Vakar konferences "Iespēju tilts" laikā tika uzdots jautājums- ar kādu konkrētu pārmaiņu vajadzētu sākt izglītības reformu?
Manuprāt ar steigu ir jāmaina attieksme pret kļūdām - gan skolotājiem, gan skolēniem, gan arī vecākiem.
KĀPĒC?
Jo BAILES ir lielākais šķērslis ceļā uz pārmaiņām, ceļā uz izaugsmi. Visa veida bailes pieder kādai no 3 grupām :
Vecāku un skolotāju pienākums būtu redzēt/atpazīt bailes sevī un skolēnos. Vispirms ir jātiek vaļā no pašu bailēm un tad jāsāk atbalstīt skolēnus.
KĀ?
1) Mums matemātikās ir "labās kļūdas", kas, tiklīdz pamanītas klasē vai pie tāfeles, pārtrauc stundas gaitu. Visa klase kopā skatāmies un meklējam, kas tika sajaukts vai nepanīts, kā radās šī kļūda. Novēroju, ka gada sākumā jaunieši ne vienmēr bija sevišķi iepriecināti, ka tieši viņu pieļautā kļūda tiek "izķidāta". Pēcāk jau ikviens bij' gatavs "parakāties savās smadzenēs", lai saprastu kļūdas būtību un rastu pareizo risinājumu.
2) "Bēgšanai no kļūdām" ir sava pozitīvā puse- nedaru, jo neprotu un nesaprotu. Te lielākā māksla ir palīdzēt ieraudzīt nākamo soli. Domāju, ka ikviens skolotājs ir dzirdējis "Es neko nesaprotu". Šādos brīžos var prasīt jauniešiem, kas tieši tika darīts un precīzi kurā brīdī iestājās nesaprašana. Tas ātri vien palīdz noformulēt jautājumu un, nereti, šajā brīdī arī atbilde atnāk. Ja nē, vismaz iespējams dot jēgpilnu nezināšanas skaidrojumu.
3) Skolotājs arī kļūdās. Visbiežāk mēs, skolotāji, uzreiz dodam vienu pareizo atbildi un jauniešos neapzināti veidojam attieksmi, ka viss ir jāprot un jādara tieši tā. Protams, ir ļoti grūti kļūdīties, ja jau nez kuro reizi risini to pašu uzdevumu. Man ir bijis vieglāk rādīt savas kļūdas risinot olimpiāžu tipa uzdevumus, bet klasē tomēr rodas arī neuzmanības kļūdas. Svarīgi ir atzīt, ka šī ir mana kļūda un pateikt klasei paldies par kļūdas labošanu. Vēl, manuprāt ir svarīgi stāstīt, kā es domāju, lai nonāktu pie risinājuma, lai skolēni redz, ka domājot un uzdodot dažādus jautājumus var nonākt pie pareiza risinājuma.
---------
Papildinājums
Māra Pretkalniņa Viens papildinājums, kas laikam saistās ar "labo kļūdu" sadaļas, bet vispār par tēmu - problēmu risināšana.
Priekš manis sliktākā lieta, ko pamanījos izlobīt no visas apmācību sistēmas bija nostādne, ka katram uzdevumam ir tieši viena pareizā atbilde. Vai nu tu to zini un tad lauri ir garantēti, vai nē, un tad tiksi sodīts (un ja šaubies - labāk paklusē un neko nedari, vismaz netiksi sodīts/apkaunots). Pašai man to dažu gadu laikā pēc augstskolas izdevās pārvarēt pa daļai tādēļ, ka man vienmēr bijis ļoti grūti neko nedarīt, tikai lai izvairītos no soda, bet liela daļa cilvēku paliek iestiguši šajā nelaimē ja ne uz mūžu, tad vismaz uz ilgiem gadiem.
Dzīvē, kā zināms vinnē tie, kas aktīvi darbojas prasmīgi izvēloties mazākā ļaunuma ceļus un saglabājot rezerves plānus gadījumam, ja atklātos iepriekš nezināmi riski, nevis tie, kas nekust, līdz atrasts nevainojams risinājums.
Man pašai drosmi izmantot šo darbības veidu dzīves uzdevumiem palīdzēja iegūt arī dažādās matemātikas uzdevumu risināšanas metodes, kas dod iespēju tuvoties "absolūtajai patiesībai" pa dažādiem ceļiem, kur katra kļūda ir savā ziņā uzvara - pierādīts apgabals, kurā tev vairs nebūs jāmeklē risinājums(pierādījums no pretējā, pakāpeniska indukcija un dedukcija, funkciju iespējamā vērtību un definīcijas aogabalu pētīšana, galu galā pat pilnā pārlase), kā arī tuvinātie aprēķini, kas bieži dod pietiekamu iespaidu, par sagaidāmo rezultātu.
Man liekas, ka šī ir ļoti būtiska lieta, ko skolai vajadzētu mācīt - ka ir atbildes, kas ir ļoti precīzas, atbildes ar samērā labu tuvinājumu, diezgan neprecīzas, bet "uz to pusi", un tādas, kas pavisam purvā. Un kustēt ārā no purva ir vienmēr uzvara, pat ja mala vēl patālu.
