1.domāšanas likums- "Katrai pankūkai ir divas puses"

Ar ko sākas domāšana? Manuprāt ar apziņu, ka eksistē paradigma, kā tieši ES uztveru pasauli. Lai arī pati kādreiz domāju, ka es domāju apzināti un arī mācīju domāt skolas bērniem, mana sapratne par domāšanu un dzīvi mainījās, kad izlasīju 1999.gadā izdoto Edgara Imanta Siliņa grāmatu “Lielo patiesību meklējumi”.

Grāmata sākas ar Nilsa Bora vārdiem: „Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir liela Patiesība”. Pat tad, ja es nebūtu izlasījusi neko vairāk, šie vārdi man lika aizdomāties vēl un vēl. Vai Nils Bors bija patiešām pirmais, kurš pamanīja šo būtisko paradigmu? Protams, ka nē. Viss par pasaules uzbūvi ir zināms jau sen, tikai jautājums, vai ir ticis saprasts. Latviešu sakāmvārds skan “Nav ļaunuma, bez labuma”, bet te manai ausij mazliet par daudz ieskanas duālisms un pretnostatījums. Šobrīd internetā tik plaši pieejamais teiciens “cep pankūku cik vien plānu vari, tikpat tai būs divas puses” (izcelsmi gan neizdevās atrast) liek lielāku uzsvaru uz neatdalāmību, vienotību un savstarpēju papildināšanu. Japāņi šo paradigmu izsenis ir attēlojuši ar “Iņ” un “Jaņ” simbolu. Tā Siliņa “Lielo patiesību meklējumi” iemācīja man itvisam atrast šo otro, papildinošo pusi.

Te būs neliels piemērs no dzīves, kuru nevar līdz galam izprast nepaskatoties vismaz no divām pusēm. Kas notiek, ja bērns nevēlas mācīties?

No vienas puses 

Viena no pirmajām bērnības atmiņām ir vasara pirms skolas. Mūs apciemoja skolotāja, lai iepazītos un pastāstītu, cik tas būs labi iet uz skolu. Es zināju, ka tā nav taisnība, jo mana divus gadus vecākā māsa jau mācījās skolā un viņai katru vakaru bija jāpilda mājasdarbi, kamēr man joprojām piederēja pagalms un apkārtējie krūmāji. Lai gan govju ganīšana man nekad īpašu prieku pirms tam nesagādāja, tajā vasarā ganīju raudādama, ka nu vieglā dzīve beigsies un sāksies dzīves grūtā daļa.

Ejot uz skolu ar šādu attieksmi, nekādi dižie sasniegumi nevar būt. Iemācījos piepildīt somu 1.septembrī un iztukšot 31.maijā. Pa vidu tur kaut kas notika, bet atmiņā vairāk palikuši starpbrīži nekā stundas. Dieva doto ir grūti sabojāt pat ar šādu attieksmi, tāpēc matemātikā biju teicamniece visus gadus, bet zināšanas citās jomās nāca ar gadiem un pieredzi. Krievu valodu apguvu pēc augstskolas beigšanas, angļu valodu sāku mācīties 40 gadu vecumā, vēsturi mācos atkarībā no pašreizējiem notikumiem kādā no reģioniem, bet ķīmija visticamāk vienmēr paliks ārpus manām zināšanām

Izklausās skumji, vai ne?

No otras puses

Padomju Savienībā, lai kā mēs gribētu slavēt tā laika izglītības līmeni, viss tika pasniegts caur komunisma ideoloģiju un kapitālisma noliegšanas prizmu. Nevēlēšanās lasīt un mācīties ļāva man saglabāt aktīvu pašai savu prātu, lai cik informatīvi nepiepildīts tas arī būtu. Vajadzība izdzīvot un iegūt minimālo sekmīgo atzīmi rosināja domāt, un no dažām zināšanu drumslām salikt bildi, kas būtu derīga sekmīgas atzīmes iegūšanai. Vai gan eksistē vēl kāds labāks veids kā trenēt smadzenes radošai domāšanai?

Viens piemērs: Vidusskolā man bija ļoti jauka krievu valodas skolotāja. Nekad nebāra, lai arī valodu nezināju un lasīt īsti nepratu. Toties es iemācījos, ka atcerēties (pat nesaprotot) var veidojot asociācijas un ritmus. Piemeklēju kādu skaistu latviešu dziesmu krievu dzejolīšiem un iemācījos tos no galvas. Pieteicos atbildēt un tad jau citās reizēs skolotāja drīkstēja likt nesekmīgās atzīmes citās reizēs.

Vai es būtu tik daudz domājusi, ja es būtu bijusi čakla? Vai es spētu kritiski uztvert ikvienas varas iespējas un ierobežojumus? 

...un cik ļoti daudzi dzīvē radoši un veiksmīgi cilvēki skolā ir bijuši “grūti audzināmie”... KĀPĒC tā?

Tāpēc mans pirmais domāšanas likums skan šādi - “Katrai pankūkai ir divas puses”