...būt LAIMĪGAM ir jāmācās un jāmāca

...laimīgā bērnība ...laimīgie vecāki ...ak, laimīgie ... :)
Cik daudz veidos mēs runājam par laimību. Bet visbiežāk šajos brīžos zemapziņā ir sajūta "kā tev/man/mums IR LAIMĒJIES!" Latviešu valoda vēl vairāk pastiprina šo gadījuma laimes sajūtu - LAIMESTS taču nav atkarīgs no mums. ...un tā mēs pildām nīgruma trauku, staigājam pa dzīvi neapmierināti, jo laimesti un uzvaras tiek vien retajam.

Savas dzīves laikā esmu sapratusi, ka būt patiesi laimīgam ir jāmācās.

Cilvēku sagandē viņa vēlmes (Austrumu gudrība)

Šī bija mana pirmā mācība, ko apguvu brīdī, kad vēlējos no citiem pārāk daudz. Nevēlēties nebija grūti. Vēlmes itin viegli var aizstāt ar vērošanu. Tas bija interesanti saprast, kā citi darbojas, kas citiem svarīgs un līdzdarboties. ...bet, tukšums sirdī nav laime, tas ir posts. Tā ir nabadzība, kad nekā nav.
Nevēlēties ir tikai "pankūkas viena puse"!

 

Pamazām sāku ievērot, ka ir brīži, kad varu darboties ar to, kas man ir un tā brīža iespējām un justies laimīga, bet reizē tomēr šīs laimes sajūtas nebija. Vērojot sevi, sapratu, ka laimi rada sirsnīga mīlestība sirdī. Tāpēc mans nākamais solis bija mācīties ielikt sirdī mīlestību (sirsnīgu labestību) pret SEVI, CITIEM un notiekošo.

"Ieliec sirdī mīlestību" - viegli pateikt, bet kā to izdarīt? Lai kā es pūlējos, man neizdevās vadīt ar prātu to mīlestības būšanu. Nācās jau atkal atzīt, ka ne visu var vadīt ar prātu (vismaz ne es) un eksistē Augstais likums, kas darbojas pēc tikai sev zināmiem principiem. Šo atziņu esmu jau aprakstījusi stāstā "Par mīlestību"

Bailes ir derīgas tikai nāves briesmu brīdī

...un tomēr, cilvēkam arī izvēle ir dota...

Lai labāk izprastu sevi, nolēmu samaksāt tam brīdim ievērojamu naudas summu un apgūt praktiskās psiholoģijas kursu. Mācīšanās sākās ar savu baiļu apzināšanos un izprašanu. Tas bija liels pagrieziena punkts manā domāšanā un attieksmē pret savu egoistisko "Es". Vajadzību izprast savu ego, vēl vairāk rosināja iepazīšanās ar Oto Scharmera U Teorija, kuras pamatā ir doma, ka pagrieziens ceļam uz augšu sākas no brīža, kad spējam atmest bailes. Gala rezultātā uzzīmēju pati savu teoriju "par bailēm un motivatoriem"   Šobrīd tā man palīdz iztukšot sirds "trauku" no bailēm un vēlmēm, lai tur var piepildīties mīlestība un es varu justies laimīga visās savās sajūtu dimensijās.

Godīgums sākas ar pieņemšanu

Nav jau tā, ka bailes būtu gatavas tā viegli un vienkārši padoties. Reizēm pat gribas domāt, ka bailes ir galvenās saites, kas dvēseli miesā notur. Ir sajūta ka atsakoties no tām, var pazust "zeme zem kājām". Vajadzēja meklēt jaunu pamatu dzīvei. Mana atziņa bija, ka tas ir godīgums. Godīgi saprast un pieņemt savu PAŠREIZĒJO "ES". Tā es nonācu pie tā, ko es varu ietekmēt PATI ar savu prātu, ar savām domām un veidot pati savu izvēli. ...iespējams, ka tieši godīgums pret sevi cilvēku veido par Cilvēku.

Sava prāta darbināšana arī ir prasme, kas jāmācās. Man ir palīdzējusi Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), ko itin viegli var apgūt un praktizēt pats un arī Nobela prēmijas laureāta Daniela Kānemana (Daniel Kahneman) grāmatā «Domā ātri, domā lēnām» aprakstītā teorija par to, kā mēs varam mainīt savu attieksmi un sajūtas. ...un tomēr, neviena teorija nedarbosies, ja pamatā nebūs ielikts godīgums.

Kā būtu, ja būtu...

Mans galvenais laimes meklēšanas stimuls bija atmiņas par laimīgo bērnību. Gribējās atgriezt šīs sajūtas. Nezinu, vai būtu devusies "laimes meklējumos", ja manas dzīves sākums būtu bijis citāds. Esmu laimīga... bet, ja man šodien būtu jāsāk ceļš uz laimi un ar šībrīža zināšanām, tad es sāktu ar godīguma trenēšanu, tas man ļautu vieglāk atmest bailes un tad arī sirdī atbrīvotos vieta mīlestībai, kas rada laimes sajūtu kā iltermiņa stāvokli, ne tikai kā "laimestu".

:) Būsim LAIMĪGI!

(5a) par pārmaiņu vadību

Ak šī skarbā patiesība. Tik ļoti gribas domāt, ka es jau visu daru labi un pareizi, bet citiem nu gan būtu jāmainās! Un cik bieži tomēr tas, kurš sakās vadām pārmaiņas, neko vairāk arī nepasaka un neizdara kā vien to, ka "JUMS jāstrādā efektīvāk un jāsasniedz labāki rezultati". Manuprāt arī kompetenču projektā nav īpaši citādi. Ja pārmaiņas vada mūsu ministrs, tad būtu labāk, ja nebūtu vadījis. Nevajag pārmaiņas balstīt uz "mums ir slikti", tas ir kā iet uz priekšu nemitīgi skatoties atpakaļ. Šodiena ir vakardienas sekas un nemitīgi lūkojoties pagātnē, neko jaunu neieraudzīsim. Skatoties no sistēmiskās domāšanas skatupunkta, jāatceras likums: "Nosodījums neeksistē". Ir tikai iegūtais rezultāts un tas, ko mēs ar to varam un gribam darīt ar to. Labs piemērs ir "Baltijas ceļš". Ne jau sliktuma dēļ cilvēki sadevās rokās, bet gan tādēļ, ka gribēja savu valsti. Vien vīzija "Kaut vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā" nebija līdz galam saprātīga. Nu mums ir gan vīzes, gan arī valsts.

Nedaudz no vēstures

Viens no pārmaiņu vadības pamatlicējiem Kurt Lewin (1980-1947) savā laikā teica: "Ja tu vēlies kaut ko saprast pa īstam, pamēģini to mainīt". Laiks, kad pārmaiņas varēja veikt kā atsevišķu projektu trīs soļos - "atkausēšana, pārmainīšana, iesaldēšana" ir pagājis, bet ideja, ka tikai mainot var saprast būtību, manuprāt, ir nemirstīga.

Mēs neesam pirmie, kas veic pārmaiņas un daudz jau ir saprasts. Pagājušā gadsimta pārmaiņu vadības viedokļa līderis John Kotter deviņdesmitajos gados papildināja Lewin ideju un piedāvāja 8 soļu metodi:

1. Radiet satraukumu par esošo stāvokli (palīdziet ieraudzīt nepieciešamību pēc pārmaiņām un vajadzību rīkoties)
2. Izveidojiet pārmaiņu vadības komandu (palīdziet izvēlēties, kam uzticas, kas ir autoritāte un kam ir vajadzīgās prasmes)
3. Izstrādājiet pārmaiņu vīziju un stratēģiju (nolemjiet, kas jādara, lai vīziju sasniegtu. Ieguvumi, ja realizēsiet vīziju, un zaudējumi, ja nerealizēsiet)
4. Komunicējiet (palīdziet saprast un pieņemt jauno vīziju)
5. Ļaujiet darboties (atrodiet un noņemiet šķēršļus, kas traucē tiem, kas vēlas darboties. Ļaujiet eksperimentēt)
6. Nodrošiniet mazās uzvaras (pēc iespējas ātrāk parādiet citiem panākumus, nosviniet tos)
7. Esiet neatlaidīgi (palieliniet tempu, strādājiet intensīvāk ,kamēr vīzija realizēta)
8. Radiet jaunu kultūru (sekmējiet jauno rīcību, rīcības modeli, kamēr ir izskausta vecā rīcība).

Skatoties, kas notiek pašreiz, gribas teikt, ka tieši šī metode tiek izmantota pašreizējā izglītības reformas modelī.

1. Satraukums tika radīts rādot dažādus negatīvus rezultātus.
2. Komanda tika izveidota VISC apvienojumā ar "Iespējamo misiju".
3. Nu jau arī vīzija ir nodota apspriešanai (vien ieguvumu un zaudējumu sadaļa iztrūkst)
4. Gandrīz vai ik dienu notiek dažādas konferences.
5. Pilotskolām ļauts darboties un eksperimentēt, vien dažus pamatuzstādījumus norādot.
6. TE MĒS TAGAD ESAM. Varam sagaidīt, ka pēc maza brīža sāksies mazo uzvaru svinēšana.
7. ...
8. ...   atliek vien jautājums, vai tā mēs jauno kultūru radīsim.

 Jā, tā tas tika uzskatīts deviņdesmitajos gados un arī es pati tajā laikā šo modeli redzēju kā labāko rīcības modeli. Ejot laikam Kotter pats mainīja savu modeli, pārveidoja to par 8 soļu ciklisku procesu, jo pārmaiņas ir nepārtrauktas, kam īsti nevar nodefinēt sākumu un beigas. Mūsu izglītības sistēmas reforma ir organizēta kā projekts ar sākumu un beigām, un skatoties ar gadsimta mijas zināšanām, rodas jautājums, ko darīsim, kad projekta nauda beigsies un vadības komanda tiks izformēta, lai ķertos pie citas naudas apguves.

Bet arī tā teorija ir tikai pagātne. Tālākie Kotter pētījumi atklāja, ka tikai neliels procents no visiem pārmaiņu projektiem ir patiesi veiksmīgi un, aplūkojot detalizētāk veiksmīgos un neveiksmīgos gadījumus viņš atklāja, ka atšķirība ir "sirdī". Tikai tur, kur bez prāta gudrības ir pielikta klāt arī sirds gudrība (emocijas) ir izdevies veikt būtiskas pārmaiņas. Pie tam sirds gudrība ir 60% no visas pārmaiņās nepieciešamās gudrības. The Heart of Change

Sirds gudrība, emocijas, viedums, ...

Kotter pats īsti neparāda, kā to izdarīt; kā panākt, ka cilvēks spēj iesaistīt pārmaiņās arī sirds gudrību, savas emocijas un intuīciju. Šodienas zinātne, pateicoties tehnoloģiju iespējām, arvien vairāk laika veltī cilvēka būtības izpratnei un analīzei. Katru gadu, mēnesi un dienu parādās jauni pētījumi par to, kā mūs ietekmē mūsu ģenētiskais kods, kur un kā mūsu smadzenēs mīt domas un emocijas. Vien intuīcijai vēl īsti klāt netiekam, bet ikvienam no mums ir bijušas situācijas par ko gribam teikt "es intuitīvi jutu...".

Es pati sāku interesēties par apzinātu intuīcijas pielietošanu 2010. gadā. Labākais un man ticamākais autors, ko tajā laikā atradu (un arī šodien neko ticamāku neesmu atradusi) ir Otto Scharmer "Theory U" (U teorija). Šī varētu būt ieteicamā literatūra visiem pārmaiņu vadības cilvēkiem ... un ikvienam no mums.

Claus Otto Scharmer ir zinātnieks, kurš uzdrīkstējās iekļaut garīgumu savos pētījumos. "Viņš ceļ tiltus starp biznesa pasauli un garīgo pasauli".

• Dzimis 1961. gadā Vācijā, netālu no Hamburgas
• Izglītība:
• M.S. un Ph.D. Ekonomikā un Vadības zinātnē - University of Witten/Herdecke
• Kopš 1994 – lektors MIT Sloan biznesa skolā
• Viņa ideja: “Mūsdienu globālās krīzes galvenais cēlonis rodas tieši starp mūsu ausīm”.
• Mērķis: “Vienīgās izmaiņas, kas var radīt ko atšķirīgu, ir cilvēka sirds transformācija”

U Teorija

Lai pārmaiņas būtu iespējamas, ir svarīgi neiestigt:

• vienā patiesībā,
• kolektīvajā ādā un
• nekustīgā fanātismā.

Scharmer iesaka sākt pārmaiņas ar pagātnes šablonu saprašanu. Ieliekot to sistēmas "Aisbergā" tas parādās kā visi labās puses soļi, kas vajadzīgi situācijas izpratnei.

Tālāk viņš iesaka izslēgt savu iekšējo tiesātāja balsi, atvērt prātu un atrast pilnīgi jaunus skatupunktus. Autors uzsver: "Nespēja redzēt to, ko nesaprotam vai neapzināti slēpjam, ierobežo mūsu potenciālās spējas (blind spot)".
Nākamais solis ir apklusināt sevī ciniķa balsi un atvērt sirdi, lai sāktu sajust, kas notiek apkārt. Visbeidzot pārtraukt baidīties un "ļaut aiziet" visam, kas savu laiku jau ir nodzīvojis.

Intuīcijas durvis atveras tikai tad, kad visi šie soļi ir noieti.
Tikai tad mēs varam pēc būtības atbildēt uz jautājumiem "Kas es esmu?" un "Ko es daru?", ieklausīties "Avota" balsī un turpināt ceļu uz patiesām pārmaiņām, paņemot līdzi vien būtiski vajadzīgo.

Brīdī, kad ir izdevies "iziet caur adatas aci" ir vērts veidot jauno vīziju un aprakatīt jauno modeli, kuru NEPĀRTRAUKTI UZLABOJOT var iet uz arvien lietderīgāku rezultātu. Pārmaiņas nav projekts, bet dzīvesveids. Tas nav cikls, ko var iziet soli pa solim un apstāties pie sasniegtā, bet gan klātziņa, kā to ir nosaucis Otto Scharmer. Mēs dzīvojam, lai "būtu", nevis ražotu "spožā papīrītī ietītu un mārketingam derīgu preci". 

Kā organizēt šāda veida pārmaiņas izglītībā, lai paliek nākamajam stāstam.