinācijas. Jāatceras arī, ka bez šīm galvenajām iesaistītajām personām vēl ir arī institūciju ierēdņi, draugi, kaimiņi un citi līdzcilvēki.

Būtiski ir atcerēties, ka pieaugot skolēnu vecumam, vecāku atbildības samazinās, bet skolēnu – palielinās, jo, saskaņā ar neirologu pētījumiem, cilvēka vadības funkciju bloks smadzenēs nobriest tikai ~10 gadu vecumā. Tas gan nenozīmē, ka bērnam nav jāmāca atbildība līdz šim vecumam. Vien jāatceras, ka viņš spēs uzņemties atbildību par ļoti precīzi definētām lietām, piemēram, vakarā izmazgāt zobus, starpbrīdī nolikt uz galda visus nākamajai stundai nepieciešamos piederumus, utt. Prasīt, lai bērns uzņemtos atbildību par zināšanu uzkrāšanu ir bezatbildīgi no pieaugušo puses. Bērns nesapratīs, ko īsti no viņa prasa un sekas būs atkarīgas no mazā cilvēka emocionālās stabilitātes.

Galvenās skolotāju un vecāku atbildības

Atļaušos atkārtoties, ka visās šajās atbildībās ir iesaistīti gan skolotāji, gan arī vecāki. Var jautāt, kā gan vecāki var būt līdzatbildīgi par mācību satura un metodikas zināšanām. Atbilde ir "var gan". Kā vecāks es varu būt vai nu kontrolieris un izmaiņu rosinātājs, vai arī paļauties un atbalstīt skolotāju. Abos gadījumos tā ir aktīva iesaiste, nevis vienaldzība vai noliegšana. Līdzīgi skolotāji ir līdzatbildīgi par vecāku iesaistīšanos mājas mācību aktivitāšu atbalstīšanā. Nesaprotami uzdevumi un bezjēdzīgas prasības drīzāk atbaidīs vecākus no iesaistīšanās, nekā rosinās darboties.

Jautājumus un izbrīnu var izraisīt vecāku atbildība - brīvprātīgais darbs skolā.
Atbilde meklējama cilvēka psiholoģijā. MĒS MĪLAM TOS, KAM MĒS DODAM, NEVIS TOS, KAS DOD MUMS! Šis ir pamatā visām attiecībām. Reizēm mēs gribam dot par daudz, citreiz neprotam ņemt. Pavērojiet kā mainās vecāku attieksme pret skolu, ja jums izdodas iesaistīt (nevis piespiest) vecākus atnākt palīdzēt izdarīt ko vērtīgu. Klases vecāku sapulces, kur vecāki ir pasīvi vērotāji var maz palīdzēt veicināt sadarbību un iesaisti.

Pasaules pieredze atbildību iedzīvināšanai

Tā kā šī ir aktuāla tēma visā pasaulē, tad ir uzkrājusies arī neliela pieredze.

• Itālijā ir likums (DPR 235/97), kas paredz noslēgt līgumu starp skolu un ģimeni par līdzatbildībām izglītības procesā. Lai gan likums ir spēkā jau pasen, pētījumi (M.C. Matteucci (2016) "Responsibility For School Outcomes: Teachers’, Students’ And Parents’ Point Of View") liecina, ka tas visbiežāk ir formāls process, kura laikā noslēgtā līguma saturu zina un ievēro vien daži. Kā vienmēr, likumu var uzrakstīt, bet rezultāts būs atkarīgs no konkrētām iesaistītajām personām un atbildības uzņemšanās.

• Anglijā izdotas vadlīnijas (2015), kur ir ieteikums slēgt atbildību līgumus. Šobrīd gan vēl nav zināms, kādā mērā šie ieteikumi tiek realizēti, bet ir vērts atcerēties, ka ASV un Anglijas labākās privātskolas slēdz atbildību līgumus jau krietni sen un tiek strikti sekots, lai līgumi tiktu ievēroti.

• Latvijā MK noteikumos nekas nav teikts, viss ir izglītības iestādes izvēle. Es šobrīd nezinu, kuras skolas darba kārtības noteikumos būtu atbildību sadaļa. Bez tam, visbiežāk sākotnēji parakstītos noteikumus skolas var mainīt bez saskaņošanas ar vecākiem un atkārtotas noteikumu parakstīšanas.

Šis ir atvērts jautājums, par kuru būtu jādomā ikvienas Latvijas skolas vadībai.

Metode: Kā skolēniem mācīt atbildību

Šī nav zinātniski pētīta un apstiprināta metode. Tā ir radusies manu vērojumu un pieredzes rezultātā, gan audzinot savas trīs meitenes, gan arī strādājot skolā.

Viena no biežākajām situācijām skolā ir, ka bērni kaut ko sadara, tad iejaucas skolotāji un jautā - Kas te notiek? Bērni viens otru pārrunādami stāsta "VIŅS(A) darīja... " to vai citu nedarbu. Mēs, pieaugušie, visbiežāk cenšamies šos stāstus noklausīties un izdibināt savu patiesību. Tas nestrādā. Te nav ne kripatiņas no atbildības, bet gan tiek iesēta mobinga sēkla.

Ieteikums ir ļaut/likt bērniem stāstīt tikai par sevi, savām darbībām un lēmumiem. Vienmēr ir jāsāk ar "ES". Ko "ES" darīju, darīju, redzēju, dzirdēju, teicu, jutu, un kādu lēmumu šajā situācijā pieņēmu.

Mani vērojumi liecina, ka bērniem nebūt negribas būt palaidņiem un stāstīt par sevi un savām muļķīgajām rīcībām. Apmēram pusgada laikā, katru reizi stingri ievērojot šādu situāciju analīzes modeli, skolēni kļūst daudz atbildīgāki par saviem vārdiem un darbiem.

Būsi atbildīgi :)
Silvija