Manuprāt ar steigu ir jāmaina attieksme pret kļūdām - gan skolotājiem, gan skolēniem, gan arī vecākiem.
KĀPĒC?
Jo BAILES ir lielākais šķērslis ceļā uz pārmaiņām, ceļā uz izaugsmi. Visa veida bailes pieder kādai no 3 grupām :
- Es varu kļūdīties
- Es nevienam neesmu vajadzīgs
- Es neesmu tā vērts
Vecāku un skolotāju pienākums būtu redzēt/atpazīt bailes sevī un skolēnos. Vispirms ir jātiek vaļā no pašu bailēm un tad jāsāk atbalstīt skolēnus.
KĀ?
1) Mums matemātikās ir "labās kļūdas", kas, tiklīdz pamanītas klasē vai pie tāfeles, pārtrauc stundas gaitu. Visa klase kopā skatāmies un meklējam, kas tika sajaukts vai nepanīts, kā radās šī kļūda. Novēroju, ka gada sākumā jaunieši ne vienmēr bija sevišķi iepriecināti, ka tieši viņu pieļautā kļūda tiek "izķidāta". Pēcāk jau ikviens bij' gatavs "parakāties savās smadzenēs", lai saprastu kļūdas būtību un rastu pareizo risinājumu.
2) "Bēgšanai no kļūdām" ir sava pozitīvā puse- nedaru, jo neprotu un nesaprotu. Te lielākā māksla ir palīdzēt ieraudzīt nākamo soli. Domāju, ka ikviens skolotājs ir dzirdējis "Es neko nesaprotu". Šādos brīžos var prasīt jauniešiem, kas tieši tika darīts un precīzi kurā brīdī iestājās nesaprašana. Tas ātri vien palīdz noformulēt jautājumu un, nereti, šajā brīdī arī atbilde atnāk. Ja nē, vismaz iespējams dot jēgpilnu nezināšanas skaidrojumu.
3) Skolotājs arī kļūdās. Visbiežāk mēs, skolotāji, uzreiz dodam vienu pareizo atbildi un jauniešos neapzināti veidojam attieksmi, ka viss ir jāprot un jādara tieši tā. Protams, ir ļoti grūti kļūdīties, ja jau nez kuro reizi risini to pašu uzdevumu. Man ir bijis vieglāk rādīt savas kļūdas risinot olimpiāžu tipa uzdevumus, bet klasē tomēr rodas arī neuzmanības kļūdas. Svarīgi ir atzīt, ka šī ir mana kļūda un pateikt klasei paldies par kļūdas labošanu. Vēl, manuprāt ir svarīgi stāstīt, kā es domāju, lai nonāktu pie risinājuma, lai skolēni redz, ka domājot un uzdodot dažādus jautājumus var nonākt pie pareiza risinājuma.
---------
Papildinājums
Māra Pretkalniņa Viens papildinājums, kas laikam saistās ar "labo kļūdu" sadaļas, bet vispār par tēmu - problēmu risināšana.
Priekš manis sliktākā lieta, ko pamanījos izlobīt no visas apmācību sistēmas bija nostādne, ka katram uzdevumam ir tieši viena pareizā atbilde. Vai nu tu to zini un tad lauri ir garantēti, vai nē, un tad tiksi sodīts (un ja šaubies - labāk paklusē un neko nedari, vismaz netiksi sodīts/apkaunots). Pašai man to dažu gadu laikā pēc augstskolas izdevās pārvarēt pa daļai tādēļ, ka man vienmēr bijis ļoti grūti neko nedarīt, tikai lai izvairītos no soda, bet liela daļa cilvēku paliek iestiguši šajā nelaimē ja ne uz mūžu, tad vismaz uz ilgiem gadiem.
Dzīvē, kā zināms vinnē tie, kas aktīvi darbojas prasmīgi izvēloties mazākā ļaunuma ceļus un saglabājot rezerves plānus gadījumam, ja atklātos iepriekš nezināmi riski, nevis tie, kas nekust, līdz atrasts nevainojams risinājums.
Man pašai drosmi izmantot šo darbības veidu dzīves uzdevumiem palīdzēja iegūt arī dažādās matemātikas uzdevumu risināšanas metodes, kas dod iespēju tuvoties "absolūtajai patiesībai" pa dažādiem ceļiem, kur katra kļūda ir savā ziņā uzvara - pierādīts apgabals, kurā tev vairs nebūs jāmeklē risinājums(pierādījums no pretējā, pakāpeniska indukcija un dedukcija, funkciju iespējamā vērtību un definīcijas aogabalu pētīšana, galu galā pat pilnā pārlase), kā arī tuvinātie aprēķini, kas bieži dod pietiekamu iespaidu, par sagaidāmo rezultātu.
Man liekas, ka šī ir ļoti būtiska lieta, ko skolai vajadzētu mācīt - ka ir atbildes, kas ir ļoti precīzas, atbildes ar samērā labu tuvinājumu, diezgan neprecīzas, bet "uz to pusi", un tādas, kas pavisam purvā. Un kustēt ārā no purva ir vienmēr uzvara, pat ja mala vēl patālu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru