Darbs grupās, darbs grupās, darbs grupās... tā vien šķiet, ka vienīgais veids konstruēt zināšanas un apgūt ir darbojoties grupās. Protams, spēja sadarboties ir būtiska, jo konkurence un vara ir ielikta mūsu "izdzīvošanas gēnos", bet sadarbība ir trenēts ieradums. Manuprāt ir vajadzīgs līdzsvars starp šiem diviem un sapratne par to, kāda ir cilvēka daba.
Darbojoties grupās ir jāņem vērā divi galvenie psiholoģiskie faktori, kas ir pārvarami tikai pielietojot pašam savu prātu.
Sociālais kūtrums
Jau pagājušā gadsimta pirmajā psihologi (Weber, Taylor, Ringelman) atklāja, ka strādājot grupās samazinās vidējais indivīda produktivitātes rādītājs un individuālā piepūle samazinās, redzot, ka citi arī pieliek piepūli. Individuālā piepūle samazinās proporcionāli tam, kā pieaug grupas izmērs. Šis paradokss tika daudz pētīts arī gadsimtu mijā (George, Krau, Williams, Comer, Liden u.c). Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, galveno cēloņu skaidrojumi ir iedalāmi 4 grupās:
Deindividuācija,
kad cilvēks zaudē paškontroli un "jūra ir līdz ceļiem" (pētījumu autori-LeBon, Festinger, Pepitone, Newconbe, Hampton, u.c.). Šādos gadījumos ir pārspīlēta "varēšana", iespējas, neierobežota/nekontrolēta uzvedība un piederība grupai. Grupas darbības kļūst nozīmīgākas par paša interesēm un vajadzībām.
KĀ RĪKOTIES?
Iespējams, ka šo to ir vērts aizņemties no biznesa vadības pētījumiem. Davis un Wacker (pētījumi 80-tajos gados) iesaka veidot grupas sekojošās situācijās:
Tā lūk! Labi pārdomājot gribas teikt, ka diezi vai būs liela jēga no regulāra grupu darba stundās, bet rūpīgi pārdomātas grupu nodarbības gan laiku pa laikam noderētu, kaut vai tādēļ, lai jauniešiem izskaidrotu, kas notiek vai var notikt ar cilvēku darbojoties grupās.Darbojoties grupās ir jāņem vērā divi galvenie psiholoģiskie faktori, kas ir pārvarami tikai pielietojot pašam savu prātu.
Sociālais kūtrums
Jau pagājušā gadsimta pirmajā psihologi (Weber, Taylor, Ringelman) atklāja, ka strādājot grupās samazinās vidējais indivīda produktivitātes rādītājs un individuālā piepūle samazinās, redzot, ka citi arī pieliek piepūli. Individuālā piepūle samazinās proporcionāli tam, kā pieaug grupas izmērs. Šis paradokss tika daudz pētīts arī gadsimtu mijā (George, Krau, Williams, Comer, Liden u.c). Saskaņā ar pētījumu rezultātiem, galveno cēloņu skaidrojumi ir iedalāmi 4 grupās:
- Piepūles vienādība ("citi nepieliek piepūli, kāpēc, lai to darītu es")
- Atbildības izkliedētība ("esmu paslēpies pūlī, neviens mani nepamanīs")
- Grupas apbalvojuma negatīvais efekts ("visi saņems to pašu, kāpēc man jāstrādā smagāk")
- Koordinēšanas problēmas ("katram ir savs darbošanās veids")
Deindividuācija,
kad cilvēks zaudē paškontroli un "jūra ir līdz ceļiem" (pētījumu autori-LeBon, Festinger, Pepitone, Newconbe, Hampton, u.c.). Šādos gadījumos ir pārspīlēta "varēšana", iespējas, neierobežota/nekontrolēta uzvedība un piederība grupai. Grupas darbības kļūst nozīmīgākas par paša interesēm un vajadzībām.
KĀ RĪKOTIES?
Iespējams, ka šo to ir vērts aizņemties no biznesa vadības pētījumiem. Davis un Wacker (pētījumi 80-tajos gados) iesaka veidot grupas sekojošās situācijās:
- nav rutīnas darbs;
- uzdevums un sagaidāmais rezultāts ir precīzi definējams;
- grupā ir maksimāli nemainīgs sastāvs;
- gan grupai kopumā gan katram individuāli ir skaidri definēti sasniegumu kritēriji;
- tūlītēja atgriezeniskā saite katrai no grupām;
- grupai ir līdzekļi paškontrolei un rezultātu mērīšanai;
- uzdevums ir paveicams tikai un vienīgi kopīgiem spēkiem;
- grupas dalībnieki ir trenēti, lai varētu aizstāt un papildināt viens otru;
- darbs ir strukturēts, lai būtu līdzsvarā individuālais un grupas darbs.
Ne par darbu grupās. Atgriežoties pie kompetenču izglītības paradigmas, konsolidēts pedagoģijas ekspertu viedoklis šajā jautājumā ir noraidošs VISC versijai un rezonē ar skolotāju bažām, jo kompetenču pieeja ir viennozīmīgi saistīta ar iespējami (maksimāli) individuālu mācību procesu un ātras atgriezeniskās saites (Formative Evaluation) organizēšanu katram indivīdam. Kompetenču izglītības paradigma vairāk vai mazāk sevi ir attaisnojusi pieaugušo tālākizglītības segmentā, kur studentu auditorija ir augsti motivēta intensīvam un koncentrētam mācību darbam. Turklāt elektroniskie mācību līdzekļi ietver arī efektīvus pašvērtējuma testus, kas ļauj studentam laiku pa laikam (vai regulāri) pašam novērtēt sasniegto konkrēto kompetences līmeni un virzīties tālāk.
AtbildētDzēstTāpat kompetenču izglītības paradigma varētu būt sekmīga mūžizglītības kontekstā, kas arī ir saistīta ar augsti motivētu pieaugušo auditoriju. Turpretim K-12 segmenta jaunieši ar retiem izņēmumiem ir raksturojami kā maz motivēta auditorija ar zemu pašorganizāciju mācību darbā. Turklāt 20-30 skolēnu klases izslēdz individuālu skološanu un ātru sasniegtās kompetences diagnostiku un turpmākā mācību procesa pielāgošanu katra skolēna sasniegtajai kompetencei. Kaut ko tamlīdzīgu varētu realizēt iespējams grāfa atvasei mājmācības apstākļos.
Paldies, Uldi, par komentāru! Šis ir ļoti labs papildinājums ierakstam "Mācības no vēstures" http://kompetences.blogspot.com/2017/08/macibas-no-vestures.html
DzēstTieši tāpēc, ka man ir grūti pieņemt VISC vienpusīgo viedokli, uzsāku rakstīt šo blogu. Man patīk ļoti daudzas kompetenču izglītības idejas un tās arī turpināšu realizēt (šis man būs 2.gads skolā). Tādā apmērā, kādā skolēni ļaus man publicēt mūsu rezultātus un pieredzi, es stāstīšu te.